Pavasaris

4.Šai satrauktajā laika posmā, kurā bija tik daudz lielu noti­kumu

Šai satrauktajā laika posmā, kurā bija tik daudz lielu noti­kumu, Arnim vēl vienmēr ne­radās izdevība parunāties ar Tēli. Bet šodien viņš bija nolē­mis tikt skaidrībā par katru cenu: kāpēc Tēle pēdējā laikā bija pret viņu tik vēsa un rītos vairs negaidīja uz krustcelēm, it kā tīši lik­dama nomanīt, cik maz Arnis viņai rūp. Šodien ceļā uz mājām viņš gribēja aprunāties ar Tēli. Un tā bija vie­nīgā iespēja, kā satikties ar meiteni vienatnē. Bet arī te radās negaidīti šķēršļi. Tā bija vijoles stunda, kuru skolotājs šodien it kā par spīti bija nolicis dienas bei­gās, jo parasti viņš mācīja Arnim vijoļspēli pusdienas pārtraukumā. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Un notika tas, kam tiklab pats Arnis, kā arī citi, kas viņu pazina, nekad nebūtu ticējuši. Arnis pēc stundu beigām piegāja pie skolotāja, nestostīdamies samelojās, ka viņam sāp galva, un lūdza atlikt stundu uz kādu citu reizi. Tad viņš aši sasēja grāmatu nastiņu un izgāja pa durvīm.

Ik pēc brītiņa atskatīdamies uz skolas pusi, viņš gau­siem soļiem devās uz vārtiem. Tēle nāca. Viņa vēl aiz­vien bija pietvīkusi un, šķiet, ļoti dusmīga. Arnis no­domāja, ka viņš darījis pareizi, nolemdams izskaidroties tieši šodien. Pēc tik lielām nepatikšanām Tēle, protams, jutās ļoti nelaimīga, un tāpēc viņai jo vairāk bija va­jadzīga līdzjūtība un mierinājums. Jācer, ka tagad viņa būs atsaucīgāka arī pret citu bēdām, un Arnis jutās bezgala priecīgs, ka varēs uzticēt Tēlei ari savas bēdas.

— Tēle! — viņš klusi teica, kad nācēja nokļuva tam blakus.

— Ko tu gribi? — Tēle dusmīgi noprasīja, pat neuz­lūkodama Arni.

— Tu neņem tik ļoti pie sirds šo notikumu. Es būtu nācis tev palīgā, bet. ..

— Vācies projām! — meitene iešņācās un nikni pa- blenza uz Arni.

Arnis atrāvās atpakaļ, it kā dabūjis sitienu.

Tā satrūkstas suns, kas uzticīgi seko saimniekam un pēkšņi saņem pātagas cirtienu. Sniegs, baznīcas baltā siena, mājas, viss viņa acīs saplūda vienā lielā melnā kamolā. Viss Arņa augums it kā notirpa, galva viegli noreiba. Blakus melnajam kamolam radās zaļš plan­kums, tas atraisījās, auga arvien lielāks un tuvojās ātri kā mākonis. Vēl pāris mirkļu — un tas būs klāt, pacels viņu kā viesulis sausu lapu un aiznesīs tālu tālu…

— Nu ko tu glūni, nāc! — viņš dzirdēja kādu sa­kām. Taču šī balss atskanēja kā no liela attāluma un likās tik sveša.

Kad Arnis attapās, viņš ieraudzīja, ka tuvojas Tēle. Arnis instinktīvi atkāpās vēl dažus soļus uz skolas pusi. Tā izvairās suns no uzbrucēja un neiet vairs klāt, lai kā to labinātu, bet seko notālēm.

— Nu, ja tu nenāc — nevajag arī, — Tēle noteica, apcirtās uz papēža un steidzīgi devās mājup.

Arnis neziņā noraudzījās, kā viņa aiziet, un prātoja, kas tagad būtu darāms. Iet uz mājām? Kāpēc? Atpakaļ uz skolu? Arī neder! Uz upmalu? Ko viņš tur iesāks? Tur sniegs tāds pats kā šeit pagalmā. Sniegs, visap­kārt tikai sniegs. Kaut ātrāk pienāktu pavasaris!

Arnis visu redzēja kā miglā: pagalmā trokšņodami izskrēja zēni un, sizdami viens otram pa muguru, sauca: «Suns! Suns!» — un izklīda kur kurais.

Daži viņam aizdrāzās garām ar tādu sparu, ka no­kūpēja sniegs, un, mādami ar rokām uz mājas pusi, sauca: — Paidjom, Tali!

Bet Arnis palika stāvam.

No pretējās puses skolai gausi tuvojās mantu vezums un apstājās pagalmā pie durvīm. Divi vīri, viens vēl pusaudzis, bet jau pieauguša vīra garumā, otrs vecāks, ar bārdu, norāpās no vezuma un klusi par kaut ko ap­spriedās, ik pēc brītiņa palūkodamies uz priekšnama pusi. Ar grāmatu nastiņu padusē no skolas iznāca Kīrs. Vecākais no vīriem viņu apturēja un jautāja, kur varētu sastapt skolotāju. Kīrs svešajam uzmeta žiglu ska­tienu, pielieca galvu, paraustīja plecus un šķita pār­domājam, it kā viņš pats īsti nezinātu ceļu pie skolotāja. Tacl viltīgi pasmaidīja un norādīja uz ķestera virtuvi. Tikko svešie nozuda aiz durvīm, Kīrs, kā prātā jucis, sāka lēkāt uz vienas kājas un smējās, vēderu turēdams.

Ieraudzījis pagalmā Arni, viņš pieskrēja tam klāt un ātri nobēra, it kā būtu pilna mute ar karstu biezputru:

— Hī, hī, tas laikam ir kāds skolnieks ar savu tēvu. Viņi jautāja pēc skolotāja — sak, kur šis dzīvo; es aizsūtīju uz ķestera virtuvi. Hī, hī, lai pameklē! Gan jau ķēkša viņus iztrieks ārā, teiks:

«Sita nav nekāda skolotāja istaba!» Vai nav joki, ko? Kad Totss rīt to uzzinās, viņš pārsmiesies!

Kīrs turpināja lēkāt un saliecās kūkumā, it kā viņam būtu piemetušies smieklu krampji: viņa platās bikses plandījās vējā, it kā viņam bikšu starās būtu pātag- kāti, nevis kājas. Viņš bija pārliecināts, ka Arnis arī smiesies vai vismaz apbrīnos Ķīru par viņa asprātību, bet Arnis domīgi raudzījās kaut kur tālumā un, šķiet, Ķīru nemaz neievēroja. Pēc brīža viņš uzgrieza Kīram muguru un lēniem soļiem devās mājup. Kīrs aizgāja ar to lielisko pārliecību, ka viņš tikko pastrādājis īstu varoņdarbu, kas aizēnoja pat Totsa izdarības. Savas sīkās nerātnības un melus viņš piekopa tikai tāpēc, lai vēlāk citu priekšā varētu ar tiem padižoties, kamēr Totss, darīdams nedarbus, nekad nedomāja, ka viņš dara aplam; viņa nemierīgais un nenogurdināmais gars neatlaidīgi tiecās pēc darbības.

«Aiziešu uz mājām, likšos gultā, pārvilkšu segu pār galvu un teikšu, ka esmu slims,» nolēma Arnis, iedams uz mājām.

Uz lielceļa viņam garām pabrauca baļķu vezumi un nogriezās uz kapsētas pusi. Pirmos vezumniekus viņš nepazina, bet rindas vidū Arnis pamanīja zirgu Keiju; tātad kāds brauca šķūtīs arī no viņu mājām. Arnis ap­stājās un gaidīja. Keija nāca arvien tuvāk, un zēns ieraudzīja uz baļķu vezuma vīru pelēkā puskažokā, ar brūnu auseni galvā. Sēdēdams uz vezuma, tas šūpoja kā­jas un, košļādams zāles stiebru, dungoja savā nodabā:

— Ak brinu-mai-nā gais-ma .,.

Arnim šķita, ka viņš šo dziesmu jau kādreiz dzir­dējis, un tūlīt pazina arī šķūtnieku — Libli.

— Zdraju želaju! — tas uzsauca, kad vezums tuvo­jas Arnim, un, uzsitis ar roku uz maišeļa, aicināja sēs­ties blakus. Arnis uzrausās uz vezuma un jautāja, uz kurieni viņi brauc. Lible brīnījās, ka Arnis to nezina, un tūdaļ ņēmās izskaidrot:

— Uz Rajām, uz Rajām, kur gan citur. Rajas saim­nieks pavasarī cels jaunu, skaistu ērberģi; nopirka Merknas mežā vairākus simtus baļķu un tagad rīko talku. Tavs tēvs un arī kalps Mārtiņš brauc talkā. Sie laikam mazliet aizkavējušies, ka nevar ieraudzīt. Esam pavisam trīsdesmit zirdzinieki, bet šite pašlaik nebūs vairāk kā -— pagaidi: viens, divi, trīs, četri — divpa­dsmit. Nūja, lielākā puse vēl mežā, un viņu vidū, pro­tams, arī Sāres ļaudis. Mani gandrīz pret paša gribu ieskaitīja šķūtniekos, sak, katram vīram tad būs savs zirgs. Jā, Rajām ir pienācis laiks celt jaunu māju, — viņš piebilda, paceldams cepures ausis, — skat, meita jau drīz būs liela, sāks nākt precinieki, ir labi, ja visu laikus saved kārtībā, kā krietnam saimniekam pieklā­jas. Var gadīties, ka arī tu, Sāres jaunais saimniek, kādreiz lakotā karietē piebrauc pie Rajas staltā ērberģa ar zvārguļiem pie ilkss un . . . Ej nu sazini, visādi var gadīties, cilvēks šajā pasaulē jau neredz tālāk par savu degungalu.

Pamanījis, ka Arnis nepacietīgi sakustas un grasās kaut ko iebilst, Lible apklusa un sāka rūpīgi notīrīt no ausaines siena pabiras.

— Šitāda cepure — tā tik ir ko vērts; — viņš no­vērsa valodas uz ko citu. — Tam, kas to izgudroja, vajadzēja piešķirt zelta medāli. Vienalga, vai putenis vai vētra, bet, kad uzliec galvā šitādu zvērēni, tu jūties kā mājās aizkrāsnē.

Tā runādams, viņš uzlika ausaini galvā un klusē­dams košļāja smilgas, kuras laiku pa laikam izvilka no maišeļa un iebāza mutē.

— Vai tā būs kāda divstāvu māja, vai? — pēc brīža iejautājās Arnis.

— Ko es zinu, kāda tā būs, — div- vai trīsstāvu, — atbildēja Lible, — bet, ka tā būs viena varena būda, tas ir kā āmen baznīcā. Sito lērumu baļķu! Vienā galā gribot uzstādīt piena mašīnu vai kā viņu tur sauc. Tā malšot pienu, bet lielākā daļa palikšot pašu saimes va­jadzībām. Es jau nekā noteikta nezinu, bet ļaudis tā runā. Lai viņi dara, kā zina; naudas diezgan, lai būvē, ko grib un kā grib. Un, ja nu tā iegadās (viņš iesita ar pātagas kātu pa zābaku), ka pati meitene arī pa­tīk, — tad nav ko gudrot! Skaidrs! Kāpēc lai šī nepa­tiktu: sārti vaigi, linu balti mati, ņipra un strādīga — nudien, zeltene kā oga! Tomēr jāteic, katram cilvēkam viņa paša griba esot debesu valstība, un, kas zina, varbūt tevi izskolo tik augstu, ka vienkārša zemnieku skuķe liksies par prastu, nu tad, tad jau cita lieta.

— Ak, nu beidz vienreiz! — Arnis atteica un no­pūtās.

Kāpēc, kāpēc gan Lible tieši šodien runāja par Tēli, kad viņš ir zaudējis visas cerības.

Sniegs gurkstēja zem ragavu sliecēm, un ragavas brīkšķēja zem baļķu naftas, it kā sūdzēdamās par lielo smagumu, kas tām uzkrauts. Laiks pamazām noskaidro­jās, un likās, ka cauri miglas plīvuram jau izlauztos saules stari. Migla pamazām izklīda un nozuda aiz meža. Bija tāds bezvējš, ka dūmi no skursteņiem kāpa stāvus debesīs kā no seniem ziedokļiem. Raugoties no kapu kalna, ciems atradās ielejā un šķita tik mazs un niecīgs, it kā to varētu satvert ar abām rokām. Pat baz­nīca bija kaut kur iestigusi, bet tornis, kas, no tuvuma raugoties, lika apreibt galvai, tagad bija zaudējis savu diženumu un izskatījās nevarīgs un nožēlojams caur kailajiem koku zariem. Ceļš veda pret kalnu; zirgi sprauslāja, vīri nokāpa no vezumiem un, soļodami pa trim četriem pulciņā, uzvilka dūmu.

— Nu un kā tad ir, vai tu vēl dzer? — Arnis jautāja, kad viņi bija nokļuvuši pie krustcelēm.

— Kā nu kuro reizi, — Lible atbildēja, — reizēm no­turos tīri brangi, bet, kad atkal sāku, nav ne gala, ne malas.

— Tu … — Arnis iesāka, bet aprāvās, norausās no vezuma, novēlēja Liblem laimīgu ceļu un izgāja ceļa krustojumā. Baļķu vezumi aizslīdēja garām, taču tēvu un Mārtiņu nekur nemanīja. Jādomā, ka tie vel nebija panākuši citus. Arnis nogrima domās. Cik daudz mīļu atmiņu saistījās ar šo vietu! Cik bieži, iedams uz skolu, viņš bija te gaidījis Tēli.

Kādi skaisti sapņi bija izsapņoti šeit uz krustcelēm, gaidot meiteni! Kad nāca Tēle — cik priecīgi satraukts viņš steidzās tai pretī! It kā viņi nebūtu redzējušies gadiem ilgi. Un cik dārgi bija acumirkļi, kad viņi, nā­kot no skolas, atvadījās uz krustcelēm! Cik labi bija atbalstīties pret veco vītolu un ar skatieniem pavadīt Tēli, kamēr tā pilnīgi pazuda, un tad gausi, tikko vel­kot kājas, soļot mājup ar priecīgu apziņu: rīt viņa at­nāks atkal; viņa nāks vienmēr un vienmēr, viņi abi paliks draugi!

Bet tagad?

Arnis jūt, kaut kas sažņaudz krūtis un traucē elpot, jūt, ka mutē kļūst rūgti un kājās zūd spēks; acu priekšā sāk lēkāt zaļi apļi, un ausīs skan Libles dziesma: «Ak brīnumainā ga-ais-ma.» Viņš kā senāk atbalstās pret veco vītolu, un viņa galvā sāk šaudīties dažādas do­mas. Juceklīgi drūzmēdamās, mežonīgā steigā cita citu dzenādamas, tās parādās un izgaist. Nāk prātā dīvaini notikumi, kas Arnim patiesībā neko nenozīmē; piemē­ram, ja apgāztos baznīcas tornis, vai tā gals sniegtos līdz skolai? Vai Tomings un Kesamā pieveiktu Teni­sonu, ja tie abi tam uzbruktu? Vai arī: cik tas būtu jo­cīgi, kad visi bērni kopā sāktu ceļot! Un pēkšņi Arnis ir izbrīnījies par to, ko viņš dzīvē tūkstošiem reižu uz­skatījis par gluži parastu parādību: vēžiem pieaug jau­nas spīles, kad vecās nolūst!

Tad prātā iekrīt kāds teikums vai atsevišķs vārds un džinkst un džinkst ausīs uzmācīgi kā ods … Pienāca vasarsvētku sestdiena .. . Pēc tā mēs varam secināt, cik liela nozīme ir zirgam mūsu lauksaimniecībā … Pākšaugi, pākšaugi, pākšaugi,. .

Viņa ausīs skan pazīstamas balsis. Tās par kaut ko strīdas. Strīdas un strīdas. Katra balss ir skaidri sa­dzirdama, bet, kas tie tādi ir un par ko viņi strīdas, to Arnis nezina.

Un, kaut arī Arņa atmiņā neuzpeld neviena pagāt­nes aina, pat neviens vārds, viņš tomēr jūt ar katru savu ķermeņa šūnu, ka zaudējis kaut ko ļoti dārgu.

Arnis sakustas un paskatās vītola galotnē, noglāsta grumbuļaino stumbru un saprot, ka vītols ir viņa draugs. Vītols bija viņu redzējis te stāvam priecīgu un laimīgu, gaidu satrauktu, un vītols to redz arī tagad noskumušu — vītols ir viņa draugs.

Tā daudzas lietas, kurām mēs dažreiz vienaldzīgi pa­ejam garām, kļūst mums mīļas, tikko tās pamodina mūsos kādas dārgas atmiņas.

Arnis lēni, tikko kājas vilkdams, pārnāca mājās un iegāja istabā ar ciešu apņēmību, ka viņš pat neēdīs vakariņas, bet tūlīt liksies gultā un ietīsies segās, lai neko nedzirdētu un neredzētu. Taču tas viņam tik viegli neizdevās, kā bija cerēts. Vecāmāte patlaban rosījās pie plīts un, ieraudzījusi Arni, pievērsās zēnam.

— Ak tad atlaida gan tevi uz mājām, — viņa teica, — nesaprotu, kas jums tik daudz tur ko mācīties, no rīta līdz vakaram jāsēž skolā.

Arnis neatbildēja; viņš iegāja gala istabā, nosvieda grāmatu sainīti uz galda, novilka mēteli un atsēdās uz gultas malas.

— Nāc nu vakariņās, — vecāmāte sauca no saimes istabas, — citādi atdzisīs. Es jau kopš pusdienas stāvu pie plīts un sildu, nevaru atiet ne soļa, lai nepiedeg. Nāc nu drīzāk ēst!

— Negribu ēst, — Arnis atbildēja un piekusis atlai­dās guļus. Vispareizākais būtu tūlīt noģērbties, nevis vāļāties ar visām drēbēm, bet viņš jutās tik noguris, ka nespēja pat pakustēties.

— Oja, šis negribēs ēst. Kas tad tev kait?

Vecāmāte, traukus šķindinādama, aiziet no virtuves uz istabu un dodas atkal atpakaļ, beidzot nostājas uz gala istabas sliekšņa. Viņa šodien ir labā omā un tā­pēc ļoti runīga. Un ir arī iemesls: vecāmāte šodien, iedama uz aitu kūti, noķērusi divus mazus jēriņus, un tagad viņa ir neizsakāmi priecīga par šiem mazajiem, garkājainajiem kustonīšiem. Vecāmāte ir ļoti veca un dzīvo savā mazajā, pieticīgajā pasaulītē; ārpus tās viņu vairs nesaista nekas. Divi mazi jēriņi viņai sagādā daudz vairāk prieka nekā vesels ganāmpulks. Jā, reiz bija laiks, kad viņa diendienā svārstījās starp bailēm un cerībām, bet tagad šīs rūpes uzņēmušies jaunie, un vecaimātei liekas daudz svarīgāk uzsildīt Arnim pus­dienas nekā apjautāties, cik daudz kartupeļu šogad aiz­vests uz spirta dedzinātavu.

— Kas tev vainas? — vecāmāte atkal iejautājas, — slims esi, vai?

— Nē . . . neesmu … — Arnis saīdzis atrīic. — Maz­liet sāp galva.

Vecāmāte uzliek plaukstu uz Arņa pieres un atrod, ka tā tomēr ir karstāka nekā parasti, bet tāpēc jau ne­vajagot atteikties no ēdiena. Lai nākot tūliņ un neka­vējoties. Lai viņš nedomājot, ka šodien esot galdā kāds parastais ēdiens. Skābus kāpostus ar ceptiem kartupe­ļiem Arnis vienmēr esot ēdis ar patikšanu.

Tiešām, Arnis sajūt skābu kāpostu smaržu, taču šo­dien tā neliekas tik kārdinoša kā citkārt; pat mazliet sīva un pretīga ir šī smarža un uzdzen nelabumu. Viņš tomēr negribīgi pieceļas, ieiet priekšistabā, piesēžas pie galda un iebauda ēdienu.

Pirmajam kumosam nav nekādas garšas, mute ir sausa, un kāposti liekas kā zāģu skaidas, bet otrais un trešais kumoss jau garšo labāk. Arnis pierod pie ēdiena smaržas, un viņam rodas apetīte. Taču sirdij uzgulstas tāds smagums, ka nākošais kumoss ilgi viļājas pa muti un viņš tikai ar pūlēm to spēj norīt. Arnis pēkšņi pie­ceļas un saka:

— Negribu!

Vecāsmātes pierunāšana nelīdz. Nelīdz arī tas, ka vecāmāte izzvejo no kāpostiem mīkstos, brūnos gaļas gabaliņus, saliek uz šķīvja rindiņā un smaidot uzlūko Arni, it kā gribēdama sacīt:

«Nu paskat, cik tie ir smuki un mīksti, vai tiešām tu tos neēdīsi!»

«Negribu, negribu! Kad viņa tik ļoti uzplijas, tad sa­nāk tīri vai dusmas un tādi gaļas gabali kāpostos kļūst pavisam pretīgi! Lai viņa stāsta kaut desmit reizes pēc kārtas, ka, lūk, kūtī ir divi melni, sprogaini jēriņi, arī tas neko nelīdz, ir taču skaidrs, ka vecāmāte grib viņu tikai uzmundrināt un panākt, lai viņš ēstu. Nē, šīs vecāsmātes maz.ās viltībiņas viņam jau sen zināmas. Ja vēl būtu tā, ka viņš te nevienu nepazītu, arī vecomāti ne, tad varētu paklausīties, ko viņa stāsta, bet. . . Un jērs, jērs, — kas tad galu galā ir jērs? Cita lieta, ja būtu kumeļš. To vismaz būtu vērts apskatīt.»

Arnim uznāk dziņa kaut kur aiziet un kaut ko pa­darīt; bet, uz kurieni un kāpēc, to viņš nezina. Tikai ātrāk projām no šejienes. Sis tvanīgais siltums un kā­postu smaka viņu smacē.

Pēc brīža mēs redzam Arni jau tīruma malā. Viņš domīgi lūkojas uz rugājiem, kas vietu vietām izsprau- kušies no sniega. Sevišķi izturīgas pret trūdēšanu ir vībotne un dzelzszāle; tās vēl ilgi nenoliec galvas, it kā gaidīdamas, ka viņu nodzeltējušajos, nedzīvajos stiebros vēlreiz atzels jauna dzīvība.

Pāri laukam aizvijas ragavu slieces. Jādomā, ka tēvs ar Mārtiņu no rīta būs braukuši uz Rajām. Arnis uz­manīgi ieliek kāju ragavu slieces grambā — tikpat kā peldētājs vasarā no krasta ar pirksta galu izmēģina ūdeni, — tad paiet pāris soļu tālāk, apstājas, gludina ar zābaku sniega grubuļaino sērsnu un paiet vēl dažus soļus. Kad Arnis atskatās, viņš jau ir tālu no mājām. Un viņš vienaldzīgi soļo tālāk.