Pavasaris

Arnis guļ slims. Sāres gala kam­baris tīts tumsā. Durvis, kas ved uz saimes istabu, ir aizvērtas. Logi aizsegti, lai pa tiem ne­iespīdētu gaisma. Ja kāds tās atver, tad ļoti klusi. Visi staigā uz pirkstgaliem. Saimniece ir drūma, pārējie nopietni.

Ir nakts … Guļamkambarī deg maza naktslampiņa un apspīd ar vāju, nespodru gaismu gultu, kurā slimnieks iegrimis nemierīgā miegā. Pie gultas sēž vecmāmiņa. Kad māte jau ir tik pārguruši, ka nespēj vairs nosēdēt uz krēsla, tad atnāk vecmāmiņa un sakārto segu, ko bērns nospārdījis. Aukstā komprese, kas uzlikta zēnam uz pieres, ik pēc brītiņa jāapmaina. Arnis ir nopietni slims. Tās pašas dienas vakarā, kad viņš iekrita ūdenī, tam sāka kvēlot vaigi, sāpēt galva un naktī uznāca dru­dzis. Tagad jau ir trešā diena, bet slimība nepāriet. Kar­stums vēl pieņemas. Esot jāaicina ārsts.

Vecmāmiņa aizsnaužas, un tās galva atsitas pret gul­tas galu. Viņa pamostas, samiegojusies berzē acis, kaut ko nomurmina pie sevis un palēnām ieslīgst snaudā. Un atkal — tuk-tuk — galva noliecas uz leju. Vecums, ve­cums … Mīļais dieviņ, apritējuši jau septiņdesmit gadi, un tas nav joks.

Kāds klusu pienāk pie gultas, uzliek roku uz vecenītes pleca un čukst:

— Ej vien atgulies, māt, gan jau es pati.

Tā ir Arņa māte, kas jau paguvusi pāris stundu atdu­sēties. Viņa jūtas atkal kaut cik atspirgusi, lai uzrau­dzītu slimo dēlu. Vecmāmuļa pat nepakustas.

— Ej vien, ej atpūties, muļķa bērns, gan jau es pasē­dēšu. Nudien, miegs nemaz nenāk. Ej, ej!

Arņa māte nepretojas, brīdi uzlūko savu slimo bērnu un aiziet.

Tuk, tuk… vecenīte snauž. Tikko viņa iemieg kaut vai uz brītiņu, tūdaļ redz sapņus, bet vecmāmuļa saņem visus savus spēkus un cenšas palikt nomodā. Viņa domā par pagājušajiem laikiem.

Nu redzi nu! Viņa vēl bija jauna saimniece; abi ar Mārtiņu tikko pārņēmuši Sāres mājas. Dieviņ, tik vien bija tās bagātības kā sieks rudzu un tikpat daudz miežu. Sēj! Bet nelaiķis Mārtiņš saka:

— Nekas, atnesīsim no magazīnas, — un atnesa arī. Gadi pagāja… Un skat — parāds magazīnai tika at­dots un palika vēl pāri nebaltām dienām. Kūtī gremoja ganāmpulks . . . Ganampulks? Divas slaucamas govis un telēns. Kad viņai pašai bija četrdesmit gadu, kūtī jau mīņājās desmit govis. Veicas… Viņiem veicās. Grūts bija iesākums, bet stiebriņš pie stiebra, kamēr tie nenogurstošā darbā savija ligzdu. Pag, ko vecais Mār­tiņš teica pirms nāves:

«Dievs man ir palīdzējis. Salieca mani līku kā koku vētrā, bet palīdzēja. Kā koku vētrā … Jā, jā, kā koku vētrā, taču uz šiem smagajā darbā saliektajiem pleciem nākamā paaudze ceļ savu dzīvi un labklājību.»

Tuk . . . Vecmāmuļa snauž. Slimnieks gultā kļūst ne­mierīgs. Tas nogrūž segu, spārdās ar kājām, lokās kā tārpiņš.

— Dzert!

Vecāmāte pasniedz viņam krūzīti ar ūdeni. Slim­nieks dzer. Vecāsmātes vaigu apsvilina karsta elpa. Zēna rociņa kļuvusi tik tieva. Kaut jel viņš mazliet ieēstu . . . bet viņš neēd. Vienīgais, ko Arnis iebauda, ir pāris malku auksta ūdens.

— Man karsti . ..

— Guli vien mierīgi, Arnīt. Kad pienāks rīts, kļūs vieglāk.

— Kur māte?

— Māte guļ. Mēģini ari tu uz brītiņu aizmigt.

— Ai, karsti, karsti …

Māte pamostas, pieceļas un pienāk pie gultas. Sākas viņas maiņa. Tūkstošreiz labāk viņa vēlētos pati būt slima, kaut tikai bērns kļūtu vesels.

— Māt, neraudi, — čukst slimnieks.

— Es jau neraudu, neraudu, — māte mierina, bet asa­ras līst pār vaigiem.

— Ak dievs, kāpēc tieši viņš, — māte ievaidas, — kā­pēc tieši viņš?!

Domas aizlido nākotnē, un viņa ierauga savu bērnu zārkā. Ak . . . Kāpēc tieši viņš? Vai viņš vēl nevarēja dzīvot, mans vienīgais bērns? Kāpēc bija jāaiziet tik jaunam? . . . Dziesma . .. Mācītāja svētruna … Uz šķir­sta nodun smiltis . . . «Miers viņa pīšļiem . . .» Arnis dus dziļā mierā. Bet ja nu viņa vēlreiz lūgtu, no sirds… neatlaidīgi . . . Vai tiešām debesu tēvs ir tik cietsirdīgs un neapžēlosies? . . .

Un māte, pārliekusies pār savu bērnu, lūdz . . . Lūdz ilgi. Kad viņa beidz, tās sirds ir atvieglota, mostas ce­rība, ka Arnis atspirgs. Nē, Viņš taču nebūs tik nežēlīgs un neatņems tai bērnu. Aust rīts. Priekšistabā ieklepo­jas kalps. Kāds aizdedz lampu. Sākas jauna diena. Ta­gad Arnis guļ mierīgāk nekā nakti.