Pavasaris

9.Aiz istabas valda dziļš miers

Aiz istabas valda dziļš miers. Draugi ir izdzēruši gandrīz visu vīnu un tagad guļ tik saldi un nevainīgi kā divi eņģeļi. Totsa galva ir noslīdējusi uz Ķīra pleca. Kamēr kreisā roka maigi apkampusi viņa kaklu, labajā rokā, starp ceļiem, viņš tur vīna pudeli.

Tie ir divi pārguruši ceļinieki, kas, steigdamies no tāla svešuma uz dzimteni, mierīgi atdusas koku pa­ēnā un sapņo skaistus sapņus par savu tēvzemi.

Un Totss patiešām redz sapni. Viņš gana papuvē cū­kas. Saule svilina tik karsti, ka viņam sāk sāpēt galva un sūrstēt acis. No zemes paceļas tvaiki kā neizsakāmi smalks tīkls un mirgodami izgaist zilajā debesu velvē. Bezdelīgas līksmi vidžina, un rudzu druva lēni viļņo. Visapkārt ir klusu, tikai no tālajām ganībām laiku pa laikam atskan ganu daudzbalsīgais «ū-ū», govju māvieni un suņu rejas. Viņš, Totss, patlaban iz­mēģina jauno pātagu, ko nule pagatavojis. Pātagu vajag iesvētīt, un viņš raugās pēc cūkas, kurai varētu dot pirmo cirtienu. Viņš izvēlas lielo cūku Pepu. Tā ir īsta sliņķe un ļoti smaga, bet tomēr prot neizsakāmi veikli ielavīties labībā. Viņš liks tās treknajiem cink­šļiem sajust, ka Jāzeps prot novīt labu pātagu. Viņš jau paceļ roku, jau pātaga nošvīkst gaisā, bet te Pep'a pa­skatās uz viņu tik dīvaini — it kā gribētu jautāt: «Oja, ko vēl nedarīs?» Velns parauj, kā šī Pepa skatās! Vai iespējams, ka cūkai, visstulbākajam dzīvniekam pa­saulē, ir tik gudras acis! Roka it kā pati no sevis no­slīd lejā, jo šodien viņš nespēj Pepai iesist.

«Nu tad lai tiek Osei,» nodomā Totss un tuvojas ve­

cajai cūcenei, kas, pavēderei ļumot, klaiņo pa lauku un meklē balandas un cūkpienes. Ose gan laikam ir daudz vecāka par Totsu, jau tad, kad Totss vēl bija maziņš kā pīpes galviņa un baidījās no zirnek.ja tīkla, Ose jau dzīvoja pasaulē. Atkal jauns joks! Cūcene jau pa lielu gabalu raugās uz Totsu un smaida. Viņa rāda savus bojātos zobus, kas citkārt mēdz būt veseli un balti, kā jau cūkām, un jocīgi kustina šņukuru, kas griežas kā ritenis uz ass.

«Nu tas jau par traku!» nodomā Totss. «Kas gan cū­kām šodien noticis?»

Pēkšņi viņš nobijies atkāpjas, jo cūcene nav neviena cita kā … kā … Jā, kas? Nē, tā taču ir gluži pazīstama seja, tūkstoškārt redzēta. Nolāpīts, tā taču ir, jā, kas. .. Ek, bija tieši uz mēles … Vienmēr nāk uz mūsmājām izsūdzēt savas bēdas, ka neesot naudas un vīrs dzerot un blandoties apkārt, un ka tur jāmaksājot tik un ci­tur atkal tik un . . . Ja nebūtu bērnu, aizietu, kur de­guns rāda un … Velns, kā viņu sauca? Nē, nevaru at­cerēties, kaut vai bliez sev ar pātagu pa kājām. Tomēr tas vēl nav viss. Cūcenes kājas pēkšņi sāk stiepties garumā un ļumošais vēders paceļas augstu, it kā uz bukiem. Drīz vien viss ganāmpulks staigā uz kruķiem; un, tavu joku, raibais sivēniņš lec apkārt uz vienas kājas, bet otru kāju jocīgi vicina pa gaisu, it kā diri­ģētu lielu orķestri. Totss pazīst šo mazo sivēniņu un zina, ka tas ir varen nadzīgs padzīt citus sivēnus no ēdienu siles, viņš sabož savus garos sarus kā ezis. Lē­kādams tas saskrienas ar jauno cūceni Mimmu un no­veļas augšpēdus, kamēr Mimma ar savām īsajām, līka­jām kājām steberē tālāk kā vecs jūrnieks. Totss vien­mēr ir apbrīnojis šo Mimmu. Augu dienu tā skraida apkārt, grauž kaulus un dažādus atkritumus un neska­tās zālei pat virsū, kaut vai dadži un cūkpienes augtu pāri galvai. Arī mājās tā neēd, bet tāpat čīkst un kož citiem astēs; un tomēr tā ir paēdusi, vēders vienmēr ir apaļš kā muca, bet citi sivēni rij kā nelabie un tomēr plakani kā.butes.

«Nudien, traka būšana!» prāto Totss. «Redzēs, ko teiks mājnieki, kad pastāstīšu.»

Tad atkal — ak posts! — viņš pārbijies ierauga, ka

cūkas, zuzot kā mēslu vaboles, uzsāk rotaļu, ielenc viņu un ciešā lokā nāk arvien tuvāk. Viņu gudrās acis kļūst aizvien mazākas un viltīgākas, un, šķiet, tūlīt, tūlīt visas klups viņam virsū. Par sišanu nav ko domāt: kaut tikai izdotos aizbēgt. Ārprātīgu baiļu pārņemts, Totss metas skriet. Bet skriešana nemaz neveicas; viņš mīņājas uz vietas. Viņa kājas stieg kā irdenā sniegā vai arumos, un tas traucē skriešanu; reizēm atkal kājas kļūst pilnīgi bezspēcīgas, un viņš tikko spēj noturēties stāvus.

Pēkšņi aiz muguras atskan soļu dipoņa un rukšķē­šana.

«Tas ir uz vēju,» bēdzējs tikko spēj nodomāt, tad kāds viņu paceļ jāšus uz skausta, un pa papuvi sākas traks jājiens, kādu Totss vēl nekad nav pieredzējis.

Vējš svilpo gar ausīm, vaboles un mušas pakšķēda­mas sitas sejā, rudzu druva tek garām kā zaļa vad­mala. Akmeņi, puķes, zāle — viss saplūst vienā daudz­krāsainā svītrā; šķiet, it kā viņš brauktu pa izrakstītu segu. Kad jātnieks, mazliet atjēgdamies, paskatās uz savu rikšotāju, viņš ierauga, ka tā ir vecā cūcene Ose. Osei ir mugurā segli, viņš, Totss, sēž seglos un jāj kā viduslaiku bruņinieks, kājas cieši iespiedis kāpšļos, — pats nezinādams, kurp. Vienīgais, kā Osei trūkst, ir groži; bet viņai toties ir lielas ausis, kuras jātnieks krampjaini tur ciet. Patlaban, kad Totss gudro, kā šis brauciens varētu beigties, viņa ķermenis dīvainā kārtā it kā sadalās divās pusēs. Viena daļa sēž Osei mugurā un turpina auļot, otra atrodas mājās, aplokā, pie vir­cas bedres, un mērī ar žagaru tā dziļumu.

Bet saule visu laiku svilina tā, ka abiem Totsiem, tiklab jātniekam, kā vircas bedres mērītājam, rodas sa­jūta, it kā viņu galvas būtu pilnas ar karstu biezputru. Tad viņš atkal krīt no liela augstuma, reizēm viens, reizēm abi divi kopā; te atkal viņš cīnās ar žurkām un pelēm, un kāds, ko agrāk nemaz nemanīja, bet vēlāk pārvēršas par ķesteri, briesmīgā balsī kliedz:

«Nenuviets! Nenuviets!»

Tad jātnieks kļūst atkal par jātnieku, iedrāžas pa­galmā un aulekšo tieši uz vircas bedri. «Nu ir beigas!» Totss izmisis iekliedzas. «Tur jau var izplaucēt acis!»

Tajā pašā mirklī viņš jūt, ka paceļas gaisā un ielido kūleniski vircas bedrē. Ausīs sāk skaļi dunēt, krūtīs sāpīgi dedzina, it kā tur būtu ielikts pārkaitēts dzelzs gabals, mutē rūgtums, ap sirdi paliek tik nelabi, ka jādomā par nāvi, un elpa — elpa smok ciet!

Par laimi, viņš tieši šajā acumirklī, kad visgrūtāk, atkal nokrīt kaut kur lejā un jūt, ka viņam top vieglāk. Kad Totss palūkojas apkārt, viņš atrodas piedarbā un guļ uz salmiem. Guļvieta nez kādēļ uzklāta piedarba kaktā; pa durvīm pūš iekšā auksts un ass vējš un šūpo pie šķērskoka lielo sietu, ar kaudzi piebērtu pelavām.

Galvā vēl dun, bet saule nozudusi, un viss viņa augums dreb aiz aukstuma.

Sarkansvītrainā sega, ar ko viņš apsedzies, ir caura kā siets un nemaz nesilda; bet viņam blakus guļ vēl kāds, kas mēģina noraut to pašu caurumaino segu. Totss saliecas kliņģerī, tā ka viņa ceļi pieskaras pie zoda; viņš sasietos kaut vai mezglā, lai tikai dabūtu sasildīties.

Tomēr siltāk nekļūst. Kaut kur skan dziesma. Sākumā klusu, tad skaļāk un vēlāk tā, it kā viņu mājai soļotu garām ugunsdzēsēju orķestris. Balsis skan tik tuvu, tik skaidri, ka . . . tiešām . . .

Totss atver acis un izbijies paraugās apkārt. Viņš tūlīt saprot, ka viss, ko viņš patlaban redzējis un dzir­dējis, bijis tikai sapnis, bet nevar beigt brīnīties, ka dziesma vēl turpinās, kaut gan pats jau atmodies.

Kas tur varētu dziedāt? Un kur viņš īsti atrodas? Totss nobažījies paskatās uz Ķīru . . . Ahā, pareizi, viņš taču atnācis uz kristībām. Bet? Nūja, nūja, to viņi, protams, izdarīja nomodā, jo pudele vāļājas tepat zemē. Velns, kā viņš te varēja aizmigt? Totss gausi pieceļas kājās, saviebjas, nospļaujas, izšļūc ar pirkstiem caur izspūrušajiem matiem, izstaipās un domīgi noraugās uz Ķīru, it kā prātodams, ko gan ar šo vīru iesākt.

Beidzot viņš satver tā plecu un pakrata.

— Kir, Kīr, celies augšā! Jau dzied! Iesim iekšā!

Bet draugs tikai ievelk dziļi elpu, nomurmina pāris nesaprotamu vārdu, pataustās ar rokām, it kā gribētu uzvilkt noslīdējušo segu, un krākdams guļ tālāk.

«Nē, šito augšā nedabūšu. Tādu pat ar koku nepie­celsi,» nodomā Totss, pārliecinājies, ka jebkurš mēģi­nājums pamodināt draugu ir veltīgs. «Nekas nelīdz. Tas sātans nespēj turēt; bet, redzi, es …»

Viņš paceļ no zemes vīna pudeli, apskata to no vi­sām pusēm un vēlreiz izburto: «Nastojaščeje russ­koje . . .»

«Jocīgi,» viņš prāto, «tas ir «nastojaščeje russkoje» un maksā deviņdesmit piecas kapeikas, bet otrs — «Lati pats» maksā rubli septiņdesmit pieci. Kāda starpība! Un «lati» viņu valodā nozīmē «ļoti», «pats» — salds. Kādi jocīgi vārdi! Diez kas tā varētu būt par valodu?»

«Droši vien latīņu valoda,» beidzot viņš nomierinās un, vērīgi paskatījies apkārt, noslēpj pudeli sniegā. Tad apskata savu guļvietu kupenā, izurbina degunu, pamāj ar galvu uz guļošā drauga pusi un mazliet grī­ļodamies soļo uz istabu. Pēc īsām acumirkļa šaubām viņš uzmanīgi iezogas virtuvē un ieklausās. Visur tik kluss, ka nekur nevienas dzīvas dvēseles, un arī dziesma ir apklususi. Bet, kad Totss mazliet paver istabas durvis, viņš dzird, ka nākamajā, tas ir. vidus- istabā, kāds skaļā, gaudulīgā balsī kaut ko runā. Totss uz pirkstgaliem ieiet istabā, paliek pie krāsns stūra stāvot un ieklausās vēlreiz. Viņam ir milzīgi liela vē­lēšanās uzzināt, par ko tur runā. Pēkšņi ausīs ieska­nas vārdi:

— Es tevi kristīju par Bruno Benno Bernhardu.

«Ko tas nozīmē? Brunis Benis Bernats?» viņš sa­trūkstas un kā jautādams lūkojas apkārt. «Bet Kolumbs Krisostoms?» Totss pieiet tuvāk un piespiež ausi pie durvīm. Tagad tur runā par ko citu un šos vārdus vairs neatkārto.

«Nē, tas nevar būt! Tur laikam bez Kolumba ir vēl kāds cits bērns,» beidzot viņš atradis īsto izskaidro­jumu un atmet ar roku. «Bet… bet…» Pēkšņi vi­ņam kļūst nelabi. «Manis dēļ lai viņi to sauc kaut vai par Belzacaru, nav mana daļa. Es labāk taisīšos, ka …»

Un, kad Totss, sarāvies un kūkumu uzmetis, virzās uz durvju pusi un vēlreiz pārlaiž skatienu istabai, viņš pēkšņi ierauga gramofonu. Pilnīgi aizmirsis nelabo dūšu, Totss apstājas un prāto, kas gan gramofonam varētu būt kopīgs ar braukšanu; kaut kas ir kopīgs, par to nav šaubu, citādi šāda doma viņam nemaz ne­iekristu prātā. Braukšana ar zirgu tikai tad sagādā īstu prieku, kad pats var turēt grožus un gramofonu spēlēt, kad … Ai, ai, cik jauki būtu spēlēt pašam, bez citu palīdzības!

Taču aiz durvīm patlaban notiek kas tāds, ko nedrīk­stētu traucēt, un, ja viņš tagad uzspēlētu gramofonu, visi to noteikti dzirdētu. Bet. . . varbūt nedzirdētu.

Jāzepa Totsa sirdī cīnās gaisma ar tumsu. Un, kā jau parasti, arī šoreiz uzvar tumsa. Pēkšņi svētsvinīgo klusumu pārtrauc gramofona griezīgā balss un nere­dzamais koris, ar sajūsmu dzied «Kāpsim augšā kalna galā!».

Viesu sejas izstiepjas garas, tie neizpratnē uzlūko cits citu, bet ķesteris uz brīdi apklust. Sākumā neviens nesaprot, kas tā par balsi un no kurienes plūst, taču, kad Ķīra papus kā bezprātīgs atrauj istabas durvis un drāžas uz nelaimes vietu, ikvienam ir skaidrs, no ku­rienes atskan nevēlamā mūzika.

Šoreiz to ātri vien pārtrauc. Atskan neglīts kvieciens, un skrodermeistara žiglā roka ar veiklu kustību pa­griež tieši to atsperi, kas apstādina visas pārējās un apklusina mūziku.

Sajā brīdī Totss stāv pie durvīm, grauž nagus un uzmanīgi novēro katru skrodermeistara kustību, un, kad tas saniknots tuvojas Totsam, zēns ātri izšmauc ārā, jo kāda iekšēja balss viņu brīdina, ka šoreiz ne­kas labs nav gaidāms. Kad viņš atrodas jau soļus divdesmit no svētku nama un atskatās, viņš redz, ka skrodermeistars stāv uz sliekšņa un draud ar dūri.

«Jocīgi,» Totss nodomā, «vai gan tāda nieka dēļ jā­skaišas.»

Kad saimnieks nozūd no sliekšņa, viņš nezina, ko iesākt: tūlīt doties uz mājām vai ar lielu līkumu aiz- lavīties aiz mājas un palūkoties, ko dara viņa draugs.

Pēc īsām pārdomām Totss nolemj doties projām, jo svētku namā palika vīna pudele, kuras dēļ vēl var izcelties tracis, un saplēstas bļodas, un — un vispār tik daudz Totss jau ir paguvis dzīvē iemācīties: kad noti­kumi nosveras par sliktu, tad vairs nav ko cerēt uz glābiņu, un kālab gan' bāzt galvu ugunī, ja var iz­vairīties.

«Uz mājām! Jo mājās ir labi un aizkrāsnē miers.»