Pavasaris

16.Savu redzamo un neredzamo ie­naidnieku vajāts

Savu redzamo un neredzamo ie­naidnieku vajāts, Totss turpi­nāja auļot kā uz naža asmens un, par spīti visiem draudiem, tomēr neizlidoja no skolas.

Bieži vien viņa liktenis karā­jas mata galā, bet šis matiņš izturēja un nepārtrūka arī tad, kad Totss pie tā piekarināja vēl dažu labu jaunu nedarbu. Varbūt tieši tas' bija viņa glābiņš, ka viņš nekad neļāva skolas vadībai īsti attapties un ne­deva tiem laika pienācīgi novērtēt savus nedarbus. Līdz ar jauniem nedarbiem vecie it kā nogrima aizmir­stības dzelmē.

Desmitajā martā, kādā pavasara vakarā, zēni izdzir­dēja, ka uz upes kāds izmisīgi sauca pēc palīdzības.

Zēni aizskrēja skatīties, taču nevienu neieraudzīja. Pēc brīža klasē ienāca Totss un paziņoja, ka upē noslī­kuši divi Joniļas ciema vīri. Vēlāk noskaidrojās, ka kliedzējs bijis Totss.

Pāris dienu vēlāk, no rīta pamostoties, vairāki zēni ieraudzīja, ka viņiem pa nakti uzaugušas ūsas un bārdas.

Gadījumu izmeklēja, un atklāja, ka Totss naktī ar olu laku nokrāsojis zēnu padegunes un zodus.

*

Tās pašas dienas vakarā zēni brīnījās, ka klases pulkstenis astoņu sitienu vietā nosit tikai vienu reizi.

Totss bija sienas pulksteni nostādījis pēc sava ka­batas pulksteņa. Bet viņa kabatas pulkstenim, kā viņš pats paskaidroja, piemita tā dīvainā īpašība, ka to ne­varēja uzvilkt, taču tas arī nekad neapstājās.

Neilgi pēc tam viņš bez kāda iemesla iecirta maza­jam Lēstam pamatīgu pļauku, turklāt pats visgudri noteica:

— Kas neturas ciet, tas jāaizsit.

* *

*

Dienu vēlāk Kīrs staigāja pa klasi ar jocīgu papīra asti, uz kuras bija uzzīmēta pudele un apakšā parakstīti vārdi: «Lati pats».

* *

Nākamajā dienā notika pamatīga izplūkšanās ar Se­ineru, pie kam Totss Semeru saukāja par sivēnasti,

mēslu vaboli un elles praulu.

* *

*

Tajā pašā vakarā sadursme ar Savādnieku. Murk­šķis uz Savādnieka vēlēšanos ķestera virtuvē bija uz- cepis gaļu, ko abi Teukres zēni gatavojās notiesāt va­kariņās. Viesos ieradās arī Totss. Abiem zēniem pret to nebija iebildumu, un kādu brīdi visi trīs ēda klusē­dami. Te Savādnieks nolēma pajokot.

— Stāsta, ka zemeslode griežoties, — viņš teica un pagrieza bļodu ar labākajiem gabaliem uz savu pusi. — Lai tad griežas ar!

— Bet, kad iesper pērkons, tad viss iet juku jukām,— atbildēja Totss un ar sparu iesvieda savu maizes rie­cienu bļodā. Gaļas gabali nokrita uz grīdas, un tauki apšļāca Savādnieka un Kuslapa seju.

* *

Pēc. tam viņš iesita mācītāja sunim un solījās braukt uz Ameriku lauvu medībās.

— Atsūtīšu jums ragus un ādu, — viņš lielījās zē­niem, kas bija redzējuši Totsa varoņdarbu. Kāds iemi­nējās, ka lauvām ragu neesot. Totss tūlīt tam piekrita un nosolījās atsūtīt tikai ādas. Tā vai citādi, bet skolas gaitas viņam bija pagalam apnikušas. Un vispār, darbs esot domāts tikai nabagiem un veciem zirgiem vai arī kā laika kavēklis muļķiem.

Tad vēl.

Drīz vien pēc tam sekoja pamatīga saraušanās ar ķesteri. Pusdienas laikā, kad guļamistabā neviena ne­bija, Totss bija pagatavojis no sava mēteļa, zābakiem un cepures jocīgu izbāzni un piekāris to pie griestiem. Uz pakārtā muguras bija piestiprināta zīmīte: «Lūdzu manā nāvē nevienu nevainot. Pakāros tāpēc, ka trūka naudas.»

* * *

Zagļu ķeršana.

Naktī Totss gribēja iziet laukā. Pavēris durvis, viņš pēkšņi iekliedzās briesmīgā balsī:

— Ko tu tur glūni! Ko tu tur glūni! Tu domā, ka es tevi neredzu?

Tad ienāca guļamistabā un piecēla visus zēnus, lai nākot zagļus gūstīt. Skaidrs, ka neviens pat nedomāja viņam paklausīt un doties ķert zagļus. Taču nakts miers bija iztraucēts, un vēlāk šis gadījums kļuva zināms arī ķesterim.

Siļķu pienaglošana pie priekšnama ārdurvīm par godu ķestera dzimšanas dienai.

Mēness gaismā siļķes mirdzēja kā- zvaigznes, un Totss teicas ka par tik lielisku uguņošanu ķesteris-va­rot tikai priecāties.

Velnišķīgs koncerts zem mācītājmuižas jaunkungu logiem. Rezultātā Totss pārsita pieri pret koku, un nā­kamajā dienā, ievērojot ķestera ieteikumu, tēvs viņu nopēra.

* * *

Brauciens uz ledus gabaliem, kur Tomings, izpildot Morgāna lomu, Totsa vainas dēļ gandrīz noslīka.

Smēķēšana aiz mācītāja pirts, kas beigtos ļoti bēdīgi, bet skolotājs aizbildināja zēnus ķesterim, un tas samie­rinājās ar vieglāku sodu, atstājot vainīgos pēc stundām.

Jocīgi pantiņi par Kesamā brāli; tos Totss bija sa­dzejojis ar kāda cita palīdzību un skandēja brīvstun­dās vairākas dienas pēc kārtas.

Kesamā brālis bija norakstījis mājas savai skais­tajai māsīcai Marei, un tagad šī Mare, kas bija solī­jusies kļūt viņa sieva, grasījās izlikt pašu saimnieku no mājām.

Sī dziesma, kas ar laiku sasniedza arī ķestera ausis un vēlāk sagādāja Totsam daudz nepatikšanu, ska­nēja tā:

Tavu postu, visi rājas:

Kur nu ir tās tavas mājas?

Govis, aitas, vistu baru,

Vācu drošku, cūku sarus —

Visu paņem ļaunā Mare!

Pašam man ir daba lēna,

Tādēļ staigāju kā ēna.

Lieli strīdi ar Savādnieku drēbju pakaramā dēļ, kam sekoja nikna plūkšanās, un Savādniekam tika pārplēsta kabata.

Savādnieks. Tu nebāz savu mēteli uz sveša pa­karamā!

Totss. Ķēms, tieši to pašu es gribēju sacīt tev. Tas ir mans pakaramais.

Savādnieks. Nē, tas nav tavs pakaramais.

Totss. Nē, tas ir mans pakaramais.

Savādnieks. Zini, Tots. Tā kā tev mūsu- vidū ir grūti dzīvot un visi tev dara pāri, — ej uz turieni, kur zeme saplūst ar debesīm, iesit debesīs naglu un pakar uz tā savu mēteli.

Totss. Gatavais ķēms. Bet ja zeme sāks griez­ties … kā jau tā parasti griežas … ko tad?

Savādnieks. Tad mētelis paliks karājoties pie debesīm, bet tu uz mākoņa tam vari aizbraukt pakaļ.

Totss. Uz mākoņa ir varena braukšana, tikai ne­tiek lejā.

Savādnieks. Gan tiksi lejā. Kā tad tu ar vīna pudeli no plaukta tiki lejā!

Vārds pēc vārda, un iedegās īsts strīds, kas beidzās tā, kā jau iepriekš tika minēts.