Pavasaris

10.Tai pašā pēcpusdienā un apmē­ram tajā pašā laikā klasē

Tai pašā pēcpusdienā un apmē­ram tajā pašā laikā klasē cīk­stējās divi skolēni. Pievakarē Arnis atnāca uz skolu palūkoties, vai zēni jau atgriezušies no mājām. Taču, atskaitot mazo Juri Kuslapu jeb Murkšķi, tur nebija neviena.

Savādnieks ar savu vedēju bija aizgājuši uz bodi vai kur citur, un Murkšķis viens pats sēdēja guļamistabā uz savas gultas un lasīja vai kaut ko rakstīja. Uzgrie­zis durvīm muguru, viņš bija zemu noliecies pār uz­devumu.

— Sveiks! — ienākdams sacīja Arnis.

— Sveiks!— Kuslaps tikko dzirdami atņēma svei­cienu, uzmeta nācējam ašu skatienu un atkal iegrima darbā. Murkšķis rēķināja. Uz ceļiem tam atradās liela tāfele sarkanā ietvarā ar aizlūzušu stūri, kamēr at­vērtā rēķinu grāmata bija nolikta iepretī uz gultas malas.

— Ko tu dari? — jautāja Arnis, pienākdams tuvāk.

— Rēķinu uzdevumu rītdienai.

— Vai tu šeit esi gluži viens?

— Nē. Savādnieks aizgāja uz bodi.

— Vai tu izrēķināji uzdevumu?

— Nē.

— Nē? Savadi. Es pat neesmu to apskatījis, bet ne­kas briesmīgs tur nevar būt. Tu neproti rēķināt.

Murkšķis savieba seju, nopūtās, nolika tāfeli sev blakus un paņēma grāmatu.

— Pārtulko man šito vietu igauņu valodā, — viņš teica un turēja pirkstu pie uzdevuma numura. Arnis pārtulkoja uzdevumu un brītiņu padomāja. Cik grūti

šim Murkšķim bija dzīvot, ja pat sīkumos vajadzēja tulka.

— Ahā! — iesaucas Murksķis, paņēma tāfeli, no­dzēsa visu iepriekš uzrakstīto un sāka rēķināt no jauna, vilkdams ar pirkstu pār uzdevuma skaitļu rindām.

Īsais grifeles galiņš čirkstēja starp viņa tievajiem pirkstiem un uzdzina Arnim zosādu; bet Kuslaps par to nelikās ne zinis, viņš rakstīja ciparu pēc cipara, vilka svītras un, acis nemirkšķinādams, rēķināja tālāk.

— Nē, tu laikam ar to netiksi galā, — Arnis no­teica, kad bija brītiņu vērojis Murkšķa rīcību. — Dod šurp, es palīdzēšu!

Viņš satvēra tāfeles stūri, jo bija pārliecināts, ka Kuslaps viņam to atdos. Murkšķis arī neko daudz ne­pretojās; nepārtraucot rēķināšanu, Murkšķis ar visu tāfeli pievirzījās tuvāk Arnim, likās, viņš pat neievē­roja savu biedru un tā vārdus. Tikai tad, kad Arnis jau gandrīz visu tāfeli bija pārvilcis savā pusē un Kus­laps vairs nevarēja labi rakstīt, tas ar ašu kustību at­rāva tāfeli atpakaļ.

— Nu, ja jau tu negribi, — Arnis apvainojās, — rē­ķini pats.

Tad viņš lēni iegāja klasē un sāka skatīties ārā pa logu uz upi. Vēl vienmēr ir ziema. Vēl vienmēr nav re­dzama upe; vienīgi koku un krūmu rindas lika nojaust, ka tā nepagurusi turpina plūst zem biezās ledus kārtas.

Bet tur, tālāk, pie meldriem … Vai tur jau nemel- noja plānais ledus kā rudenī, kad tie abi ar Tēli iekrita ūdenī. Tur viss bija savādāk nekā citur ziemas vidū. Tur atdusējās mācītājmuižas kundziņu plosts, šis ne­laimīgais plosts, kas viņam bija sagādājis tik daudz nepatikšanu. Kāpēc viņš toreiz tik loti mocījās? Nūja, protams, viņa bēdām bija zināms iegansts: piemēram, Lible… Kas būtu noticis ar Libli, ja tas toreiz tiktu atlaists no darba? Un cik viegli kļuva ap sirdi, kad šis plosta jūgs bija novelts. Bet nē! Savas slimības laikā Arnis bija tikai iedomājies, ka viss ir labi, tikko viņš atgriezās skolā, bēdas uzbruka atkal no jauna. Vien­alga, ej kurp iedams, bēda, sātans, tev aizsteidzas priekšā.

«Vai Liblem nebija taisnība, kad viņš to teica?» Arnis atvēra logu un uzgūlās uz palodzes.

Jā, jā, tur no upes… no turienes nāca pirmie pa­vasara vēstneši . . . Tur laikam sākās pavasaris un so­ļoja tālāk, nesdams sev līdzi siltumu un sauli. Vai gaisā jau nejuta pavasara elpu? Tā ir vāra, tikko sa­manāma, bet viņš, Arnis, to jūt. Jā, tā vēl ir tik liega, ka to' uztver tikai retais, varbūt pat neviens, bet Arnis gan. Pavasaris drīz būs klāt, tas ir jau ceļā pie mums. Stei­dzies ātrāk, pavasari!

Klasē kāds it kā staigāja un, šķiet, sauca viņu, Arni.

Arnis atskatījās. Tur nebija neviena, tikai mājas pre­tējā pusē virinājās durvis un bija dzirdamas klusas, apslāpētas balsis. Vecais klases sienas pulkstenis tik­šķēja gausi un grūtsirdīgi, it kā būtu noguris no savas garās gaitas. Zem skolnieku skapīšiem un lādēm pīk­stēja peles un grabinādamās viena otru dzenāja.

«Klase ir tukša un klusa. Tādu to redz ļoti reti,» do­māja Arnis. «Rītu ap šo laiku te būs tāds troksnis un kņada, ka jātur ausis ciet. Totss jau viens pats saceļ troksni par desmitiem. Neklaigā jau tikai Totss, bet daudzi. Liekas, daži bija uzņēmušies saistības brīv­stundu laikā kliegt un trokšņot, grūstīties un mētāt cits citam ar grāmatām.»

Pēc Arņa domām, šāda trokšņošana un dauzīšanās bija pilnīgi lieka. Kādreiz viņš bija mēģinājis darīt tā­pat kā citi, bija pāris reižu kliegdams apskrējis ap galdu, un tas viņam bija licies tik smieklīgi, ka viņš nokaunējies apklusa un, citu neievērots, apsēdās savā solā. Viņš nedomāja, ka nerunīgie, klusie zēni būtu labāki par trokšņotājiem, bet šos klusētājus viņš sa­prata un zināja, kāpēc tie klusēja; kādu prieku sagādāja trokšņošana, to viņš nekādi nespēja saprast. Ja klasē būtu tikai tādi zēni, kas līdzinātos viņam, Murkšķim un Tenisonam, tad varētu sadzirdēt pat mušas lidojam, bet tad droši vien būtu garlaicīgi.

Arnis aizvēra logu un iegāja atpakaļ guļamistabā. Murkšķis vēl vienmēr sakumpis sēdēja pie uzdevuma, it kā viņš būtu pārakmeņojies.

— Vai tad nekas neiznāk? — Arnis iejautājās un,

nesagaidījis atbildi, atnesa no klases pirmo tāfeli, kas pagadījās, apsēdās blakus Murkšķim un sāka rēķināt.

Kādu laiciņu guļamistabā dzirdēja vienīgi grifeļu čirkstēšanu, tad Arnis nikni uzspļāva uz savas tāfeles, nodzēsa visus uzrakstītos skaitļus un atsāka no gala. Murkšķis pacēla galvu, un viņa bālajā sejā pavīdēja augstprātīgs smīns.

— Ko tu glūni! — Arnis uzkliedza.

Murkšķa smaids viņu aizvainoja.

— Gan tu redzēsi, es drīz vien izrēķināšu, bet tu jau ņemies veselu pusstundu un tomēr netiec galā.

— Nu izrēķini, — klusi atteica Kuslaps.

— Un izrēķināšu arī!

Atkal iestājās klusums. Kuslaps vairs nerakstīja vienā laidā, kā viņš to bija darījis iepriekš; viņš uz­vilka uz tāfeles dažus atsevišķus skaitļus, apstājās, pie­miedza acis, grauza grifeles galu un domāja. Turpretī Arnis strādāja ar pilnu sparu, bet visu uzrakstīto drīz vien atkal nodzēsa. Šķiet, viņš sāka zaudēt pacietību, jo sarkanie plankumi uz vaigiem neliecināja nekā laba. Viņš centās pieveikt uzdevumu ar varu, ar spēku.

Te Murkšķa seja pēkšņi atdzīvojās, likās, viņš it kā ieklausītos kādā noslēpumainā balsī, kādas būtnes noslēpumainā vēstījumā, kas pati palika neredzama. Varbūt tas bija viņa sargeņģelis, kas šajā acumirklī atklāja uzdevuma lielo noslēpumu. Viņš pēkšņi pagrie­zās pret kaimiņu un jautāja:

— Nu, vai iznāk?

— Gan jau iznāks, par mani nebēdā; labāk padomā, kā pats tiec galā, — Arnis sapīcis atcirta.

— Man ir gatavs.

— Parādi!

Arnis uzmeta viņa tāfelei neuzticīgu skatienu. Tur tiešām neredzēja nekā tāda, pēc kā varētu spriest, ka uzdevums atrisināts.

— Te vēl nav, bet tagad es zinu, kā vajag rēķināt,— teica Murkšķis.

— Daudz ko tu zini.

Abi censoņi no jauna pārliecās pār savām tāfelēm, un Arnis vairs nespēja savaldīt dusmas pret mazo,

pelēko vīriņu, kurš sēdēja tam blakus un kura apģērbs sīvi oda pēc dūmiem. Tas gribēja būt gudrāks par viņu un pirmais tikt galā ar uzdevumu! To nedrīkstēja pieļaut!

Tad . . . Arnis palūkojās ar vienu aci, ko dara Murk­šķis. Mazais bija atradis uzdevuma atslēgu, un Arnis pats zināja, kā turpināt, un ātri, it kā viņu kāds stei­dzinātu, sāka rēķināt tālāk no iās vietas, ko Kuslaps bija nejauši atklājis. Bet lielajā steigā viņš pielaida kļūdas; nodzēsa, sāka no gala un bija cieši pārliecināts, ka izrēķinās ātrāk par Murkšķi, tad viņš pēkšņi izdzirda sev pie auss smalku baistiņu — kā peles pīkstienu:

—- Gatavs!

Arnim uznāca vēlēšanās savam biedram iesist. Ti­kai pēc laba laiciņa, kad viņš bija uzvilcis uz tāfeles dažus nenozīmīgus skaitļus, viņš atbildēja:

— Liela lieta, man arī gatavs!

Murkšķis paskatījās, pamaja ar galvu un noteica:

— Nūja, lūk, šitai vietai es nekadīgi netiku pāri, citādi es jau to sen būtu izrēķinājis.

Bet Arnim vairs nebija nekādas vēlēšanās runāt par rēķināšanu, un viņš pēkšņi iejautājās:

— Vai jūsu pirtij ir skurstenis?

Kuslaps mirkli uzlūkoja Arni un tad vainīgi atbil­dēja:

— Nav.

— Tāpēc tavas drēbes ož pēc dūmiem.

Kuslaps neatbildēja. Viņš to uzskatīja par gluži da­bīgu parādību; viņš vienmēr bija dzīvojis dūmos, cik tālu vien atmiņa sniedzās.

— Vai nav savādi, — Arnis atkal iejautājās, — ka šodien klase ir tik tukša un klusa, bet rīt būs tik daudz trokšņa un kņadas, ka nezināsi, kur glābties.

Bet, kad Kuslaps atbildes vietā tikai savieba seju un sakustināja lūpas, viņš vēlreiz noprasīja:

— Nu pasaki: vai ir savādi vai nav?

— Nav savādi, — Kuslaps atteica.

«Tukša klase, tukši soli… — Arnis domāja, — ari tas sols, kurā sēž Tēle, pašlaik vēl ir tukšs. Bet rīt tur sēdēs Tēle . ..»

Viņa domas ritēja aizvien talak. Pēkšņi Arnis satvēra

Kuslapa roku un tik cieši saspieda, ka mazais vīriņš sarāvās aiz sāpēm.

— Šo uzdevumu tu nedrīksti Savādniekam rādīt, — viņš piekodināja. — Vispār tu nedrīksti Savādniekam vairs rādīt nevienu uzdevumu.

— Kāpēc?

— Nedrīksti, nu, vai saproti! Lai rēķina pats.

— Viņš neprot.

— Tad lai paliek nedarīts, bet tu nedrīksti rādīt. Tu tak nerādīsi, vai ne?

Kuslaps atkal savieba seju un centās atbrīvot roku.

— Tu viņam nedrīksti rādīt, — Arnis sparīgi atsāka un aizvien ciešāk saspieda sava biedra tievo roku, — tu nedrīksti! Ja tu rādīsi Savādniekam uzdevumus un at­ļausi tos norakstīt, tad . . . tad es tevi piekaušu. Un no­sūdzēšu skolotājam. Un tad tevi padzīs no skolas. Tu nerādi viņam neko. Kas par to, ka viņš neprot, lai uz­devums paliek neizrēķināts, nav tava daļa. Tu taču ne­rādīsi?

— Rādīšu.

— Rādīsi? Kāpēc tu rādīsi? Tu nedrīksti. Es tev tūlīt iesitīšu, ja tu rādīsi. Es sitīšu!

Arnis iedegās dusmās. Kuslaps saliecās kūkumā un aizmiedza acis kā kaķis. Daudz dziļāki, nekā Arnis to spēja iedomāties, bija iemesli, kāpēc Juris Kuslaps pa­līdzēja Jānim Savādniekam mācībās un citos darbos, piemēram, gatavot ēdienu, sanest ūdeni. Kuslaps bija viņa kalps. No saviem pienākumiem viņu nespētu at­turēt nekādi draudi, kamēr vien viņš dzīvoja pasaulē.

— Es tevi sitīšu, es tevi sitīšu!

Bet Arnis nesita, viņš satvēra ar abām rokām Kus­lapa izdēdējušo kaklu un žņaudza.

— Laid vaļā! — Kuslaps gārdza.

— Nelaidīšu, pirms tu nebūsi apsolījies, ka nerādīsi vairs Savādniekam uzdevumus. Vai tu nerādīsi?

Arnis žņaudza vēl stiprāk. Patiesībā tagad viņam vajadzēja žņaugt pavisam stipri, jo …

Vasarā Arnis, ķerdams kādu taurenīti, bija tam ne­tīšām norāvis spārnu un pēc tam taurenīti tūlīt nogali­nājis, lai dzīvnieciņš vairs ilgāk nemocītos…