Pavasaris

27.Nākamajā dienā ap pusdienas laiku ķesteris

Nākamajā dienā ap pusdienas laiku ķesteris liek zēniem uzrakt dobes. Jurģi jau sen pagājuši — steidzīgi jāiesēj dārzeņi. Visi čakli strādā: cits rok, cits grābj, cits kaisa sēklu irdenajā zemē.

Tikai Totss stāv malā un vēro savu biedru darbu. Vi­ņam šodien ir pēdējā diena skolā — kāpēc vēl nopū­lēties.

— Velns parāvis, — viņš spriež, — Strupais Juris šķendējās un bauroja visu ziemu, un tagad lai es nā­kot šim uzrakt dobes. Muļķu pasaulē maz, un tie paši vakar dabūja kāvienu; lai strādā, kam tīk, es tāpat pa­skatīšos. Ja viņš katram vīram solīja dot kliņģeri — lai dod. Ar šo kaulu viņš var pievilināt citus suņus, mani ne.

— Nu, Tots, ko tu vēl gaidi? — jautā ķesteris.

— Man kājā iemetās krampis, — atbild Totss, — ne­varu paiet.

— Krampis? Vienmēr tev krampis kājā. Krampis taču drīz pariet. Pabrauki!

— Esmu braucījis bez apstājas, bet paliek arvien sliktāk.

— Kas tā par izrunāšanos? Pakustini kāju!

— Nē, es to nevaru pakustināt: tūlīt sāks degt kā ugunī. Tas krampis jau man no bērnības; kad drusku apaukstējos, velk kā nelabais.

— Kur tu tik siltā laikā varēji apaukstēties?

— Upē. Nē, ne upē. Upmalā.

Ķesteris uzmet Totsam šaubīgu skatienu un aiziet tālāk. Liels resgalis ir šis Totss: cita nekā neprot kā palaidņoties. Labi gan, ka drīz aizies no skolas, — te viņš tikai rāda citiem sliktu priekšzīmi.

Totss slepeni padraud ķesterim ar dūri. «Es lai pa­kustinot kāju!» Ja Totsam tiešām būtu krampis kājā, vai tad viņš klausītos ķestera pamācībās. Gan jau tiktu galā ar krampi, bet Strupais Juris lai pats rok savas dobes un lai apsēj tās kaut vai ar nezālēm. Tā gan: lai apsēj ar nezālēm, bet viņu lai liek mierā. Kāja ir kāja, un dobe ir dobe. Ja būtu tāda … nezāļu sēkla vai… Iekaisītu dobēs… Tas tik būtu joks. Ek, velns, zel, ka nav līdzi… piemēram, linu vai āboliņu sēklas. Bet kādēļ vajadzīgas linu vai āboliņu sēklas, var taču… var taču… O-ho-ho! Hī, tad tikai ķesteris lā­dēsies! Tad tikai viņš lādēsies! Tad tikai viņš redzēs!

Pēkšņi Totss aizlien aiz krūma un smejas kā traks. Viņš rāda dārza racējiem tik jocīgas grimases, ka daži sāk skaļā balsī smieties.

— Diez ko šis tā smejas, — spriež Savādnieks, — vēl yakar bija bēdīgs, pat cepure gandrīz nosirmoja galvā. Šodien zviedz kā jucis. Laikam atkal kāds nedarbs pa­domā.

Tālāk prātot Savādniekam vairs neatliek laika: Totss izlien no paslēptuves un ar briesmīgi nopietnu seju tū­līt ķeras pie darba. Vispirms viņš palīdz uzrakt pāris dobes, tad pievienojas grābējiem. Totss strādā tik cītīgi, ka ķesteris to ievēro un uzslavē viņa centību. Beidzot ķesteris iejautājas, vai krampis jau pārgājis un kā viņš to izārstējis.

— Masēju, — Totss atbild.

— Nūja, es jau tūlīt teicu, — ķesteris piebilst, — pie krampjiem galvenais ir masāža un braucīšana.

Ķesteris ir labā garastāvoklī. Darbs sokas, izveidojas dobe pēc dobes, melnā, irdenā zeme gaida sēju. Beidzot pienācis laiks iekaisīt sēklu, tikai jāizlemj, kādu sēklu katrā dobē sēt. Pēc īsas apspriedes ar laulāto draudzeni tiek atnestas burkas ar izmērcētām sēklām. Tik daudz gurķu, tik daudz burkānu, tik daudz biešu . . . Jāierāda tikai zēniem, cik reti vai biezi jāsēj; ja gurķus iesēj pārāk biezi, tiem sāk trūdēt laksti, protams, liekos stā­dus var vēlāk izraut, bet tomēr… labāk jau sākumā iesēt, kā vajag.

Pie sēšanas izvēlas izveicīgākos zēnus: darbs ir at­bildīgs. Starp citu, arī Totss ļoti vēlas sēt.

— Sēj, sēj! — saka ķesteris. — Bet dari tā, ka es ierādīju. Tikai necenties atkal izdarīt labāk, nekā es darīju, tad izies greizi.

Sējēji stājas pie darba. Zēni, kaisīdami sēklu dobēs, lēni virzās uz priekšu. Ķesteris staigā šurpu turpu un dod norādījumus un pamācības. Sāds darbs zēniem bū­šot par lielu svētību: turpmākā dzīvē tas viņiem notefkti noderēšot.

— Noteikti noderēs, — Totss domās atkārto.

Viņš pagrābj no vienas burkas, no otras, no trešās un nemitīgi pār plecu vēro ķesteri. Kaut kas notiek, Totss atkal kaut ko brūvē. Savādnieks to nomana pēc viņa satrauktā skatiena, bet, ko viņš īsti dara, — rādīs laiks.

Nākdams no dārza, Totss pasauc Savādnieku sāņus, satver viņa svārku pogu un klusi jautā:

— Savādniek, vai tu proti turēt muti?

— Kā tad es neprotu, ķēms, — atbild Savādnieks, zobgalīgi uzsvērdams Totsa mīļāko izteicienu «ķēms».

— Redzi, — saka Totss, — mēs vakar norunājām, ka Strupajam Jurim vajadzētu izspēlēt vienu numuru.

— Nu?

— Kas par «nu»? Es jau izdarīju.

— Ko tu izdarīji? Nē, es redzēju gan, ka tu rosījies, bet neievēroju, ko …

— Es, — Totss iečukst Savādniekam ausī un nemie­rīgi paskatās apkārt. — Es sajaucu visas sēklas kopā, visas, kādas vien tur bija, un iekaisīju dobēs. Kad iz­augs, lai tad Strupais Juris lauza galvu, kas tur aug.

— Ko? Ko? Visu sajauci?

— Jā, visas sēklas sajaucu kopā. Viena sauja gurķu, otra burkānu, trešā biešu … vēl zirņi un pētersīļi, un sīpoli —viss juku jukām.

— Paskat, nelabais!

— Nē, nu, ķēms, kas es par nelabo.

— Mēs jau vakar to nolēmām.

— Tiesa gan, bet… Saki, viens velns! Kad ķesteris uzzinās, viņš tevi nomizos ka liepai lūku.

— Kā — lūku, nu . .. Kā t' šis to uzzinās, ja tu ne­teiksi.

— Nūja, bet sēja tikai četri zēni. Tad viņš apvainos mūs. Tu šodien aiziesi.

— Nē, nu, protams', ka es aiziešu, tas tiesa, bet… Bet sakiet, ka jūs nezināt, kas izdarījis. Sakiet, ka var­būt pa nakti kāds būs iesējis vēl otrreiz. Un, ja viņš vaino mani, — lai vaino! Ko šis vairs padarīs. Viņš taču nenāks uz ganībām. Un, ja nāks, uzrīdīšu suni, lai sa­plēš bikses.

— Tu velna dvēsele, Tots, ha-ha-hā! — Savādnieks smejas.

— Kas par Zodomu un Gomoru tur iznāks, to es lab­prāt gribētu redzēt.

— Ķēms, vai tad es negribētu redzēt. Gan jau kād­reiz atnākšu. Protams, ķesterim acīs nerādīšos. Traki gan, ja ganu puika atveseļosies pirms skolas beigām, man būs jānāk atpakaļ, un tad viņš mani ņems priekšā. Bet es vairs nenākšu atpakaļ, tāpat paklaiņošu apkārt un teikšu, ka biju skolā. Rudeni, tad varēs atkal nākt, tad …

— Tad tavi sējumi būs nogatavojušies. Bet varbūt arī pēriens būs jau gatavs. f

— Nu, ar laiku aizmirsīsies.

Totss un Savādnieks būtu vēl turpinājuši sarunu, te kāds iebrauc skolas pagalmā. Tas ir Kuslapa tēvs. Kus­lapu vedīs projām. Viņam jāiet ganos.

— Oho, — nopriecājas Totss, ieraudzīdams vedēju, kura kustības viņš ziemā tik labprāt mēdza atdarināt, — tad jau nekas, tad jau šodien aizies arī citi. Velns, ja pēkšņi visi zēni saņemtos un laistos uz mājām, lai tad ķesteris plāta rokas.

Kuslapa mantas iznes ārā un iekrauj ratos. Kuslaps nevienam nesaka ne vārda, pat neatsveicinās. Viņš ātri uzrāpjas uz vezuma un tup kā dzeguzēns. Lai ved, kur grib, viņš ir ar visu apmierināts, viņš darīs visu, ko pa­vēlēs, lai tikai viņu nesit un negrūsta.

Arnis stāv uz sliekšņa un domā. Cik sen tas bija, kad Kuslapu atveda uz skolu, tagad viņš jau aizbrauc. Bija auksta janvāra diena; Kuslaps savā lielajā kažokā iz­skatījās sīks kā ābecnieks.

«Kā gan māte uzdrošinājusies tādu sūtīt skolā?» Arnis bija nodomājis. Tagad jau Kuslaps pusgadu ap­meklē skolu un ir pastiepies garumā. Savadi, cik ātri pagājis laiks; it kā tas būtu noticis tikai pagājušajā ne­dēļā, kad viņu dzenāja pa pagultēm. Ja, laiks rit… Drīz viņi visi izlidos, jo sāksies vasaras brīvdienas. Savādnieks soļo vezumam blakus uz vārtu pusi.

— Ej vien, ej, Murkšķi, — viņš saka, — es ari drīz nākšu. Ilgi jau te nepalikšu.

— Tējkanna un cukurs ir skapītī, apakšējā plauktā,— atbild Kuslaps.

— Labi, labi, gan es atradīšu, — atteic Savādnieks.

— Es tev atnesīšu konfektes un baltmaizi, kad atnākšu. Tikai sagatavo makšķeres; brīvajā laikā iesim zvejot. Brauc vien, brauc, nebēdājies, es arī drīz nākšu uz mā­jām. Laimīgu ceļu!

— Kāda tev vajadzība iet uz mājām? — jautā Tēle, kas kopā ar klases biedriem pastaigājas pagalmā.

— Nu, ko es te vairs darīšu, — atsaka Savādnieks.

— Kuslaps aizbrauca …

— Vai tev žēl Kuslapa?

— Jā. Kuslaps bija krietns zēns.

— Kāpēc tad tu nebrauc ar viņu reizē? Savādnieks noskatās, kā Kuslaps aizbrauc. Šķiet, it

kā viņš gribētu to saukt atpakaļ, Tēle ar savu biedreni paiet mazliet tālāk, tad atgriežas viena un klusu saka Savādniekam:

— Ja tu ar rēķināšanu netiec galā, atnāc uz Rajām, es palīdzēšu.

— Ko nu par rēķināšanu, — Savādnieks atmet ar roku, — gan jau es pats … Bet man te vairs nepatīk, kad nav Kuslapa. Garlaicīgi. Totss arī šodien aiziet… Ko es te darīšu?

— Kāds tu jocīgs! Pat Totsa šim ievajadzējies — briesmīgo Kentukijas Lauvu. Kas tev šodien noticis?

— Aiziet visi labākie zēni.

— Brīnums gan! Atradis labumus! Ja tu baidies par rēķināšanu — es tev izrēķināšu.

— Ai, nē! Ko es tur baidīšos — ņemšu kādudien kā­jas pār pleciem un projām uz mājām.

— Vai tu negribi pastaigaties pa kapsētu? Ir tik jauks laiks; vakaros …

— Esam jau diezgan staigājuši …

— Vairāk negribi?

— Nē, tā kā negribētos vis …

— Ko tad tu gribi?

— Uz mājām.

— Kāda lellīte, šis grib uz mājām!

Tēle sadusmota aiziet. Paskat, kāds! Kuslaps šim dārgāks nekā viņa, Tēle. Muld vien, tāpēc jau nekur vēl neaizies. Gan jau viņi vēl dažu labu vakaru pastaigā­sies pa kapsētu. Ik rītus viņa atnesīs Savādniekam uz­devumu un paslepus iespiedīs saujā, zēns ir kautrīgs, neuzdrošinās atzīties, ka rēķināšana viņam sagādā rū­pes, lai nu paliek, viņa, Tēle, saprot, no kuras puses vējš pūš, bet neies jau izpļāpāt. Gan jau viņa izkārtos, ka zēns paliks skolā līdz pat pēdējai dienai.

Savādnieks stāv, kur stāvējis, un domīgi noskatās, kā draugs aizbrauc.

Kuslaps dodas uz mājām …

Jā, Kuslaps aizbrauks uz mājām un sāks ganīt govis ezera krastā. Ezers! Klusā laikā mirdz kā spogulis. Meldros lēkā asari, līcī pēkšķ pīles.

Gausiem spārnu vēzieniem \irs ūdens lido kaija. Otrā krastā sasaucas gani. Pāri ūdenim viss tik skaidri sadzirdams, it kā viņi būtu tikai dažu simtu soļu attā­lumā; pat sarunas var neskaidri dzirdēt. Tālāk starp kokiem pavīd mājas, vēl tālāk, ezera galā, baltā mui­žas celtne,. .. kā gulbis. Peldēties … Ai, cik smilšains un lēzens krasts pie ganībām! Dziļāk akmeņos linu mērkšanas vieta. Senāk ezerā mērcēja linus, arī tagad tur vēl redzama kāda izbalējusi linu sauja. Tagad starp šiem akmeņiem mājo nikni, melni vīri un ir gatavi ikvienam iekniebt pirkstā, kas uzdrošinātos traucēt viņu mieru. Vakarā pēc sauirieta tie izrāpo no akmeņu pa­ēnas un čāpo pa ezera dibenu. O, tie ir kāri uz pavasara svaigo zāli. Tālāk ezera dibens apsūnojis. Kā sūna čaukst un met burbuļus, kad tai uzkāpj ar kāju, un līgo­jas kā purvs. Dažreiz sūnā zem kailas pēdas sāk kus­tēties kāda radībiņa un mēģina izspraukties laukā — nevajag baidīties! … Tas ir tas pats spīļainais meln­svārcis. Vēja pūsma. Kā klusas trīsas pārslīd pār ūdeni. Tālāk šalkoņa … Un sīki vilnīši sitas pret rūsgano krastu. Bul-bul-bul … Viļņi briest, šalkoņa pieņemas, kaija brēc aizsmakušā balsī, it kā brīdinādama: irieties krastā, tuvojas vētra. Dunoņa. Baltas putu galotnes ce­ļas un plok, putas apšļaksta krastu. Mēness gaisma … Pār ezera līmeni slīd sudrabaina taka. Krastā mirgo ugunis. Koki snauž. Virs ūdēns līmeņa šūpojas ēnas. Tur ezers šķiet bezgalīgi dziļš. Tālumā dzirdami airu vēzieni…

Ai, un uz turieni aizbrauca Murkšķis!

Un viņš, Savādnieks, paliek šeit! Kāpēc viņš vēl ir šeit?

Savādnieks gausi soļo uz skolas pusi un krata galvu.

Pēc stundu beigām atbrauc kalps, lai aizvestu Totsu.

— Jā, zēni, — saka Totss, — nekas nelīdz — ir jāiet. Jāiet, ganu zēns aplipis ar šarlaku.

— Pielūko, ka pats arī nedabū šarlaku, — viņu brī­dina.

— Nieki, ko šarlaks man var padarīt, — Totss at­bild. — Šarlaks jau nav tik traks kā Strupais Juris. Hā, gan Strupais Juris vēl redzēs …

— Ko viņš redzēs?

— Gan jūs redzēsiet, ko viņš redzēs. Naktī, kad saimnieks gulēja, atnāca nelabais un apsēja dobes ar biezputru un kāpostiem.

— Ko, ko?

— Cietiet klusu, ķemi, saule visu izcels gaisma, ka bija tajā dziesmā, ko mēs mācījāmies. Un, kad saule to visu cels gaismā, tad ķesteris aiz dusmām kļūs melns. Gan jau es atnākšu palūkot, ko jūs te darāt; tad jums visu izstāstīšu. Es jums varētu pateikt tūlīt, bet jūs, ķēmi, palaidīsiet vēl muti, un tad šai padarīšanai vairs nebūs pietiekoša skaļuma. Tādas lietas jātur zem no­slēpuma segas, ka melnsvārcis .. . vārdu sakot: tagad es aizbraucu.

— Vai rudenī nāksi atpakaļ?

— Jupis viņu zina. Katram kokam ir divi gali. Būtu Strupais Juris drusku prātīgāks un mitētos reiz šķen­dēties, tad varbūt nāktu. Bet, kas zina, kā būs rudenī.

Pasaule ir liela un plaša, un Krievijā vajadzīgi muižas pārvaldnieki, varbūt laidīšos turp. Bet, ja nedabūšu labu vietu, — sliktu es, protams, nepieņemšu — tad varbūt nākšu. Praščai! Dzīvojiet tik labi, cik vien varat, un atnāciet kādreiz uz Aizpuriem, es jums parādīšu savu suni; tas ir tas pats kucēns, kuru pirms svētkiem biju atnesis uz skolu. Viņš tagad ir liels kā teļš un staigā uz pakaļkājām. Praščai!

— Praščai, praščai, Tots! Rudenī nāc atpakaļ!

— Nūja, ja nedabūšu vietu, tad nākšu.

Totss soļo uz ratu pusi, taču atskatās vēlreiz.

— Kas ir? — jautā pavadītāji.

— Kīrs, sātans, palika nenopērts.

— Ha-ha-ha! — zēni smejas. — Kīr, panāc šurp, Totss tevi grib iepērt.

Kīrs stāv uz priekšnama sliekšņa un rāda Totsam dūri. Kad Totss pēkšņi pagriežas uz Ķīra pusi, viņš iebēg klasē.

— Lai nu paliek, — saka zēni, — rtnjenī atmaksāsi par visu ar uzviju.

— Lai iet! — atbild Totss un ierāpjas ratos.

Kad zirgs sāk iet, viņš pieceļas stāvus un aizsmakušā balsī dzied:

— Man pīpe piķa melnumā, Bet vienmēr pietrūkst tabakas. Tad purvā sūnas salasu Un priecīgs dūmu uzvelku.

— Vareni, vareni! Lieliski! — sauc zēni.

Tad Tots-s aizbrauc.

Izbraucot pa vārtiem, Totss rūpīgi pēta dobes, it kā vēlēdamies ar savu skatienu ieurbties zemē un redzēt, kādu drazu viņš tur sakaisījis.

Zēni smiedamies noskatās viņam pakaļ: aizgāja šis varonīgais zēns un lielais zobgalis.

— Tots! — pēkšņi iesaucas Savādnieks. Totss at­skatās.

— Pieturi!

— Tprr! — Totss aptur zirgu. — Ko tu gribi?

—- Panēm līdzi!

— Nāc!

— Pagaidi!

Savādnieks ieskrien guļamistabā, uzliek cepuri, uz­velk mēteli un ar kokli un grāmatu sainīti rokās iznāk atkal sētā.

— Pagaidi! — viņš vēlreiz uzsauc Totsam. — Es tūlīt nākšu. Tikai paķeršu vēl maizes kuli.

— Uz kurieni tad tu? — citi brīnīdamies jauta.

— Uz mājām, uz mājām!

— Vai tiešām?

— Nudien.

— Bet ķesteris?

— Sakiet, ka dabūju šarlaku, — Savādnieks atbild smiedamies un iznes no pieliekamā maizes tarbu.

— Sakiet, ko gribat, bet es laižos projām. Kaut jūs zinātu, cik skaisti tagad uz ezera! Pēc gultas un skapja atbraukšu vēlāk. Ardievu, ardievu! Varbūt rudenī atkal redzēsimies.

— Vai tu tiešām aizej, Savādniek?

— Es aizeju. Ko es te iesākšu. Totss mani kādu ga­balu pavedīs.

— Kāpēc tu neaizbrauci kopā ar Kuslapu?

— Neienāca prātā. Vai, vai… Pats nezinu, kāpēc neaizbraucu.

— Kas tā ir par sērgu, ka šodien visi aizbrauc? — zēni brīnās. — Veseli trīs reizē! Lai nu tie citi-—bet Sa­vādnieks! Savādnieks! Kas šim par steigu!

— Varbūt joko, — daži nospriež.

— Nē, nejoko, — citi atbild. — Aiziet.

Savādnieks pieskrien pie Totsa un ielec ratos. Tad

abi pieceļas stāvus, sauc palicējiem — urrā! — un vi­cina cepures. Drīz viņi nozūd no skatītāju acīm.

Beidzot skolniekus atlaiž uz mājām. Lūgšana un ķes­tera pamācības. Lai viņi nekad neaizmirstot, kas viņiem šai skolas gadā iemācīts. Lai vienmēr atceroties skolo­tāju vārdus un cenšoties vadīties no tiem.

Skolēni atvadās cits no cita. Pagalmā gaida vedēji. Mantas tiek iznestas un ieceltas ratos. Zem skapjiem uziet veselus peļu midzeņus, tāpēc pa.naktīm tie sātani tik briesmīgi spiedza! Zirnekļiem sākas īstas nedie­nas — viņu tīklus saplosa, pašiem jāizklīst, ja negrib dabūt galu. Daudzas sen nozudušas mantas ierauga dienas gaismu, pat nauda mētājas kaktos.

Guļamistabā, kur agrāk stāvējušas gultas, vāļājas divas vecas cepures, zeķe, papīra strēmeles un spoguļa lauska. Pieliekamā grīda piekaisīta ar vecām burtnīcu lapām. Uz dažas lapas nozīmīga vieta ierādīta sarkanai tintei, un daža laba raksta beigās lepni izslej galvu ķeburains divnieks, turpat kaktā mētājas appelējuši maizes gabali un kauli. Bet klasē vecais sienas pulk­stenis gausi nosit divpadsmit, it kā vēlēdamies sacīt: tādu kravāšanos esmu redzējis bieži, es te nesaskatu vairs nekā jauna, mazie draugi. Ejiet vien, ejiet, gan jau rudenī atgriezīsities un vakaros atkal stāstīsiet par spokiem un velniem; ja vien es tikmēr … Jā, jā, visādi var gadīties, esmu jau ļoti vecs un vārgs.

Pēc kāda laika skolas telpas ir tukšas. Tur, kur agrāk bija tfk daudz trokšņa un dzīvības, tagad klusums iz­pleš savus neredzamos spārnus.

Skolotājs pagalmā aizvada pēdējos braucējus.

— Ardievu, ardievu, Tenison! Ardievu, Kesamā un Toming! Laimīgu ceļu, mazais Lēsta! Pa vasaru pa­audzies lielāks. Sveiki, sveiki, Kīr! Nu, mēs jau bieži redzēsimies, esi jau tepat tuvumā. Ahā, Jerveotss . . . Pamācies vēl vienu ziemu, ja vien iespējams. Kas par to, ka esi jau liels puisis, nieki — pat veci vīri iet skolā. Ari Vipers solījās nākt. Ardievu, ardievu, Viper! Kas centīsies — tas tiks uz priekšu. Un tu, Tali, neaizmirsti, ka svētdien ir vijoles stunda. Noteikti atnāc, citādi aiz­mirsīsi, ko ziemā iemācījies! Laimīgu ceļu, laimīgu ceļu. Un vienmēr galvu augšā . . . Droši un priecīgi uz priekšu. Gan jau reiz pienāks laiks, kad … kad …

Skolotājam pār vaigu norit asara. Viņš ieiet klasē, nostājas starp tukšajiem soliem un ilgi domā.

— Aizgāja! Aizgāja tie, kas viņam reizēm gan sa­gādāja rūpes, bet tomēr bija tik mīļi.

— Nu, ko tu vēl gudro? — Tēle jautā Arnim, kurš domīgi raugās uz upes pusi.

— Skatos . . . Tur upe …

— Nu un tad? Vai tad tu upi neesi redzējis? Atnāc šodien uz Rajām apskatīt jauno māju.

— Jā … Es nezinu .. . Mājās …

— Kas tev ir mājās?

— Puķes … Pļava . .. Saule …

Pēkšņi viņš ielec ratos un aizbrauc. Uz Tēli pat ne­paskatās.

— Ātrāk, Mārtiņ, uz mājām! Redzi, kāds jauks laiksl

— Nu paskat, kāds! — īgni nosaka Tēle.

Šoreiz beigšu. Un, ja dieVs dos spēku un veselību, tad ceru, ka mēs par saviem jaunajiem draugiem dzir­dēsim arī nākotnē.