Pavasaris

3.Kāpēc tu nāci uz skolu tik vēlu

Kāpēc tu nāci uz skolu tik vēlu? Mēs atbraucām jau pagājušajā nedēļā, — Tēle iesāka.

Slimoju, atrak netiku.

Iestājās klusums. Pēc brīža Tēle atsāka:

— Ar ko tu slimoji? Vai ar šarlaku?

— Nē, tas nebija šarlaks. Sāpēja galva, un uznāca karstumi. Iesākumā māte gan domāja, ka būs šarlaks, bet nebija vis.

— Šarlaks ir briesmīga slimība: kas saslimstot, tas nekad vairs īsti netiek vesels.

— Reizēm jau tiek gan. Reiz mums bija puisis, tas atlaba.

— Ak tad puisis arī bija slims? Vai tu nebaidījies, ka nepielīp?

— Nē. Māte teica — ja pielips, pielips, tur neko ne­varot darīt. Nevajagot baidīties, tad nekas nenotikšot; jo vairāk baidoties, jo ātrāk pielīpot.

— Vajagot pakvēpināt ar kadiķa zariņu, tad esot pa­visam droši.

— Māte arī tā saka.

Bērni atkal soļoja klusēdami; sarunas pavediens pār­trūka. Arnis baidījās pateikt ko tādu, kas varētu Tēli aizvainot. Beidzot viņš saņēmās un jautāja:

— Nu, kā klājas pa skolu?

— Ļoti labi. Krievu valodu tik grūti iemācīties.

— Krievu valodu? Vai tad krievu valoda ir grūta?

— Man tā liekas briesmīgi grūta!

Arnis brīnījās par meitenes atklātību. Viņš ne par kādu cenu nebūtu atzinies Tēlei, ka viņam kas sagādā grūtības. Bet tagad, kad viņa bija atzinusies pirmā, ari Arņa svētākais pienākums bija atklāt Tēlei kādu no.

savam vājībām. Viņš prātoja un prātoja, kādi mācību priekšmeti varētu viņam sagādāt grūtības. Tādu diem­žēl nebija, un Arnis uz labu laimi teica:

— Man neveicas rēķināšanā.

— Kā? Tu šodien tik labi atbildēji.

— Jā, bet…

Arnis atguvās, ka rēķināšanu nevajadzēja pieminēt, rēķināšanas vietā labāk vajadzēja nosaukt to pašu krievu valodu, bet neko darīt — nu jau bija par vēlu. Viņš šodien jau otro reizi jutās ļoti neveikli, ka bija tik labi pratis rēķināt: pirmīt Totsa dēļ un tagad arī šeit.

It kā attaisnodamies viņš mēģināja kaut ko piebilst, bet neatrada vajadzīgos vārdus un beigās atmeta ar roku:

— Ak, nieki vien . . .

Bet Tēle neļāva sevi maldināt. Šī draiskule kļuva aizvien drošāka, un, kad viņa atkal atsāka valodas, tad balss skanēja tik pārliecinoši, ka Arnis jau sāka bai­dīties, vai tikai Tēle nav uz viņu dusmīga.

— Tas nu ir skaidrs: tu rēķināji ļoti labi, — teica Tēle. — Tu vienmēr atbildi teicami. Visi saka — tu esot gudrs zēns.

— Kas saka? … — Arnis ierunājās tādā noskaņā, it kā yiņu kāds būtu apmelojis.

— Visi tā saka.

— E, ko viņi tur .. .

Pēc brītiņa Tēle noprasīja:

— Vai tas tiesa, ka tēvs gribot tevi laist pilsētas skolā?

Arnis zinājā ļoti labi, kas tēvam padomā, bet viņš bija kautrīgs zēns un citiem neko daudz neuzticējās. Pirmkārt, viņš baidījās, ka citi viņu izsmies, otrkārt, Arnis negribēja, ka bērni sāktu viņu tincināt un iz­prašņāt, treškārt, Arnis pēc savas dabas nebija liels runātājs. Bet Tēlei vajadzēja atbildēt. Un vajadzēja teikt taisnību, jo Tēle bija tieša, atklāta un vaļsirdīga un bez kautrēšanās atzinās, ka viņai, redz, neveicoties ar krievu valodu.

Tātad jābūt atklātam. Viņa pirmā atzīšanās bija tīrās muļķības, Tēle taču nekādā gadījumā nevarēja noticēt,

ka Arnis neprot rēķināt. Tagad vajadzēja glābt kas glābjams. Viņš atbildēja:

— Nezinu … Ja labi mācīšos, varbūt tevs mani sutīs pilsētas skolā.

— Zināms, ka sūtīs. Par to nav vērts runāt, — ar ciešu pārliecību noteica Tēle un pēc brītiņa jautāja:

— Bet saki — kas tu gribi kļūt?

— Ai, es nezinu . . .

— Kā nezini? Ja jau tu iesi pilsētas skola, tad tev ir jāzina, kas tu gribi kļūt. Nu, saki — kas?

— Nezinu …

— Gan jau tu zini, tikai negribi teikt. Nu, pasaki, tad arī es pateikšu, kas es gribu kļūt. Saki!

— Nezinu.

— Paskat kāds! Liedzies vien, gan es tik un ta uz­zināšu. Ja neteiksi, pajautāšu tavai mātei.

Sī mazā knīpa uzmācās kā miegs. Arī tas vēl nespētu lauzt Arņa spītu, ja nebūtu brīnišķīgā solījuma: «Ja tu pateiksi, arī es pateikšu, par ko gribu kļūt.» Tā no vienas puses viņu lenca neatlaidība, no otras — ziņkāre, un beidzot Arnis noprasīja:

— Bet, ja es pateikšu, vai tad tu arī teiksi?

— Kā gan citādi.

— Nu tad es pateikšu — gribu kļūt par skolotāju.

Atklājis savu lielo noslēpumu, Arnis pietvīka līdz pat

ausīm. Viņš aši uzlūkoja Tēli, vai tikai meitene nesāks smieties, un, pūlēdamies izkļūt no strupceļa, iejautājās:

— Pasaki nu — par ko tu gribi kļūt?

— Ak es? — meitene viltīgi iesmējās, atsegdama sī­kus, baltus zobiņus kā pelei.

— Es tāpat vien strādāšu saimniecībā.

— Tu melo, — Arnis iesaucās un pēkšņi saprata, ka meitene viņu vazā aiz deguna. — Tu arī apmeklēsi pil­sētas skolu. Es zinu. Tagad pasaki, par ko tu gribi kļūt. Tu taču apsolīji.

— Es nemācīšos nekur. Kļūšu par zemnieci. Nudien.

— Melo!

— Nemeloju. Par ko t' man butu jāmelo.

Arnis izmēģinājās gan tā, gan citādi, bet meitene palika cieta kā krams un noslēpumu neatklāja. Arnis nosprieda, ka meitenes ir viltīgas, tās prot izdibināt

citu noslēpumus, bet pašas par sevi nepastāsta gandrīz neko. Tomēr nākotnē viņš panāks, ka Tēle izpaudīs no­slēpumu, par ko viņa vēlas kļūt.

Viņi vēl papļāpāja gan par šo, gan to un beidzot no­runāja, ka tas, kurš no rīta pirmais nonāks pie krustce­lēm, pagaidīs otru, lai kopā ietu uz skolu. Šī noruna Arni ļoti iepriecināja, jo viņš iedomājās, ka ir atguvis to, ko bija zaudējis ar savu atklātību. Visu dienu viņš bija labā omā, un pat vakarā, gulēt ejot, viņa galvā pa­zibēja doma, ka rīt pie krustcelēm būs jāsagaida Tēle. Sī doma, šķiet, viņu ļoti ielīksmoja.