Pavasaris

21.Lejā baznīcā viss spulgoja un mirguļoja.

Lejā baznīcā viss spulgoja un mirguļoja. Visas sveces bija aiz­dedzinātas, izgreznotā egle altāra priekšā vēstīja baznīcē­niem par svētsvinīgo stundu, kāpēc visi bija sapulcējušies pie altāra. »

Mācītājmuižas kučieris, kurš bija arī sveču aizdedzi- nātājs, vēl šo to kārtoja, nostādīja taisnāk kādu sašķie­bušos sveci vai aizlūzušās vietā ielika jaunu.

Arī viņš šodien pildīja baznīcas dienestu, jo Lible svētku piektdienā bija teicis mācītājam, ka viņam nepa­visam nepiemitot īpašība būt vienā un tai pašā laikā vairākās vietās. Mācītājs beidzot bija tam piekritis un norīkojis kučieri viņam par palīgu.

Arnis iespraucās savā vietā starp skolēniem.

— Kur tu paliki? — jautāja Tenisons, kurš bija pa­manījis Arņa nozušanu.

— Biju tornī, — Arnis atbildēja.

— Ko tu gan visu neizdomā, — Tenisons cieši uzlū­koja Arni.

Kad dievkalpojums beidzās, Arnis kopā ar citiem iz­gāja no baznīcas un nostājās baznīcas priekšā uz lau­kumiņa. Viņam garām aizsteidzās skolēni. Tie devās pēc s^vām mantām, drēbēm un grāmatām, kuras tiem bija aizdevis skolotājs. Bērni vēlējās jo drīzāk satikt savus tuviniekus, kas tos bija solījušies gaidīt pagalma galā pie zirgiem. Patlaban viņam pagāja garām divi zēni, kas, liekas, bija sastrīdējušies, un Arnis dzirdēja šādu sarunu:

— Tu esi īstā aitasgalva. Tu visu laiku kāpi man uz kājas, — pirmais sūrojās.

— Ķēms, tad būtu parāvis kāju nost, — otrs atbildēja.

— Kā tad es to varēju izdarīt, ja citi no muguras stū­mās virsū kā nelabie.

— Ak, nesāc nu činkstēt. Tu rej kā suns bez apstājas. Labāk atvelc elpu!

— Ķēms! Manu jauno pulksteni salieca kliņģerī… cūkas tādi.

Arnis tos pazina pēc balss: Tenisons un Totss. Kā gan viņi šajā brīdī varēja uzvesties tik neglīti, sevišķi Totss, Arnis to nevarēja saprast. Viņš pastāvēja vēl brītiņu un noskatījās, kā ļaužu drūzma plūda ārā no baznīcas. Cik daudz tur ietilpa cilvēku, tīrais brīnums!

Tad kāds saudzīgi satvēra viņa roku un iejautājās:

— Arni, tu?

Arnis pagriezās, viņam blakus stāvēja skolotājs.

— Nāc! — viņš aicināja Arni sev līdzi. — Man ar tevi jārunā. — Skolotājs caur priekšnamu ieveda Arni savā istabā.

Laurs piegāja pie galda, paņēma kādu papīrā ietītu priekšmetu un rādīja Arnim.

— Skaties, — viņš sacīja, — es tev dāvināšu vijoli; iemācies spēlēt, un tu redzēsi, kā izgaisīs visas bēdas, tikko tu paņemsi vijoli rokās. Pēc svētkiem nākdams uz skolu, atnes līdzi, es tevi pamācīšu.

Arnis bija tik pārsteigts, ka neuzdrošinājās pieņemt dāvanu, ko skolotājs viņam bija pasniedzis. Viņš nekus­tīgi stāvēja istabas vidū un asaru pilnām acīm raudzī­jās skolotājā.

— Ņem vien, tagad tā pieder tev,— Laurs mudināja.

Tikai tagad Arnis satvēra vijoli. Viņš aizmirsa pateikt

paldies, bet zēna skatienā skolotājs ieraudzīja visdziļā­kās pateicības jūtas, un ar to viņam pietika.

— Tā, — Laurs piebilda, — nu tev ir vijole, saņemies un iemācies to spēlēt: gribas tev netrūks, to es zinu … un tad jau tā lieta ies. Vai mājnieki tevi gaida?

Arnis atbildēja, ka tēvs, māte un Mārtiņš gaidot baz­nīcas priekšā pie zirgiem.

— Tad ej … un priecīgus ziemsvētkus!

Arnis gāja. Viņš neturēja savu nesamo rokās, kā pa­rasti, par to viņam neatlika laika padomāt. Un, otrkārt, viņš nepamanīja, ka vijoles kastei ir vara rokturis, ko skolotājs ar gudru ziņu nebija iesaiņojis. Arnis nesa vi­joli klēpī, kā mātes nes bērnus.

— E, ko tu tur nes? — jautāja kalps, kas pirmais bija pamanījis nācēju.

— Vijoli, vijoli! — Arnis gavilēja.

— Kur tu to ņēmi? — brīnījās arī māte, pienākdama tuvāk un bijīgi uzlūkodama nesamo dēla rokās.

— Nu pasaki taču, kur tu ņēmi!?

— Skolotājs uzdāvināja.

Arnis šo dārgo mantu vairs neizlaida no rokām.

— Padod, vai ir smaga, — tēvs interesējās un snie­dzās pēc vijoles. Arņa sejā pavīdēja liela neuzticība, pirms viņš atdeva vijoli tēvam. Visi brīnījās. Beidzot māte noprasīja:

— Bet vai tu pateici paldies, Arni?

Viss beidzās ar to, ka pēc brītiņa kāds puisēns joza, ko kājas nes, uz skolu pateikties par dāvanu. Arnis to atcerējās tikai tad, kad par to ieminējās māte. Viņš taču nebija pateicis pat paldies. Viņš bija aizmirsis arī grāmatu, ko skolotājs bija iedevis lasīšanai.

— Tu mazais jokdari, —- smējās skolotājs, kad Arnis pietvīcis un aizelsies bija atskrējis atpakaļ.

— Tad tādēļ tu atgriezies! Tu jau man pateicies un pats to nemaz nepamanīji. Ej vien mierīgi mājās. Tūlīt pēc svētkiem sāksim vingrināties.

Kad Arnis bija paņēmis grāmatu un vēlreiz piekodi­nājis Tenisonam, kurš patlaban posās ceļā, lai tas rīt­vakar viņu apciemojot, viņš atgriezās pie savējiem.

Brauciens uz mājām bija neizsakāmi jauks. Garā virknē brauca baznīcēni, skanēja zvārguļi, sasaucās priecīgas balsis. Laiks bija apmācies un silts. Liegās sniegpārslas lidinājās uz zemi un kā plīvuris apklāja baznīcēnu drānas. Līn tuvu un tālu mirdzēja spoži ap­gaismoti logi … Bija taču ziemsvētku vakars.