Pavasaris

12.Blakus klases istaba kads kliedza

Blakus klases istaba kads kliedza:

— Pidriķ, Pidriķ, kur tu esi? Zēni izbijušies saskatījās. Sī balss viņiem šķita gan sveša, gan arī pazīstama. Savādnieks jau nolika kokli un piecēlās, lai ietu paskatīties, bet nu jau saucējs stāvēja durvīs. Tas nebija neviens cits kā viņu klases biedrs Jāzeps Totss.

— Jāzeps, pagāns! — iesaucās Savādnieks.

-— Kādu Pidriķi tu meklē?

— Parauj piķis to Pidriķi, — Totss atbildēja un streipuļodams tuvojās zēniem, — esmu šodien pilns kā mārks un slapjš kā žurka. Velns, vai zināt, puikas, tikko iegāzos Kiusnas strautā, ka noplunkšķēja vien.

Totss pacēla kāju un uzsita ar plaukstu pa mitro bikšu stilbu. Viņš tiešām bija izmircis un īsajā ceļā no Kiusnas uz Paunveri droši vien daudz ko piedzīvojis.

— Ko tu strautā meklēji, un kur tu tā piesūcies? — jautāja Savādnieks.

— Ek, ko nu melš! — Tenisons rūgti pasmīnēja.

Totss to nemaz neievēroja un, turēdams Savādnieku aiz svārku pogas, muldēja:

— Skaidrs, ka strautā, ķēms! Es jau tīšām tur ne- līdu. Iekritu iekšā un tūlīt ārā. Tikai nedomā, ka gāju tur peldēties; tik liels muļķis neesmu. Esmu piedzē­ries, tas tiesa, bet tāpēc jau nav jāiet slīcināties!

Totss grīļojās uz savām nedrošajām kājām, it kā viņš tūlīt varētu nogāzties gar zemi, spļāva, kur pagadī­jās, un glaudīja savas neesošās ūsas. Viņš runāja ar tik platu muti un lielīgi, ka siekalas šļācās Savādnie­kam sejā, Savu iekrišanu strautā viņš attēloja šādi.-

— Eju, velns, — viņš iesāka, — uz mājām no KTra kristībām, pilns kā plosts, un domāju, kur, velns, va­rētu dabūt kādu dūmu. Redzu, man pa priekšu pa grāvi soļo kāds vīrs un pīpē.

— Vīrs, grāvī?

— Grāvī, nūja, ka grāvī. Nu, velns parāvis, es jau nesākšu tev melot. Tu, Savādniek, esi prātīgs cilvēks. Tātad es eju un redzu, ka pa grāvi tenterē viens vīrs.

— Un pīpē?

— Un pīpē, kā tad. «Nu,» es nodomāju, «varbūt pa­cienās arī mani, 'vajag tikai šo panākt un palūgt!» Panāku — Lible, sātans. Padodu labdienu un, un … noprasu, kāpēc šis staigā pa grāvi, vai tad uz ceļa trūkst vietas. «Uz ceļa vietas diezgan,» šis atbild. «Re­dzu, tu arī piemeties tāpat kā es. Uz ceļa vietas diez­gan, jā, vietas pietiek visur, tomēr pa grāvi ir laba iešana. Pieturies ar rokām pie grāvja malām un soļo kā dažkārt īsts vīrs, sak, nav jābaidās ne no paklup­šanas, nekā.» «Tiesa gan,» es piekrītu un arī ierāpjos grāvī, «abi esam pilnā — iesim reizē!»

— Un tad gājāt abi pa grāvi?

— Protams, pa grāvi. Zini, pa grāvi ir ellīgi laba staigāšana. Lible stūrē pa priekšu kā tāds liels bruņu kuģis, velns, un es kā mazs tralerītis nopakaļ. Palūdzu dūmu. Lible iedod un uguni arī. Nāvīgi prātīgs vecis šis Lible! Nu un tā mēs ejam, ejam taisnā ceļā uz Paun- veri, te pēkšņi — plunkš! — Lible pazūd.

— Ko tu saki, kur tad viņš palika?

Totsa stāsts kļuva aizvien interesantāks. Tajā, grauzdami grifeles, vērīgi ieklausījās arī Tali un Teni­sons. Pat Kuslaps atgāja no loga, atsēdās kaut kur uz gultas malas tālāk no citiem un vēroja Totsa kājas.

— Kur šis palika, tur jau ir tas āķis, kur šis pa­lika, — Totss turpināja. — Pēkšņi — plunkš! — un vīrs pazudis. Bija vīrs, bet nav vairs vīra. Ej nu uz­meklē!

— Ka noplunkšķēja, to jau tu stāstīji, bet kur tad viņš īsti palika? Lible taču nenozuda uz visiem laikiem? Vēlāk kaut kur atradās?

— Atradās jau atradās, ķēms, kā gan šis neatra­dīsies: es divas reizes palīdu zem ledus, kamēr izvilku ārā.

— Zem ledus? Kā tad tā?

— Nūja, zem ledus. Vai tad tu nezini, kas ir ledus?

— Pagaidi, pagaidi, jūs taču bijāt grāvi, kā tad jūs pakļuvāt zem ledus?

— Totss melo, — Tenisons secināja un sāka atkal rakstīt.

— Ak tā, Totss melojot! Ko tad es tev esmu same­lojis? Ļauj vispirms izstāstīt, tad jaucies starpā. Ja ne­tici, paprasi Liblem.

Tenisona iejaukšanās Totsu, likās, ļoti aizvainoja, Totss uzmeta lūpu, taču tas nepavisam netraucēja vi­ņam turpināt savu stāstu.

— Grāvī, nūja; grāvī mēs bijām abi, tiesa kas tiesa, — Totss paskaidroja un nejauši uzspļāva uz Te­nisona zābaka. — Kā tad, ka bijām grāvi, kas tad to noliedz. Mēs bijām grāvī, bet. ..

— Labāk sēdi mierīgi savā gultā, nedīdies un ne ap­spļauj citu zābakus. Tu jau nemaz neesi tik piedzēries, kā izliecies, — Tenisons rājās un ar otru kāju nober­zēja zābaku.

— Ahā! Izdzer tu, izdzer tu tik daudz vīna kā es šodien, tad … Abi ar Ķīru izlakām pudeli par diviem rubļiem, ko domā! Ķēms, ja tu izdzertu tik daudz vīna, tu jau sen būtu beigts. Bet redzi, es vēl dzīvoju. Kāds tur brīnums, ja esmu nedrošs uz kājām; dažs cits manā vietā jau būtu gar zemi un turpat arī paliktu.

— Ja jau jūs dzērāt ar Ķīru, tad Kīrs tagad ir mi­ris, — zobojās Tenisons un pasmaidīja par savu at­jautību.

— Gatavais ķēms, kāpēc tad lai šis būtu miris, — Totss atteica. — Bet varbūt pa šo laiku būs nomiris, ko var zināt. Kad es aizgāju, viņš palika augšpēdu guļot aiz mājas. Kad aizgāju projām, viņš vēl elpoja, bet, ko viņš dara tagad, to es nezinu. Varbūt jau iz­laidis garu.

— Kur? Aiz kādas mājas viņš palika guļot?

— Aiz viņu pašu mājas, nu. Viņiem šodien kristī­bas. Nudien, tā vien liekas, ka būs beigts, jo, kad es gāju projām, tad … tad viņš sāka vemt asiņainas pu­tas. Jā.

— Nu tu gan melo! — iesaucās Savādnieks. — Tev jau visas lietas vemj asiņainas putas; vakar tu apgal­voji, ka miroņkauls izgrūdis asiņainas putas, šodien jau Kīrs, bet rīt visi sētas mieti sāks spļaut asiņainas putas. Vai arī Kīrs nespārdījās un nebrēca: «Miroņ­kauls! Miroņkauls!»

— Miroņkauls, miroņkauls! — Totss mēdījās. — Kīrs nav nekāds miroņkauls, ka viņam jābrēc. Tāds kā muļ­ķis; es jau nu gan nesākšu tev melot. Pats esi prātīgs puisis.

— Nu labi, labi, lai nu bija kā bija, bet pasaki — kur palika Lible? Plunkš! — bija un pazuda, bet tālāk? Ak jā, tu tak palīdi divas reizes zem ledus, jā, un viņu izvilki, bet pasaki taču — kā jūs pēkšņi nokļuvāt zem ledus un kas tas bija par ledu? Jūs tomēr bijāt grāvī?

— Nūja, ka grāvī, bet mēs tur nestāvējām uz vietas. Mēs gājām uz priekšu. Pilnā kā zeķes, kādi mēs bijām, paši nesapratām, kurp ejam un ko darām. Tikai tad, kad Lible iekrita, es aptvēru, ka esam pie Kiusnas tilta. Nūja, pie tilta ūdens nav aizsalis un Lible tur — plunkš! — iekšā.

— Un tu viņam pakaļ zem ledus?

— Nūja, ķēms, es jau nevarēju viņu tur atstāt uz visiem laikiem. Domāju gan, velns, ka … Tomēr izvilku. Divas reizes palīdu zem ledus, bet izvilku. Kaut tevi jupis! Strauts pie tilta ir briesmīgi dziļš, it kā pavisam bez dibena.

— Brīnums, kā gan tu pats paliki sauss, ja tu divas reizes biji palīdis zem ledus? Tikai viena bikšu stara slapja, visur citur ir sauss.

Savādnieks aptaustīja Totsa apģērbu. Atskaitot bikšu stilbu, tas tiešām bija sauss.

— Ķēms, cik ilgi tad es tur biju: žvikt — iekšā, žvikt — ārā un . .. Manas drēbes tik viegli vis nesa­mirkst, kā tu iedomājies. Tā ir tāda stingra drēbe, kas … Nē, nu ko tu smejies, es jau tev nesākšu melot; ja netici, vari pajautāt Liblem.

Totss bija tik ļoti aizrāvies ar stāstīšanu, ka pilnīgi aizmirsa savu reibumu un mierīgi stāvēja uz vietas.

Viņa kājas, acīm redzot, nemaz nebija tik nedrošas, ka būtu jāstreipuļo.

— Stingra drēbe, stingra drēbe, — Savādnieks tur­pināja, — bet kāpēc tad bikšu stilbs tomēr izmirka?

— Ak viens stilbs? Bikšu stilbs ir bikšu stilbs. Uz stilbiem drēbe nodilst vairāk nekā citur. Ķēms, vai tad tu nezini, ka nodilusi drēbe samirkst ātrāk nekā ve­sela. Nodilusi drēbe ir plānāka, muļķi.

— Hm . . . Tas var būt, tomēr, kad tu sāki par to. runāt, tu teici, ka iekriti strautā. Tu nemaz nepieminēji, ka biji palīdis zem ledus.

— Nūja, sākumā nolēmu jums to nemaz nestāstīt, sak, izpļāpāsiet tālāk, uzzinās ķesteris un sāks lamā­ties. Strupais Juris ir tāds dulls cilvēks, tūlīt sāk tin­cināt, ja kas atgadās. Nudien, baidos, ka šis ņems atkal mani priekšā … Viņš taču arī bija kristībās … un … Un es palaidu gramofonu . .. Jā, jā.

— Un kas par to, ka tu palaidi gramofonu?

— Jā, bet tieši kristīšanas brīdī. Nevarēju pat iedo­māties, ka šis sacels tādu elles traci. Bet kur nu! Sā­kumā noblējās «mē-ē-ē!» kā aita un tad pūta vaļā: «Kāpsim augšā kalna galā . ..» Izskrēja vecais Kīrs, nikns kā bifelis, un kratīja dūri. Ņēmu kājas pār ple­ciem un metos bēgt.

— Ahā, klausieties, zēni, Totss pa kristību laiku spēlējis gramofonu! Ko jūs par to teiksiet? Nu gan ķes­teris tev sados piparus. Mīļo Jāzepiņ, tas ir tikpat kā bankā.

— Nē, nu, ķēms, es jau nemaz negribēju spēlēt, tikai tāpat drusku aptaustīt, bet, velns viņu zina, pēkšņi pa­spruka vaļā.

— Pēkšņi paspruka vaļā — hahaha! Gan jau nu rīt no Ķīra uzzināsim, kā tas notika. Ko tad tur īsti kris­tīja, puiku vai skuķi?

— Puiku, sātanu.

—- Kādā vārdā viņu nosauca?

— Par Kolumbu.

— Kolumbu?

— Nē, nebija vis Kolumbs. Sākumā gribēja gan no­saukt par Kolumbu, bet nenosauca. Velns, kā tad viņu īsti nosauca? Pareizi — Peksis!

— Peksis? Tas ir suņa vārds!

— Jā, tā viņu sauca . . . Peksis vai Reksis, vai . . . Benis vai . .. Nevaru atcerēties.

— Lai nu sauca kā saukdami, bet Peksis jau nebija.

— Varbūt ari nebija Peksis, kas to lai zina. Varbūt bija kāds cits vārds. Tomēr apmēram kaut kas tam­līdzīgs. Velns viņu sazin, tur laikam bija divi bērni, vai kā. Varbūt viens saucās Kolumbs, bet otrs Pek-

. sis … Vai . . . vai … Es nezinu, es nezinu . . . Varbūt bija arī viens . . . tikai tas Peksis, vai kā viņu sauca …

— Vai viņš … — Savādnieks gribēja vēl kaut ko jautāt, bet pēkšņi sāka skaļi smieties. — Vai šis ari nespļāva asinainas putas?

— 'Kas?

Atbildes vieta atkal atskanēja skaļi smiekli. Smējās ne vien Savādnieks, bet visa klase. Totss saprata, ka viņu izsmej. Viņš sabozies aiztenterēja sāņus un no­murmināja:

— Pats tu spļauj asiņainas putas.

Pēc brīža, kad zēni aprima, Savādnieks ieteicās:

— Re, mūsu Totss jau atkal ir pilnīgi skaidrā. Sā­kumā, kad Totss ienāca pa durvīm, viņam bija bries­mīgas paģiras, bet tagad viņš tev nostaigās pa virvi. Nūja, šitādas draudzīgas sarunas jau apskaidro prātu.

Savādnieks vēl nepaguva beigt, teikumu, kad Totss atkal sāka streipuļot un šoreiz vēl trakāk nekā iepriekš. Viņš spļāva uz visām debess pusēm, izvalbīja acis un gvelza tādus niekus, ka pats velns netika gudrs. Tagad viņš vairs neviena nebaidoties, kaut vai te sanāktu ķesteri no visas pasaules; tad viņš tiem pateiktu vienu otru biezāku vārdu, kā … Un vispār viņam šī varza vairs neko nenozīmējot, viņš tā kā tā drīz aizbraukšot uz Krieviju par muižas pārvaldnieku, iejūgšot, divus zirgus un parādīšot Paunverei pigu. Un, ja tad vēl kāds nāks un gribēs viņam kaut ko sacīt, viņš arī pateiks, ka… Un, ja Savādnieks vēlas, viņš var sasiet mezglā savas garās kājas, lai deguns nesniegtos, kur nevajag. Un ka miroņkauls brēc «miroņkauls, miroņkauls!» un spļauj asi … To viņš ir redzējis pats savām acīm, un muļķi var ņirgāties, cik tīk, tas viņam nenozīmē ne tik, cik melns aiz naga.

Daudz drosmīgu vārdu sarunāja Totss un varbūt pa­teiktu vēl vairāk, bet noklaudzēja ķestera durvis, un kāds smagiem soļiem tuvojās guļamistabai. Tas pēkšņi kā ar tapu aizsita Totsa runas plūdus.

— Nāk, nešķīstenis, — viņš čukstēja, sarāvās kū­kumā un jautādams uzlūkoja savus biedrus.

Savādnieks apsviedās uz papēža riņķī, noslēpa seju kabatas drāniņā un smējās. Ja ienācējs ir ķesteris, tad viņš te ieradies īstajā brīdī. Tagad Totsam taču bija iespējams pierādīt, ka viņš tiešām vairs nebaidās, kaut vai sanāktu kopā visas pasaules ķesteri.

Totsa ceļi saliecās, šķiet, it kā viņš pēdējā acumirklī grasītos palīst zem gultas, taču bija par vēlu — ķes­teris stāvēja uz guļamistabas sliekšņa.

Zēni sveicināja.

Ķesteris atņēma sveicienu un paraudzījās apkārt, tad taisnā ceļā devās pie Totsa, saņēma viņu aiz svārku atlokiem, skatījās Totsam cieši acīs un teica lēni un ļoti skaidri:

— Tevi, Tots, dievs ir radījis lielās dusmās, lai sodītu cilvēkus par viņu grēkiem. Tāpat kā viņš uzsūta neražas, liek krusai izpostīt druvas un noslīcināt plū­dos, tā visuvarenais radījis tevi par biedinājumu visai pasaulei, cik tālu viens cilvēkbērns var nonākt, ja viņš nerūpējas par savu dvēseli. Tā tas kungs mūs pār­māca par mūsu ļaunumu caur kādu mums līdzīgu būtni, lai pierādītu, ka visa posta un nelaimes cēlonis perinās mūsu pašu vidū. Ja mēs sāktu uzskaitīt visas tās nerātnības,' ko tu te esi pastrādājis dažu mēnešu laikā, tad tā kunga saule pie debesīm norietētu ātrāk, nekā mēs būtu paguvuši tikt galā ar tavu grēku reģis­trēšanu. Saki — ko lai es ar tevi iesāku?

Totsa acis iegrima dziļi dobumos un iekvēlojās kā ogles.

Tali, Tenisons un Kuslaps stāvēja nopietnām sejām un tikko uzdrošinājās ieklepoties. Savādnieks cīnījās ar smiekliem un, palūkojies uz Totsa nelaimīgo, sakņupušo stāvu, tik tikko nesāka spurgt. Kur pēkšņi bija pazudis lielais un varenais muižas pārvaldnieks, kas teicās iejūgt divus zirgus un parādīt Paunverei pigu?

— Saki — ko lai es ar tevi iesāku? — ķesteris at­kārtoja. — Padomā jel par savu šodienas nedarbu. Tu spēlē gramofonu kristīšanas laikā un izjauc svēto cere­moniju. Tu taču zini, ko nozīmē kristības? Jeb varbūt tu nezini? Nē, tu visu zini un saproti, kas labs un kas ļauns, bet tu negribi atmest savu bezdievīgo dzīvi un uzvesties tā, kā tevi māca. Ko lai es ar tevi iesāku? Redzi, tu klusē, tu nezini, ko atbildēt. Jā … arī es pats neprotu atbildēt uz šo jautājumu. Bet es mēģināšu to pārdomāt un nākt pie kāda slēdziena. Rītdien tu to uz­zināsi.

Viņš atlaida Totsu vaļā un pievērsās pārējiem.

— Nu, un jūs… — viņš teica, — jūs jau arī esat klāt. Tu, Savādniek, kā redzu, vairāk spēlē kokli nekā mācies un tāpat niekodamies pavadi dieniņu. Teni­son … Ahā, rēķini, rēķini … Un Tali? Atnāci apcie­mot draugus? Nu, ciemojies, ciemojies. Tu, Kuslap, la­bāk ņem grāmatu un mācies: pats zini, cik tev vājas zināšanas krievu valodā.

Var jau arī reizēm papļāpāt, ja atliek laika; var arī uzspēlēt kokli — katrā ziņā tas ir labāks laika ka­vēklis, nekā augām dienām domāt tikai par nerātnī­bām, kā to dara Totss, bet lai viņš nekad neaizmirst: katrai lietai ir savs laiks.

Tikko ķesteris bija paspējis aiziet un durvis aiz viņa aizvērušās, Totss žigli vien iznāca no kakta un, rokām plātīdamies stāstīja:

— Ak tu nelabais, kas to varēja iedomāties, ka viņš nāks uz guļamistabu. Es būtu laidies lapās. Nieki, gra­mofona spēlēšana vēl nebija nekas, būtu viņš to zinājis, ka mēs ar Ķīru iztempām vīna pudeli, saplēsām vairā­kas recekļa bļodas un piedzērāmies. Diezin ko tad viņš sacītu! Piķis parauj, es no viņa garās runas neko vai­rāk neatceros kā tikai to, ka es negādājot par savu dvēseli. Saki man, Savādniek, — kā lai es gādāju par savu dvēseli? Un kur tāda dvēsele vispār ir? Vai tu zini, kā jākopj dvēsele?

— Iever dvēseli diegā un uzkar kaklā.