Pavasaris

22.Mājās, pie eglītes, Arnis saņēma vēl citas dāvanas, kas

Mājās, pie eglītes, Arnis saņēma vēl citas dāvanas, kas viņam protams, darīja prieku, taču nevarēja noliegt — par vijoli zēns priecājās visvairāk. Tēva dāvinātā ziemas cepure, piemēram, viņam sagādāja lielu prieku, mātes adītais kamzolis un zīda kaklauts tāpat, bet, tikko Arnis paņēma rokās vi­joli, viņa acis iemirdzējās un viss pārējais, šķiet, aiz­mirsās. Un ne tikai Arnis, visi, sākot ar tēvu un māti, uzlūkoja vijoli ar lielu ziņkāri. Kalpone Marija neno­cietās, neiesaukusies:

— Vai manu dieniņ, nu tik būs lustes, nu mums būs štrumente, pēc kā dancot!

Kad Arnis bija visiem parādījis lielisko instrumentu un tas bija apbrīnots, viņš vēlu vakarā, kad visi bija aizmiguši, sāka to uzmanīgāk aplūkot arī pats. Tā kā citu lietpratēju tuvumā nebija, viņš aicināja pie sevis kalpu Mārtiņu. Durvis tika aizvērtas, lai netraucētu gulētājus, un tad sākās pētīšana, pārrunas un vijoles izmēģināšana.

Mārtiņš sacīja, šis esot kādreiz spēlējis, bet tas bijis jau sen jaunībā, un tagad nu pats vairs īsti nezinot, vai ko mācēšot.

— Pamēģini, varbūt skan, — Arnis mudināja.

— Var pamēģināt, — Mārtiņš atteica un noslaucīja rokas kabatas drāniņā. Arnis ar aizturētu elpu sekoja viņa kustībām un gaidīja, kas tagad notiks. Mārtiņš pie­lika vijoli pie zoda, satvēra lociņu un sāka spēlēt. Kļuva dzirdamas dīvainas skaņas — čīgā-čīgā-čir, čīgā-čīgā- čir!

Bet tas bija sākums, un katrs sākums ir grūts. Galu galā tomēr spēlētājs «izzāģēja» no vijoles kaut ko līdzīgu dziesmas meldijai.

— Redzi, kas, — sacīja Mārtiņš, kjuvis nopietns,

— nav noštimmēta.

— Kā? Ko tu teici? — Arnis satrūkās. Viņam likās, Mārtiņš grib sacīt, ka vijolei kaut kā trūkst vai tā ir sabojājusies.

— Nav noštimmēta, nav noštimmēta … — Mārtiņš atkārtoja, zīmīgi pamādams ar galvu, it kā tagad viņam būtu rokā tā vaina, kāpēc spēle lāgā neskanēja.

— Kas tagad notiks? — Arnis jautāja.

— Pag, es palūkošu, — puisis atteica. Viņš sāka piegriezt kādu skrūvīti un savilka seju tik briesmīgā grimasē, it kā ciestu lielas mokas.

Knakt! — atskanēja trausls troksnis. To dzirdēdami, abi Vīri tā satrūkās, ka Mārtiņš tūlīt pārtrauca «štimmēšanu».

Arnis bailīgi iejautājās:

— Ai, ko tu izdarīji!

— Es neko, tā skrūve… — Mārtiņš atbildēja.

— Labāk neskrūvē, pamēģini tāpat.

— Tiesa gan, lai paliek, pārtrūks vēl kāda stīga, esmu aizmirsis ar to rīkoties, ir tā kā drusku ērmoti. Bet uzštimmēta nudien nav.

— Ko tas nozīmē — uzštimmēt?

— Tas nozīmē, tas nozīmē, ka neskan tā, kā vaja­dzētu.

— Tas nekas, ka neskan, bet tu pamēģini uzspēlēt.

Mārtiņš atkal ielika vijoli pazodē, pāris reižu pavici­nāja ar loku pa gaisu, it kā atgaiņādams neredzamus traucētājus, un sāka. Kļuva dzirdama melodija «Jeru­zaleme, mosties». Tā skanēja tik žēlabaini un gaudu- līgi, ka nepavisam nesaderēja ar jauno, spožo instru­mentu. Tāda skaņa varēja būt tikai vecai, nodeldētai grabažai. Sai vijolē vajadzēja slēpties skaistām un tīrām balsīm.

— Var iztikt, — nosprieda Mārtiņš, beidzis spēlēt.

— Bet vēl jāvingrinās; domā, paņem tik vijoli — un ies kā smērēts, nē, tā nekas prātīgs nesanāks. Velns, kur tas laiks, kad pēdējo reizi turēju rokās vijoli. Nu, bet tagad pamēģini tu.

Arnis uzmanīgi satvēra vijoli; viņa sejā neviļus pa­rādījās smaids un rokas sāka viegli trīsēt. Mārtiņš pa­mācīja, kā turēt vijoli un kā uzlikt pirkstus uz stīgām.

Kad viss bija sagatavots, tas pavēlēja sākt.

Arnis pārvilka ar lociņu pār stīgām. Kļuva dzirda­mas tās pašas žēlabainās skaņas kā pirmīt Mārtiņam, un Arnis nesaprata, kā vijole, kurai gan vajadzēja iz­dot vienīgi tīras un skaistas skaņas, varēja tik neglīti čīkstēt.

— Neiet, — Arnis pasmaidīja un nolika vijoli.

— Jā, sākumā neiet, — Mārtiņš piekrita. — Es savā laikā biju tādā pat ķezā, bet vēlāk iemācījos. Iedod, es pamēģināšu vēlreiz.

Tagad Mārtiņš, kā viņš pats apgalvoja, spēlēja valsi. Viņš piecēlās un piesita ar kāju takti. Kur pietrūka mel­dijas, tur izlīdzējās ar takti, un tā tas turpinājās, kā mēdz sacīt, ar dievu uz pusēm, bet valsis tika nospēlēts līdz galam.

Viņi būtu mēģinājuši vēl ilgi, te pēkšņi atvērās diben­istabas durvis un kāda balss tumsā žēlojās:

— Vai metīsiet mieru! Čīgā vienā čīgāšanā, ka ne­var ne acu aizvērt. Rīt varēsiet spēlēt visu dienu. Tagad marš gultā — un miers!

Arnis ar Mārtiņu saskatījās, un Mārtiņš nolika vijoli uz galda.

Tad viņi atbalstījās ar elkoņiem katrs savā pusē uz galda un klusēdami vēroja instrumentu.

Arnis pārbrauca ar pirkstu pār spožo vijoli un iemi­nējās:

— Cik gluda.

— Kā gan šī nebūs gluda, — Mārtiņš lietpratēja balsī noteica, — tās jau vairākas reizes pulierē. Bet ne jau vienmēr tās pulierētās ir tās labākās, dažreiz gadās vecs prauls, bet paņem rokā, es saku, skan, ka prieks klausīties.

— Bet ar šito arī var spēlēt, ja tikai prot.

— Nē, var arī ar šito spēlēt: es tikai teicu, ka dažreiz veca štrumente skan tīri labi. Pag, rīt vēl pavingrinā­šos, gan tad tu redzēsi, kādi valši un polkas nāks laukā.

— Bet valši un polkas tomēr nav skaistākie gabali.

— O, ir gan, un arī marši, velns parāvis!

— Es dzirdēju, kā skolotājs spēlēja savā istabā, reizēm skanēja pavisam klusu, tad atkal skaļāk … bija ļoti jauki klausīties. Arī es gribētu iemācīties tādus mel­diņus. Skanēja mazliet sērīgi, bet ļoti ļoti jauki.

— Nūja, tie gabali jau ir dažādi. Mans nelaiķis tēvo­cis — tas, atceros, kad biju tāds puišelis, — spēlēja vēl šito gabalu «Kā spranči gāja uz Maskavu». Vai zini, tas tik bija viens gabals, tur viss bija iekšā: kā krievu sievas raud, un spranči gavilē un sauc «urrā!». Tu velns un elle, tikko mēs, puikas, viņu ieraudzījām, tā tūlīt uz- plijāmies: spēlē un spēlē. Neko darīt, vecais paņēma vijoli un rāva vaļā. Tad nu mēs klausījāmies tā, ka ausis kustēja. Briesmīgi smuks gabals bija!

— Vai tagad to neviens vairs nespēlē?

— Nūja, kas tad nu vecos gabalus vairs spēlēs. Ta­gad, jaunajos laikos, neviens tos vairs neatceras. Un nedrīkstot vairs spēlēt «Kā spranči uz Maskavu gāja». Esot aizliegts. Neatceros, vai tas noticis uz tirgus lau­kuma vai kur citur: viens puisis sācis spēlēt, bet urad- ņiks klāt — un stop: nedrīkst!

— Bet kā uradņiks zināja, ka tas ir tieši tas gabals?

— Gan jau viņi zina.

— Kā tu domā, Mārtiņ, tas būs taču ļoti jauki, kad es reiz iemācīšos spēlēt un arī to gabalu? Kā tu domā?

— Ai jā, jauki jau tas būtu gan.

— Varbūt atradīsies kāds, kas to prot?

— Ej tu sazini. Var gadīties.

— Bet vispirms iemācīšos to bēdīgo gabalu, ko toreiz spēlēja skolotājs. Arī tas bija skaists. Vai tu vēl atceries meldiņu «Kā spranči gāja uz Maskavu»?

— Kur nu vairs . . . Viena otra vietiņa tā kā caur miglu . . . Pagaidi — kā nu tur bija?

Mārtiņš piemiedza acis, piesita ar pirkstu pāris reižu pie deniņiem un tad sāka klusu dūkt kāau melodiju. Brīžiem viņš apklusa un centās atcerēties. — Trararara- rī-rī, trararara-rī-rī, ti'ri-rararā .. . Pag, pag, kā tur bija tālāk? Ak jā: trīrara, trīrara, trīrara — trīrara — trih- trah-trā. Jā, jā, tā bija. Un tālāk atkal ātri: traritt, tra- ritt, traritt, traritt-ta-tat-tāā . . . Nē, nu šo to jau atce­ros, tomēr stipri jāpadomā. Šodien pietiks, rīt paprovēšu ar vijoli, kas zina, varbūt izdosies.

Kad abi muzikanti beidzot aizgāja gulēt, bija jau sen pāri pusnaktij. Sur un tur paretam mirgoja vientuļa uguns, visur bija jau gandrīz pilnīgi tumšs. Tāpat kā vakar, laiks bija silts un kluss; aiz loga lidoja snieg­pārslas. Kaut kur tālumā rēja suns, skanēja apslāpētas balsis, tad atkal viss apklusa. No gala istabas varēja dzirdēt pulksteņa tikšķus un gulētāju vienmērīgo elpu.

Arnis saudzīgi ielika vijoli kastē un novietoja uz krēsla blakus gultai. Pirms aizmigšanas viņš vairākas reizes izbāza galvu no segas apakšas, lai pārliecinātos, vai vijole vēl ir savā vietā, vai nav atnākuši kādi gari un aiznesuši dārgo dāvanu. Beidzot miegs ietina Arni savā mīkstajā villainē. Visiem viņa sapņiem bija kāds sakars ar vijoli. Arnis stāvēja baznīcas tornī, viņam bla­kus Lible spēlēja vijoli. Lible izdarīja visādas jocīgas kustības — te lēkāja kā āzis, te nometās tupus un dau­zīja ar papēžiem pret torņa grīdu, tā ka viss tornis dre­bēja, un arī zvans, kas karājās augšā piesiets pie diviem resniem šķērskokiem, sāka klusu skanēt. Tad Lible it kā pagaisa. Viņš sākumā stāvēja uz lūkas malas un turpināja spēlēt, bet te pēkšņi nozuda, it kā būtu nolēcis lejā. «Vai viņš ir prātā sajucis, ka nolēca zemē?» Arnis ar izbailēm nodomāja. «Droši vien sašķīda ar visu vijoli.» Bet izrādījās, ka tas nebija kaitējis nedz Liblem pašam, nedz vijolei, jo tajā pašā acumirklī at­kal sāka skanēt, un tā bija melodija «Kā spranči gāja uz Maskavu». Un tiešām — kad Arnis palūkojās lejup, viņš redzēja, ka Lible arvien vēl lēkā baznīcas priekšā un uzsauc virtuves Līzei, kas tobrīd gāja garām: «Pa­nāc šurp, vecā maita, es tev nospēlēšu bēru dziesmu! Tagad nevienu vairs neapzvana, kad nomirst, tagad visus izvada ar vijoli.» Līze atgaiņājās, ņaudēja kā ka­ķis, kad tam uzmin uz astes: «Ej projām, ej projām, tu jau neesi cilvēks, bet nelabais!» Lible nemaz neklausī­jās, ko viņa saka, un draudēja Līzei ar vijoli. «Nesit, sasitīsi vijoli!» Arnis sauca no augšas, bet bija jau par vēlu; atskanēja skaļš brīkšķis, un vijole palika uz Līzes galvas kā cepure ar nagu.

Tad viss saplūda vienā neskaidrā virpulī un izgaisa. Tā vietā Arnis pēkšņi atradās uz ezera. Te bija dīvaina, smaila laiva, kurā viņš brauca. Kad zēns to aplūkoja vērīgāk, tā nebija nekas cits kā viņa vijole. Tai bija pār­vilktas rupjas stīgas, kuras izskatījās kā savītas virves, un, kad tajās iegūla spēcīgs vējš, tās klusi, žēlabaini ieskanējās. Viļņi cēlās un noplaka, baltas putas apšļāca viņa seju, samērcēja kājas un drēbes. Arnis nesaprata, cik ilgi viņš jau tā šūpojās uz viļņiem augšā lejā, bet, kad viņš beidzot sāka atkal aptvert, tas bija nokļuvis krastā. Laiva izskatījās kā jau laiva, no vijoles vairs nebija ne vēsts. Tās vietā kaut kur no tālienes viņa ausīs sāka skanēt 'mūzika. Sākumā klusu, tad skaļāk un skaļāk, un vēlāk likās, it kā tas notiktu baznīcā un ķesteris spēlētu ērģeles. Tad spēlei pievienojās daudzu cilvēku balsis, tās izauga aizvien varenāk kā viļņi ezerā, bet no altāra, no turienes, kur stāvēja egle, atmirdzēja savāda zaļgana gaisma.

«Kāpēc viņi nedzied to skumjo melodiju, ko dažreiz savā istabā spēlē skolotājs?» domāja Arnis. Sajā mirklī kāds aizsmakušā balsī sāka ķērkt: «Trairit-traīrit-trai- rit.» Viņš pagriezās un ieraudzīja sev aiz muguras Mār­tiņu ar vijoli rokā. Viņš rādīja uz ķesteri un teica: «Blē­ņas, tas vēl nav nekas, pagaidi, kad es rīt uzspēlēšu savu vijoli, tad būs pavisam kas cits,» — tad uzgrieza skrūves tik spēcīgi, ka tās noknakšķēja un stīgas pār­trūkstot savilkās čokurā kā mati uz uguns. «Mārtiņ, ko tu dari!» Arnis miegā iekliedzās un pamodās. Viņš bija neizsakāmi laimīgs, ka viss bijis tikai sapnis un ka vijole ir vesela tepat uz krēsla blakus gultai.

Arnis ieklausījās, visapkārt valdīja klusums. Uz jumta kāds it kā iegrabinājās, bet tūdaļ aprima. Laikam kaķis ielīda klētī, Arnis nodomāja aizmigdams. Tad viņš vēl dzirdēja, kā nosita pulkstenis, kā tēvs ieklepojās, kā rijā iedziedājās gailis un sāka vistas kladzināt. Egle liegi smaržoja. Tā bija apdegušu skuju smarža, un istabā it kā plīvoja viegls, tikko manāms dūmu mā­konītis.

Sī dūmu un skuju smarža nebija nepatīkama, Arnis to ieelpoja ar lielu baudu, un viņam likās, ka ziemsvēt­kos istabā jābūt tieši šādai smaržai, īstai ziemsvētku smaržai. Ik gadus, kad dedzināja eglīti, tā piepildīja telpu, palīdzēdama iejusties svētku noskaņā. Sveces iz­degdamas aizdedzināja skujas, kuras tad sprakšķēda­mas un kūpēdamas uzliesmoja un izplatīja tīkamo smaržu.

Pēc tam viņš dzirdēja, kā tēvs piecēlās no gultas, uz­rāva sērkociņu un paskatījās pulkstenī, kā meklēja savas vecās tupeles, uzģērba svārkus vai kādu citu siltāku apģērba gabalu, aizdedzināja lākturi un gāja apraudzīt zirgus. Tūlīt arī priekšistabā kāds ieklepojās, gari izdvesa «ho-ho-ho-aijā!» un sāka rosīties. Tika aiz­dedzināta lampa.

Pēc tam Arnis mierīgi aizmiga un pamodās tikai ap brokastlaiku, kad ēdiens jau kūpēja galdā un Mare skaļā balsī stāstīja:

— Arā īsts ziemsvētku laiks; ļaudīm būs laba iešana uz baznīcu.