Pavasaris

11.Priekšnamā noklaudzēja durvis; kāds

Priekšnamā noklaudzēja durvis; kāds ienāca klasē un dauzīja sniegu no kājām. Pār visu Arņa augumu pār­skrēja karsts vilnis, bija tāda sajūta, it kā viņš pamostos no ļauniem murgiem, un, lai no tiem ātrāk atbrīvotos, viņš atgrūda Kuslapu projām no sevis. Taču tas nemaz nebija vajadzīgs; Murkšķis jau atradās kaktā un at­muguriski kāpās arvien tālāk, it kā gribētu izlīst cauri sienai.

Guļamistabā ienāca Savādnieks. Ļoti apmierināts ar sevi un ar visu pasauli un kā vienmēr atrazdams visu vislabākā kārtībā, viņš klusi pasmaidīja un tuvojās zēniem.

«Tagad Kuslaps mani nosūdzēs Savādniekam,» Arnis nodomāja, «un tad tas ņems mani priekšā.»

Bet Kuslaps pat nedomāja sūdzēties. Viņš stāvēja kaktā sabozies kā ezis un neizdvesa ne skaņu. Nē, Kus­laps negribēja nevienu nosūdzēt, bija gluži dabīgi, ka visi viņam drīkstēja darīt pāri, kam tik vien iepatikās; viņš taču bija pirtnieka dēls, kas šeit, turīgāko pulkā, nokļuvis pavisam nejauši. Kādu gan taisnību viņš drīk­stēja prasīt; tā bija laime, ja kādreiz viņš izkļuva cauri sveikā.

— Nu, Tali, tu arī jau klāt, — sacīja Savādnieks un pasniedza roku sveicienam. Bet Arnis šajā acumirklī bija tik aizņemts ar grāmatas šķirstīšanu, ka viņš ne­maz neievēroja izstiepto roku, un Savādniekam tas likās pilnīgi dabiski: kā gan Arnis varēja redzēt viņa roku, ja ienācējs nepadeva labdienu.

— Vai tu gribi konfektes? — viņš jautāja un sāka

gramstīties pa kabatām. — Bijām abi ar kalpu iegājuši bodē, ēdām konfektes un dzērām kvasu. Se, ņem!

To pateicis, viņš nosvieda dažas konfektes Arnim priekšā uz gultas un pievērsās Kuslapam.

— Un tu, Murkšķīt, kāpēc tu esi ielīdis kaktā? Te jau nav Totsa, kas tevi varētu apsvilināt ar lielgaballodēm. Nāc ārā, ēd konfektes. Skaties!

Savādnieks izņēma no kabatas konfektes un pastiepa plaukstu pret Kuslapu.

— Nāc, nāc vien ārā, labais puisīt, tu taču neesi ezis. Tikai eži pa dienu kvern kaktos, bet naktīs klaiņo ap­kārt, tu taču esi učeņik Paunverskogo prihodskogo uči- ļišča. Vai tu sastrīdējies ar Tali? Tev tāda saīgusi seja. Jums abiem ir jocīgas sejas… Vai tiešām sastrīdējā­ties, ko? Tad nu gan, jāsaka, ir satikušies divi īstie strīdoņas. Labāk salīgstiet mieru, citādi vēl uzzinās Totss un sāks dusmoties, ka jūs viņam atņemat peļņu, jo, redzi, Totsa dienišķā maize ir strīdi un nerātnības. Tas puisēns laikam rītā un vakarā lūdz dievu — ja viņš vispār lūdz — sak: «Mīļais debesu tēvs, dari tā, lai atkal izceltos ķilda un pamatīga izplūkšanās, jo man nagi niez, ka nekur glābties!» Ko? Vai sastrīdējāties? Nu, ja arī sastrīdējāties, tad vismaz tagad nāciet un izlīgstiet, un pēc tam visi kopā ēdīsim konfektes. Ko? Jūs taču neesat nekādi strīdusgaiļi, kas ilgi tur naidu. Žēl, ka te nav Totsa, citādi palūgtu, lai iedod indiāņu miera pīpi. Viņam šādu krāmu diezgan un arī visādu citādu indiāņu mantu, kas reizēm ir tik briesmīgas, ka uzdzen drebuļus. Padomājiet, zēni, vakar tas rakaris Totss pienāk pie manis, izvelk no kabatas kaulu, vis­parastāko — govs vai teļa kaulu un apgalvo, ka tas esot miroņkauls. «Kas tas par miroņkaulu,» es atsaku, «tā ir govs kāja.» «Nē, tu nezini,» šis ietiepjas, «tā nav govs kāja, tas ir miroņkauls; nopērc un aizej jaunā mēness pirmās ceturtdienas naktī pulksten divpadsmi­tos uz Rudiveres un Paunveres krustceļa, un noliec zemē, gan tad tu redzēsi, kā tas spārdīsies, šķaidīs no abiem galiem asiņainas putas un brēks: «Miroņkauls! Miroņkauls.» Nu, vai nav muldoņa, nudien, tīri vai jā­smejas. Bet pamēģini tu viņam iestāstīt, ka viņš ir muldoņa, tad šis tev tūlit ņemsies iegalvot, ka to izla­sījis tādā un tādā grāmatā. Un viņam ir stingra pār­liecība, ka viss, kas uzrakstīts, arī tiešām tā noticis. Nāc, nāc ārā, Murkšķīt, uzvilksim miera pīpi un izlīg­sim. Tad es jums pastāstīšu vēl vienu notikumu, kā … Nāc, Murkšķīt, ko nu boli acis. Vai tad par katru nieku tūlīt jālien kaktā? Tad jau tu nemaz netiksi no kakta laukā, ja dusmosies par katru sīkumu. Nāc, es jums uz­spēlēšu kokli, es mājās iemācījos vienu jaunu, ļoti smuku gabalu. Trimp timptidi, trimp timptidi . ..

Bet abi, kā Kuslaps, tā Tali, klusēja. Konfektes uz gultas stāv neaiztiktas, veltīgi Savādnieks krata uz plaukstas arī Kuslapa daļu. Kaktā stāvētāja izskats pa­mazām kļūst pielaidīgāks, bet Tali vaigs ir apmācies kā aizlijuši oktobra nakts. Savādnieks nezina, ko darīt, lai samierinātu abus zēnus; viņam pašam ir neizsakāmi labs garastāvoklis, ļoti omulīgi būtu visiem trim pa­sēdēt kopā, papļāpāt un ēst konfektes. Ai, viņš būtu pat ar mieru atnest vēl konfektes, kaut tikai tie iznāktu no kaktiem un salīgtu mieru. Ar Kuslapu viņš pamazām tiks galā, par to Savādnieks ir drošs, bet Tali ir pavi­sam dīvains puika. Tas nerunā ar viņu nedēļām ilgi un vispār runā ļoti maz. Tam var būt tikai divi iemesli: vai nu mājās pret viņu izturas ļoti slikti, vai arī tam ir kādas citas bēdas, kas neliek un neliek zēnu mierā. Varbūt vainīga ir pārciestā slimība; nav joka lieta, ja cilvēks vairākas nedēļas svārstās starp dzīvību un nāvi. Varbūt Arnis vēl tagad ir slims? Viņam, Savādniekam, dažreiz liekas, it kā Tali vāji dzirdētu, bet viņš varēja ari kļūdīties, un vispār šim kurlumam nebija nekāda sakara ar slimību.

— Tali!

Kā gan citādi, viņš dzirdēja šo kluso saucienu, tatad par īstu kurlumu nevarēja būt ne runas; drīzāk to va­rēja teikt par Kuslapu: bieži vien bija jāsauc vairākas reizes, kamēr tas atbildēja.

— Tali, tev vienmēr ir paticies klausīties kokles spēli, arī tu pats mācies vijoli un … Es tev uzspēlēšu, vai gribi?

Savādnieks iznesa no klases kokli, apsēdas uz gultas malas un sāka spēlēt.

Jā, tas skanēja jauki. Un, kad Savadnieka biezas, gaišās cirtas, tam spēlējot, noslīdēja pār pieri un acīm un kad tas ar ātru kustību atsvieda tās atpakaļ, arī tas bija skaisti.

Pašlaik Arnim uznāca vēlēšanās pieiet pie koklētāja un lūgt, lai tas spēlētu ilgi ilgi, taču ar to viņš aplie­cinātu, ka Savādnieks tomēr prot muzicēt, un to Arnis negribēja atzīt. Jānis Savādnieks taču bija sliņķis un dīkdienis.

Taču, jo ilgāk tas spēlēja, jo vairāk atkusa klausītāju sirdis. Jau Kuslaps sakustējās kaktā. Jau Arnis piecē­lās, lai tuvotos koklētājam un pateiktu kaut ko drau­dzīgu; bet te pēkšņi pār viņa seju pārslīdēja dusmu ēna, un, iekams Savādnieks paspēja ievērot viņa kus­tību, Arnis pagrāba no gultas konfektes un iesvieda koklētājam sejā.

— Kādēļ tu tā dari? — brīnījās Savādnieks, pār­traukdams spēli un nopietni uzlūkodams Arni.

— Es tās negribu, — Arnis ātri atteica un nosarka. — Ed pats, ja gribi, es neņemšu.

— Nu, ja neņemsi — neņemsi, bet kāpēc sviest acīs?

— Sviežu tāpēc, ka tu noraksti uzdevumus no Kus­lapa. Nedrīkst norakstīt, tu to labi zini!

— Bet kāda tev tur daļa?

— Ir gan daļa. Ja vēlreiz norakstīsi, nosūdzēšu tevi skolotājam.

— Ej un sūdzies, vai es aizliedzu.

— Un nosūdzēšu arī.

— Ej vien, ej.

Savādnieks dažas konfektes, kuras bija nokritušas uz kokles, pabīdīja sāņus, izkratīja vienu konfekti no kokles, pārvilka pāris reižu ar pirkstu galiem pār stī­gām un klusu spēlēja tālāk. Arnis arvien vairāk pie­tvīka, ilgi aizturētais naids ņēma virsroku. Viņu kai­tināja arī Savādnieka nesatricināmais miers, ar kādu tas atvairīja Arņa draudus.

— Tad tevi no šejienes padzīs, — viņš atsāka uz­traukumā drebošā balsī, kurā jau varēja saklausīt asa­ras. Tas bija Arņa pēdējais trumpis, ar kuru viņš ce­rēja iebiedēt Savādnieku; ja arī tas nelīdzēja, tad…

Jā, kas tad viņam vēl atlika? Jau tas bija neglīti, ka viņš iesvieda Savādniekam konfektes acīs un solījās nosūdzēt.

— Nu, ja padzīs, tad padzīs, kas tur liels, — atbil­dēja Savādnieks, — kāda tev par to bēda. Ja jau tu reiz esi nodomājis mani nosūdzēt, tad varēsi priecāties, ja man klāsies slikti. Bet es neticu, ka mani tāpēc pa­dzīs, to dara vēl arī daudzi citi, un skolotājs ļoti labi zina, ka mēs dažreiz norakstām no citiem. Tā tas ir bijis, un tā tas arī būs. Visi jau nevar un arī neprot rēķināt — tā ja. Visi jau nav tik gudri kā tu, kas ar visām mācībām tiek pats galā. Un, ja padzīs, padzīs, aiziešu arī. Tāpēc jau tūlīt nav …

Viņš atmeta ar roku un pasmaidīja. Nūja, ja padzen, lai padzen. Kas tur sevišķs — skolu pasaulē diezgan. Arī pašlaik viņš jau mācījās trešajā skolā — un kas vainas? Kaut kā jāiztiek. Tiešām, Jānis Savādnieks iz­kulsies sveikā vienmēr un visur, galvenais — nevajag gausties. Aizies, paņems savu kokli un Murkšķi līdzi un dzīvos tāpat kā līdz šim. Visur jau nav tādi ne­jauki. puikas, kas aiz skaudības vai diezin kāpēc ir ga­tavi tevi tūlīt nosūdzēt. Par norakstīšanu parasti ne­kad neviens nesūdzas; to dara tad, ja kādam nodara sāpes vai saplēš grāmatas, vai kaut ko nozaudē vai arī. ..

Diezin kāds nelabais šodien ielīdis Tali sirdī, ka viņš pēkšņi kļuvis tik negants. Ko tādu no viņa nemaz ne­varēja gaidīt, un līdz šim viņš bija dzirdējis par šo zēnu tikai labu. Skolā klīda valodas, ka rudenī viņš dedzīgi aizstāvējis Tenisonu un zvaniķi Libli, vai kā; katrā ziņā viņš tiem darījis daudz laba, jo zvaniķis tikai Arņa dēļ ticis atpakaļ savā darbā un Tenisons atstāts skolā.

— Nūja, — Savādnieks noteica, uzlikdams roku uz kokles un bez jebkāda naida paraudzīdamies uz Arni, — ja jau tā jābūt, tad izstāsti vien, ka es norakstu no Kuslapa; ja tikai tu nenodari pāri pats sev. Redzi, kā visi zobojas un smejas par Ķīru tāpēc, ka viņš apsūdz citus. Ar tevi var notikt tāpat.

Un, ar visu kokli pievirzīdamies Arnim tuvāk un ar savām zilajām acīm skatīdamies tieši viņam acīs, Sa­vādnieks jautāja:

— Saki — ko es tev esmu nodarījis, ja tu uz mani dusmojies?

— Tu man neesi nodarījis neko, — atbildēja Arnis, nodūra galvu un tad klusi, gandrīz čukstus piebilda: — Tomēr norakstīt tu nedrīksti!

— Kāpēc? Kāpēc tieši es nedrīkstu un citi drīkst?

— Tu nedrīksti, nu.

— Bet ja nu es tomēr norakstīšu?

— Tad…

— Tad tu mani nosūdzēsi?

— Jā.

Savadnieks pasmaidīja.

— Vai tu kādreiz esi kādu nosūdzējis?

— Esmu.

Savādnieks nomērīja Arni ar neticīgu skatienu un atkal pasmaidīja.

Meloja! Viņš nekad nevienu nebija nosūdzējis un ne­darīs to nemūžam. Zēnam šodien bija slikts garastā­voklis un viņš meklēja strīdu ar katru, kas pirmais pa­gadījās ceļā; tāpēc jau viņš bija sastrīdējies arī ar Murkšķi. Tā droši vien bija taisnība, kā jau viņš pir­mīt nodomāja: ar Tali mājās apgājās slikti. Tādus sū­dzētājus jau tūlīt varēja pazīt, bet Arnis pēc tāda ne­izskatījās. Nē, viņš nevienu nebija nekad nosūdzējis un arī nenosūdzēs turpmāk. Tagad viņš saprata Arni, bet pirms brītiņa bija gandrīz uz viņu sadusmojies. Un, kad Savādnieks bija nolicis kokli un savācis uz grīdas izbirušās konfektes, viņš uzlika roku Arnim uz pleca un smaidīdams teica:

— Tali, Tali, tu nemaz neesi tik ļauns, kā izliecies. Sākumā es tevi nesapratu, domāju, ka tu patiešām esi tāds. Bet tagad es redzu, ka — oho! … Nu, nāciet, pui­kas, — izlīgsim un . . . Re, arī Murkšķis jau lien no kakta laukā kā vēzis no alas pēc saulrieta un nemaz nav tik sapīcis kā tu. Nu!

Savādnieks pa pusei ar varu satvēra Arņa roku, spē­cīgi pakratīja un bija priecīgs, ka strīds ir garām.

— Ak, šis iešot sūdzēties, — viņš iesaucās, acīm mirdzot, — tu mazais vardulēn! Nē, nē, nedusmojies — nevis ļauns, bet labs vardulēns; mazs un labs var­dulēns tu esi! Vai ne?

Viņš satvēra Arni ap vidukli, saspieda, pacēla gaisā un dancoja starp gultām, cik vien labi to atļāva šaurā telpa.

Arnim bija atņemti visi ieroči.

Agrāk viņu atbruņoja Savādnieka lielais miers, tagad ļaunumu atgaiņāja labs vārds. Tali kļuva neveikli, ka viņš bija tik netaisnīgi izturējies pret savu skolas biedru un ka tas viņu tagad labināja kā mazu bērnu. Vienīgais mierinājums, kas viņam palika, bija apziņa, ka Savād­niekam tomēr taisnība; Arnis gan piedraudēja, taču viņš nekad nebūtu nosūdzējis.

Priekšnamā kļuva dzirdamas balsis, durvis atvērās, un uz guļamistabas sliekšņa parādījās Tenisons. Viņš ieskatījās istabā, gari novilka «ahā» un atkal nozuda. Kad viņš pēc brītiņa parādījās no jauna, tam vienā rokā bija gabals kāpostu pīraga un otrā neliels sainis, ko uzsvieda uz savas gultas.

— A! Teukrieši arī klāt, — viņš teica. — Vistālākā novada vīri, bet, re, atnākuši pirmie.

— Tālā novada vīriem jāierodas agrāk, citādi vedējs netiek laikā atpakaļ, — atbildēja Savādnieks.

— Nūja, — Tenisons piekrita un apsēdās blakus Sa­vādniekam, kurš jau bija pārtraucis deju ar Arni un, saņēmis kokli klēpī, sēdēja uz gultas malas. Arnis kaut ko skricelēja uz tāfeles un laiku pa laikam caur pieri paskatījās uz Kuslapu, kas jau bija piegājis pie loga un saviebies lūkojās laukā.

— Ir nu gan tev apetīte, — Savādnieks brīnījās, liegi glāstīdams kokles stīgas, — tikko nāc no mājām, bet jau atkal iestiprinies.

— Nu, pusdienas paēdu, bet pēc tam neesmu dabūjis ne kumosa uz zoba, un no tā brīža pagājis jau krietns laika sprīdis, — gausi atbildēja Tenisons. — Ar ēšanu ir slikti: veselu nedēļu grauz sausu barību — nav ne­kāda labuma. Ja varētu izvārīt zupu, tad cita lieta. Pavasarī būs atkal jāsāk soļot uz mājām, tā ir vislabāk. Es arī tagad ietu uz mājām, bet dažreiz ceļš ir tik aiz­putināts, ka tu, cilvēks, nobrienies līdz acīm, kamēr tiec uz skolu.

— Varbūt arī šeit var uzvārīt zupu. Nopirksim rīt mazu katliņu vai kastrolīti un sāksim vārīt. Ministrijas skolā mēs bieži vārījām rozīņu zupu.

— Rozīņu zupa? Kas tā tāda?

— Nu, kas tur liels? Uzvāri pienu, ieber rozīnes, uz­vāri vēl mazliet — un gatavs. Ļoti garšīga.

— Un sāli arī ber klāt?

— Ko nu, kas tad rozīņu zupai liks klāt sāli. Tad jau kafijai un tējai arī jāliek sāls klāt.

— Nu, kafija un tēja ir pavisam kas cits. Tad jau tā rozīņu zupa tāda žurga vien ir un paēdis neviens netiek. Es tādu suslu nemaz negribu, man vislabāk garšo īsta kartupeļu vai kāpostu zupa. Tad piemet labi daudz sāls un piesit māgu, ka ne paelpot. Un rozīnes jau ir dārgas, kas tās spēj nopirkt.

Tā runādams, Tenisons iebāza mutē pēdējo pīrāga gabalu, noslaucīja zodu, kas viņam ēdot bija kļuvis spīdīgs, un brīdi sēdēja nekustīgs, pat acis nepamirk­šķinādams. Tad paņēma Kuslapa tāfeli, vispirms nopē­tīja aploci, tad apdrupušo stūri un beigās atrada, ka uz tāfeles uzrakstītie skaitļi nav nekas cits kā rītdienas uzdevums rēķināšanā. Pēc īsām pārdomām viņš atnesa no klases savu tāfeli un stājās pie norakstīšanas. Sa­vādnieks sāka skaļi smieties.

— Paskaties, — viņš teica Arnim, norādīdams uz Teni­sonu,— paskaties, ko tur dara. Bet tu strīdies ar mani.

— Viņš drīkst, — Arnis atteica, cenzdamies izlikties dusmīgs, — viņš dažreiz izrēķina arī pats. Bet tu vien­mēr noraksti. Šo uzdevumu var norakstīt visi, kas vien vēlas, jo paši jūs neviens ar to galā netiksiet, kaut vai sirmus matus dabūtu.

Tenisons pacēla galvu un uzmeta runātājam tik ne­vainīgu skatienu, it kā tas, ko viņš patlaban dara, būtu kas pilnīgi dabīgs un pats par sevi saprotams. Pēc da­žiem mirkļiem, nākdams pie slēdziena, ka runa nav par viņu, Tenisons atkal pievērsās tāfelei un mierīgi rakstīja tālāk. Iestājās klusums, ko sevišķi svinīgu padarīja maigās kokles skaņas.

Tad pēkšņi no klases atskanēja briesmīga balss. Kāds pilnā rīklē kliedza:

— Pidriķ, Pidriķ, kur tu esi?

Kurš bija šis kliedzējs un kas tālāk notika, to mana kuslā un nemākulīgā spalva centīsies attēlot nākama­jās lappusēs.