Pavasaris

13.Kā redzat, man ir gadījies vai­rāk stāstīt par bērnu neveik­smēm

Kā redzat, man ir gadījies vai­rāk stāstīt par bērnu neveik­smēm nekā par viņu derīgajiem darbiem. Kas gan ir visa dzīve, ja ne bezgalīga neveiksmju vir­kne, un vai katra diena nav tikai viens posms šajā nebeidzamajā virknē? Laimīgs, kas neļauj tai sasaistīt sevi važās.

Viens šāds posms ir nākošā diena, kas sekoja jau aprakstītajiem notikumiem.

Patiesībā šī pirmdiena nemaz neiesākās slikti, bet pakāpeniski viss tik ļoti sarežģījās, ka gribot negribot radās jautājums: kā pārziņā šodien bija nodoti cilvēku likteņi? Kas tos vadīja?

Tas nemaz nebija slikti, ka Totss tika cauri ar ne­lielu sodu; no rīta, nākdams uz skolu, viņš bija saga­tavojies uz daudz ko ļaunāku. Brīvstundu laikā ķesteris bija pārdevis cūku, un, jādomā, izdevīgā vienošanās ar tirgotāju iepriecināja viņa sirdi un uzlaboja garastā­vokli. Katrā ziņā Totss ar šādu iznākumu bija ļoti ap­mierināts, vēl vairāk, Totss bija laimīgs, jo viņa vis­lielākās rūpes bija noveltas no pleciem.

Rēķināšanas stundā Totss nevarēja atrast savu tā­feli, visa meklēšana un iztaujāšana bija veltīga; bet tā jau nebija nekāda nelaime; kad viņš beidzot to uz­gāja guļamistabā un aplūkoja tuvāk, tad izrādījās, ka labi ļaudis bija uz tās izrēķinājuši šīsdienas uzdevumu. Kā vēlāk noskaidrojās, rakstītājs esot Arnis, kurš va­kar bija klasē paņēmis kādu tāfeli.

Totsam pret to nebija nekādu iebildumu; lai ņem droši viņa tāfeli. Lai ņem vēl citreiz arī. Lai ņem vien­mēr, kad vien vajag. Taču ar to arī izbeidzās šīsdienas labākā daļa. Ļaunākā sākās tā: pēc rēķināšanas stun­das Totss ar četriem vai pieciem zēniem izgāja pa­galmā un mācīja tos skaitīt no viena līdz desmit. Viņš sacīja: vienele, otrele, žipatele, datele, daš ist kūkum, dabūs desmit.

Totss pats gāja pa priekšu, viņam blakus un nopakaļ soļoja mācekļi un pusčukstus atkārtoja noslēpumainos vārdus:

«Vienele, otrele, žipatele, datele, das ist kūkum, da- būš desmit.»

Ja daži vērīgākie tika ar šo uzdevumu galā, meistars nosauca jaunu formulu, proti:

— Kvinta — rinta — punta — enta — paraventa — vazilinga, suski tavāra, ass — sarapilla — jasi — kar- liter — jona, ainu kukrileijoni.

Tas bija ciets rieksts. Zēni mācījās tā, ka vai acis sprāga no pieres laukā, bet brīnumainie vārdi neparko negribēja palikt atmiņā.

— Ko šie vārdi nozīmē? — kāds iejautājās.

— Ha! — Totss atteica un nolūkojās pār plecu uz runātāju. — Izrunā šos vārdus vecā gada vakarā pulk­sten divpadsmitos, gan tu redzēsi, ko tie nozīmē.

— Ko tad tie nozīmē?

— Ko nozīmē, ko nozīmē … Kaut ko jau nozīmē, ne jau veltīgi es tos iemācījos no galvas.

— Nu?

— Ja tu veca gada vakara noskaitīsi šos vārdus, tad kāds atnāks.

— Kas?

— Kāds . . . tāds … ar pakaviem … Musu kalps reiz noskaitījis. Aizgājis viens pats uz pirti un noskaitījis.

— Tālāk?

— Kas par «tālāk». Bija atnācis, nu.

— Kāds šis izskatījās?

— Kāds … Spalvām apaudzis. Viscaur sprogains kā aita. Un melns. Sākumā noslēpies kaktā un kladzi­nājis kā vista: tā-tā, tā … Kalps nodomājis, sak: velns sazin, kur te gadījusies vista. Bet, kad šis izlīdis no kakta, kalpam elpa ciet gan.

— Kāpēc?

— Kāpēc. . Nobijies, nu. Kā izsprucis no pirts laukā, ta uz mājām! Kad puisis atskatījies, tad šis, tas spalvainais, stāvējis pirts durvīs un acis kvēlojušas kā ogles. Ķēmi tādi, vai jūs domājat, ka tas kāds joks, ja tāds atnāk. Bet es . . . citreiz es iešu pats … pa­skatīties …

— Tu iesi?

— Skaidrs, ka iešu. Jūs, ķēmi, varbūt domājat, ka es baidos, vai? Nūja, ar plikām rokām, protams, ne­iešu, tāds muļķis jau neesmu, bet, kad es paņemšu līdzi savu pērkongrāvēju, tad gan iešu. Oho, es to pielādēšu ar sudraba lodi, lai tad šis nāk vien. Ķā bliezīšu vien­reiz virsū, tā būs gar zemi kā likts. Kladzini tad vēl «tā-tā-tā»!

—- Vai tad drīkst iet tikai pa vienam?

— Protams, pa vienam, ķēms! Divi kopā nedrīkst.

— Bet, ja aizies divi, ko tad viņš darīs?

— Tad … Varbūt tāpat paglūnēs pa sienas spraugu, bet ārā līst, man domāt, neuzdrošināsies.

— Un kalps esot šo redzējis?

—- Skaidrs, ka redzējis, nu. Puisis pēc tam vairā­kas dienas slimojis. Un, kad drusku satumsrs, nav vairs uzdrošinājies rādīties pirts tuvumā, sit kaut vai nost.

— Jūsu kalpu vienmēr piemeklē visādas likstas, — noteica kāds neticīgs klausītājs, — rudenī stāstīji, ka viņam čūska apvijusies ap kaklu, tagad atkal šim bi­jušas darīšanas ar velnu . . . Kas viņš tāds ir?

— Ir viens tāds virs no Merknas.

Kad atskanēja zvans un augstāk minētās personas gribēja doties uz klasi, pēkšņi kā no zemes izlīda ķeste­ris un nostājās tiem ceļā. Visi satrūkās.

— Tūlīt pasakiet, ko tas Totss jums mācīja, — viņš uzkliedza. — Droši vien kādu muļķīgu dziesmu vai rupjības.

— Nav tiesa, nav tiesa, — Totss aizstāvējās.

— Ciet klusu! — ķesteris vēlreiz uzbrēca un uzsita ar kāju tik spēcīgi pa grīdu, ka Totsa sirds ieslīdēja zābakā un caur saplīsušo bikšu staru metās projām no sava saimnieka.

— Pasaki tu, Semer!

— Vienele, otrele, žipatele … — Semers stostījās.

— Mierā! Kas tā par muldēšanu?

— Es nezinu, Totss iemācīja.

— Nūja, un tu visas šīs muļķības tūlīt iekal galvā. Labāk iemācies baušļus un bībelstāstus, cilvēkbērns! Tos tu nekad nezini. Un tu, — ķesteris pievērsās Tot­sam, — ja tu man vēlreiz šodien rādīsies acīs, tad sargi savu ādu! Mūsu sastapšanās būs briesmīga; pielūko, lai tas nenotiktu. Neaizmirsti, tu te stāvi uz naža asmens. Vēl viens pārkāpums, kā vakar, un tu no šejienes iz­lidosi uz visiem laikiem. Marš, klasē!

Pēdējos vārdus Totss vairs neļāva sev atkārtot.

Šis starpgadījums nepavisam netraucēja Totsu nāka­majā starpbrīdī iesaistīties jaunā sazvērestībā.

Pāris lielāku zēnu pavadībā viņš iznāca pagalmā un nekavējoties ķērās pie kāda svarīga pasākuma.

Ķestera ragavas, kas gulēja apgāztas pagalmā pie žoga, izvilka sētsvidu; visi trīs melnie kapteiņi, kā Totss bija paguvis pārdēvēt pats sevi un savus biedrus, uz­sēdās uz ragavām un ar milzīgu ātrumu drāzās no kalna lejā. Ragavas apstājās tikai pāri upei uz skolas tīruma. Tikai tad, kad braucēji paskatījās atpakaļ, viņi ieraudzīja, cik garu ceļu bija nobraukuši. Tas patika visiem. Ragavas no jauna uzvilka kalnā, no jauna trau­cās drosminieki no kalna lejā un jūsmoja par lielisko braucienu.

Te pēkšņi uzradās ienaidnieks. Sākumā no skolas iznāca tikai viens zēns, pēc tam otrs, tad trešais … Ceturtais pasauca piekto, piektais gāja un pasauca visu klasi, lai nākot skatīties, kā vilciens drāzīsies no kalna lejā. Drīz pēc tam skolas pagalms bija stāvgrūdām pilns ar zēniem. Braucēji patlaban atgriezās no trešā reisa un grasījās atkārtot vēl ceturto tajā pašā sa­stāvā, bet negaidītie ciemiņi jau bija klāt: pēc dažiem acumirkļiem uz ragavām mudžēja augsta, kustīga puiku kaudze. Pašā apakšā stenēja Totss un kliedza, ja zēni tūlīt nelaidīšot vaļā, tad viņa kājas stilbs pārlūzīšot kā pātagas kāts. Tam, protams, neviens nepiegrieza vērību, un zēni nedomāja Totsu atbrīvot; vienīgi Sa­vādnieks zobgalīgi noprasīja:

— Kā tad šis lūzīs, šķērsām vai gareniski?

Tajā pašā acumirklī kāds pastūma ragavas.

Vēlāk mazais Lēsta, kurš vienīgais bija palicis ska­tītājos, attēloja braucienu šādiem vārdiem:

— Ak kungs un dievs, kad Kesamā iestūma ragavas, tās aizlaidās kā vējš! Sā,kumā joņoja palēkdamās, pa- lēkdamās vien, bet, kad nonāca pie upes, tad mazliet pasitās sāņus un ar tādu sparu iedrāzās bērzā, ka viss kalns nodunēja. Šķērskoks brīkšķēdams pārlūza, visi briesmīgi kliedza, bet pie upes mudžēja zēnu, ka melns, viens bija ar galvu sniegā, otrs rāpoja pa ledu, un visi brēca — ai, ai, ai, ai! Sākumā domāju, ka tagad tie nomirs, un briesmīgi nobijos, bet, kad parādījās ķeste­ris, tad šie tūlīt atdzīvojās un skrēja pa kalnu augšā. Es iegāju klasē un teicu Arnim, ka, vai, dieviņ, tagad nu gan viņi dabūs.

Un dabūja arī. Un ne jau tikai no ķestera. Daudzus bija sodījis pats liktenis.

Savādniekam, viņa vārdiem runājot, pa degunu te­cēja asinis kā vīns no mucas; Kesamā virs uzacs bija liels, sarkans puns; Tomingam ceļgalā nobrāzta āda, un Totss vaidēja, ka viņš tūlīt miršot. Viņam pie potī­tes bija mazliet ieskrambāta āda.

Bet ķesteris apstājās upmalā, ilgi kaut ko domāja un prātoja un klīda ap savām salauztajām ragavām kā spoks ap sagruvušām pilsdrupām.