Pavasaris

7.Lai lasītājs savās domās pavada mūs uz Kiusnas ciemu

Lai lasītājs savās domās pavada mūs uz Kiusnas ciemu; tur, pusceļā starp Kiusnu un Paun- veri, uz Supsas saimniecības ze­mes, pāris simt soļu no lielceļa, atrodas maza krUmu un koku ieskauta mājiņa. Sai mājiņā dzīvo skrodermeistars Kīrs ar ģimeni, un šodien viņi kristī savu trešo dēlu. Jau no tālienes var manīt, ka dzīve tur vairs nerit savā pa­rastajā gaitā; citādi tik klusajā vietā šodien drūzmējas gan lieli, gan mazi, gan veci, gan jauni. Ieejot namā, mūs kā pirmā apsveic sīva piedegušu tauku smarža, kas no virtuves bagātīgi saplūst visās trijās istabās. Virtuvē pie plīts, tvaikos un dūmos, noris spraigs darbs, un Ķīra madāmai, kas to visu pārrauga, ir liela līdzība ar priesterieni: šķiet, ka senajā Romā, upurējot dieviem, nepacēlās biezāki tvaiki un dūmi pret debesīm kā patlaban Ķīru virtuvē. Taču dažubrīd šī aina izzūd un mēs ieraugām šo virtuvi pavisam citā gaismā, un tad mums nāk prātā elles vīna brūzis, kādu to apraksta vecajās grāmatās: podiem un podiņiem ir it kā pieaugušas kājas, vai arī elles klonam piemīt tik varens pievilkšanas spēks, bet tie šķindēdami nokrīt zemē un saplīst. Tam tūdaļ seko skaļa šķendēšanās, un dažs pekles pavārs vienā mirklī iegūst tik daudz goda nosaukumu, ka citos apstākļos nespētu tos izpel­nīties daudzu gadu gaitā. Tad atkal kāda priesteriene ar lielu sparu iedrāžas no pieliekamā virtuvē un kliedz nedabiskā balsī: — Mīļais dievs, kas tur svilst! — Pro­tams, būtu lieki jautāt, kas svilst; kas gan to lai zina, kas tur svilst. Plīts ir no vienas vietas piekrauta ar da­žādiem podiem un katliņiem, te čurkst un tur čurkst, ej nu atrod tādā juceklī, kuru podu te vajadzētu apmaisīt,

kuru katliņu pavisam nocelt no uguns. Un, ja uz balti pārkaitētiem plīts riņķiem nejauši vēl uzkrīt kāda trauku lupata vai vīšķis, tad visas malas ir pilnas ar tik spīvu sviluma dvingu, ka jāsmok vai nost. Taču to visu apdraud vēl viena nelaime — bērni. Viņu te šodien ir vesels bars un tie visi vienā laidā skraida no istabas uz virtuvi un atpakaļ, it kā tos dīdītu pats ne­labais; tu, cilvēks, aizraidi tos uz istabu rotaļāties, taču pēt mirkļa tie ir atkal klāt kā saukti un trinas gar kā­jām kā kucēni, tā ka ir jāuzmanās, lai nepakluptu un neuzgāztu kādam uz galvas karstu ķīseli vai mērci.

Georgam Adaniēlam ir dota stingra pavēle: tikko ierodas viesi, uzspēlēt gramofonu, lai pakavētu tiem laiku, taču rudgalvis, kurš parasti ir ļoti paklausīgs, šodien izturas mazliet dīvaini; liekas, it kā viņam ne­būtu laika. Kopā ar Jāzepu Totsu, kurš jau kopš paša rīta atrodas šai svētku namā, viņš dodas no istabas uz istabu, no istabas uz virtuvi, no virtuves uz pieliekamo un rāda savam skolas biedram milzīgos ēdienu un dzē­rienu krājumus, kas sagādāti šai svinību dienai. Tie abi visu laiku kaut ko ēd; ko tieši, tas nav zināms: izņem no kabatas, iebāž mutē un košļā un košļā, it kā tiem būtu īrēti žokļi.

Pasekosim viņiem kādu bridi. Patlaban tie jau trešo reizi pēc kārtas ieiet pieliekamajā un apstājas pie pu­deļu rindas, kas saliktas kādā augstā plauktā gandrīz pie pašiem griestiem.

Viņu sejas izteic visu; kurš ir lasījis fabulu par lapsu un vīnogām, tas viegli uzminēs, ko gribu sacīt, kurš nav lasījis, tas lai mēģina iedomāties, ka augšā ir pu­deles ar krāsainām etiķetēm, bet apakšā Jāzeps Totss. Pēc dažiem acumirkļiem Totss piebiksta draugam ar elkoni, norij siekalas; viņa ādama ābols savādi noraus­tās. Tad viņš jautā:

— Diezin kāpēc tās uzliktas tik augstu?

— Nu, tāpēc, — Kīrs atbild, — lai tos nedabūtu rokā tie, kas …

— Kādi «tie»?

— Nu, visādi te staigā … Bērni un … Var vēl kādu saplēst. Hī, te ir dažas ļoti dārgas pudeles, kas maksā rubli septiņdesmit kapeiku. Un tā viena … Vai redzi, tā ir it kā apkaisīta ar smiltīm . ..

— Redzu, redzu, kā ne! Nu?

— Tā maksā divus rubļus. Šito dos dzert ķesterim un kūmām, nu tiem, kas ir tādi smalkāki, kā mācītāja rentnieks un bodnieks un . . . Citi, kā vilnas kārsējs un tiesas kazaks, tie dabūs no tās pudeles, kas maksā rubli septiņdesmit. Vai redzi, te ar balto šilti un zelta burtiem .. . Lati .. . lati . . . pats …

— Ko tas nozīmē: Lati pats?

— Hī, es nezinu. Varbūt vīna nosaukums.

— Nē, nē! Pag, es zinu gan — pagaidi, man reiz mājās bija gluži tāda pati pudele. «Lati» franču va­lodā nozīmē — ļoti; un «pats» — salds. Ļoti salds. Kā tad, ir tā pati. Tagad es to pudeli pazīstu, jā.

— Hī, un ļoti salds?

— Kā tad, rublis septiņdesmit pieci ir vesels lērums naudas, kāpēc tad lai šīs nebūtu salds. Nūja, tās ir tās pašas pudeles. Tagad es skaidri atceros: tieši tādiem pašiem zelta burtiem un aizvāztas ar sarkanu bleķi. Tās pašas, kā tad. Bet saki man, Adaniēlīt, — kas tās tur par pudelēm, re, pie pašas sienas? Velns, cik smu­kas šiltes!

— Tās maksā deviņdesmit pieci … To dabūs radi­nieki un . .. šādi tādi laucinieki un … Hī, vai šie ko sa­prot, dod, ko gribi, ja tikai ir salds un sakāpj galvā.

— Salds un sakāpj galvā … — Totss pie sevis at­kārto un domīgi paraugās augšup; viņš piemiedz vienu aci, grauž nagus un ar otru roku nepacietīgi knaiba kaulu, kas izlīdis no recekļa bļodas.

— Bet kā tad šos dabūs rokā? — viņš beidzot iejau­tājas.

— Hī, viņiem ir trepes, — Kīrs atbild, lēkādams uz abām kājām.

— Ak trepes! Nūja, tad jau gan. I\as tad vainas! Ar trepēm var nonest vīna pudeli kaut vai no pašām de­besīm, bet… bet tās var dabūt rokā arī tāpat, bez trepēm.

Totss jautājoši uzlūko Ķīru un gaida, vai tas nopels viņa priekšlikumu, bet Kīrs. izgudrēm tikai pasmaida, saliecas kūkumā, sabāž rokas bikšu kabatās un klabina zobus, it kā viņam pēkšņi būtu kļuvis vēsi. Viņš nolie­cas pār katru bļodu, ar pirkstu patausta, vai ēdamais jau rtav sarecējis, un neatbild ne vārda. Jebkurā citā gadījumā Kīrs būtu noteikti sīvi pretojies, teikdams, ka šāds numurs neies cauri, bet tagad viņš diezin kā­pēc ir mēms kā zivs. Un tas sakaitina Kentukijas Lauvu.

— Patiešām, — Totss pēc brītiņa iesāk, — es tās nonestu lejā arī bez* trepēm, ja ne vairāk, tad vismaz vienņ.

Viņa skatiens kļūst nemierīgs, acis sāk savādi tau­kaini spīdēt, bet mutē krājas siekalas. Tā kā Kīrs ne­atbild arī šoreiz, tad Totss saņem tā elkoni un iečukst draugam kaut ko ausī. Kamēr Totsa labā acs kavējas pie drauga baltās apkakles, kreisā rūpīgi izpēta un pārmēri pieliekamā kambara augstumu un ar sevišķu labpatiku kavējas pie augšējā plaukta. Kīrs smaidī­dams uzklausa drauga priekšlikumu, mazliet padomā, tad ierauj galvu plecos un pāris reižu apgriežas uz papēža.

> — Nedrīkst, — viņš nosaka un pakrata galvu.

Tomēr pasaulē ir daudz kā tāda, ko nedrīkst darīt, bet ko tomēr dara. Pēc dažām minūtēm ieraugām, kā Totss līdzīgi dzenim kokā, atbalstīdamies ar kājām uz apakšējiem plauktiem, lēni, bet neatlaidīgi spraucas uz augšu. Apakšā stāv Kīrs un bīda un kārto bļodas un bļodiņas, lai kāpējam būtu kur nolikt kāju, jo citādi var gadīties, ka Totss iekāpj kādā piena traukā vai ievārījuma podā; tad būs lielas nepatikšanas.

Kīrs mazliet nervozē, jo pasākums, kurā viņš tagad tiek iejaukts, ir bīstams, un, otrkārt, viņš, kā jau jūs zināt, ir rātns bērns, kas vienmēr paklausa sa­viem vecākiem. Ka Kīrs vispār piedalās šajā šaubīgajā pasākumā, ir vainojami trīs punkti: kā pirmais jāmin Totsa spožās runas dāvanas, īpaši tādā gadījumā, kad viņš nolēmis otram kaut ko iestāstīt; otrais — vēlēša­nās pierādīt, ka arī viņš ir gatavs uz visādām nerātnī­bām, un trešais, kas ļoti raksturīgs svārstīgiem cilvē­kiem, — cerība, ka pudeles tomēr atrodas pārāk aug­stu un ka draugs pie vislabākās gribas tās nedabūs rokā: vēlāk viņš varēs draugu pamatīgi izzobot un par­isi mest, ka tas savās izdarībās nepavisam nav tik va­rens, kā vārdos. Bet Td'tss ir varens arī savos darbos: viņš rāpjas kā mēnessērdzīgs un jau pastiepj roku, lai satvertu tuvāko pudeli.

— Sito ne! — sauc Kīrs no apakšas, jo viņš pār­bijies ierauga, ka Totsa roka sniedzas tieši pēc tās pu­deles, kas maksā divus rubļus un ir domāta ķesterim un kūmām. Totss atrauj roku no dārgās pudeles un tūlīt grābj pēc citas.

— Nē, šito arī ne! — Kīrs komandē. — Tā maksā rubli septiņdesmit pieci. Ņem to pie pašas sienas.

Bet paņemt to, kas atrodas pie pašas sienas, nemaz nav tik viegli. Tāds darbs prasa milzīgu piepūli, un Totsa galvā pazib doma, ka pudeles saliktas pavisam ačgārni: parasti vislabākās un dārgākās lietas ir iegūs­tamas visgrūtāk, bet šeit ir gluži otrādi. Kāpēc? Viņš paceļas pirkstgalos, stenēdams izstiepjas kā stīga un uz labu laimi sniedzas sienas virzienā, jo saredzēt pu­deles nav iespējams.

Tiešām muļķīgi, jo pudeles ir tik tālu, ka Totss tās spēj sataustīt tikai ar pašiem pirkstgaliem; prātīgākais, ko viņš pašlaik varētu izdarīt, būtu apgāzt tās guļus. Kā par postu, viņa mugurā kaut kas nokrakšķ un la­bajā kājā iemetas krampis.

— Vī, velns, laikam mugurkauls pušu, — Totss augšā ievaidas.

— Rāpies lejā! — sauc Kīrs. — Tu pārtrūksi pušu.

Sarkanmatainajam vīrelim pēkšņi rodas savs priekš­stats par cilvēka ķērmeņa uzbūvi: to, kas savieno cil­vēka augšējo un apakšējo daļu, sauc par mugurkaulu; mugurkauls sastāv no skriemeļiem; bet, ja skriemeļi pēkšņi atdalītos viens no otra, tad cilvēks izjuktu.

Un, ka arī.Totss ir cilvēks, par to nav ne mazāko šaubu. Būtu traki nejauki, ja viņš tur augšā pēkšņi iedomātos izjukt, tad viņš gabaliem kritīs lejā un visu te sajauks un sašķaidīs.

— Nē, nē, pagaidi! — Totss atbild no augšas. —Pa­mēģināšu vēlreiz. Pabrauki man labās kājas ikrus, lai pāriet krampis.

Kīrs redz, ka drauga uzņēmība ir neizkustināma kā klints, un brauka Totsa kāju.

— Ai velns, nekutini! — iekliedzas Totss, un pēkšņo klusumu pārtrauc skaļi smiekli.

— Nu, ko lai es daru?

— Pagaidi!

Totss vēl pēdējo reizi izmisīgi mēģina satvert pudeli un palecas. Plauktā nošķind šķīvji un bļodas, viss pie­liekamais nodreb kā zemestrīcē, no griestiem sāk birt kaļķi un apmetums. Zirneklis no bailēm iebēg tumšā kaktā un lauza galvu, ko gan šis troksnis varētu nozī­mēt. Beidzot vēl izpostīs smalkos tīklus, viņa sūrā, grūtā darba pūliņus, vai, kas vēl ļaunāk, ņems viņu pašu priekšā. Totsa rokā kaut kas spīd, un roka, kas tur šo «kaut ko», izdara gaisā dažus tukšus vēzienus. Tad Totss krīt. Viņa krišana ir liela. Viņš nekrīt no augšas pa gabalam, kā bija iedomājies Kīrs, bet vienā lielā gabalā, tik garš un plats, kāds jau nu patiesībā ir šis vīrs. Pa ceļam šim ātrajam ceļotājam diezin kā­pēc vēl piebiedrojas pāris bļodiņu; peļu slazds, liekas, ir tieši gaidījis šo mirkli, lai ar troksni aizkristu ciet. Katrā ziņā Totss var būt mierīgs, viņš nekrīt viens. Kad viņš apstājas, viņa kreisā kāja ir recekļa bļodā un labā ar visu krampi Ķīra kabatā, kam viena pusē karājas atrauta, kamēr otrā puse un apakša vēl turas pie svārkiem. Sākumā abi zaudē valodu un stingi rau­gās augšup, it kā gaidīdami vēl ko nokrītam. Bet viss, kam bija jākrīt un kas gribēja krist, ir nokritis, un Totss beidzot atgūst valodu.

— Vai re, dabūju gan! — viņš iesaucas un paceļ roku ar deviņdesmit piecu kapeiku pudeli.

— Tagad taisīsimies, ka tiekam projām!

Abus pārņem briesmīga steiga, un, kaut gan bēg tikai divi, kāju tomēr ir tik daudz, ka Totss neatrod savai kājai cita atbalsta kā Ķīra varžaci. Kīrs saliecas kūkumā aiz sāpēm un purina kāju kā kaķis, kas brien caur dubļiem. Durvīs kāds viņiem nāk pretī ar kūpošu bļodu, bet abiem palaidņiem neatliek laika ievērot, kas ir šis nācējs, ne arī to, ko tas nes bļodā.

— Kaķis — maita! — Totss kā atvainodamies no­saka un cieši saspiež pudeli, ko tas noslēpis zem svārku stūra.

Pēc mirkļa tie jau ir pagalmā un nogriežas aiz mājas stūra. Abi apstājas un ieklausās, uzmet viens otram jautājošu skatienu. Tad Totss uzmanīgi izvelk no azo­tes pudeli, apskata to no visām pusēm, pakrata un pa­cel pret sauli.

— O . . . Tas ir labs vīns, — viņš nosaka.

— Palūk, cik dzidrs. Nastojaščeje russkoje . ..

Aiz stūra atskan troksnis. Totss žigli paslēpj «nasto­jaščeje russkoje» azotē, un abi pārbijušies gaida, kad parādīsies ienaidnieks. Bet bailēm ir lielas acis, un, kad sirdsapziņa nav tīra, tad spiegu, ienaidnieku un nodevēju ir tik daudz, ka ar tiem var kaut vai ceļu bruģēt; neviens tomēr nenāk; kas zina, varbūt nokrita lāsteka vai sniega pika novēlās no jumta. Pamazām draugi kļūst drošāki, un, kaut arī Kīrs vēl bailīgi rau­gās apkārt un klausās, viņā tomēr pamostas nepārva­rama vēlēšanās iepazīt pudeles saturu.

Bet Totss jau rīkojas ar korķu velkamo, ko viņš arī šodien katram gadījumam paņēmis līdzi. Kīrs uzma­nīgi vēro viņa izdarības, uzslavē nazi un jautā, kur viņš dabūjis tik varenu rīku, bet Kentukijas Lauvam, .kas parasti šādos gadījumos neskopojas ar plašiem un vispusīgiem paskaidrojumiem, nav pat laika atbil­dēt. Viņš mazliet aprasina mēli, pačāpstina muti, pa­krata galvu, pasmaida un zīmīgi uzlūko Ķīru, tad atkal pieliek pudeli pie mutes un nemaz nesteidzas to at­raut. Pudeles kaklā kaut kas savādi guldz, un dzērāja ādama ābols pie katra malka cilājas kā pumpis. Tad pudele nonāk Ķīra rokās, kurš dzer maziem malkiem, bet toties vairākas reizes pēc kārtas. Vēl brīdi abi draugi stāv kājās, tad nosēžas sniegā un atbalsta mu­guras pret mājas sienu. — Vai-ī, cik labi, — saka Totss.

— Jā, bet ja nu kāds ierauga, ka . .. — Kīrs šaubās.

— Par to nekas, — draugs viņu mierina, — es jau teicu — kaķis …