Pavasaris

6.Skrodermeistars Kīrs ir slavens visā Paunverē

Skrodermeistars Kīrs ir slavens visā Paunverē ar savu labo un kārtīgo darbu. Ja viņš reiz apsola, ka uzvalks būs taja un tajā dienā gatavs, tad vari būt drošs, ka tā arī notiks. Paras­tais apgalvojums, ka visi skroderi ir blēži, kā redzat, šeit nav vietā. Vislielāko ievērību pelna paņēmiens, kā viņš noņem mēru: bez centimetra mēra viņš vēl lieto lielu koka leņķi, zem kura pasūtītājam jāstāv tik ilgi, kamēr viņš ieraksta visas atzīmes par tā garumu un platumu zilos vākos iesietā grāmatā. Sāda rīcība pa­līdzot noturēt pasūtītāju visu laiku vienā un tajā pašā stāvoklī, kam, kaut gan daudzi skroderi to apstrīd, esot milzīga nozīme.

Ja gadās, ka uzvalks kaut kur «velk», tad meistars galveno vainu vienmēr uzveļ pasūtītājam, kas mēra noņemšanas laikā esot sakustējies. Heinrihs Ķīra kungs ir pagara auguma, kalsnējs vīrs rudu ķīļbārdiņu un dzī­vām pelēkām acīm. Viņš vienmēr smaida, viņa solis ir viegls un mundrs, valoda raita un plūstoša, tāpēc vārdi «katrā ziņā», ar ko viņš iesāk jebkuru teikumu, nevienu nepārsteidz, jo tas pilnīgi iederas savā vietā. Viņš dzīvo laimīgā laulībā ar savu pazemo, padrukno dzīves­biedri, kas saucas Katarīna Rozālija.

So laimīgo kopdzīvi pagaidām dievs ir svētījis ar diviem dēliem, no kuriem vecākais, Heinrihs Georgs Anadiēts, apmeklē pagastskolu, bet jaunākais, Fridrihs Viktors Otomārs, cītīgi mācās burtus.

Tagad stārķis atkal ir apciemojis Ķīru ģimeni un at­nesis vēl vienu ņipru zēnu, par kuru abi vecāki un brāļi ir bezgala priecīgi. Rūpes sagādā vienīgi vārda izvēle jaunajam pilsonim. Vienkāršā, parastā vārdā vai arī

tada, kas Paunverē jau kādreiz dzirdēts, viņi nemū­žam nenosauks savu miesīgo bērnu, drīzāk tad jau at­stās pavisam bez vārda vai nosauks par dieva dāvanu numurs trīs. Bet vārds jāatrod, jo vārdu pasaulē ir bezgala daudz, vajag tikai pameklēt un apdomāt. Visa Ķīru ģimene aizņemta ar vārda meklēšanu. Papus Kīrs ir nopircis trīs jaunus kalendārus, kurus rūpīgi izšķirsta viņa otrā puse Katarīna Rozālija, kas vēl at­pūšas gultā. Viņš pats jau trešo dienu staigā apkārt kā apsēsts un klusībā gudro visādus vārdus, kā Adalberts, Albrehts, Arvids, Bruno, Benno, Bernhards, Elmārs, Hugo, Kaspars, Ludvigs … Bet neviens no tiem nav tāds, kādam tam vajadzētu būt, viens vai otrs no šiem vārdiem ir tomēr kaut kur un kaut kad dzirdēti; ja arī brīžiem ienāk prātā kāds vārds, kas, pēc viņa domām, derētu skroderu atvasei, viņa laulātā draudzene jau no tālienes atgaiņājas abām rokām un nopeļ to: Fui, Heinrih, vai tas kāds vārds?

Dažreiz šī vārdu gudrošana aiziet velns zina cik tālu: Martins, Mateuss, Natāns, Oskars, Osvalds … un pēk­šņi — Bonza, Taksis, Duksis, Mūris! Kaut tevi jupis! Heinrihs Kīrs taču nemeklē vārdu savam sunim, dievs tas kungs ir viņa liecinieks! Viņam smadzeņu vietā galvā nav biezputra, dievs pasargi Galva sāk griezties un džinkstēt no visādiem vārdiem, pat sapnī tie nedod mieru; to skaitā, starp citu, daži vārdi skan diezgan glīti, bet nelaime ir tā, ka pamostoties tos vairs nevar atcerēties.

Kaut jel šī vārda meklēšana būtu jau garām!

Kā jau teikts, vārda meklēšanā piedalījās visa ģi­mene.

Sirdsmiera .nav arī rudmatim Heinriham Georgam Adaniēlam, kas mācās pagastskolā; viņš skraida apkārt kā apsēsts un murmina pie sevis nesaprotamus vār­dus. Laiku pa laikam viņš aptur kādu skolas biedru, zīmīgi paskatās tam acīs un jautā:

-— Nosauc man vienu smuku puisēna vārdu.

Kad uzrunātais min kādu vārdu, kas, pēc viņa do­mām, ir ļoti skaists, Adaniēls sērīgi pakrata galvu un, neapmierināti murminādams, vēršas pie kāda cita zēna, no kura viņš jau pēc brīža atkal aiziet vīlies. Gandrīz

vai visi zēni jau ir iztaujāti, palicis tikai kāds retais,- to starpā ari Jāzeps Totss; no tāda gan neko jēdzīgu nevar cerēt, bet dažreiz arī aklai vistai gadās grauds, un pele dažreiz ieskrien guļošam kaķim mutē, tātad Kīrs pajautās arī viņam, lai sirds būtu mierīga.

Kādudien Kīrs ievēroja, ka Totss dedzīgi sarunājas ar jauno skolnieku Ansi Viperu, kam Kīrs toreiz skolotāja istabas vietā bija parādījis ķestera virtuvi. Spriežot pēc kustībām, viņi sarunājās par kādu apaļu priekšmetu. Ahā, tieši tos abus Kīrs meklēja.

Rudgalvis, skumīgi saviebis seju, pieiet tiem klāt un uzdod parasto jautājumu:

— Pasakiet man vienu smuku puisēna vārdu!

Ansis Vipers, pēc dabas ļoti nopietns zēns, vienmēr gatavs visiem palīdzēt, taču arī tāds, kas citiem tiecas uztiept savu gribu un gaumi, brīdi domīgi noraugās uz Ķīru un tad saka:

— Smuku zēna vārdu. . . Tad jau izvēlies kādu igauņu vārdu. Vecie igauņu vārdi ir ļoti skaisti, pie­mēram, Lembits, Kaupo, Vambola. — Viņš apklust aiz pārsteiguma, jo Heinrihs Georgs Adaniēls, atgaiņāda­mies ar rokām, kāpjas atpakaļ uz sienas pusi, izbijies kā velns no krusta.

— Kādu vārdu tad tu īsti gribi?

— Tikai ne tos, kā tu saki, igauņu vārdus, — atbild Kīrs. Viņš atceras, ka mamma, izraudzīdamās vārdu viņa brālim Fridriham Viktoram Otomāram, bija tē­vam piekodinājusi:

— Vienalga, kādu, tikai ne igauņu vārdu!

— Nu tad pameklē kādu citu, ja šitie neder, — atbild Vipers, apvainots uzmet lūpu un smīnēdams noskatās uz Ķīru.

— Nem kādu krievu vai vācu vārdu — kas tev liedz! Vienam patīk šis, otram tas. Ja vēlies, paskaties blbelē, tur vārdu diezgan . . . Dāvids, Goliāts, Ābrams, īzaks, Jēkabs, Jāzeps, Dāniels, Zamuels, Zālamans, Pāvils…

Tāds padoms Ķīru aizvaino, un viņš ar Viperu vairs nerunā ne vārda; labi gan, ka toreiz aizsūtīja šo uz ķestera virtuvi!

Nu viņš taisnā ceļā dodas pie Totsa, kurš, izdzirdis pieminam Jāzepa vārdu, jau saslej ausis. Kīrs viņam

sīki izstāsta par notikušo un vaicā, vai Totss nezinot kādu… Totss vispirms uzdod dažus jautājumus, lai gutu pilnīgi skaidru priekšstatu, un ar viņam rakstu­rīgo viltību saka:

— Jā, man ir gan padomā viens vārds, bet to es tev neteikšu.

— Kāpēc tad neteiksi? — brīnās Kīrs.

— Tāpēc ka, nu . . . Redzi, ķēms, kā tad es varu teikt, ja man pašam varbūt vajadzēs …

— Pašam? Hi-hi-hi! Kur tu to liksi, tev jau ir vārds. Nu, saki!

— Nē, nevaru, neparko nevaru.

— Kāpēc nevari?

— Tāpēc, ka nevaru, nu! Tas ir tāds vārds, kas . . . To vārdu neviens nezina, un, ja bērnu nosauc tādā vārdā, tad — ai, ai! Tad visi domās, ka šis zēns dienās kļūs par kādu ievērojamu vīru. Es pats tajā vārdā vairs nevaru sevi nosaukt, tas tiesa, bet, ja varētu, tū­līt mainītu, jo vārds «Jāzeps» man nepavisam nepatīk. Tas ir tāds … velns sazin ., . Nudien, dažreiz ir tāda sajūta, it kā es būtu kāds … Bet tas vārds — o-o!

Viņš paceļ pirkstu un uzlūko Ķīru ar mirdzošām acīm, it kā atslēga, kas atver cilvēkiem visas durvis uz laimi, būtu viņa, Totsa kabatā. Tas, protams, sakā­pina Ķīra interesi līdz visaugstākai pakāpei; kā jau paklausīgs un iztapīgs bērns viņš grib uzzināt nepa­rasto vārdu un iepriecināt savus vecākus.

— Tad pasaki beidzot, kāds ir tas vārds!

— Jā, pasaki — pasaki, bet ja es nevaru!

— Kāpēc nevari?

— Teicu jau, varbūt pašam vajadzēs. Piemēram, var gadīties, ka .. . Redzi, Kīr, ko es tev sacīšu: šajā vārdā nosaukšu savu vecāko dēlu.

— Savu dēlu? Hī-hī, kad tas būs?

— Vienalga, kad, bet būt kādreiz būs. Ja es šo vārdu tagad atdošu tev, saki, kur tad es tūlīt grābšu jaunu. Tadi vārdi vis neaug kokos kā āboli, sak, pakrati —un gatavs. Ejē, uzsvilpo! Veselus trīs gadus gudroju, kamēr iešāvās prātā. Tas vārds nu vienreiz ir ko vērts!

— Tots, es atnesīšu tev divus ābolus, ja pateiksi.

— Divus ābolus! …

— Nu labi, trīs! Par katru gadu tev būs viens ābols.

— Skat, ķēms, lai atdodot šim vārdu par trim sačer- velējušiem āboliem! Neesmu jau ķerts! Nu, ja tu tik briesmīgi to gribi, tad aizskrej tūlīt uz mājām un atnes sešus ābolus; bet lai visi būtu lieli un smuki. Tad es paskatīšos …

— Ko tu paskatīsies?

— Tad es paskatīšos uz āboliem un padomāšu, vai vērts pateikt vai ne.

Pēc brīža Kīrs atkal stāvēja Totsa vaiga priekšā ar sešiem āboliem rokās. Totss novērtē ābolus ar tādu ska­tienu, it kā viņš visu mūžu būtu tirgojies ar āboliem, un atrod, ka puse neder nekur. Tas, protams, viņu ne­traucē kā pirmos apēst tieši visnederīgākos ābolus, un Kīrs izmisis noskatās, kā ābols pēc ābola nozūd starp Totsa stiprajiem zobiem, bet par apsolīto vārdu viņš vairs neliekas ne zinis.

— Tagad pasaki vārdu, tu taču apsolīji, — Kīrs ne­atlaižas un satver Totsa roku, jo tas patlaban grasās iecirst zobus piektajā ābolā.

— Varbūt pateiktu arī, ja tu būtu atnesis labākus ābolus, bet tu atnes mazus kā vārnas olas, kas tādus var ēst! — atbild Totss, kasīdams degunu, raukdams uzacis, un it kā starp citu atkal iekož ābolā.

— Es ņēmu pašus labākos, kādus vien varēju atrast. Ja tas vārds tiešām būs tik skaists, kā tu apgalvo, tad aicināsim tevi arī uz kristībām.

— Ak šitā. Nē, nu uz svinībām es, protams, aiziešu, bet vispirms pastāsti — ar ko tur uzcienās? Vai re­ceklis būs?

— Kā gan citādi. Māte vāra recekli un… desas, un … cepeti un …

— Vai baltmaizi ar rozīnēm izceps?

— Izceps, izceps!

— Paklausies, — Totss satver Ķīra svārku pogu, — pasaki viņiem, lai pieliek labi daudz rozīņu, lai ir, ka biezs — rozīne pie rozīnes. Citādi šīs jāmeklē pa visu kukuli un jāurbinās ar naža galu kā muļķim, ka­mēr kādu sadabū. Mana māte svētkos vienmēr baras, ka baltmaizes kukulis esot kā ķirmju sagrauzts, bet vai tad tā ir mana vaina: lai ieliek mīklā vairāk rozīņu, tad kukulis būs vesels.

— Labi, labi, pateikšu, lai pieliek labi daudz rozīņu, tikai bilsti vārdu.

— Pielūko, neaizmirsti. Redzi, Kīr, man ir pavisam divi gabali . . . divi vārdi. Pirmais, tas ir tas īstais, tas briesmīgi smukais vārds, bet otrs ari ir gluži labs, un, ja vēl nosauc abos vārdos, tad paša muižkunga dēliem nebūs tādu vārdu, tad … tad … Panāc tālāk pie loga, citādi kāds sadzirdēs un vēl izpļāpās. Klausies uz­manīgi!

Kamēr runātāja pūces acis nemierīgi šaudās apkārt, viņa vārdi noplok par klusiem čukstiem; liekas, kāds atklātu pasaules noslēpumu un it kā visa apkārtne mu­džētu no spiegiem.

— Tas pirmais, briesmīgi smukais vārds ir Kolumbs.

— Kolumbs?

— Jā. Un otrais — Krisostoms.

— Krisostoms!

— Pareizi.

Pirmo vārdu Kīrs, protams, ir dzirdējis un ļoti labi zina, kas šis vīrs bijis un ko viņš darījis, bet ar otro vārdu ir īsta ķeza. Viņš nopūlas veselu stundu, lai to paturētu atmiņā, bet vārds jaucas pa galvu kā pats nelabais un reizēm skan tā un tad atkal citādi. Krisos­toms, Krisostoms, Kripastos … Kiposos … Krippoop- possums … Krī… Krī… Hī… Hī… Hipopotams! Tam seko vesela rinda briesmīgu nezvēru vārdu, kuru dzimta jau sen nozudusi no pasaules, un Georgs Ada- niēls ar izbailēm iedomājas, ka Totss būs minējis kādu no šiem pirmatnējo dzīvnieku vārdiem.

Pterodaktīls … Pleziozaurs … Ihtiozaurs … Zaurs … Zaurs . . .

Viņš sēž kā uz karstām oglēm un dreb aiz bailēm, ka viņa brālītis varētu pārvērsties par kādu no šiem zvēriem; pēc stundām viņš aši dodas pie Totsa un lūdz atkārtot īsto vārdu. Taču negaidot rodas jauns šķērslis, proti, arī pats Totss ir vārdu aizmirsis un tagad, acis piemiedzis, pirkstu mutē iebāzis, muld visvisādus nie­kus, kā Kristofs, Krimstofs, Klimstofs, Kriukstofs, Tīns —- Kīns — Kretīns .. .

— Kretīns?! — iesaucas Kīrs un kāpjas atpakaļ.

— Nē, nē! Es teicu Kretīns tāpēc, ka nevaru atce­rēties šo vārdu! — Beidzot vārds tomēr tiek atrasts, un, lai turpmāk nerastos nekādi pārpratumi, Kīrs to pie­raksta. Ķīra kabatas grāmatiņā zem «svarīgām piezī­mēm» tagad ar sarkanu zīmuli un ķeburainiem burtiem tiek ierakstīti divi vārdi: Kolumbs, Krisostoms. Un kopš tās dienas starp Totsu un Ķīru nodibinās aizkus­tinoša draudzība, kas citiem sagādā lielu galvas lau­zīšanu jo vairāk tāpēc, ka abi sirdsdraugi ne ar puš­plēstu vārdu neizpauž savas lielās draudzības noslē­pumu. Viņi vienmēr turas kopā, un klīst valodas, ka Totss pie viņiem tiekot bieži uzcienāts un vispār jūto­ties kā mājās.

Tas ir pilnīgi iespējams, jo Georgs Adaniēls arī uz skolu ņem līdz dažādus gardumus, ko tie abi ar Totsu paslepus notiesā. Viņi sarunājas tik sirsnīgi un drau­dzīgi, ka tiešām jāpriecājas. Ļoti iespējams, ka Totsa atrastie vārdi ir Ķīru laulātajam pārim tiešām patikuši un tādā gadījumā Totsa cienāšana jāuzskata par pil­nīgi dabisku parādību.

Bet laiks un nejaušība nereti atklāj dažu labu noti­kumu, kas ilgi slēpušies neziņas plīvuri, un atraisa reizēm tādu mezglu, ka skaties un brīnies, pie tam laiks rīkojas lēni un pacietīgi, atšķetinādams dzīparu pēc dzīpara, kamēr nejaušība ir nepacietīga un spēji pārcērt noslēpumainos mezglus.