Pavasaris

6.Paunveres baznīcas zvaniķis bija savāds vīrs.

Paunveres baznīcas zvaniķis bija savāds vīrs. Ja viņam nebija nekā pārdodama, viņš centās kaut ko izlozēt, un, ja nebija arī ko lozēt, viņš dzīvoja pa krogu, dzēra un kāvās. Viena acs viņam jau bija izsista kautiņā, otra vēl turējās, bet ļaudis mēļoja:

— Ej nu sazini, cik ilgi turēsies arī tā otrā, gan jau izlidos no pieres kaula. Dodiet Liblem kaut simts acu, pēc gada vairs nebūs nevienas.

Lible uz šādām zobgalībām atbildēja:

— Ko nu melšat, vai es nāku pie jums nabagot pēc acu gaismas? Sargājiet vien paši savas ciparnīcas.

Nākamajā svētdienā, pēc tam kad Arnis atkal bija pavadījis Tēli līdz mājas vārtiem, pie delvera Libles atkal notika lielā izloze. Starp laimestiem atradās ari kāda veca pistole.

Tāpat kā visi ievērojamie tirgoņi ziņas par pirkša­nām un pārdošanām grābj no zila gaisa, tā Totss uz­zināja par šo darījumu. Arī viņš ieradās notikuma vietā. Totss paņēma tikai divas lozes un atlīdzināja to vērtību ar pāris saujām riekstu, bet ieguva pistoli. Vēlāk ļaudis runāja, ka Totss tur esot uzstājies kā liels vīrs: piesū­cies kā mārks, iespraudis cigāru ģīmī, dancojis un kliedzis «juhei!». Taču tam visam ir mazāk svarīga nozīme. Atgriezīsimies pie skolas.

Pirmdienas rītā no mutes mutē klīda baumas, ka Totss laimējis pistoli. Vēsts izplatījās ātri. Kad Totss ieradās skolā, bērni viņu sagaidīja ar gavilēm, Totss kļuva par dienas varoni. Kur vien viņš parādījās, visur viņam sekoja vesels bars zēnu un meiteņu, kas kāroja aplūkot neparasto ieroci. Totss ļoti labi apzinājās, cik viņš

ieverojams, un visādi centas arī pienācīgi uzvesties, jo ik pēc brītiņa atkārtoja:

— Jā, puikas! Drīz jūs mani vairs neredzēsiet. Ko es te sēdēšu kā piesiets, kas man nekaiš nobungāt kādu sarkanādaino.

Protams, to jau varēja sagaidīt, šāda Totsa izturēša­nās izraisīja vēl lielāku cieņu viņa biedru vidū. Lai pie­nācīgi atzīmētu šo notikumu, Totss apsolījās pēc stun­dām izšaut ar savu «rībinātāju». Kam patīk, tie var palikt un noskatīties, kam ne, laipni lūdzu, ejiet mierīgi mājās. Viņš nevienam neuzplijās. Savā piesardzībā Totss nonāca pat tik tālu, ka nobrīdināja bailīgākos: viņa «rībinātāja» šāviens esot tikpat varens kā lielga­balam, un to varot sadzirdēt aiz divdesmit verstīm. Kam vārīgas ausis, tiem tās aizkritīšot, kam tās vēl vārī­gākas, tiem sākšot strutot. Tā nu visi ar nepacietību gaidīja, kad beigsies stundas. Kad šis brīdis pienāca, tad neviens vairs nedomāja par mājām, neviens taču negribēja būt zaķapastala. Totss apsēdās pagalmā uz soliņa, izņēma no kabatas «rībinātāju», nolika sev bla­kus un uzbrēca:

— Jūs man pielūkojiet, sātani, neaiztieciet! — tad sameklēja pulvera ragu (tā bija avīžpapīra turziņa, kurā iebērta saujiņa medību pulvera) un nolika blakus ierocim. Citi, elpu aizturēdami, vēroja viņa izdarības. Tikai viens otrs uzdrošinājās ieklepoties vai izšņaukt degunu. Totss rīkojās. Viņš atvāza lielo kabatas nazi, kuru dēvēja par tomahauku, un satvēra šķērsām mutē. Uz zēnu jautājumu, kāpēc viņš tā dara, Totss pa­skaidroja:

— Ekur ķēmi, jūs jau nekā nezināt. Kamēr es lādēju ieroci, man no muguras var uzbrukt tūkstotis sarkan­ādaino. Piesardzība nekad nav par ļaunu.

Tenisons patlaban grasījās atsākt ēšanu, viņš jau pacēla maizes ņuku pie mutes, tad iejautājās:

— Kas tu īsti esi — baltais vai sarkanādainais? Vien­reiz tu esi šis, citreiz — tas.

Totss, neteicis ne vārda, nomērīja Tenisonu ar nici­nošu skatienu. Totsa vietā atbildēja zaķapastala Visaks:

— Viņš ir Kentukijas Lauva.

Tas izraisīja smieklus, kas acumirklī aprāvās: tagad nebija ne īstais laiks, ne vieta. Totss uzkliedza Visakam:

— Netarkšķi, muļķi! Labāk ej un sameklē savu tēvu.

Visaks sāka raudāt, citi smieties. Beidzot pienāca

satraucošais acumirklis, kad Totss, līdz matu galiem pilns nāves nicināšanas, satvēra pistoli un sāka bērt stobrā pulveri. Bailīgākie atkāpās; tos, kas uzdrošinājās palikt Totsa tuvumā, apbrīnoja visi.

Kad biszāles bija iebērtas, stobra galu aizbāza ar saņurcītu papīru.

Vēl tik jāuzliek pistonga — un darīts. Visi stāvēja kā pie zemes piekalti un vēroja Totsa rīcību. Pat katra sīkākā kustība tika ievērota. Kad pienāca izšķirošais mirklis, no bara iznāca Tenisons, aizpogāja mēteli un posās uz mājām.

Paspēris pāris soļu, viņš pagriezās un sacīja Totsam:

— Ko nu āksties, izdedzināsi sev acis.

— Tu vari iet, ja baidies, — Totss atbildēja.

— Kas man ko baidīties, ja jau tu pats nebaidies. Ķesteris tev sakurinās īstu pirti, ja sāksi te šaudīties.

— Tu, ķēms, domā, ka man bail no ķestera?

— Gan jau ir.

— Hē, lai tik viņš nāk, pagriezīšu stobru tieši pretī, tad tik tu redzēsi, kā cūka rikšo.

— Ko nu plāties! Ej uz purvu un rībinies, cik uziet.

— Pats vācies uz purvu!

Tenisons vairs neteica ne vārda, uzmeta kūkumu, kā jau parasts, kad sāka soļot, un aizgāja.

— Ir laiks, — teica Totss pieceldamies.

— Ai! — daži iekliedzās.

Totss paspēra soļus desmit uz priekšu, tad apstājās un pacēla ieroci uz augšu. Saviebis seju briesmīgā gri­masē, viņš sauca:

— Mirsti, suns!

Daudzi aizturēja ausis. Tūlīt atskanēs šāviens.

Tā viņi tur stāvēja skolas pagalmā, cieši saspiedušies bariņā, apmēram divdesmit pieci zēni (meitenes bija aizgājušas uz mājām), mazliet tālāk, blakus mācītāj­muižas pirtij, —- Totss ar briesmīgo ieroci un vēl bries­mīgāku seju.

Saviena nebija. Vajadzēja norībēt šavienam, bet ne­notika nekas.

— Kas tur ir? Neiet vaļā, vai? — kāds uzdrošinājās iejautāties.

— Gan jau būs, kāpēc lai šis neietu vaļā, — Totss pievērsās biedriem, — bet velns viņu zina, šī pistole nav taisīta no Tamasera dzelzs. Būtu no Tamasera dzelzs, tad sen būtu izšāvis, bet tagad, ej tu sazini, varbūt pārsprāgs.

— Tu baidies?

— Nebaidos. Kas man ko baidīties.

Viņš izgudroja jaunu šaušanas veidu, tāpat kā bija izgudrojis jaunu lūgšanas paņēmienu. Totss piestipri­nāja pistoli pie bērza, kas auga pie pirts loga, piesēja garu auklu pie sprūda, pats atkāpas līdz zēnu pulciņam un parāva. Atskanēja šāviens. Pirts lodziņš šķindēdams izbira. Drīz caur saplēsto rūti parādījās milzīga spal­vaina dūre, nikna balss šķendējās:

— Velna dvēseles! Cilvēku gribat nogalināt, ko!

Apstulbušie zēni pat nepaspēja pienācīgi nobīties, kad

jau parādījās pats dūres īpašnieks. Tas bija mācītāj­muižas rentnieks. Dievs vien zina, ko viņš te meklēja, bet tajā brīdī, kad atskanēja šāviens un lādiņš ieskrēja pirts logā, arī viņš bija tur iekšā. Rentnieks bija aiz dusmām piesarcis kā pārmērīgi nokaitēts ķieģelis, divas zilgani pietūkušas dzīslas deniņos jau rēgojās pa ga­balu. Viņš kliedza:

— Sakiet jel, sivēnu bars, — vai jums prāts ir vai nav? Vai jūs traki esat? Ko jūs darītu, ja man būtu trāpījis dib … sānos vai1

Pārbijušies zēni uzlūkoja Totsu. Tas turējās no rent­nieka godbijīgā attālumā.

— Nūja, tā jau es domāju, — sirdījās sakaitinātais vīrs, — tā jau es tūlīt domāju, ka vainīgais ir Totss. Paklau, cilvēkbērns, tu taču esi kopš dzimšanas muļķis. _

Totss atkāpās vēl tālāk un atbildēja:

— Es domāju, ka tā ir no Tamasera dzelzs.

— Pats tu esi viens Tamasers. Pag, nolauzīšu tepat bērza Tamaseru un sadošu pa …

Tajā brīdī, kad rentnieka dusmas jau saka aprimt, notikuma vietā ieradās kāda cita persona un atkal iz­cēla dienas gaismā šo notikumu, kas citādi nogrimtu aizmirstības dzelmē. Tas bija ķesteris. Viņš bija izdzir- dis šāvienu, pēc tam skaļas balsis pagalmā un nācis skatīties.

— Kas te notiek? — atskanēja pirmais jautājums. Rentnieks atbildēja:

— Ek, nieki vien. Puika blēņojas. Es jau viņu sabāru.

— Puika? Ko viņš izdarīja? Vai kāds no šiem?

— Njā . . . Totss esot šāvis. Nekādu lielu skādi jau neizdarīja, izbira pirts lodziņš.

Nabaga Kentukijas Lauvu skāra iznīcinošs skatiens. Ķesteris novaibstījās tā, it kā viņam rīklē būtu iesprie- dies krupis: sākumā vīrs nekā nedabūja pār lūpām un visu laiku rukšķināja — ak, ak. Tad beidzot atskanēja vesels teikums:

— Tu maitasgabals!

Zēni izklīda. Tie, kas devās uz mājām, aizgāja, citi, kas palika pārnakšņot skolā, iegāja klasē un sēdēja klusu kā pelītes. Arā ķestera izskatā plosījās briesmīga vētra, un Totss, stāvēdams kā simtgadīgs ozols uz klaja lauka, tajā dienā zaudēja daudz zaru un lapu, proti, matu šķipsnu, ja tās varētu salīdzināt ar zariem un lapām.

Beigās ķestera galvā nobrieda šāda baiga doma: vai Totsu vispār vēl paturēt skolā, vai nebūtu prātīgāk, ja viņu aizsūtītu uz mājām un nekad vairs nelaistu pār­kāpt skolas slieksni?

Bet skolotājs viņu aizbildināja, un Totsu šoreiz vēl neizslēdza.

Vēlāk Totss par šo gadījumu esot stāstījis citiem:

— Va velna, būtu es zinājis, ka uzkulsies ķesteris, es būtu paklausījis Tenisonu un gājis uz purvu.