5.Kad Arnis vakarā nolikās gulēt

Kad Arnis vakarā nolikās gulēt, viņa pēdējā doma bija — stīpa. Pat sapnī tam rādījās stīpa. No rīta pamostoties — atkal stīpa. Arņa plāns bija šāds. Nebija šaubu, ka Totsu un visu viņa varzu iesēdinās cietumā. Bet, iekams tas notiks, var pa­iet ilgāks laiks. Un šai laikā, kamēr tie vēl staigāja brīvē, bija jācenšas ar viņiem sadzīvot. Kaut kur jāsa­dabū jaunajam Totsam apsolītā stīpa. Un tavu brīnumu! Puisēns pieceļas agri jo agri no rīta, bradā pa dubļaino pagalmu un meklē veco kubula stīpu, ko pirms pāris dienām bija redzējis nomestu klētspriekšā. Viņš staigā basām kājām, uzkāpj uz asas stikla lauskas, kas turpat klētspriekšā ilgot ilgojas pēc kaila papēdīša, kas tam uzmītu virsū. Bet zēns par to nebēdā: stīpa jāatrod! Tīri jocīgi noskatīties, kā viņš tajā rītā aizsteidzas uz skolu. Viņš parasti sagaida Tēli tur, kur lauku ceļš krustojas ar lielceļu, bet šorīt ātri aizcilpo šai vietai garām.

Viņš neuzdrošinās parādīt stīpu Tēlei.

Arnis ierodas skolā pats pirmais un ar bailēs drebošu sirdi gaida Totsa atnākšanu. Tikai tad, kad ierodas Totss, viņš atviegloti uzelpo.

Totss atnāca, kā jau vienmēr: mētelis plaši vaļā, ce­pure uz pakauša, pilnas kabatas visādu drazu un indi­āņu kara rīku. Arnis ar savu stīpu steidzās viņam pretī. Lielas bija viņa izbailes, kad Totss ar lietpratēja ska­tienu nopētīja stīpu un sacīja:

— Tu ķēms, tā tak ir kubula stīpa.

— Nezinu. Domāju, ka tieši tādas tev vajag, — Arnis nedroši iebilda.

— Nemuļķojies! Man pašam šitādu stīpu, cik uziet. Es domāju, ka tu atnesīsi … metāla stīpu, nu, tādu, kādu indiāņi valkā pie šaujamiem lokiem.

Arnis stāvēja sadrūmis kā tiesā. Vārds «metāla», ko viņš nesaprata, sarežģīja visu vēl vairāk. Lai slēptu savu samulsumu, viņš ievaicājās:

— Ko tas nozīmē: metāla?

-— Ak «metāla»? Ķēms tāds, šis pat nezin, ko nozīmē metāls! Vai tu neesi lasījis grāmatu «Sarkanādaino nagos»?

— Nē.

Metals — tas ir melnais koks. Tadu koku nevar griezt ar nazi. Kad indiāņi taisa lokus, viņi ieliek me­tālu formā un visapkārt apsvilina ar pakulām. Sa­prati — apsvilina, ka nazis vairs negriež.

Tā kā Arnis jau bija iesācis melot, tad viņš mēģināja paglābties ar meliem un teica:

— Ko tu saki? Paklau, tieši tāds koks mētājas mūsu kambarī uz skapjaugšas. Vecāmāte domāja, ka tas esot akmens, bet tagad es zinu: tas ir metāls.

Kentukijas Lauvam acis izpletās platas kā ūpim.

— Ko tu saki? — viņš satvēra Arni aiz mēte|a pogas un raustīja tik stipri, it kā tas būtu pats īstākais metāls.

— Dzi, ja tu atnesīsi to metālu, kas tev mājās uz skapjaugšas, tad es tev iedošu — re, šito!

Arņa acu priekšā parādījās briesmīga indiāņu bilde, kurā sarkanādainais patlaban nogalina kādu balto. Ar­nis pat par velti neņemtu tik atbaidošu zīmējumu, taču viņam pret savu biedru vajadzēja izturēties pieklājīgi. Viņš teica:

— Un tu gribi to atdot man? Labi, es noteikti atne­sīšu. Bet, ja atnesīšu, vai tad tu Tēli …

Kentukijas Lauvas acīs pavīdēja velnišķīgs spīdums, kas raksturīgs vienīgi indiāņiem. Pēkšņi viņš attapās, ka Arnis ir nokļuvis viņa nagos. Totss, ja vien gribēja, varēja to samīt pīšļos. Ar sātanisku smīnu, cenzdamies atdarināt indiāņus, viņš sacīja:

— Tjā… protams, ja neatnesīsi, tad varēsi nolaizī- ties, kad Tēle aizies pie cita.

— Bet ja es atnesīšu?

— Nu tad . . . tad redzēsim, kā viss nokārtosies.

— Nē, pasaki — kā būs, ja es atnesīšu?

— Tad brauc ār savu Tēli uz elli, tu baltais suns.

Atskanēja zvans, aicināja uz lūgšanu. Tēle pārmetoši

uzlūkoja Arni, it kā gribēdama jautāt: «Kāpēc tu mani šorīt negaidīji?» Bet Arnim patlaban neatlika laika tā­diem sīkumiem. Viņa domas nodarbināja vienīgi šis briesmīgais metāls. Viņš nok]uva pat tik tālu, ka Tēle viņam tagad šķita mazāk vērtīga nekā gabaliņš melnā koka, kaut gan tas bija līdzeklis Tēles iegūšanai.

Sākās ticības mācība. Arnis saņēmās, lai nekļūdītos, jo viņš baidījās no ķestera tāpat kā citi. Viss beigtos labi, ja vien ķesterim neienāktu prātā pāris minūtes pirms stundas beigām uzdot viņam kādu jautājumu. Un tas skanēja:

— Tā, tagad pasaki, Tali, — viņš vaicāja, — kā sauca to vīru, kas dzīvoja pasaulē visilgāk, un cik viņam bija gadu?

— Metāls, — vēstīja nekļūdīgā atbilde.

— Ko?

— Met. .. Metuzals.

— Tad tā arī vajag sacīt — Metuzāls! Bet ko tu tur samuldēji?

— Mm … man … — Arnis pietvīka līdz ausīm. Kaut gan viņš zināja, ka, atskaitot viņu pašu un Totsu, citiem par šo vārdu nebija ne jausmas, viņš tomēr jutās pār­lieku neērti.

— «Mm … man,» — pārskaities mēdījās ķesteris. — Ko tu blēj kā aita; izmācies, kā nākas, un nestosties! Tu jau esi slinks kā maiss. Tu un Totss, jūs esat pār vienu kārti metami, sasien tik abus kopā un svied straumē, lai peld.

Tas bija pārāk stipri sacīts. Visu viņš spētu panest, bet šādu apvainojumu, Tēlei dzirdot, — nē, tas tiešām bija par daudz. Viņš kā nosists bez spēka saļima solā. Arnis bija kārtīgs skolnieks, mācījās teicami, bet ķeste­ris bija sliktā garastāvoklī, un tāpēc vajadzēja atrast kādu, uz ko izgāzt dusmas.

Stunda beidzās, iesākās jauna, tā savukārt beidzās, un tā turpinājās, kamēr pienāca laiks doties uz mājām. Arnis bija visu dienu rātni sēdējis solā, nepārmīdams ne vārda ar saviem biedriem. Bet ko tas līdzēja? Viņam šķita, ka viss ir zaudēts. Kāda gan Tēlei interese turpi­nāt draudzību ar tādu nejēgu, ko skolotājs izsmēja vi­sas klases priekšā? Pēc stundām bērni priecīgi steidzās

uz mājām, klasē palika Arnis viens pats. Viņš gribēja nogaidīt, kamēr aiziet Tēle, un tad, neviena nemanīts, nozust. Taču pilnīgi negaidot apstākli mainījās. Pēc brītiņa klusi iezagās Tēle, uz pirkstgaliem pietecēja Arnim klāt un jautāja:

-— Vai tu nenāksi?

Arnis samulsa. Ko tādu viņš nebija pat uzdrīkstējies cerēt.

— Tūlīt iešu, — viņš aiz pārsteiguma sastostījās, tad ātri piecēlās, pakampa grāmatu nastiņu, un abi ātri aizsteidzās. Iedami pāri pagalmam, viņi ieraudzīja, ka Totss par katru cenu tiecās iztirgot Visakam to pašu stīpu, ko Arnis no rīta bija atnesis uz skolu. Totss bija nositis cenu līdz pēdējai iespējai, līdz vienai kapeikai, bet Visaks tikai raudulīgi vaikstījās un nevarēja no­lemt, ko darīt. Beidzot, kad Totss no savas puses vēl «piesvieda» vienu «dimantu», kā viņš mēdza dēvēt kādu nelielu akmentiņu, abi tirgoņi sadeva rokas.

— Ko tu pirmīt nosauci tam ķesterim Metuzāla vietā, kad viņš tik briesmīgi noskaitās? — jautāja Tēle pa ceļam uz mājām.

— Ak ķesterim? — Arnis atjautāja. — Tam Strupa­jam Jurim? Visi viņu sauc par Strupo Juri.

— Kāpēc tā?

— Nezinu. Laikam viņa auguma dēļ.

— Kā tu viņam teici? Met. . . met. ..

— Metāls.

— Kas tas ir?

— Kā lai es zinu. Totss stāstīja, ka tas esot tads melns koks, no kā indiāņi taisot šaujamos lokus.

— Ai, tas Totss taču ir viens īsts bandīts. Ko vien dara vai runā, visur tikai indiāņi un indiāņi.

— Tas tiesa, viņš īsts bandīts. Un vēl samuld visādus niekus … — Arnim likās, tagad ir pienācis īstais acu­mirklis nostiprināt savu stāvokli.

— Nūja, samuld tādas blēņas, ka pretīgi klausīties.

— Ko šis teica?

— Ko teica? Teica, ka gribot tevi precet!

Tēle tumši pietvīka. Sākumā viņa nedabūja ne vārda pār lūpām, bet, kad pirmais samulsums bija pāri, viņa pārlieku sajūsmināja Arni ar to, ka sāka šķendēties par Totsu.

— Skat, nešķīstenis, šis vēl man muldēs. Nosūdzēšu ķesterim, tad viņš tik dabūs piparus.

— Domāju, ka sūdzēties vis nevajadzētu, bet… — Arnis mierināja. Viņš baidījās, ja Tēle sūdzēsies, tad Totss iepīs arī viņu nepatikšanās.

— Nē, sūdzēties tomēr nevajag, tas nebūs smuki. Gan mēs paši viņu iemizosim.

— Kas tādu mežoni pievārēs, — Tēle šaubījās.

— Gan jau. Ja Tenisons nāks palīgā, tad pieveiksim kā nieku.

— Nūja, tad jau gan. Bet, ja Totss ies žēloties un sko­lotājs jautās, kāpēc jūs vinu piekāvāt, ko tu tad teiksi?

— Tad…

Te tev nu bija . . .

Ķeries klāt, pie kura gala gribi, iznākums ir viens un tas pats. Arnis saprata, ka Totsam nelīdz ne uguns, ne ūdens. Brītiņu tie abi soļoja klusēdami, tad Arnis atsāka:

— Vai tev šorīt, vienai ejot, nebija garlaicīgi?

— Bija gan. Kāpēc tu mani negaidīji?

— Es … es domāju, ka tu vairs negribēsi, ka eju ar tevi kopā.

— Kāpēc tad ne?

— Tu gribi? Rīt es atkal tevi gaidīšu.

— Protams.

— Bet, ja manā vietā būtu Totss, vai tu tad arī gri­bētu iet kopā?

— Nē. Ar tādu indiāni es nespertu ne soļa.

Ar to pilnīgi pietika. Arnis aiz prieka gandrīz vai iekliedzās. Viņš pavadīja Tēli līdz pat Rajas māju vār­tiem un tikai tad nogriezās uz taciņas, kas veda mājup. Rajas saimniece, rosīdamās pagalmā, pamanīja šo bruņniecisko rīcību un sacīja saimei:

— Ir gan tas Sāres Arnis labs zēns, pavadīja mūsu Tēli līdz pašiem pagalma vārtiem.

Загрузка...