Pavasaris

19.Svētdienas pēcpusdiena. Istabā ieplūst liegas zvanu

Svētdienas pēcpusdiena. Istabā ieplūst liegas zvanu skaņas, klusas un žēlabainas, kā miega dziesma. Un tā ir miega dzies­ma: kāds ir aizmidzis uz mūžu. Kāds ir aizgājis tur, kur viņu vairs nespēj aizsniegt ne labais, ne ļaunais un kur viņš pats neko vairs nespēj vērst par labu.

— Bim — bam, bim — bam …

Ai, cik Arnim skumīgi! Viņu nomāc lielas ilgas. Visapkārt šis lielais klusums un šie gausie «bim-bam», cik grūtu tie padara mūsu sirdi! Viņam ir kaut kā žēl . . . Zēl Kuslapa, Tenisona, Lēstas .. .

Arnis jūtas viens un atstāts. Gribētos kaut kur aiziet un būt neizsakāmi labam pret kādu, būt vienmēr pie tā, atdot tam visu, lai pašam vairs nepaliktu nekā. Darīt kādam prieku . .. Lai šim nepazīstamajam būtu ļoti ļoti labi . . . Tad arī viņam pašam būtu labi.

Arnis mēģina mācīties, bet diezin kāpēc šodien viņam nesokas nemaz. Viņš izlasa vienu lappusi pēc otras, taču neviens vārds nepaliek atmiņā. Vispār pēdējā laikā Arnim neveicas ar mācībām, bet šodien nepavisam, la­bāk pat nemēģināt.

Kas būs? Kas notiks? Protams, notiks tas, kam jā­notiek. Rīt viņš aizies uz skolu un atkal nezinās uz­devumus. Pēdējā laikā tas gadās ļoti bieži.

Sākumā visi brīnījās, kā Tali, tik gudrs un attapīgs zēns, nezināja; tad ar to aprada, un tā tas turpinājās, tagad ir gluži parasta parādība, ja viņš neizmācās sko­las uzdevumus. Brīnās vēl tikai par to, ka viņš reizēm pamostas it kā no miega un ātri un drudžaini sāk kaut ko stāstīt. Tad rodas iespaids, ka viņš daudz ko zina.

Zēni vēl ilgi atkārto viņa dīvainos izteicienus un jocī­gos salīdzinājumus.

Taču tas notiek reti. Pēc šādiem īsiem uzliesmoju­miem Arnis atkal iegrimst neizprotamā, trulā vienal­dzībā un atpaliek gudrībā pat no Totsa. Totss uz katru jautājumu kaut ko atbild, sagudro uz labu laimi, bieži sarunā tādas aplamības, ka pats velns netiek gudrs, kamēr Tali, liekas, pat nedzird jautājumus.

Arnis pieceļas no galda, izstaipās un sāk domīgi skatīties ārā pa logu. Neizsakāmi jauka pavasara diena! Šķiet, it kā saules stari viņu aicinātu. Nav šaubu, ik­viens saules stars ir dzīva būtne; tie redz un dzird visu, kas notiek ar cilvēkiem. Kaut varētu sarunāties ar saules stariem! Kāpēc gan vajadzīgi vārdi: saules stari aicina. Tiem nav vārdu, bet Arnis zina, ka tie aicina.

Grāmatas? Mācības? Viņam negribas mācīties. Un galu galā laika vēl gana.

Arnis uzvelk mēteli un iziet ārā. Uz sliekšņa viņš brīdi apstājas un ar pilnu krūti ieelpo pavasarīgo gaisu, tad apsēžas uz soliņa blakus slieksnim un raugās tā­lumā. Tur, tālāk, šķiet, lauki ir vēl vairāk saules pieli­juši nekā šeit, sētsvidū. Ar katru stundu sniegs saplok arvien vairāk un izjūk kā putas, atbrīvodams melno, pavasarīgo zemi.

Gribētos aiziet tālāk un paskatīties, kā sarūk ziemas pēdējie spēki, un paklausīties, kā strautiņa čalošana un putnu dziesmas pasludina jaunu gadalaiku, pavasari,

Arnis pieceļas, iziet pa vārtiem un pēc īsām pārdo­mām dodas pa gatvi lielceļa virzienā. Viņa galva ir smaga un visā augumā jūtams savāds gurdums; Arnim liekas, tas nav viņš, kas patlaban soļo gar birzi. Pats par to nedomādams, viņš jau ir nonācis līdz kapsētai.

Kapsētā kādu apbedī. Ap desmit cilvēku stāv pulciņā pie atvērta kapa un dzied. Kāds skaļā, skanīgā balsī kaut ko runā. Zeme un akmeņi krīt grabēdami pret tikko kapā ielaisto zārku. Blakus vārtiem pie slitas stāv bērinieku zirgi.

— Tev lielais miers, ko zeme dod, mēs paliksim še sērojot.

To saka vecs vīrs ar sirmu bārdu.

Runājot viņa sejā nesakustas ne vaibsts, tikai asa­ras straumītēm līst no vecajām acīm, tās tek pār viņa iekritušajiem vaigiem uz leju un nopil uz netīrās dziesmu grāmatas. Žēlabaini gari stiepdamas dzied sie­vas. Reizēm ieskanas arī kāda pazema vīrieša balss.

Kapa galvgalī, atspiedusies pret bērzu, stāv pus­mūža sieva un skaļi raud. Viņai blakus šņukst mazs, mātes seģenē ietīts puisēns. Māsiņa gan uzlidoja aiz mākoņiem, bet viņš gribētu, lai tā būtu šeit, pie viņa.

Augstu no zilajām debesīm raugās lejup saule un sūta pēdējās ardievas mazās aizgājējas kapa kopiņai. Kailie koki sērīgi šūpo zarus, it kā jautādami: «Pava­saris ir klāt, kāpēc tu aizej, bērns? Pavasaris un tu, jūs abi esat tik jauni, kāpēc tu aizej? Tu gaidīji savu draugu pavasari, lai rotaļātos ar to maurā un smiltīs, un tagad aizej?»

Sirmgalvis trīcošām rokām šķirsta dziesmu grāma­tas lapas un nosauc priekšā pantiņu pēc pantiņa. Tas ir viņa mierinājums un atbalsts grūtajos brīžos, un dziedot viņš jūt, ka neredzamas saites vēl vieno viņu ar dārgo aizgājēju; apklusīs dziesma, izgaisīs arī šī pēdējā tuvība.

Arnis paceļ galvu un jūt, ka pēkšņi viss viņa augums pielīst kā ar uguni. Mazliet tālāk, starp kapu kopiņām, jautri smiedamies, pastaigājas Savādnieks un Tēle. Arnis paslēpjas aiz bēriniekiem, un pēkšņi viņam liekas, ka arī viņš ir kaut ko apbedījis. Tur blakus sve­šajam bērnam atdusas vēl kāds cits, kas viņam zudis uz visiem laikiem.

«Par ko gan viņi varētu sarunāties?» Arnis domā, «un par ko viņi smejas šai skumīgajā brīdī, kad citu sirdis vai lūst aiz sāpēm?»

Arnis atiet no kapa un, slēpdamies aiz kokiem un krū­miem, seko Savādniekam un Tēlei. Protams, tagad vi­ņam ir pilnīgi vienaldzīgi, kurp viņi iet un ko dara, un tomēr. . . Viņam jādzird vismaz daži vārdi no viņu sarunas. Arnis aiziet pa kādu blakustaciņu tiem pretī un nostājas aiz lielas vīksnas. Nācēji tuvojas.

Bet ja viņu ierauga? Cik neglīti tā stāvēt un glūnēt kā zaglim.

Pirmo reizi mūžā viņš dara tādu kauna darbu, un tas noteikti paliks arī pēdējais, kaut tikai šoreiz izglāb­tos! Aiziet par vēlu, soļi tuvojas, jau kļūst dzirdama Tēles sīkā ķiķināšana un Savādnieka plašie smiekli.

Arnis jūt, cik strauji sit viņa sirds, ceļgali kļūst it kā nejūtīgi. Viņš tikko spēj noturēties kājās. Viņš ir gatavs atstāt paslēptuvi, atzīt savu vainu, izlūgties pie­došanu, bet — bet viss jau par vēlu. Trūkst elpas.

— Gaidīju tevi jau labu laiciņu; domāju, ka nemaz neatnāksi, — saka Savādnieks, sūkādams konfekti.

— Nevarēju ātrāk tikt, — atbild Tēle, — māšele gri­bēja līdzi. Netiku no viņas vaļā, kamēr pateicu, ka iešu uz bodi pēc konfektēm.

— Ha-ha-ha! — smejas Savādnieks, — tu proti ari melot. Domāju, ka tu runā tikai patiesību.

— Ko es varēju darīt, ja viņa gribēja līdzi.

— Tomēr dažas konfektes tu vari aiznest viņai. Se, ņem.

Balsis attālinās un pamazām izgaist. Arnis stāv pie koka kā pienaglots. Ko? Ko teica Savādnieks? «Domāju, ka tu nemaz neatnāksi . . .» Tātad šī tikšanās bija sa­runāta jau agrāki Un vakar, iedams uz mājām, viņš bija cerējis atgūt Tēli. Nē, nē, Tēle ir viņam zudusi.