Reģenta meita

IX Zīmogu lietderība

Gastons nupat bija pavakariņojis. Jo viņa gados, kaut cilvēks būtu iemīlējies, kaut izmisis, daba prasa savu. Un tikai cilvēki ar slimiem vē­deriem divdesmit piecu gadu vecumā neēd vakariņas.

Viņš atbalstījās pret galdu un pārdomāja. Lampas gaisma krita viņam sejā, un Dibuā pilnā mērā varēja apmierināt savu ziņkāri.

Dibuā vēroja viņu dīvainā un baigā uzmanībā. Viņa gudrās acis bija ieplestas, ironiskā mute savilkās zīmīgā smaidā, un ikviens, kas nejauši būtu ieraudzījis šo smaidu vai šo skatienu, droši vien nodomātu: tas ir dēmons, kas tumsā vēro vienu no saviem upuriem. Un šim upurim lemts iet līdz galam, kur to gaida iznīcība.

Vērodams jaunekli, Dibuā pa paradumam murmināja:

— Jauns, skaists, ar tumšām acīm, lepnu muti — tas ir bretonis. To vēl nav samaitājuši galma dāmu maigie skatieni, kā tas notika ar maniem Selamāras sazvērniekiem. Un kā viņš rīkojās, šis dēmons! Citi runāja tikai par to, kā nolaupīt, kā nozagt no troņa… Blēņas! Bet šis… Velns parāvis!

Pēc brīža Dibuā turpināja:

— Es veltīgi cenšos saskatīt viltību šajā tīrajā pierē, makiavellismu šajos lūpu kaktiņos, kas pauž godīgumu un uzticību. Un tomēr, šaubu vairs nevar būt: viss izrīkots tā, lai varētu pārsteigt reģentu, kad tas tik­sies ar Klišonas jaunavu. Lai nu vēl viens cilvēks teic, ka bretoņiem ir stulbas galvas!

Vēl kādu brīdi pavērojis, Dibuā turpināja:

— Protams, tik tālu jau vēl tās lietas nav. Nevar būt, ka šis jauneklis ar skumjajām, bet mierīgajām acīm grasītos pēc ceturtdaļstundas nogali­nāt cilvēku. Un kādu cilvēku — Francijas reģentu, pirmo karalisko prin­ci! Nē, tas nav iespējams, tad cilvēks nevarētu būt tik aukstasinīgs. Un tomēr, tā tas būs. Reģents slēpj no manis savu jauno mīlas dēciņu, no manis, kam viņš izstāsta visu. Viņš dodas medībās uz Senžermēnu, skaļi paziņo,, ka pārgulēs Palērojālā, bet tad piepeši dod pretēju rīkojumu un pavēl kučierim braukt uz Rambuijē. Bet Rambuijē gaida jaunā meitene. Viņu pieņem Deroša kundze. Ko tad viņa šeit gaida, ja ne reģentu? Un šī meiča ir chevalier mīļākā? Bet vai tā ir arī viņa mīļākā? O, to mēs uzzināsim. Lūk, mūsu draugs Ovens! Noglabājis savus astoņdesmit lui- dorus, viņš nes savam kungam papīru un tinti. Viņš rakstīs. Lai vico vaļā — dabūsim zināt kaut ko pozitīvu. Un tagad redzēsim, cik tālu varam pa­ļauties uz šo nelietīgo sulaini.

Un viņš drebēdams atstāja savu novērotāja posteni, jo, kā lasītājs atcerēsies, laiks nebija silts.

Dibuā apstājās uz trepēm un gaidīja. No kāpnēm, kur viņš atradās pilnīgā tumsā, varēja redzēt spoži apgaismotās Gastona istabas durvis.

Pēc brīža durvis atvērās un parādījās Ovens. Vienu mirkli tas palika stāvam pie durvīm, pagrozīja rokās vēstuli, tad laikam izšķīrās un kāpa augšup pa kāpnēm.

— Labi, — nosprieda Dibuā. — Viņš nogaršojis aizliegto augli un tagad pieder man.

Tad Dibuā apstādināja Ovenu un teica:

— Dod šurp vēstuli, ko tu man nesi un uzgaidi tepat!

— Kā jūs zināt, ka nesu jums vēstuli? — Ovens jautāja pavisam apstulbis.

Dibuā paraustīja plecus, izņēma viņam no rokām vēstuli un pazuda.

Atgriezies savā istabā, Dibuā izpētīja zīmogu. Chevalier, kuram ne­bija ne vaska, ne spiedoga, izlīdzējās ar pudeles vasku un uzspieda uz tā kāda gredzena akmeni. Dibuā uzmanīgi nolieca vēstuli pār sveces liesmu, un zīmogs izkusa.

Tad viņš izņēma vēstuli un lasīja: -

„Mīļā Helēna, jūsu drosme pavairojusi arī manējo. Ierīkojieties tā, lai es varētu iekļūt telpās. Tad jūs dabūsit zināt, kādi ir mani projekti."

— Ahā, — noteica Dibuā. — Šķiet, ka viņai tie nav vēl zināmi. Nu, tad jau lieta nav vēl tik traka, kā man likās.

Viņš ielika vēstuli atpakaļ aploksnē, izvēlējās starp daudzajiem gre­dzeniem, kas rotāja viņa pirkstus un ko viņš varbūt tieši šim nolūkam valkāja, tādu akmeni, kas bija gandrīz vai līdzīgs tam, ko lietoja che­valier, un, no jauna pievirzījis svecei vasku, ļoti rūpīgi aizzīmogoja vēs­tuli.

Nododams to Ovenam, viņš sacīja:

— Te būs tava kunga vēstule. Nodod to kā pienākas. Atnes man atbildi, un es tev došu desmit luidoru.

„Oho," — nodomāja Ovens. „Šim vīram laikam pieder kāda zelta raktuve."

Un viņš aizsteidzās.

Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās ar gaidīto vēstuli. Tā bija rakstīta uz skaista, maza, smaržīga papīra, un uz zīmoga bija redzams viens vie­nīgs burts H.

Dibuā atrāva kādu kastīti un izņēma kaut ko līdzīgu ziedei, ko sāka maisīt, lai varētu noņemt zīmoga nospiedumu. Bet tad viņš pamanīja: vēstule bija tā salocīta, ka tās saturu varēja izlasīt, nemaz nebojājot zī­mogu.

— Nu, vēl ērtāk, — viņš noteica, un, atlocījis vēstuli, lasīja:

„Persona, kas lika man doties šurp no Bretaņas, negaida mani Parīzē,

bet steidzas man pretim. Tik nepacietīgi viņa ilgojoties satikt mani! Man šķiet, ka šī persona jau šonakt dosies atpakaļ. Ierodieties pie manis rīt pirms pulkstens deviņiem. Tad es jums pastāstīšu, kas būs norisinājies starp viņu un mani, un mēs redzēsim, kas mums jādara."

Dibuā, joprojām domādams, ka Helēna ir chevalier līdzzinātāja, no­murmināja:

— Lieta kļūst skaidrāka. Pie joda, kas tā par slīpētu meiču. Ja tā viņas audzina Klišonas klosterī, tad vajadzēs izteikt priekšniecei kompli­mentu. Un monseigneur, kuram jau sešdesmit gadu, domās, ka tā ir pati nevainība! O, viņš nožēlos! Kad es meklēju, es atrodu labākas.

— Še tev tavi desmit luidori un vēstule, — viņš pievērsās Ovenam. — Pats redzi, ka tā tev tīrā peļņa.

Ovens iebāza desmit luidorus kabatā un nesa vēstuli projām. Vien­tiesīgais zēns nekā nesaprata, tikai jautāja pats sev, kas gan notiks ar viņu Parīzē, ja šāda debesmanna krīt viņam klēpī jau priekšpilsētās.

Šajā brīdī pulkstenis nosita desmit, un vienmuļajiem un lēnajiem si­tieniem piejaucās karietes riteņu klaboņa, kas straujā gaitā tuvojās viesnī­cai. Dibuā nostājās pie loga un ieraudzīja karieti apstājamies pie viesnī­cas durvīm. Šai karietē, lepni izlaidies, sēdēja kāds cienījama izskata džentl­menis, kuru Dibuā pazina no pirmā acu uzmetiena: tas bija Lafārs, Viņa Karaliskās Augstības kapteinis.

— Jā, — viņš ir uzmanīgāks nekā es domāju. Bet kur ir viņš pats?.. Ahā!

Šo Dibuā izsaucienu ierosināja kāds piķieris tādā pašā sarkanā liv­rejā, kāda zem platā mēteļa bija arī viņam pašam mugurā. Piķieris sekoja karietei uz varena spāņu zirga, kuram tas bija uzkāpis mugurā tikai īsu bridi pirms tam. Jo, lai gan laiks bija auksts, karietes zirgi bija klāti putām, turpretim jātnieka zirgs tik tikko sācis rikšot.

Kariete apstājās pie viesnīcas durvīm, un visi steidzās klāt Lafāram, kas lepni un skaļi pieprasīja sev istabas un vakariņas.

Pa to laiku piķieris nokāpa no zirga, pameta pavadu pāžam un devās uz paviljonu.

— Labi, labi, — noteica Dibuā. — Tas viss ir skaidrs kā avota ūdens. Bet kāpēc nav manīts jaunais chevalier? Vai viņš ir tik ļoti aiz­ņemts ar savu mīlestības vēstuli, ka nav dzirdējis piebraucam karieti? Nu, palūkosimies! Bet jūs, monseigneur, varat būt mierīgs, es netraucēšu jūsu divvienatni. Izbaudiet brīvi šīs nevainības sākumu, kas sola tik lai­mīgas sekas. Ak, monseigneur, var redzēt, ka jūs esat īsredzīgs…

Tā, klusi runādams pats ar sevi, Dibuā nokāpa pa kāpnēm un nostā­jās savā novērotāja postenī.

Taja brīdī, kad viņš pielika aci pie slēģu cauruma, Gastons iebāza vēstuli portfelī, kuru rūpīgi novietoja kabatā, un piecēlās.

— Ak, velns parāvis! — iesaucās Dibuā, instinktīvi izstiepdams pret chevalier savus nagus, kas atdūrās tikai pret sienu. Šo portfeli man va­jadzētu dabūt. Par to es būtu gatavs maksāt dārgu naudu. Ahā, viņš grasās iet projām, šis mūsu džentlmenis. Viņš apjož zobenu, meklē mē­teli. Kurp viņš dosies? Redzēsim. Gaidīt Viņa Karalisko Augstību pie izejas? Nē, tas nav iespējams. Nē, tāda seja nevar būt cilvēkam, kas ga­tavojas pēc brīža otru nogalināt. Un man drīzāk gribētos ticēt, ka šovakar viņš apmierināsies tikai ar serenādēm zem savas daiļavas logiem. Tiešām, ja viņam ienāktu prātā šī labā ideja, varbūt rastos izdevība…

Būtu grūti aprakstīt smaidu, kas šajā brīdī pārslīdēja Dibuā sejai. Tad, it kā pats sev atbildēdams, Dibuā turpināja:

— Bet ja es šajā pasākumā dabūšu pamatīgu cirtienu ar zobenu, kā tad monseigneur smiesies. Phē! Te briesmas nedraud, mūsu ļaudīm jā­būt savās vietās, un bez tam, kas neriskē, tas neko nepanāk!

Šīs dēkaiņu parunas iedrošināts, Dibuā steigšus apgāja apkārt viesnī­cai, lai varētu nokļūt ieliņas vienā galā, kamēr chevalier parādīsies otrā. Dibuā nosprieda, ka Gastons būs izgājis vienkārši pastaigāties zem savas mīļākās logiem, par ko liecināja viņa sejas skumjā, bet mierīgā izteiksme.

Dibuā nebija kļūdījies: ieliņas galā viņš sastapa Tapēnu, kas bija uz­devis Modrajam uzraudzīt pagalmu, bet pats stāvēja sardzē ārpusē. Divos vārdos Dibuā paskaidroja tam savu plānu. Tas ar pirkstu norādīja uz vienu no saviem cilvēkiem, kas bija paslēpies uz ārējo durvju kāpnēm, kamēr otrs, apsēdies uz kāda ceļastaba, strinkšķināja vecu ģitāru, kā to parasti dara ceļotāji dziedoņi, kas viesnīcās lūdz dāvanas. Vēl vienam vajadzēja atrasties kādā citā vietā, bet tas bija tik labi noslēpies, ka to - pat nevarēja redzēt.

Dibuā, drošs par saviem palīgiem, līdz pat degunam ietinās mētelī un devās uz priekšu pa šauro ieliņu.

Paspēris dažus sq1us bīstamajā virzienā, viņš ieraudzīja ēnu, kas vir­zījās šurp no otra ielas gala. Šī ēna izskatījās pēc tās personas, kuru meklēja Dibuā.

Tiešām, kad abi vīrieši pirmoreiz pagāja viens otram garām, Dibuā pazina chevalier, bet tas, domās iegrimis, necentās pat saskatīt, kas vi­ņam pagājis garām, un varbūt pat neredzēja, ka te kāds nāk pretim.

Dibuā tas nepatika. Viņš meklēja strīdus iemeslu un, redzēdams, ka otrs to nemeklē, nolēma ņemt iniciatīvu savās rokās.

Ar šo nolūku viņš griezās atpakaļ. Apstādamies chevalier priekšā, kurš arī bija apstājies, Dibuā centās saskatīt, kuri no šiem četriem vai pieciem logiem, kas izgāja uz mazo ieliņu, varētu būt Helēnas istabas logi.

— Ei, draugs, — viņš uzrunāja jaunekli skarbā balsī. — Ko jūs te darāt, lūdzu, šādā laikā un šīs mājas priekšā?

Gastons beidza skatīties debesīs, pievērsās zemei un no savu domu poēzijas atgriezās atpakaļ dzīves realitātē.

— Lūdzu? Man šķiet, ka jūs kaut ko teicāt, — viņš sacīja Dibuā.

— Jā. Es jums jautāju, ko jūs te darāt, — atbildēja Dibuā.

— Ejiet savu ceļu! Es neinteresējos par jums, neinteresējieties jūs par mani!

— To varētu tad, ja jūsu klātbūtne mani netraucētu.

— Šī ieliņa, lai būtu cik šaura būdama, ir pietiekami plata mums abiem. Ejiet pa šo pusi, es iešu pa otru!

— Bet man gribas pastaigāties te vienam pašam. Tāpēc es jums pie­dāvāju pastaigāties pa citām ielām, kādu Rambuijē nav trūkums. Izvē­lieties!

— Un kādēļ es nevarētu pastaigāties zem šiem logiem, ja man tas patīk?

— Tāpēc, ka tie ir manas sievas logi.

— Jūsu kundzes?

— Jā, manas sievas, kura nupat ieradusies no Parīzes un uz kuru es esmu greizsirdīgs — brīdinu jūs.

— Velns! — nomurmināja Gastons. — Tas laikam ir tās personas vīrs, kurai uzlikts par pienākumu uzraudzīt Helēnu.

Un viņš nosprieda, ka vajadzētu saudzēt šo svarīgo personu, kas vi­ņam vēlāk var būt noderīga.

— Cienītais kungs, — viņš sacīja, pieklājīgi paklanīdamies, — tā ir cita lieta. Es esmu gatavs piekāpties, jo pastaigājos bez noteikta mērķa.

— Velns lai parauj, tas tik ir pieklājīgs sazvērnieks! — pie sevis no­rūca Dibuā. — Bet man tas neder, man ir vajadzīgs strīds.

Gastons gāja projām.

— Jūs mani krāpjat, — iesaucās Dibuā.

Chevalier pagriezās tik žigli, it kā viņam būtu iekodusi čūska. Bet uzmanīdamies Helēnas dēļ, uzmanīdamies savas sūtības dēļ, viņš saval­dījās.

— Vai tāpēc, ka esmu pieklājīgs, jūs šaubaties par maniem vārdiem? — viņš jautāja.

— Jūs esat piekājīgs tāpēc, ka jums ir bail. Un tomēr es redzēju, ka jūs skatījāties šajos logos.

— Bail? Man bail? — iesaucās Šanlē, vienā lēcienā nostājies pretī savam ienaidniekam. — Vai jūs neteicāt, ka man ir bail?

— Es to teicu, — apliecināja Dibuā.

— Bet tad taču jūs meklējat iemeslu strīdam?

— Velns parāvis, man šķiet, ka tas ir acīm redzams. Ak tā, jūs lai­kam esat no Kimperkorantīnes?

— Pie joda! — iesaucās Gastons un izvilka savu zobenu. — Nu, cie­nītais kungs, zobenu ārā!

— Un jūs — drēbes nost, lūdzu! — uzsauca Dibuā, nosviezdams savu mēteli un grasīdamies darīt to pašu ar saviem svārkiem.

— Drēbes nost? Kāpēc? — jautāja chevalier.

— Tāpēc, ka es jūs nepazīstu, cienītais kungs, un šādiem naktsgai- ļiem dažreiz zem svārkiem ir aizsargveste.

Dibuā nebija vēl izteicis šos vārdus, kad chevalier mētelis un svārki jau aizlidoja. Bet tajā brīdī, kad Gastons ar kailu zobenu metās virsū savam pretiniekam, piedzērušais vīrietis novēlās viņam zem kājām, ģitāras spēlmanis satvēra viņa labo roku, policists kreiso, bet ceturtais, kuru viņš neredzēja, apķēra viņa stāvu.

— Divkauja, kungi! — kliedza vīri. — Divkauja, par spīti karaļa aiz­liegumam!

Un viņi aizvilka to līdz durvīm, uz kuras kāpnēm bija apgūlies dzē­rājs.

— Slepkavība! — nomurmināja Gastons starp zobiem, neiedrošinā­damies kliegt, lai nesakompromitētu Helēnu. — Nožēlajamie!

— Cienītais kungs, mēs esam nodoti! — iesaucās Dibuā, saritinā­dams chevalier svārkus un mēteli un pasizdams tos padusē. — Bet ne­raizējaties, rīt mēs satiksimies.

Un viņš pilnā sparā devās uz viesnīcu, turpretim Gastonu ieslodzīja apakšējā zālē.

Divos lēcienos Dibuā uzdrāzās augšā pa kāpnēm un, ieslēdzies savā istabā, izvilka no chevalier svārku kabatas vērtīgo portfeli. īpašā no­dalījumā atradās uz pusēm pārlauzta monēta un zīmīte ar kādu vīrieša vārdu.

Pārlauztā monēta acīmredzot bija pazīšanās zīme.

Uzrakstītais vārds, bez šaubām, bija tā vīra vārds, pie kura bija sūtīts Gastons. Viņu sauca kapteinis Lažonkjērs. Bez tam zīmīte bija neparastā veidā salocīta.

— Lažonkjērs! — nomurmināja Dibuā. — Lažonkjērs — tas pats vien būs. Mēs jau to novērojām. Ļoti labi!

Viņš ātri izšķirstīja pārējo portfeļa saturu; tur nekā cita nebija.

— Tas ir maz, bet diezgan, — noteica Dibuā.

Viņš salocīja kādu papīru tāpat, kā bija salocīta zīmīte, pierakstīja vārdu, tad piezvanīja. Pie durvīm viegli pieklauvēja, jo durvis no iekš­puses bija aizslēgtas.

— Taisnība, es to aizmirsu, — norūca Dibuā.

Viņš atslēdza durvis. Tur stāvēja Tapēns.

— Ko jūs ar viņu izdarījāt? — painteresējās Dibuā.

— Viņš ir ieslēgts apakšējā zālē un tiek labi apsargāts.

— Nolieciet šo mēteli un šos svārkus tajā pašā vietā, kur viņš tos nosvieda, lai vēlāk viņš varētu tos atrast. Atvainojieties viņa priekšā un palaidiet viņu vaļā. Uzmanieties, lai no svārku kabatām nekas nebūtu pazudis: ne portfelis, ne naudas maks, ne mutautiņš. Ļoti svarīgi, lai vi­ņam nerastos ne mazākās aizdomas. Reizē ar to jūs atnesīsit manus svār­kus un mēteli, kas palika cīņas laukā.

Tapēns paklanījās līdz zemei un aizgāja izpildīt saņemtās pavēles.