Reģenta meita

XII Atkal Rambuijē

Norunātā stundā Gastons, būdams ļoti nepacietīgs, devās pie He­lēnas. Bet viņam kādu laiku vajadzēja gaidīt priekštelpā, jo Deroša kun­dze cēla iebildumus pret šo apciemojumu. Taču Helēna skaidri un no­teikti paziņoja, ka viņa pati lems par to, kas pieklājas un kas nē, un ka viņa pieņems savu tautieti Livrī, kas ieradies pie viņas atvadīties. Lasītājs atcerēsies, ka Gastons ceļoja ar Livrī vārdu, un to viņš gribēja paturēt attiecībā ar visiem cilvēkiem, izņemot tos, ar kuriem viņam vajadzēs saskārties, kārtojot savas darīšanas Parīzē.

Deroša kundze visai nelāgā omā devās savā istabā un mēģināja pat noklausīties jauniešu sarunu. Bet Helēna, kas baidījās no pārsteigumiem, pati aizvēra un aizslēdza gaiteņa durvis.

— Jūs esat atnācis, mans draugs, — viņa sacīja. — Es jūs gaidīju, negulēju visu nakti.

— Es arī, Helēna! Bet ļaujiet man apbrīnot jūsu krāšņumu.

Helēna pasmaidīja.

— Vispirms jūs pati: šī zīda kleita, šis matu sakārtojums… Cik jūs esat skaista!

— Jūs tomēr neizskatāties apmierināts!

Gastons neatbildēja, bet turpināja vērojumus.

— Šīs tapetes ir dārgas, šīs gleznas vērtīgas. Pie karnīzēm zelts, sud­rabs. Jūsu aizgādņi, kā liekas, ir bagāti, Helēna?

— Man tā šķiet, — smaidīdama sacīja meitene. — Un tomēr, man teica, ka šīs tapetes, šie zeltījumi, ko jūs apbrīnojat tāpat kā es, esot veci, izgājuši no modes, tāpēc to vielā likšot skaistākus.

— Redzu, ka Helēna kļūs par varenu dāmu, — sacīja Gastons, cenz­damies smaidīt. — Viņa jau liek man gaidīt priekštelpā.

— Mīļais draugs, vai jūs to pašu nedarījāt uz mūsu ezera, kad jūsu laiviņa gaidīja stundām ilgi?

— Tad jūs bijāt klosterī. Es gaidīju tikai jūsu priekšnieces laipno piekrišanu.

— Šis priekšnieces tituls ir ļoti cienījams, vai ne?

— O, jā!

— Tas jūs nomierina, iedveš respektu, spiež paklausīt.

— Bez šaubām.

— Nu, labi, iedomājieties manu prieku: šeit es sastopu tādu pat gā­dību, tādu pat mīlu, vēl spēcīgāku, vēl solīdāku, vēl ilgstošāku.

— Ko? — Gastons izbrīnā iesaucās.

— Es atradu…

— Runājiet, Dieva dēļ!

— Savu tēvu!..

— Jūsu tēvu!… Ak, mīļā, Helēna, es esmu laimīgs, priecājos līdz ar jums. Kāda laime!.. Tēvs, kas rūpēsies par manu draudzeni, par manu sievu!

— Rūpēsies… iztālēm.

— Kā? Vai tad viņš šķiras no jums?

— Diemžēl! Sabiedrība, kā liekas, izšķirs mūs.

— Vai tas ir noslēpums?

— Man pašai. Jo jūs varat iedomāties: ja tas tā nebūtu, jūs jau zinātu visu. Jums man nav noslēpumu, Gaston. ,

— Nelaimīgi dzimšanas apstākļi… kāds no jūsu ģimenes kritis nežē­lastībā… kaut kāds pārejošs šķērslis?

— Nezinu.

— Tas noteikti ir kāds noslēpums. — Un viņš turpināja smaidīdams: — Es uzticos jums un atļauju pat nestāstīt man to, ja jūsu tēvs tā noteicis. Un tomēr, es vēl par ko jautāšu. Vai nedusmosities?

— O, nē!

— Vai esat apmierināta? Vai tas ir tēvs, ar kuru jūs varat tiešām lepoties?

— Man tā šķiet. Kā liekas, viņam ir cēla un laba sirds, viņa balss ir maiga un daiļskanīga.

— Viņa balss… bet… vai viņš izskatās jums līdzīgs?

— Nezinu… Neesmu viņu redzējusi.

— Jūs to neesat redzējusi?

— Nē, protams… bija nakts.

— Jūsu tēvs nav centies redzēt savu meitu!.. Tik skaistu kā jūs!.. O, kāda vienaldzība!

— Mans draugs, viņš nav vienaldzīgs. Viņš mani labi pazīst, viņam ir mans portrets, jūs zināt, tas, kura dēj jūs pagājušajā pavasarī kļuvāt tik greizsirdīgs.

— Bet es nesaprotu.

— Bija nakts, es jums saku.

— Tādā gadījumā mēdz aizdedzināt šādus lukturus, — viņš sacīja jau ar dzestrāku smaidu.

— Tas notiek tad, ja grib būt redzams, bet ja ir iemesls slēpties…

— Ko jūs sakāt? — Gastons domīgi iejautājās. — Kāda iemesla dēļ tēvam vajadzētu slēpties no meitas?

— Sevišķi svarīgu iemeslu dēļ, man šķiet. Un jūs, nopietns cilvēks, varētu to saprast labāk par mani, un tomēr es nebrīnos…

— Ak, mīļā Helēna, — Gastons, arvien vēl domās iegrimis, sacīja. — Ko jūs man te sarunājāt? Kādas šausmas jūs pamodinājāt manā dvēselē!

— Jūs mani biedējat ar savām šausmām.

— Sakiet, par ko runāja jūsu tēvs?

— Par to, ka viņš mani vienmēr tik ļoti mīlējis.

Gastons sakustējās.

— Viņš man apzvērēja, ka turpmāk es dzīvošot laimīga, ka viņš grib izbeigt līdzšinējo nenoteiktību manā dzīvē, ka viņš metīšot pie malas visus apsvērumus, kas līdz šim nejāva tam atzīt mani par savu meitu.

— Vārdi… Vārdi! Bet… kādus pierādījumus savai mīlai viņš jums ir devis? Piedodiet manus neprātīgos jautājumus, Helēna. Es nojaušu bez­galīgu nelaimi, es gribētu, lai jūsu eņģeļa nevainības vietā, ar kuru es tik ļoti lepojos, stātos dēmona velnišķīgā gudrība. Jūs mani sapratīsit, es ne­apkaunotu jūs ar šiem zemiskajiem jautājumiem, ja tie nebūtu nepie­ciešami mūsu turpmākajai laimei.

— Es īsti labi nesaprotu jūsu jautājumu, citādi es jums atbildētu, Gaston.

— Vai viņš pret jums bija ļoti mīļš?

— Ļoti, bez šaubām.

— Bet galu galā — šajā tumsā… lai tērzētu, lai jums tuvotos?..

— Viņš saņēma manu roku, un viņa roka trīcēja vairāk nekā manējā?

Gastons nikni žņaudza trīcošās dūres.

— Viņš jūs tēvišķīgi skūpstīja, vai ne?

— Viens skūpsts uz pieres… viens skūpsts… viens vienīgs, ko es sa­ņēmu, ceļos nometusies.

— Helēna! Helēna! — viņš iesaucās. — Es ticu savām nojautām: jūs krāpj, jūs esat kritusi velnišķīgās lamatās! Helēna, šis cilvēks, kas slēpjas, kas baidās gaismas, kas sauc jūs par savu meitu — nav jūsu tēvs!

— Gaston, jūs sadragājat manu sirdi!

— Helēna, jūsu nevainību varētu apskaust eņģeļi, bet zemes virsū itin visu izmanto ļaunprātīgos nolūkos. Cilvēki nonievā un aptraipa eņģe­ļus. Šis vīrs, ar kuru es iepazīšos, kuru es notveršu, kuru es piespiedīšu cienīt tik krietnas meitenes mīlu un godu, — šis vīrs man pateiks, ka viņš nav visnekrietnākais cilvēks zemes virsū un ka es varu saukt viņu par savu tēvu, vai — es viņu nogalināšu kā beidzamo nelieti!

— Gaston, jūsu prāts aptumšojas. Ko jūs sarunājāt?! Kā jums var rasties tik drausmīgas aizdomas? Jūs modinājāt aizdomas arī manī, jūs it kā ar lāpu apgaismojāt cilvēka sirds riebīgos labirintus, kur es ne­gribēju ieskatīties, tāpēc runāšu ar jums tikpat vaļsirdīgi. Vai šis cilvēks, kā jūs sakāt, neturēja mani savas varas paspārnē? Vai māja, kur es atro­dos, nepieder viņam? Vai cilvēki, ko viņš nodevis manā rīcībā, neklausa viņa rīkojumiem?.. Gaston, jūs esat ļaunās domās par manu tēvu, un ja mīlat mani, jūs lūgsit piedošanu.

Gastons izmisis atkrita krēslā.

— Draugs, nesabojājiet man vienīgo tīro prieku, ko esmu līdz šim baudījusi, — turpināja Helēna. — Nesaindējiet manu dzīves laimi, jo es bieži esmu žēlojusies, ka mana dzīve pavadīta vientulībā, pamestībā, bez mīlas, izņemot to mīlu, ar kuru Dievs mums liek skopoties. Kaut mana mīla uz tēvu mīkstinātu sirdsapziņas pārmetumus, ko es bieži izjūtu tā­pēc, ka mīlu jūs ar nosodāmu elkticību!

— Helēna, piedodiet man! — iesaucās Gastons. — Jā, jums ir tais­nība! Jā, es ar saviem rupjajiem pieskārieniem aptraipu jūsu tīro prieku, varbūt arī jūsu tēva ļoti cēlo mīlu. Bet, Dieva dēļ, kura attēlu jūs redzat uz šīs gleznas, uzklausiet mazliet manas bažas, ko diktē piedzīvojumi un mīla. Ne pirmoreiz cilvēku noziedzīgās kaislības spekulē ar nevainīgu lēt­ticību. Jūsu argumenti ir vāji. Steigties apliecināt jums tik noziedzīgu mīlu — tā bija kļūda, kādu šie veiklie pavedēji parasti nepieļauj. Bet pamazām iznīdēt tikumību jūsu sirdī. Vilināt jūs ar jaunu greznību, ar šo spožumu, kas tik ļoti patīk cilvēkiem jūsu gados. Pieradināt jūsu prātu pie baudas, jūsu jutekļus pie jauniem iespaidiem, un, beidzot, pārliecināt un pievilt jūs — tā ir daudz patīkamāka uzvara par to, ko sniedz vardarbība. Ak, mīļā Helēna, uzklausiet mazliet mani, jo divdesmit piecos gados es esmu mācījies apdomību. Es saku «apdomība", jo ar jums runā tikai mana mīla, mīla, kas būtu tik pazemīga, tik uzticīga, ja kaut vismazākā pazīme lie­cinātu, ka šis tēvs tiešām ir jūsu tēvs.

Nu Helēna nolieca galvu un neatbildēja. Gastons turpināja:

— Lūdzu jūs, nepārsteidzaties, bet modri sekojiet visam, kas ap jums notiek! Neuzticaties smaržām, ko jums dāvinās, zeltītam vīnam, ko jums piedāvās, miegam, kuru jums sola. Esiet nomodā par sevi, Helēna, jūs esat mans gods, mana laime, mana dzīvība!

— Draugs, es jums paklausīšu. Bet varat man ticēt, ka tas netraucēs man mīlēt tēvu.

— Un dievināt viņu, ja es būšu maldījies, mīļā Helēna.

— Jūs esat augstsirdīgs draugs, Gaston… Nu, mēs būtu sapratušies.

— Tiklīdz jums radīsies aizdomas, rakstiet man!

— Rakstīt jums! Tātad jūs aizceļojat?

— Dodos uz Parīzi kārtot dažas ģimenes lietas, par kurām jūs jau šo to zināt… Apmetīšos viesnīcā «Mīlas muca", Burdonē ielā. Pierakstiet šo adresi, mīļā draudzene, un nerādiet to nevienam.

—*Kāpēc šāda piesardzība?

Gastons vilcinājās ar atbildi.

— Tāpēc, ka uzzinot, kas ir jūsu uzticamais aizstāvis, varētu ļaunos nolūkos izjaukt viņa palīdzības plānus.

— Nu, nu! Jūs esat ari mazliet noslēpumains, mans labais Gaston! Man ir tēvs, kas slēpjas un… mīļākais… man grūti izrunāt šo vārdu… kas turpmāk slēpsies…

— Bet šā mīļākā nolūkus jūs labi pazīstat, — atbildēja Gastons, mē­ģinādams smieties, lai slēptu savu apmulsumu un nosarkumu.

— Ak, Deroša kundze nāk… Viņa atver pirmās durvis. Saruņa viņai liekas pārāk ilga, draugs! Esmu aizbildniecībā… kā klosterī.

Gastons atvadoties noskūpstīja draudzenes sniegto roku. Tajā brīdi parādījās Deroša kundze. Helēna ļoti ceremoniāli paklanījās. Gastons tā­pat.

Šīs mēmās scēnas laikā Deroša kundze vēroja jaunekli ar tādu ska­tienu, ar kādu neviens slepenpolicists nav pētījis aizdomīgu subjektu.

Gastons tūlīt devās ceļā uz Parīzi. Ovens viņu nepacietīgi gaidīja. Lai luidori neskanētu viņa ādas makā, viņš tos iešuva savu ādas bikšu oderē. Varbūt viņš gribēja arī just tos pēc iespējas ciešāk sev klāt.

Pēc trim stundām Gastons ieradās Parīzē. Šoreiz Ovens nevarēja pār­mest viņam gausumu, jo pie KonfereČu barjeras cilvēki un zirgi bija putās.