Reģenta meita

XIV Mutonē kungs, Senžermēnas audumu tirgotājs

Uzmetis žiglu skatienu abiem franču gvardiem, kas joprojām dzēra kaktā, Dibuā tūlīt uzrunāja viesnīcnieku, kas lieliem soļiem pastaigājās pa savu zāli starp soliem, ķebļiem un ripojošiem korķiem:

— Cienītais kungs, vai šeit nedzīvo kapteinis Lažonkjērs? Es gribētu runāt ar viņu.

— Jūs gribat runāt ar kapteini Lažonkjēru? — noprasīja saimnieks, vērodams ienācēju no galvas līdz papēžiem.

— Ja tas būtu iespējams, — sacīja Dibuā. — Man būtu liels prieks.

— Vai jūs tiešām gribat satikt to, kas dzīvo šeit? — jautāja saim­nieks, kas ne par ko negribēja atzīt, ka šis ienācējs ir tas pats, kuru gaidīja ierodamies.

— Man šķiet, — kautrīgi atbildēja Dibuā.

— Drukns tēvainis?

— Jā, gan.

— Un vienmēr gatavs laist darbā savu spieķi, ja acumirklī neizdara to, ko viņš vēlas?

— Tas ir tas pats mi|ais kapteinis Lažonkjērs.

— Jūs viņu pazīstat? — jautāja saimnieks.

— Es? Nepavisam! — atbildēja Dibuā.

— Ak, tiešām — jums taču vajadzēja satikt viņu aiz durvīm.

— Velns, viņš ir aizgājis? — iesaucās Dibuā, nespēdams noslēpt savu īgnumu. — Pateicos.

Tajā pašā brīdī, noskārzdams savu neuzmanību, viņš savieba seju vis­laipnākajā smaidā.

— Ak, Dievs! Nav pagājušas pat ne piecas minūtes, — paskaidroja saimnieks.

— Bet viņš, bez šaubām, atgriezīsies? — painteresējās Dibuā.

— Pēc stundas.

— Vai atļausit man uzgaidīt?

— Protams, ja jūs gaidot kaut ko pasūtīsit.

— Dodiet man ķiršus spirtā. Vīnu es dzeru tikai ēdienreizēs.

Abi franču gvardi apmainījās ar smaidiem, kas pauda vislielāko nici­nāšanu.

Saimnieks pasteidzās atnest mazu glāzīti ar pasūtītajiem ķiršiem.

— Ak, — iesaucās Dibuā, — te ir tikai pieci. Senžermēnā pie Lejas dod sešus.

— Iespējams, — atbildēja saimnieks. — Senžermēnā nav ievedmui­tas.

— Pareizi, pilnīgi pareizi! — piekrita Dibuā. — Es aizmirsu ieved­muitu. Atvainojiet, cienītais kungs.

Un viņš sāka kožļāt kādu ķirsi, nevarēdams tomēr atvairīt izteiksmīgu grimasi. Viesnīcnieks, kas viņu vēroja, uztvēra šo grimasi ar apmierinā­juma smaidu.

— Un kur viņš dzīvo, šis brašais kapteinis? — Dibuā apjautājās.

— Te ir durvis uz viņa istabu, — paskaidroja saimnieks. — Viņam labāk patika dzīvot apakšstāvā.

— Saprotu, — nomurmināja Dibuā. — Logi iziet uz bulvāri.

— Bez tam vienas durvis ir Divu Bumbu ielas pusē.

— Ak, vēl vienas durvis Divu Bumbu ielas pusē? Nolādēts, cik tas ērti! Un troksnis, kas saceļas šai zālē, viņu nemaz netraucē?

— O, viņam ir vēl otra istaba augšā. Viņš guļ te vienā, te otrā istabā.

— Kā Deniss Tirāns, — noteica Dibuā, kas nevarēja iztikt bez latī­niskiem vai vēsturiskiem citātiem.

— Kā, lūdzu? — iejautājās viesnīcnieks.

Dibuā saprata, ka pieļāvis jaunu neuzmanību, un iekoda lūpā. Par laimi, šajā brīdī viens no gvardiem sūtīja vīnu, un saimnieks, vienmēr gatavs pakalpot, metās ārā no zāles. Dibuā pavadīja to ar skatienu, tad pagriezās pret abiem gvardiem:

— Pateicos, jūs tur!

— Kas ir, pilsoni? — jautāja gvardi.

— Francija un reģents, — atbildēja Dibuā.

— Parole! — reizē iesaucās abi viltus kareivji un piecēlās.

— Ieejiet Šajā istabā, — pavēlēja Dibuā. norādīdams uz Lažonkjēra istabu. - Atveriet durvis, kas iziet uz Divu Bumbu ielu, un paslēpieties aiz kāda priekškara, zem kāda galda, kādā skapī - kur vien varat. Ja es, iegājis istabā, redzēšu kaut vienu jūsu ausi, tad es sešus mēnešus ne­maksāšu jums algu.

Abi gvardi rūpīgi iztukšoja savas glāzes, kā jau cilvēki, kas negrib zaudēt itin nekā no šīs pasaules labumiem, un žigli iegāja norādītajā ista­bā. Dibuā, painanijis, ka tie aizmirsuši samaksāt, uzmeta uz galda div­padsmit sū, pēc tam piesteidzās pie loga un uzsauca ormanim, kas ar savu pajūgu stāvēja viesnīcas priekšā:

— Modrais, piebrauciet ar pajūgu pie mazajām durvīm, kas iziet uz Divu Bumbu ielu, un pasakiet Tapēnam, lai viņš kāpj iekšā, līdzko es došu norunāto zirni: bungošu ar pirkstiem pa loga rūti. Viņš zina, kas jādara. Ejiet! Viņš aizvēra logu, un tajā pašā brīdi bija dzirdams, ka kariete aizbrauc. Bija arī beidzamais laiks, jo veiklais viesnīcnieks jau atgriezās. Viņš tūlīt pamanīja, ka abu gvardu vairs nav zālē.

— Pag, kur tad mani viesi?

— Kāds seržants pieklauvēja pie durvīm un viņus pasauca.

— • Bet viņi aizgāja nesamaksājuši! — iesaucās saimnieks..

— Nē, nē. Kā redzat, viņi atstāja uz galda divpadsmit sū.

— Velns parāvis, divpadsmit sū! Es pārdodu savu Orleānas vīnu par astoņiem sū pudelē.

— Nu, viņi, bez šaubām, nodomāja, ka jūs tiem dosit mazu rabatu, jo viņi taču ir karavīri.

Viesnīcnieks droši vien atzina, ka paliek pāri vēl pietiekami solīda peļņa, un ātri nomierinājās.

— Galu galā, viss vēl nav zaudēts, mūsu arodā šādas lietas notiek bieži, — viņš noteica.

— Bet ar kapteini Lažonkjēru jums, par laimi, no šādām lietām nav jābaidas? — sacīja Dibuā.

— O, nē, tas ir vislabākais viesis. Viņš par visu maksā skaidrā naudā un nekaulējas, kaut gan viņam nekad nekas nav labs.

— Nu, varbūt tā ir tāda mānija.

— Jūs atradāt īsto vārdu, es to meklēju. Jā, tā ir viņa mānija.

— Man ļoti patīkami dzirdēt, ka kapteinis ir tik kārtīgs maksātājs.

— Vai jūs nākat prasīt no viņa naudu? — painteresējās saimnieks. — Tiešām, viņš man teica, ka gaidot kādu, kuram viņš esot parādā simt luidoru.

— Gluži otrādi: atnesu viņam piecdesmit luidoru.

— Piecdesmit luidoru! Vai velns, tā ir jauka summiņa! Tad es būšu nepareizi saklausījis. Viņam nevis jāmaksā, bet jāsaņem nauda. Vai jūs varbūt nesauc chevalier Gastons de Šanlē?

— Chevalier Gastons de Šanlē! — iesaucās Dibuā, nevarēdams val­dīt prieku» — Viņš gaida chevalier Gastonu de Šanlē?

— Vismaz tā viņš man teica, — sacīja saimnieks, mazliet pārsteigts par ķiršu ēdāja dedzību. Qet tas joprojām ņēmās ap saviem ķiršiem kā pērtiķis, kas grauž rūgtas mandeles. — Vēlreiz — vai jūs esat chevalier Gastons de Šanlē?

— Nē, es, diemžēl, neesmu muižnieks. Mani sauc vienkārši Mutonē.

— Aristokrātismam nav nozīmes, — noteica saimnieks prātnieka to­nī. — Var saukties par Mutonē un tomēr būt godīgs cilvēks.

— Jā, Mutonē, — atbildēja Dibuā, ar galvas mājienu piekrizdams viesnīcnieka teorijai. — Mutonē, audumu tirgotājs no Senžermēnas pie Lejas.

— Un jūs sakāt, ka jums jānodod kapteinim piecdesmit luidoru.

— Jā, cienītais kungs, — atbildēja Dibuā, tikpat cītīgi dzerdams sulu, cik centīgi pirms tam bija ēdis ķiršus. — Iedomājieties: pāršķirstot sava tēva vecās grāmatas, es uzgāju kādā pasīva ailē, ka viņš palicis parādā kap­teiņa Lažonkjēra tēvam piecdesmit luidoru. Tad es devos ceļā. Tā kā tēvs jau ir miris, es nerimšos, iekams nebūšu atradis viņa dēlu.

— Bet vai zināt, Mutonē kungs, pasaulē nav daudz tādu parādnieku kā jūs, — sacīja saimnieks, pārsteigts par tik cēlu smalkjūtību.

— Tādi mēs esam — tēvs un dēls Mutonē. Bet ja mums kāds ir parādā… O, mēs esam nežēlīgi! Lūk, te bija viens puisis, tiešām ļoti go­dīgs cilvēks. Tas palika parādā firmai „Mutonē un dēls" simt sešdesmit livru. Nu, mans vectēvs iespundēja viņu cietumā, un tur tas palika līdz mūsu trešajai paaudzei. Apmēram pirms divām nedēļām es saskaitīju rē­ķinus: šis puisis trīsdesmit gadu laikā, ko tas nosēdējis aiz atslēgas, iz­maksāja mums divpadsmit tūkstoš livru. Vienalga — princips izturēts. Bet, lūdzu, piedodiet, mīļo saimniek, — sacīja Dibuā, kas slepus šķielēja uz durvīm, kur jau labu laiciņu stāvēja kāda ēna, stipri līdzīga kapteinim. — Lūdzu, piedodiet, ka aizkavēju jūs ar visām šīm blēņām, kas jūs nemaz neinteresē. Bez tam, lūk, pie jums ierodas jauns viesis.

— Ē, tiešām, tā ir tā pati persona, kuru jūs gaidāt.

— Brašais kapteinis Lažonkjērs? — iesaucās Dibuā.

— Viņš… Nāciet šurp, kaptein, jūs gaida!

Kapteinim nebija zudušas aizdomas, kas radās jau šorīt. Uz ielas viņš bija redzējis nepierastu seju jūkli, kas tam likās drūmas. Tāpēc viņš iegāja viesnīcā aizdomu pilns. Viņš ārkārtīgi vērīgi paskatījās uz to pusi, kur bija sēdējuši franču gvardi. Viņu te vairs nebija, un tas viņu mazliet no­mierināja. Beidzot viņš pavērās jaunajā viesī, kas tam nepiegrieza nekādu vērību.

Bet cilvēki, kuru sirdsapziņa nav tīra, rod pat vislielākā satraukumā drosmi spītēt ļaunām nojautām, pareizāk sakot, viņi aprod ar savām bai­lēm un neievēro tās. Lažonkjērs, kuru nomierināja šķietamā Senžermē­nas audumu tirgotāja godīgais izskats, laipni sveicināja to. Dibuā savukārt paklanījās ar vislielāko pieklājību.

Tad Lažonkjērs pievērsās saimniekam un jautāja, vai gaidītais draugs nav atnācis.

— Ir atnācis tikai šis kungs, — paskaidroja viesnīcas īpašnieks. — Bet jūs nekā nezaudēsiet no šīs viesu maiņas: viens gribēja prasīt no jums simt luidoru, otrs atnācis atdot jums piecdesmit.

Lažonkjērs izbrīnā pagriezās pret Dibuā, kas izturēja šo skatienu un savieba tik muļķīgi laipnu seju, cik nu vien bija iespējams. Neteiksim, ka kapteinis Lažonkjērs jutās sevišķi vīlies, bet viņš apmulsa gan, klausoties Dibuā stāstā, ko tas atkārtoja apbrīnojamā pacilātībā. Kapteinis pat pa­smaidīja par šo negaidīto naudas piedāvājumu, jo cilvēkiem parasti gau­žām patīk pārsteigumi naudas lietās. Viņu aizkustināja šī augstsirdība: cilvēks meklējis viņu pa visu pasauli tikai tādēļ vien, lai samaksātu ne­cerētu naudas summu! Kapteinis pasūtīja spāņu vīnu un uzaicināja Dibuā ienākt viņa istabā. Dibuā piegāja pie loga, lai paņemtu savu cepuri, kas bija nolikta uz krēsla, un, kamēr Lažonkjērs pļāpāja ar saimnieku, viegli pabungoja pa loga rūtīm. Šai brīdī kapteinis pagriezās pret viņu.

— Bet varbūt es jums jūsu istabā traucēšu? — sacīja Dibuā ar vis­smaidošāko izteiksmi sejā.

— Nemaz, itin nemaz, — apgalvoja kapteinis. — No turienes paveras jauks skats, un mēs dzerdami vērosim pa logu garāmgājējus. Pa Burdonē ielu staigā daiļas dāmas. Ahā, jūs jau smaidāt, mans draugs!

— Ehē, — norūca Dibuā, izklaidībā pakasīdams degunu.

Šis neuzmanīgais žests būtu pazudinājis viņu tādā rajonā, kas atrastos tuvāk Palērojālam, bet Burdonē ielā šo žestu nepamanīja. Lažonkjērs ie­gāja pa priekšu, saimnieks ar pudelēm aiz viņa. Dibuā, kas gāja pēdējais, paguva dot mājienu Tapēnam, kas līdz ar diviem vīriem parādījās pirmajā istabā. Tad Dibuā, kā jau labi audzināts cilvēks, aizvēra aiz sevis durvis.

Abi vīri, kas nāca līdzi Tapēnam, tūlīt piegāja pie loga un aizvilka kopīgās zāles aizkarus, bet viņu priekšnieks novietojās aiz Lažonkjēra is­tabas durvīm tā, lai, durvīm atveroties, viņš paliktu noslēpts.

Saimnieks tūlīt atgriezās. Viņš bija apkalpojis kapteini un Mutonē kungu un turklāt saņēmis no pirmā trīs livras. Nu viņš gāja ierakstīt šo ieņēmumu savā grāmatā un ieslēgt naudu atvilktnē. Bet līdzko viņš bija atvēris un aizvēris durvis, Tapēns, kas bija jau visam sagatavojies, pie­spieda viņam pie mutes kādu lakatiņu, pārmauca viņa kapuci gandrīz vai līdz pat kaklam un kā spalviņu aiznesa to līdz otrai karietei, kas gaidīja aiz durvīm. Tajā pašā laikā viens no aģentiem sagrāba mazo meiteni, kas sita olas, otrs paķēra puišeli, kas turēja rokā pannu, ietina to segā, un pēc mirkļa saimnieks, viņa meita un „pavārs" abu aģentu pavadībā ripoja jau uz Senlazāru. Tomēr kariete brauca pārāk ātri, zirgi bija pārāk labi un kučieris pārāk nepacietīgs, lai šo pajūgu tiešām varētu uzskatīt par īstu ormaņa fiakru.

Tūlīt pēc tam Tapēns ar policijas žurkas instinktu sāka rakņāties ska­pī aiz virtuves durvīm, izņēma no turienes vilnas kapuci, kalikona vesti un priekšautu, tad pamāja kādam slaistam, kas spoguļojās skatlogu priek­šā. Tas iesteidzās viesnīcā un pārģērbās par diezgan ticamu krogus vies­mīli.

Tajā pašā brīdī viņi izdzirda kapteiņa istabā negantu troksni: it kā apgāztos kāds galds, it kā plīstu pudeles un glāzes, tad soļu dimdoņa, tad lamuvārdi, tad kāds zobens atsitās pret loga rūtīm, tad vairs nekas nebija dzirdams.

Pēc brīža kāda kariete aizjoņoja pa Divu Bumbu ielu tā, ka visa māja notrīcēja.

Tapēns, kas visu laiku nemierīgi ausījās un bija gatavs ar savu vir­tuves nazi rokā drāzties istabā, saslējās līksmā izskatā.

— Labi, lieta darīta, — viņš noteica.

— Bija arī laiks, saimniek, — aizrādīja viesmīlis. — Lūk, ierodas ap­meklētājs.