Reģenta meita

XXIV Savenejas ragana

— Man bija desmit gadu, un es dzīvoju Ponkalekā, meža vidū. Kā­dudien mēs, mans tēvocis Krizogons, mans tēvs un es, nolēmām iet pa­medīt trušus vietā, kas atradās piecas sešas jūdzes atstatu. Viršos mēs ieraudzījām sēžam kādu sievieti, kas lasīja. Starp mūsu zemniekiem tik maz ir to, kas prot lasīt, ka šis apstāklis mūs pārsteidza. Mēs apstājāmies viņas priekšā. Es vēl viņu atceros, it kā tas būtu noticis vakar, kaut gan kopš tā laika pagājuši jau gandrīz vai divdesmit gadu. Viņai bija mugurā mūsu bretoniešu melnais ģērbs ar baltu galvassegu, un viņa bija apsē­dusies uz tik tikko nogrieztu ziedošu viršu kaudzes.

Mēs izskatījāmies šādi: mans tēvs sēdēja uz skaista, brūni lāsumaina zirga ar zeltītām krēpēm, mans tēvocis uz pelēka, jauna, kustīga un strauja zirga, bet es uz viena no tiem mazajiem, baltajiem ponijiem, kam kāju dzīslas ir kā tērauda atsperes, bet kuri paši ir maigi kā jēriņi, kas pēc viņiem izskatās.

Sieviete pacēla acis no savas grāmatas un ieraudzīja mūs, kas bijām novietojušies viņas priekšā un ziņkārīgi vērojām to.

Ieraudzījusi mani stingri turamies kāpšļos netālu no tēva, kas likās lepojamies ar mani, šī sieviete pēkšņi piecēlās un pienāca man klāt:

— Cik žēl! — viņa teica.

— Ko nozīmē šie vārdi? — jautāja mans tēvs.

— Tie nozīmē, ka es nemīlu šo balto zirdziņu, — atbildēja sieviete ar viršiem.

— Un kāpēc, māt?

— Tāpēc, ka tas nesīs nelaimi jūsu bērnam, Ponkaleka kungs.

Mēs, bretoņi, esam māņticīgi, jūs to zināt. Manam tēvam — arī to

jūs zināt — bija stingrs un gaišs prāts, tomēr viņš apstājās, lai gan mans tēvocis Krizogons uzstāja un mudināja mūs turpināt ceļu. Nodrebēdams domās, ka man varētu atgadīties kāda nelaime, viņš piebilda:

— Un tomēr šis zirgs ir rāms, labā sieviņa, un Klements ļoti labi vada viņu. Es pats esmu bieži kāpis mugurā šim labsirdīgajam lopiņam, lai pajādelētu pa parku, un viņa gaita ir gluži vienmērīga.

— Es no visa tā neko nesaprotu, marķīz de.Gēr, — atbildēja sie­viņa.— Tikai labais, baltais zirdziņš nesīs nelaimi jūsu Klementam. Es jums to saku.

— Un kā jūs to varat zināt?

— Es to redzu, — dīvainā tonī atbildēja vecā sieviete.

— Bet kad tas notiks? — jautāja mans tēvs.

— Šodien pat.

Mans tēvs nobālēja, man pašam kļuva baisi. Bet mans tēvocis Kri­zogons, kas bija piedalījies visos karos Holandē un nocietinājis savu raks­turu cīņā pret hugenotiem, sāka smieties tā, ka gandrīz vai nokrita no zirga.

— Velns lai parauj! — viņš iesaucās. — Šī sieviņa, droši vien, labi saprotas ar Savenejas trušiem. Ko tu par to saki, Klement? Vai negribi atgriezties mājās un atteikties no medībām?

— Tēvoci, es labāk gribētu jāt kopā ar jums, — es atbildēju.

— Bet tu esi gluži bāls un apjucis. Vai tev varbūt ir bail?

— Man nav bail, — es atbildēju.

Es meloju, jo jutu sevī zināmas trīsas, kas ļoti atgādināja tās sajūtas, - ko es centos noslēpt.

Mans tēvs vēlāk atzinās: ja brāļa vārdi nebūtu viesuši viņā neīstu kaunu un ja mani vārdi nebūtu aizskāruši viņa pašlepnumu, viņš mani

būtu aizsūtījis kājām uz māju vai arī iedevis man kādu sava kalpotāja zirgu. Cik tas būtu ļauns piemērs bērnam manos gados, bet īpaši — kāds pateicīgs iemesls tēvoča vikonta zobgalībām!

Es tātad paliku uz baltā ponija. Pēc divām stundām mēs bijām jau trušu aplokā un medības sākās.

Visā medību laikā prieks lika mums aizmirst pareģojumu. Bet kad medības beidzās un mēs satikāmies — mans tēvs, tēvocis un es — tēvocis mani uzrunāja:

— Nu, Klement, tu arvien vēl uz sava ponija? Velns lai parauj, tu esi drošsirdīgs zēns.

Es sāku smieties, un mans tēvs arī. Šai brīdī mēs šķērsojām kādu klajumu, tikpat gludu un līdzenu kā šīs istabas četrstūris. Nekādu pār­varamu šķēršļu, nekā tāda, kas varētu nobiedēt zirgus. Un tomēr. Šajā brīdī mans ponijs palēcās uz priekšu, un es sagrīļojos seglos. Tad viņš neganti saslējās uz pakaļkājām, un es četrrāpus noripoju smiltīs. Mans tēvocis sāka smieties, bet tēvs kļuva bāls kā nāve. Es nekustējos. Tēvs nolēca no zirga un pacēla mani: man bija lauzta kāja.

Aprakstīt mana tēva sāpes un kalpotāju kliedzienus — to vēl varētu. Bet mana tēvoča drūmais izmisums bija neizsakāms. Nometies man līdzās ceļos, trīcošām rokām izģērbdams mani, pārklādams mani glāstiem un asarām, viņš izrunāja vārdus, kas bija viena vienīga kaisla lūgšana, un visu ceļu manam tēvam vajadzēja viņu mierināt un apskaut. Bet uz visiem šiem glāstiem un mierinājumiem viņš nekā neatbildēja.

Atsauca vislabāko Nantes ķirurgu, kas konstatēja, ka man draud lielas briesmas. Visu dienu tēvocis lūdzās, lai mana māte viņam piedod, un bija redzams, ka visā manā slimības laikā viņš pilnīgi mainījis savu dzī­vesveidu: viņš vairs nedzēra un nemedīja kopā ar virsniekiem, ar savu jahtu, kas stāvēja Senozēras krastā, viņš vairs nedevās skaistajos zvejas izbraucienos, kurus tik ļoti mīlēja. Viņš neatgāja no manas gultas galv­gaļa. Drudzis ilga sešas nedēļas, bet slimība gandrīz vai četrus mēnešus, taču beidzot es biju glābts. Nemanīju pie sevis nekādu nelaimes seku. Kad es pirmoreiz izgāju no istabas, tēvocis nāca līdzi, sniegdams roku. Bet, pastaigai beidzoties, viņš ar asarām acīs atvadījās no mums.

— Kurp jūs dosities, Krizogon? — izbrīnā jautāja mans tēvs.

— Es zvērēju: ja mūsu bērns izglābsies no nāves, es kļūšu par mūku, un es pildīšu šo solījumu! — atbildēja šis lieliskais cilvēks.

Tas radīja jaunu izmisumu. Mans tēvs un māte skaļi iekliedzās. Es apķēros tēvocim ap kaklu, lai pierunātu viņu neatstāt mūs. Bet vikonts bija vīrs, kas nekad neatkāpjas no saviem solījumiem un drosmīgās ap­ņēmības. Mana tēva un mātes lūgumi bija veltīgi, viņš palika nelokāms.

— Manu brāli, — viņš sacīja, — es nezināju, ka Dievs dažreiz atklā­jas cilvēkiem noslēpumainos notikumos.^Es Šaubījos, man jāsaņem, sods. Bez tam es negribu, ka šīspasaules prieku dēļ es zaudētu mūžīgo dvēseles glābiņu.

To teikdams, vikonts mūs apkampa, aizauļoja un pazuda. Pēc tam viņš noslēdzās savā Morlē klosterī. Pēc diviem gadiem gavēņi, miesas mērdēšana un bēdas bija pārvērtuši šo uzdzīvotāju, šo līksmo biedru, šo uzticamo draugu dzīvā un gandrīz vai nejūtīgā mironī. Beidzot, pēc triju gadu ilgas noslēgtības, viņš nomira, atstādams man visus savus īpašumus.

— Pie velna! Tas tik' ir drausmīgs notikums, — smaidīdams noteica Kuediks. — Bet tam ir sava labā un ļaunā puse, un vecene bija aiz­mirsusi tev pateikt, ka pārlauztā kāja divkāršos tavu bagātību.

— Klausieties! — sacīja Ponkaleks, nopietnāks un drūmāks kā jeb­kad.

— Ak tā, tās vēl nav beigas? — jautāja Taluets.

— Mēs esam izstāstījuši tikai trešo daļu.

— Turpini, mēs klausāmies!

— Jūs visi esat dziedējuši runājam par barona Karadeka dīvaino nā­vi, vai ne?

— Jā, mūsu vecais draugs Rennas koledžā, — sacīja Monluī. — Viņu pirms desmit gadiem atrada nogalinātu Šatobriāna mežā.

— Tā ir. Klausieties, bet ievērojiet, ka tas ir noslēpums, ko līdz šim zināju tikai es un ko turpmāk drīkst zināt tikai es un jūs.

Trīs bretoņi, kas ar lielu interesi klausījās Ponkaleka stāstā, apsolīja, ka svēti glabās viņiem uzticēto noslēpumu.

— Nu, labi, — iesāka Ponkaleks. — Šī lielā draudzība koledžā starp Karadeku un mani, par kuru ieminējās Monluī, mazliet pagaisa sakarā ar to, ka mēs kļuvām sāncenši. Mēs mīlējām vienu un to pašu sievieti, un viņa izvēlējās mani.

Kādudien es nolēmu doties briežu medībās Šatobriāna mežā. Ie­priekšējā vakarā es aizsūtīju turp savus suņus un piķieri, kuriem vajadzēja iztramdīt zvēru, bet pats devos jāšus uz satikšanās vietu. Piepeši uz ceļa sev priekšā es ieraudzīju milzīgu žagaru saini. Es par to nemaz nebrī­nījos. Jūs zināt, ka mūsu zemnieki parasti nes uz muguras žagaru saiņus, kas lielāki par viņiem pašiem, tā kā viņi pazūd aiz savas nastas, un, raugoties uz tiem iztālēm, kad tie atrodas mums priekšā, liekas, ka nasta virzītos uz priekšu viena pati. Drīz vien žagaru sainis, kas gāja man pa priekšu, apstājās. Kāda vecenīte, pagriezdamās profilā uz manu pusi un atspiezdamās pret savu nastu, saslējās lielceļa nogāzē.

Tuvojoties sieviņai, es no tās nevarēju novērst acis. Beidzot, kad ne­biju vēl nemaz piejājis viņai klāt, es pazinu burvi, kas uz Savenejas liel­ceļa pareģoja, ka mans baltais zirdziņš nesīšot man nelaimi. Atzīstos: mana pirmā kustība bija nogriezties no ceļa, lai izvairītos no nelaimes pareģes, bet viņa bija jau mani pamanījusi, un man likās, ka viņa gaida mani, ļauni smīnēdama. Man bija kauns griezties atpakaļ, un es turpināju savu ceļu.

— Labdien, vikont de Ponkalek, — viņa mani uzrunāja. — Kā klājas marķīzam de Geranī?

— Labi, sieviņ, — es atbildēju. — Un es neuztrauktos par viņa vese­lību līdz tam laikam, kad viņu atkal redzēšu, ja vien jūs man apgalvotu, ka manā prombūtnes laikā viņam nekas nenotiks.

— Ahā, — viņa smiedamās noteica, — jūs neesat aizmirsis Savenejas klajumu. Jums ir lieliska atmiņa, vikont. Un tomēr, ja es jums šodien dotu labu padomu, jūs tam neklausītu, tāpat kā beidzamo reizi. Cilvēks ir akls.

— Un kas tas ir par padomu?

— Nedodieties šodien medībās, vikont.

— Un kāpēc?

— Atgriezieties Ponkalekā, nesperot ne soli tālāk!

— Es nevaru! Esmu norunājis satikties ar Šatobriānu…

— Jo ļaunāk, vikont, jo ļaunāk! Jo šajās medībās plūdīs asinis.

— Manējās?

— Jūsu un kāda cita asinis.

— Phē, jūs esat traka.

— To pašu teica jūsu tēvocis Krizogons. Kā viņam klājas, jūs tēvocim Krizogonam?

— Vai nezināt, ka drīz vien būs pagājuši septiņi gadi, kopš viņš no­mira Morlē klosterī?

— Nabaga vīrs! Viņš bija tāds pat kā jūs. Ilgi viņš negribēja ticēt, bet beidzot noticēja. Tikai tad bija par vēlu.

Es neviļus nodrebēju. Bet neīsts kauns sirds dziļumos čukstēja, ka gļēvulība būtu ļauties šādām bailēm un ka, bez šaubām, vienīgi nejaušība īstenoja šķietamās burves pirmo pareģojumu.

— Ak, es redzu gan, ka pirmais piedzīvojums nav vērtis jūs gudrāku, skaistais jaunekli, — viņa noteica. — Nu, jājiet vien uz Šatobriānu, ja jau katrā ziņā gribat to darīt! Bet vismaz sūtiet atpakaļ uz Ponkaleku šo skaisto, mirdzošo medību dunci.

— Bet ar ko kungs nogriezīs brieža kāju? —, iejautājās sulainis, kas jāja man līdzi.

— Ar jūsu dunci, — atbildēja vecene.

— Briedis ir karalisks dzīvnieks un grib, lai viņa kāju pārgriež ar medību dunci, — paskaidroja sulainis.

— Bez tam, — es aizrādīju, — vai tad jūs neteicāt, ka man plūdīšot asinis? Tas nozīmē, ka man uzbruks, bet ja man uzbruks, man taču va­jadzēs aizstāvēties. v

— Es to nesaprotu, — sacīja vecenīte, — zinu tikai to, ka jūsu vietā, skaistais jaunekli, es uzklausītu nabaga vecenīti, ka es nejātu uz Šato­briānu, bet ja jātu, tad iepriekš aizsūtītu savu medību dunci uz Pon­kaleku.

— Vai vikonta kungs klausīs šai vecajai burvei? — jautāja mans su­lainis, kas, bez šaubām, baidījās, ka viņam liks aiznest uz Ponkaleku lik­tenīgo ieroci.

Būtu es bijis viens, es būtu griezies atpakaļ. Bet sava sulaiņa klāt­būtnē — savāda cilvēka vājība! — es negribēju izrādīt, ka esmu nobijies.

— Pateicos, labo sieviņ, — es teicu. — Bet visā jūsu runā es tiešām neredzu nekādu iemeslu nejāt uz Šatobriānu. Bet savu medību dunci es paturēšu pie sevis. Ja man nejauši uzbruks, man būs vajadzīgs ierocis, ar ko aizstāvēties.

— Nu tad aizstāvaties vien, — noteica vecene, galvu šūpodama. — No sava likteņa nevar izbēgt.

Es vairs nekā neatbildēju, jo jau auļoju uz priekšu. Un tomēr kādā ceļa līkumā es pagriezos un ieraudzīju sieviņu, kas bija paņēmusi uz ple­ciem savu žagaru nastu un turpināja ceļu. Iegriezos līkumā un vairs ne­redzēju viņu.

Pēc stundas es biju Šatobriāna mežā un piebiedrojos jums, Monluī un Taluet, jo jūs abi piedalījāties šajās medībās.

— Jā, pareizi, es sāku saprast, — sacīja Taluets.

— Es arī, — piebilda Monluī.

— Bet es nekā nezinu, — sacīja Kuediks. — Turpiniet vien, Pon- kalek, turpiniet!

— Mūsu suņi dzinās pakaļ briedim, bet mēs pa viņu pēdām. Mēs tomēr nebijām vienīgie mednieki šajā mežā, un tālumā varēja dzirdēt kāda cita suņa bara troksni, kas tuvojās mums. Drīz vien mūsu abi bari saskrējās, un daži no maniem suņiem, kļūdīdamies virzienā, devās pakaļ briedim, ko medīja sacensoņu bars. Es metos pakaļ suņiem, lāi tos atšķir­tu, bet tas mani attālināja no jums, jo jūs sekojāt suņu baram, kas nebija noklīduši. Bet kāds bija aizsteidzies man priekšā: es izdzirdu savu suņu kaucienus — kāds tiem sita ar pātagu. Es palielināju ātrumu un ierau­dzīju baronu Karadeku, kas dauzīja tos divtik spēcīgiem sitieniem.

Es jums jau teicu, ka starp mums bija-radies iemesls naidam. Vaja­dzēja tikai rasties piemērotiem apstākļiem, lai šis naids izpaustos darbos. Es viņam jautāju, ar kādām tiesībām viņš uzdrošinās sist manus suņus. Viņa atbilde bija vēl augstprātīgāka nekā mans jautājums. Mēs bijām vieni, mums bija divdesmit gadu, mēs bijām sāncenši, mēs viens otru ienīdām, mums abiem pie sāniem bija ieroči. Mēs izvilkām savus medību dunčus, metāmies viens otram virsū, un Karadeks sadurts nokrita zemē.

Neiespējami būtu atstāstīt jums, kas norisinājās manī, kad ieraudzīju to nokrītam un lokāmies uz zemes, kur tas agonijas sāpēs noasiņoja. Es iecirtu savam zirgam sānos piešus un kā vājprātīgs joņoju cauri mežam. Izdzirdu raga pūtienus pie nomedītā brieža un piesteidzos viens no pir­majiem. Es tikai atceros — vai jūs to atceraties, Monluī? — ka jautājāt man, kāpēc es esmu tik bāls.

— Taisnība, — apliecināja Monluī.

— Tad atcerējos burves padomu un rūgti pārmetu pats sev, ka tam neklausīju. Šī vientulīgā un nāvējošā divkauja man šķita kaut kas līdzīgs slepkavībai. Nante un tās apkārtne man kļuva nepanesama, jo ik dienas es dzirdēju runājām par šo Karadeka noslepkavošanu. Taisnība, mani ne­viens neturēja aizdomās, bet mana apslēptā sirdsbalss kliedza tik stipri, ka es reizes divdesmit pats dzīros pieteikties policijā. Tad es atstāju Nan- ti un devos uz Parīzi, bet iepriekš lūkoju sameklēt burvi. Es tomēr ne­zināju ne viņas vārdu, ne dzīvesvietu un nevarēju to atrast.

— Dīvaini, — noteica Taluets. — Un kopš tā laika tu neesi vairs saticis šo burvi?

— Uzgaidi, uzgaidi! — sacīja Ponkaleks. — Tas ir kaut kas drausmīgs. Pagājušā ziemā, pareizāk sakot, rudenī — es teicu ziemā tā­pēc, ka todien sniga, kaut bija tikai novembris —• es atgriezos no Gēras un biju norunājis apstāties Olnas Ponkalekā pēc tam, kad veselu dienu kopā ar saviem fermeriem biju medījis purvos slokas. Mēs ieradāmies norunātajā vietā sastinguši no sala, bet tur jau mūs gaidīja spoža uguns un labas vakariņas.

Ejot iekšā un sasveicinoties ar saviem kalpotājiem, es pamanīju pa­varda kaktā kādu vecu sieviņu, kas, kā likās, gulēja. Šis rēgs bija ietinies platā, pelēki melnā vadmalas apmetnī.

— Kas tas? — es pārvērstā balsī jautāju kādam fermerim un neviļus notrīsēju.

— Kāda veca ubadze, ko es nepazīstu, bet kas izskatās pēc raganas. Bet viņa bija galīgi nomocījusies no sala, noguruma un bada. Viņa man lūdza nabaga dāvanu, bet es viņu ieaicināju iekšā un iedevu gabalu mai­zes, ko tā sildīdamās apēda. Pēc tam viņa iemiga.

Stāvs krāsns kaktā sakustējās.

— Kas ar jums ir noticis, marķīza kungs, — jautāja fermera sieva, — ka esat viscaur slapjš un ka jūsu drēbes līdz pat pleciem klātas ar dub­ļiem?

— Labā Martīne, daudz netrūka, un jūs būtu sildījušies un pusdie­nojuši bez manis, lai gan manis dēļ bijāt iekūruši šo uguni un paga­tavojuši šo maltīti, — es atbildēju.

— Tiešām? — nobijusies iesaucās sieviņa.

— Ak, monsieur, bezmaz dabūja galu, — paskaidroja fermeris.

— Kā tā, Jēzu Kristu?! Mans labais senjors?

— Būtu dzīvs aprakts, mīļā Martīne.

— Jūs pazīstat savus purvus, tur muklāji no vienas vietas. Es devos uz priekšu, nepētot zemi. Te pēkšņi jutu, ka grimstu. Bez manas bises, kuru noliku šķērsām un kura deva iespēju jūsu vīram piesteigties man klāt un izvilkt mani no šīs ķezas, es būtu noslīcis dubļos, kas ir ne tikai briesmīga, bet vēl ļaunāk — muļķīga nāve.

— Ak, marķīza kungs, savas ģimenes dēļ — nedodaties tādās briesmās, — sacīja fermeriene.

— Lai viņš iet un dara ko grib! — kapa balsī ierunājās ēna, kas bija sakņupusi krāsns kaktā. — Tā viņš nemirs, es to pareģoju.

Un lēnām, nolaizdama sava pelēkā mēteļa kapuci, vecā ubadze at­sedza man tās sievietes seju, kura pirmoreiz uz Savenejas ceļa, otrreiz uz Šatobriāna ceļa bija parādījusies, lai izteiktu tik bēdīgus pareģojumus. Es paliku nekustīgs un it kā pārakmeņojies.

— Jūs mani pazīstat, vai ne? — viņa vienaldzīgi jautāja.

Es noliecu galvu, apstiprinādams viņas jautājumu, bet man nebija drosmes atbildēt. Visi sastājās mums apkārt.

— Nē, nē, — viņa turpināja, — nomierinieties, marķīz de Gēr, tādā nāvē jūs nemirsit.

— Kā jūs to zināt? — es nomurmināju, sevī būdams pārliecināts, ka viņa to zina.

— Nevaru jums to pateikt, jo es pati nezinu. Bet jūs ļoti labi zināt, ka es nemaldos.

— Un kā es miršu? — es jautāju, saņemdams visus spēkus, lai iz­teiktu šo jautājumu, un visu savu aukstasinību, lai uzklausītu viņas atbildi.

— Jūsu nāves cēlonis būs jūra, marķīz, — viņa man atbildēja.

— Kā tā? — es jautāju. — Ko jūs ar to gribat teikt?

— Pateicu to, ko pateicu, un vairāk neko nevaru paskaidrot. Tikai, marķīz, kā es jums saku: vairieties no jūras!

Visi mani zemnieki nobijušies saskatījās. Daži nomurmināja lūgšanas, citi pārmeta krustu. Bet vecene atgriezās savā kaktā, pārklāja galvu ar apmetni un neatbildēja vairs ne vārda.