Reģenta meita

IV Kas notika pēc trim naktīm simt jūdžu atālumā no Palērojāla

Trīs naktis pēc šīs nakts, kad reģents, piedzīvojis vienu vilšanos pēc otras, devās no Parīzes uz Šellu, no Šellas uz Medonu un no Medonas un Svētā Antuāna priekšpilsētu, Nantes apkārtnē norisinājās notikums, kas mums jāapraksta visos sīkumos, jo citādi šis stāsts nebūs saprotams. Tāpēc, izmantojot autora privilēģijas, mēs kopā ar lasītāju pārcelsimies uz šā notikuma vietu.

Uz Klišonas lielceļa, divu trīs jūdžu attālumā no Nantes, netālu no slavenā klostera, kur uzturējās Abailars, atradās melna un gara māja, kurai visapkārt auga Bretaņas īsie, resnie un tumšie koki. Dzīvžogi uz ceļa, dzīvžogi uz aplokiem. Bez mūra sētās vēl viscaur dzīvžogi, sala­pojuši, biezi, nepārkāpjami dzīvžogi, starp kuriem pacēlās tikai viena augsta stateņu sēta ar krustu virs tās — tie bija vārti.

Tāds bija šīs labi apsargātās mājas ārējais izskats. Bez tam šie vie­nīgie vārtiņi veda dārzā, kura galā redzēja mūra sētu un tajā savukārt mazus, Šaurus un masīvus vārtiņus, kas vienmēr bija aizslēgti. Iztālēm šī nopietnā un skumjā mītne izskatījās pēc cietuma, kas slēpj sevī drūmas ciešanas. Bet, no tuvuma raugoties, tas bija klosteris, ko apdzīvoja jaunas augustīņu mūķenes. Tās bija pakļautas režīmam, kas nav visai stingrs, salīdzinājumā ar provinces paražām, bet bargs, salīdzinājumā ar Versaļas un Parīzes tikumiem.

Tātad māja bija nepieejama no trim pusēm. Ceturtā stiepās pretējā virzienā ceļa m, un pāri kokiem un mūra sētai varēja saskatīt tikai tās jumtus. Šajā pusē atradās ezers, kas apskaloja mūra pamatus.

Desmit pēdu augstumā virs viļņainā līmeņa atradās klostera ēdam­zāles logi. Kā likās, arī šo mazo klostera ezeru, tāpat kā visu pārējo, rūpīgi apsargāja. Tam apkārt pacēlās augsti koka žogi, kas pazuda ezera viņā galā aiz milzīgām niedrēm un platām ūdensrožu lapām, starp kurām plauka svaigi un glezni ziedukausiņi baltā un dzeltenā krāsā, kas izskatījās pēc mazām lilijām.

Vakaros šajās niedrēs salaidās putnu bari, sevišķi strazdi, un jautri vidžināja līdz pat saulrietam. Tad līdz ar pirmajām nakts ēnām iestājās klusums, kas šķita nākam no citurienes. Virs mazā ezera sakrājās viegla migliņa, līdzīga dūmakai, un kā balts rēgs cēlās pret tumšajām debesīm. Šo klusumu pa laikam pārtrauca tikai gari stieptie vardes kurkstieni, spal­gie pūces ķērcieni vai ūpja vaidi.

Uz ezera bija ierīkoti tikai vieni vienīgi dzelzs treliņi. Tie savienoja ezeru ar upīti, kas tajā ietecēja un kas augšpusē plūda caur tādiem pat dzelzs treliņiem. Bet tos nevarēja atvērt. Izkļūt pa apakšu cauri šiem dzelzs vārtiņiem, virzoties vai nu pa straumi, vai pret to, bija pilnīgi neie­spējami, jo dzelzs stieņi iegrima upītes gultnē.

Vasarā pie šiem vārtiņiem starp ūdens puķēm snauda maza zvejnieka laiviņa, viscaur noklāta ar ūdenszvārgulīšiem un vītnēm, kas ar savu zaļu­mu apsedza mitrumā sarūsējušās dzelzs daļas. Šī laiviņa piederēja dārz­niekam, kas pa laikam izbrauca izmest makšķeri vai tīklu ar zivīm vis­bagātākajās dīķa vietās. Tad nabaga vientuļnieces, kas mocījās garlaicībā, vēroja viņa zvejas gaitas.

Bet dažreiz, vienmēr tikai vasarā un vistumšākajās naktīs, upītes vār­tiņi noslēpumaini atdarījās. Kāds platā mētelī ietinies vīrietis klusi irās pa straumi lejup mazajā laiviņā, kas likās pati atraisījās no stieņiem, pie kuriem tā bija piesieta, un bez trokšņa, bez satricinājuma, it kā nere­dzamas ēsmas dzīta, slīdēja pa ūdens virsu un, beidzot, apstājās pie sie­nas tieši zem viena no aizrežģotajiem ēdamzāles logiem. Tad atskanēja kluss signāls — atdarināts vardes kurstiens, pūces ķērciens vai ūpja vaids — un pie šā loga parādījās jauna meitene. Logs bija pietiekami reti režģots, lai pa stieņu starpu viņa varētu izbāzt savu daiļo, blondo galviņu, bet tas atradās pārāk augstu, un jaunais cilvēks, par spīti atkārtotiem pūliņiem, nevarēja aizsniegt pat viņas roku. Tātad vajadzēja apmierināties ar visai kautrīgu un maigu sarunu, no kuras vēl pusi izgaisināja ūdens šļaksti un vēja pūsmas.

Pēc tā pavadītas stundas sākās atvadas, kas ilga vēl stundu. Beidzot, kad jaunieši bija norunājuši citunakt atkal satikties un vienojušies par citu signālu, laiviņa aizīrās uz to pašu pusi, no kurienes bija nākusi, vār­tiņi aizvērās tikpat klusi kā bija atdarījušies, un jauneklis attālinājās, rai­dīdams skūpstu uz loga pusi, ko jaunā meitene nopūzdamās aizvēra.

Taču tagad vairs nav vasara, bet, kā jau teicām, 1719. gada bargās ziemas februāra sākums. Skaistie, kuplie koki ir pārklāti ar biezu sarmas kārtu.

Niedrēs vairs nemitinās līksmie putni, kas aizlaidušies pameklēt mē­renāku klimatu vai siltāku patvērumu. īrisi un ūdensrozes, melnas un nokaltušas, sakņupušas uz zaļganā, sniega apputinātā ledus. Bet melnā ēna liekas vēl drūmāka: tā ietīta baltā segā, kas gluži kā līķauts pārklāj to no sarmā vizuļojošiem jumtiem līdz pat mīkstā sniegā iegrimušajiem pamatiem. Pa dīķi vairs nevar irties laiviņā, jo to klāj ledus.

Un tomēr, kaut nakts bija tumša, kaut sals knieba, kaut arī pie de­besīm nebija nevienas zvaigznītes, kāds vientuļš jātnieks bez sulaiņa izjāja pa lielajiem Nantes vārtiem un devās ārā no pilsētas. Viņš nejāja pat pa lielceļu, kas ved no Nantes un Klišonu, bet pa sāņceliņu, kas beidzas pie šā paša lielceļa apmēram simts soļu atstatumā no grāvjiem. Nokļuvis uz ceļa, viņš atlaida pavadu, un tā nokrita uz viņa dižciltīgā zirga kakla. Tas nesāka stulbi skriet, kā būtu darījis sliktāk dresēts kumeļš, bet devās uz priekšu mērenā riksī. Tas deva viņam iespēju uzmanīgi un droši spert savus soļus uz šā ceļa, kas šķita gluds kā biljarda galds, bet patiesībā bija nosēts ar grambām un bīstami apsnigušiem klinšu ciļņiem.

Apmēram ceturtdaļstundu viss bija labi. Vējš, nevarēdams aizkavēt jātnieka gaitu, plivināja viņa apmetņa krokas. Koku melnie skeleti bēga pa labi un pa kreisi kā spoki, bet sniega atspulga vienīgā gaisma, kas spīdēja dīvainā jātnieka ceļā, tik tikko rādīja virzienu, kurā tas varēja doties.

Bet drīz vien, par spīti instinktīvai uzmanībai, nabaga lopiņš paklupa pret kādu akmeni un bezmaz pakrita. Tas tomēr norisa zibens ātrumā: pēc pirmā pavadas pierāviena zirgs saslējās; bet jātnieks, kaut dziļās do­mās iegrimis, pamanīja, ka zirgs sāk klibot.

Sākumā viņš par to nemaz neuztraucās un turpināja ceļu. Bet drīz vien zirgs sāka klibot jūtamāk, un jaunais cilvēks nodomāja, ka tiešām kāda akmens šķembele būs iedūrusies zirga nagā un to ievainojusi. Viņš nokāpa no zirga un apskatīja kāju, kas likās bija ne tikai zaudējusi pa­kavu, bet arī asiņoja. Un tiešām, pavēries sniegā, viņš ieraudzījas sārtas pēdas; šaubīties vairs nevarēja: viņa zirgs bija ievainots.

Šis nelaimes gadījums laikam stipri sarūgtināja jauno cilvēku, un viņš acīmredzot pārdomāja, ko nu darīt. Tad, lai gan ceļu klāja sniega kārta, viņam likās, ka dzird zirgu pakavu dunoņu. Viņš brīdi klausījās, lai no­skaidrotu, vai nekļūdās. Pārliecinājies, ka daži jātnieki dodas šurp pa to pašu ceļu, pa kuru jāja viņš, un juzdams, ka šie cilvēki, ja tie dzītos pakaļ, viņu panāktu, jauneklis tūlīt izšķīrās, ko darīt. Viņš žigli uzkāpa zirgam mugurā, novirzīja to soļus desmit sāņus no ceļa, novietojās aiz dažiem apgāztiem kokiem, ielika padusē kailo zobenu, izņēma no maksts pistoli un sāka gaidīt.

Tiešām, jātnieki drāzās šurp pilnā sparā, un lai gan bija nakts, varēja saskatīt viņu tumšos mēteļus un viena jātnieka balto zirgu. Viņi bija četri, un tie jāja klusēdami. Nepazīstamais jauneklis savukārt aizturēja elpu, un zirgs, it kā saprazdams viņa saimniekam draudošās briesmas, palika tik­pat nekustīgs un kluss.

Nedzirdēdami nekādu troksni, jātnieki pajāja garām koku grupai, kas slēpa zirgu un jātnieku. Viņš jau nodomāja, ka atkratījies no šiem ne­patīkamajiem ceļiniekiem, lai tie būtu kas būdami, kad piepeši tie ap­stājās. Tas, kas likās esam viņu vadonis, nokāpa no zirga, izņēma no mēteļa apakšas vējlukturi, aizdedzināja to un apgaismoja ceļu. Uz ceļa vairs nebija redzamas pēdas, kurām tie līdz šim sekoja, tāpēc viņi no­sprieda, ka ir aizjājuši garām. Jātnieki griezās atpakaļ un ieraudzīja vietu, kur zirgs ar savu jātnieku bija novirzījušies no ceļa. Paspēris dažus soļus uz priekšu, tas, kurš nesa vējlukturi, pacēla to pret koku grupu; aiz tiem viņi tūlīt saskatīja kādu jātnieku, kaut gan tas ar savu zirgu stāvēja kluss un nekustīgs.

Tūdaļ atskanēja uzvilkto pistoļu krakšķi.

— Hallo, kungi, kas jūs esat un ko vēlaties? — jātnieks uz ievainotā zirga ierunājās pirmais.

— Tas ir viņš, — nomurmināja divas vai trīs balsis. — Mēs neesam maldījušies.

Tad vīrs ar vējlukturi tuvojās nepazīstamajam jātniekam.

— Vēl vienu soli, un es jūs nošaušu, — iesaucās1 jātnieks. — Ne­kavējoties nosauciet savus vārdus, lai es zinātu, ar ko man darīšana!

— Nešaujiet nevienu, Šanlē kungs, un klausiet mani — lieciet savas pistoles atpakaļ makstī! — mierīgā balsī noteica vīrs ar vējlukturi.

— Ak, tas esat jūs, marķīz Ponkalek? — atbildēja tas, kuru nosauca par Šanlē.

— Jā, tas esmu es.

— Un ko jūs te meklējat, lūdzu?

— Gribam lūgt dažus paskaidrojumus par jūsu rīcību. Lūdzu, nāciet tuvāk un atbildiet!

— Šis uzaicinājums izteikts ļoti dīvainā formā, marķīz. Vai jūs ne­varētu — ja gribat, lai es atbildu — ietērpt to citos vārdos un citos toņos.

— Nāciet šurp, Gaston! — sacīja kāda cita balss. — Mums tiešām jārunā ar jums, mans mīļais.

— Ahā, es pazīstu jūs pēc balss, Monluī, — atbildēja Šanlē. — Bet es atzīstos, ka neesmu pieradis pie Ponkaleka kunga manierēm.

— Manas manieres ir tādas, kādas parasti ir brīvam un vaļsirdīgam bretonim, kuram nav nekas jāslēpj no saviem draugiem un kurš netielējas, ja viņam kaut ko jautā tikpat vaļsirdīgi, kā viņš jautā citiem.

— Es pievienojos Monluī un lūdzu Gastonu izskaidroties draudzīgi, — sacīja kāda cita balss. — Man šķiet, ka mūsu galvenā interese nebūt nav karot savā starpā.

— Pateicos, Kuedik, — sacīja jātnieks. — Arī es domāju tāpat, un tāpēc — te es esmu.

Tiešām, pēc šiem miermīlīgajiem vārdiem jaunais cilvēks iebāza pis­toli somā un zobenu makstī, piegāja pie jātnieku grupas ceļa vidū un gaidīja sarunu rezultātu.

— Talneta kungs, — sacīja marķīzs Ponkaleks tāda cilvēka tonī, kurš ieguvis vai kuram piešķirtas tiesības pavēlēt, — stāviet sardzē, lai neviens nepamanīts nevarētu mums tuvoties!

Talnets tūlīt paklausīja pavēlei un sāka jādelēt ar lielu līkumu ap visu šo grupu, vērīgi skatīdamies un ausīdamies visapkārt.

— Un tagad izdzēsīsim vējlukturi, jo esam atraduši to, ko meklējām, — noteica marķīzs Ponkaleks, kāpdams zirgam mugurā.

— Kungi, — iesāka Šanlē, — atļaujiet teikt, ka tas viss, kas patlaban norisinās, man ir kaut kas neparasts. Liekas, ka jūs tiešām sekojat man. Jūs sakāt, ka meklējat mani. Jūs esat mani atraduši un varat izdzēst savu vējlukturi. Ko tas viss nozīmē? Ja tas ir joks, tad jāatzīst, ka tam iz­raudzīts ļoti nepiemērots laiks un vieta.

— Nē, Šanlē kungs, tas nemaz nav joks, tā ir nopratināšana, — mar­ķīzs Ponkaleks atbildēja savā skarbajā un strupajā tonī.

— Nopratināšana? — atkārtoja chevalier Šanlē un sarauca uzacis.

— Tas nozīmē — paskaidrojumi, — piebilda Monluī.

— Nopratināšana vai paskaidrojumi — viss viens, — sacīja Ponka­leks. — Apstākļi ir pārāk nopietni, lai nodarbotos ar jūtām vai tielētos ap vārdiem. Nopratināšana vai paskaidrojumi — es atkārtoju — viss viens, atbildiet tikai uz mūsu jautājumiem, Šanlē kungs!

— Jūsu pavēles ir skarbas, marķīz, — aizrādīja chevalier Šanlē.

— Ja es pavēlu, tad man ir tiesības to darīt! Vai esmu jūsu priekš­nieks, vai neesmu?

— Tā ir — jūs tas esat. Bet tas nedod iemeslu aizmirst pieklājību, kāda nepieciešama starp muižniekiem.

— Šanlē kungs, Šanlē kungs, visi šie iebildumi ļoti atgādina atrunas. Jūs esat zvērējis paklausīt — paklausiet!

— Esmu zvērējis paklausīt, bet ne kā sulainis.

— Jūs esat zvērējis paklausīt verdziski. Tātad paklausiet! Ja ne — jūs izbaudīsit savas nepaklausības sekas.

— Marķīza kungs!

— Mīļo man, — iejaucās Monluī. — Runā, es tevi lūdzu, un jo āt­rāk, jo labāk! Ar vienu savu vārdu tu vari izgaisināt visas mūsu aizdomas.

— Visas aizdomas! — iesaucās Gastons, bāls un drebēdams aiz dusmām. — Jūs mani turat aizdomās?

— Bez šaubām, mēs jūs turam aizdomās, — savā skarbajā vaļsirdībā noteica Ponkaleks. — Vai tad jūs domājat, ka mēs šādā laikā būtu se­kojuši jums pa pēdām, ja nebūtu turējuši jūs aizdomās?

— O, tā ir cita lieta, marķīz, — dzestri noteica Gastons. — Izsakiet savas aizdomas, es klausos!

— Chevalier, atcerieties faktus! Mēs bijām četri sazvērnieki, mēs neprasījām jūsu atbalstu. Jūs pats mums piedāvājaties, teikdams, ka gri­bot palīdzēt mums ne tikai vispārības labā, bet arī tāpēc, ka jums jā­atriebj personīgs apvainojums. Vai tā jūs ieradāties pie mums?

— Taisnība.

— Tad mēs jūs uzņēmām savā vidū kā draugu, kā brāli. Izstāstījām par visām savām cerībām, uzticējām jums visus savus plānus. Vēl vairāk, liktenis izraudzīja jūs par visderīgākā un viscēlākā uzbrukuma realizētāju. Ikviens no mums piedāvājās stāties jūsu vietā, bet jūs noraidījāt. Vai tais­nība?

— Ikviens jūsu vārds ir tīra patiesība, marķīz.

— Šorīt mēs vilkām lozes… šovakar jums vajadzēja doties uz Parīzi… Bet kur mēs jūs atrodam? Uz Klišonas lielceļa, bet Klišonā dzīvo Bre- taņas neatkarības nāvīgākie ienaidnieki, tur dzīvo maršals Monteskjū, mū­su niknākais pretinieks.

— Ak tā! — nicīgi noteica Gastons.

— Atbildiet vaļsirdīgi un nevis ar nicīgiem smīniem. Atbildiet, Šanlē kungs, es jums pavēlu, atbildiet!

— Dieva dēļ, Gaston, atbildiet! — reizē piebalsoja Kuediks un Mon­luī.

— Ko lai es jums atbildu?

— Atbildiet par savu biežo prombūtni beidzamo divu mēnešu laikā, par savu noslēpumaino dzīvesveidu, atsakoties reizi vai divreiz nedēļā pie­dalīties mūsu nakts sanāksmēs. Nu, Gaston, mēs vaļsirdīgi atzīstamies: šī jūsu neierašanās, šī jūsu noslēpumainība vērš mūs nemierīgus. Tātad, vie­nu vārdu, Gaston — un mēs vairs nešaubīsimies.

— Jūs pats saprotat, ka bijāt vainīgs, Šanlē kungs, jo neturpinājāt ceļu, bet slēpāties.

— Es neturpināju ceļu tāpēc, ka mans zirgs ir ievainots. Jūs to varat redzēt pēc asinīm, kas sārto sniegu!

— Bet kāpēc jūs slēpāties?

— Tāpēc, ka vispirms gribēju zināt, kas tie par cilvēkiem, kas man seko… Vai tad man, tāpat kā jums, nav jābīstas no apcietināšanas?

— Beidzot — kurp jūs devāties?

— Ja jūs būtu sekojuši man pa šo ceļu, jūs būtu pārliecinājušies, ka nejāju uz Klišonu.

— Bet uz Parīzi arī ne?

— Kungi, lūdzu, ticiet man un esat saudzīgi pret manu noslēpumu… Tas ir jauna cilvēka noslēpums, kas skar ne tikai manu, bet arī kādas citas personas godu. Un varbūt jūs nezināt, ka mana smalkjūtība šajā jautājumā ir ārkārtīga, pat pārspīlēt^.

— Tātad mīlas noslēpums? — jautāja Monluī.

— Jā, kungi, turklāt pirmās mīlas noslēpums, — atbildēja Gastons.

— Tās visas ir atrunas! — iesaucās Ponkaleks.

— Marķiz! — augstprātīgi iesaucās Gastons.

— Ar to pārāk maz pateikts, mans draugs, — ierunājās Kuediks. — Kā lai ticam, ka tu dodies uz satikšanos šādā riebīgā laikā un ka šī satikšanās nav norunāta Klišonā, ja divu jūdžu apkārtnē nav nevienas pilsoņa mītnes, izņemot augustīņu klosteri.

— Šanlē kungs, — sacīja marķīzs Ponkaleks ļoti uztrauktā balsī. — Jūs zvērējāt paklausīt man kā savam pavadonim, un ar miesu un dvēseli kalpot mūsu svētajai idejai. Šanlē kungs, esam uzsākuši nopietnu lietu. Mēs riskējam ar savu labklājību, ar savu brīvību, ar savu dzīvību, vēl vairāk — ar savu godu. Vai gribat atbildēt noteikti un skaidri uz jau­tājumiem, ko uzdošu jums visu mūsu vārdā, un atbildēt tā, lai mums nebūtu vairs nekādu šaubu? Ja ne,. Šanlē kungs, — dodu jums savu muiž­nieka godavārdu, ka izmantošu tiesības lemt par jūsu dzīvību vai nāvi, kam jūs pats esat labprātīgi piekritis. Es atkārtoju: muižnieka godavārds — es jums ielaidīšu lodi pierē!

Šiem vārdiem sekoja drūms un dziļš klusums. Nepacēlās neviena balss, lai aizstāvētu Gastonu.

Viņš cieši pavērās pēc kārtas visos savos draugos, bet tie visi no­vērsās.

Tad chevalier sacīja aizkustinātā balsī:

— Marķīz, jūs ne tikai apvainojat mani ar savām aizdomām, bet sa­dragājat arī manu sirdi, teikdams, ka šīs aizdomas es varu izkliedēt tikai atklājot jums savu noslēpumu.

To sacīdams, viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu ar zīmuli, ierakstīja steigā dažus vārdus un izplēsa lapiņu, uz kuras šie vārdi bija uzrakstīti.

— Lūk, te ir noslēpums, ko jūs gribat uzzināt. Es to turu vienā rokā, bet otrā paņemu pielādētu pistoli. Vai gribat dot man gandarījumu par pirmītējo apvainojumu? Ja nē, dodu jums savukārt muižnieka godavārdu, ka pats ielaidīšu sev lodi pierē. Kad būšu miris, jūs atlieksit manus pirk­stus un izlasīsit šo zīmīti. Un tad jūs redzēsit, vai biju pelnījis, ka mani tur šādās aizdomās.

Un Gastons pielika pistoli pie deniņiem tik aukstasinīgā apņēmībā, kas liecināja: šiem vārdiem tūlīt sekos darbi.

— Gaston, Gaston! — iesaucās Monluī, bet Kuediks satvēra viņa ro­ku. — Rimsties, Dieva dēļ! Marķīz, viņš izdarīs to, ko teica! Piedodiet viņam, un viņš jums izstāstīs visu. Vai ne, Gaston, tu nekā neslēpsi sa­viem brāļiem, kad tie savu sievu un bērnu vārdā lūgs tevi izstāstīt viņiem visu?

— Protams, — iesaucās arī marķīzs. — Protams, es viņam piedodu! Vēl vairāk — es viņu mīlu. Viņš to ļoti labi zina, velns pārāks! Lai tikai viņš pierāda savu nevainību, un es viņam došu pienācīgu gandarījumu. Bet pirms tam — nekā. Viņš ir jauns, viņam nav neviena piederīgā, vi­ņam nav sievas, bērnu un mātes, ar kuru labklājību un laimi būtu jāriskē. Viņš riskē tikai ar savu dzīvību, un divdesmit gadu vecumā to var darīt. Bet līdz ar savu dzīvību viņš apdraud mūsējās. Tādēļ, lai viņš pasaka tikai vienu vārdu, vienu vienīgu vārdu, lai viņš sniedz mums vienu ticamu pierādījumu — un es pirmais viņu apkampšu.

— Labi, marķīz! — noteica Gastons pēc īsa klusuma brīža. — Se­kojiet man un jūs būsit apmierināts.

— Un mēs? — iejautājās Monluī un Kuediks.

— Nāciet arī jūs, kungi! Jūs visi esat džentlmeņi, un, uzticēdams savu noslēpumu četriem, es neriskēju vairāk, kā uzticēdams to tikai vienam.

Marķīzs pasauca Talnetu, kas visu laiku stāvēja sardzē. Tas piebie­drojās pārējiem un sekoja jauneklim, nejautādams, kas te nupat ir noticis. Tad visi pieci jātnieki turpināja ceļu, bet jāja lēnāk, jo Gastona zirgs stipri kliboja. Jauneklis veda viņus uz klosteri, ko mēs jau pazīstam. Pēc pusstundas viņi nokļuva pie mazās upītes krastiem. Desmit soļu attālumā no dzelzs vārtiņiem Gastons apstājās.

— Šī ir tā vieta, — viņš sacīja.

— Šeit?

— Šajā augustīņu klosterī?

— Tepat, mani kungi. Šajā klosterī dzīvo meitene, ko mīlu jau veselu gadu. Ieraudzīju to dievlūdzēju gājienā Nantē. Arī viņa mani ievēroja, es tai sekoju, uzzināju, kur viņa dzīvo un iesūtīju tai vēstuli.

— Bet kā jūs satiekaties? — painteresējās marķīzs.

— Ar simt luidoriem es ieguvu dārznieka labvēlību; viņš man iedeva šo dzelzs vārtiņu otro atslēgu. Vasarā es ar laiviņu piebraucu pie klostera mūriem. Desmit pēdu augstumā virs ūdens līmeņa atrodas lodziņš, pie kura viņa mani gaida. Ja būtu gaišāks, jūs no šejienes varētu to saskatīt. Bet es to redzu arī tumsā.

— Jā, es saprotu, kā jūs iekārtojaties vasarā, bet tagad vairs nevar irties ar laiviņu, — iebilda marķīzs.

— Taisnība, mani kungi, laiviņa neder, toties šovakar ezeru klāj plā­na ledus kārta. Došos pie viņas pa ledu. Varbūt tas ielūzīs man zem kājām un es pazudīšu. Jo labāk: tad, es ceru, līdz ar mani zudīs arī jūsu aizdomas.

— It kā smags akmens novēlās man no krūtīm, — sacīja Monluī. — Ak, mans nabaga Gaston, cik es esmu laimīgs! Jo neaizmirsti, ka mēs ar Kuediku galvojām par tevi.

— Ak, chevalier, piedodiet, noskūpstiet mani! — iesaucās marķīzs.

— Labprāt, marķīz, bet jūs izpostījāt daļu no manas laimes.

— Kā tā?

— Ak vai, es gribēju, kaut par manu mīlu zinātu tikai es pats. Man tik ļoti vajadzīgas ilūzijas un drosme! Vai tad es neatstāšu viņu šonakt, lai nekad vairs neredzētu?

— Nevar zināt, chevalier. Man šķiet, jūs pārāk bēdīgi vērtējat nā­kotni.

— Es zinu, ko runāju, Monluī.

— Ja jūsu pasākums izdosies, un, ņemot vērā jūsu drosmi, noteiktību un aukstasinību, tam ir jāizdodas, tad Francija būs brīva. Francija būs pateicīga jums par atgūto brīvību, un jūs varēsit sasniegt visu, ko vien vēlaties.

— Ak, marķīz, ja mans pasākums izdosies, tas notiks jūsu labā. Bet mans liktenis jau iepriekš ir zināms.

— Nu, nu, chevalier, drosmi! Bet pagaidām atļaujiet mums mazliet pavērot jūsu mīlas gaitas.

— Jūs man vēl neticat, marķīz?

— Es vienmēr esmu neticīgs, mīļo Gaston. Neuzticos arī pats sev, un pēc tam, kad jūs visi iecēlāt mani par savu vadoni, šī neuzticība ir viegli saprotama. Uz mani gulstas visa atbildība, un man jābūt nomodā par jums arī pret jūsu gribu.

— Lai būtu kā būdams, marķīz, skatieties! Es tikpat ļoti steidzos nokļūt līdz klostera mūrim, kā jūs gribat redzēt mani tur nokļūstam. Tā­pēc nelikšu jums ilgi gaidīt.

Gastons piesēja savu zirgu pie koka, pārsvieda upītei kādu dēli, kas izveidoja it kā tiltu, un atslēdza dzelzs vārtiņus. Kādu laiciņu viņš soļoja gar dzīvžogiem, lai attālinātos no tās vietas, kur upes straume neļāva ezeram aizsalt, tad uzkāpa uz ledus. Tūlīt ari atskanēja dobja krakšķē- šana.

— Dieva dēļ, Gaston, uzmanies! — iesaucās Monluī, klusinādams balsi.

— Lai Dievs žēlīgs! Skatieties, marķīz!

— Gaston, — sauca Ponkaleks. — Es jums ticu, es jums ticu!

— Tas tikai pavairo manu drosmi, — atbildēja jauneklis.

— Un tagad, Gaston, vienu vienīgu vārdu: kad dosities ceļā?

— Rīt ap šādu laiku, marķīz, es, droši vien, būšu jau nojājis div­desmit piecas vai trīsdesmit jūdzes pa Parīzes lielceļu.

— Bet tagad griezieties atpakaļ, lai mēs varētu jūs apkampt un at­vadīties! Nāciet, Gaston.

— Ar vislielāko prieku.

Un jauneklis griezās atpakaļ. Visi četri jātnieki pēc kārtas sirsnīgi apkampa viņu, bet pēc tam pagaidīja, kamēr bīstamais gājiens bija galā. Ja jauneklim būtu gadījusies nelaime, viņi būtu steigušies tam palīgā.