Reģenta meita

XXI Izpaužas rase

Atgriezies no Konferences vaļņa un iegājis savā istabā Burdonē ielā, Gastons ieraudzīja Lažonkjēru, kas bija novietojies pie krāsns un garšoja pudeli Alikantes vīna, ko nupat bija atkorķējis.

— Nu, chevalier, kā patīk mana istaba? — viņš jautāja, ieraudzī­dams Gastonu. — Tā ir diezgan ērta, vai ne? Apsēdieties un iebaudiet šo vīnu, tas ir tikpat vērtīgs kā vislabākais Ruso šķirnes! Vai pazināt Ruso? Nē, jūs esat no provinces, un Bretaņā vīnu nedzer. Tur dzer sidru, pinetu un alu. Es tur varēju dzert tikai degvīnu, vienīgi to es varēju tur atrast.

Gastons nekā neatbildēja, jo pat neklausījās, ko Lažonkjērs viņam teica. Tik ļoti viņš bija aizņemts ar vienu vienīgu domu. Gluži nobažījies viņš iekrita krēslā, burzīdams savu svārku kabatā Helēnas pirmo vēstuli.

6 3aK. 145

„Kur viņa ir?" viņš pats sev jautāja. „Vai milzīgā, bezgalīgā Parīze uz mūžu noslēps viņu? Ai man, kam nav ne varas, ne piedzīvojumu, rodas pārāk daudz grūtību uzreiz."

Lažonkjērs lasīja šīs domas jaunā cilvēka sirdī tikpat viegli, it kā viņa ķermenis, kas to aptvēra, būtu no stikla. Un viņš sacīja:

— Starp citu, chevalier, te jums ir kāda vēstule.

— No Bretaņas? — trīcēdams jautāja chevalier.

— Nē, no Parīzes. Jauks, sīks rokraksts. Tā vien liekas, ka to ir

rakstījusi sieviete.

— Kur tā ir? — iesaucās Gastons.

— Pajautājiet mūsu saimniekam. Kad nupat nācu iekšā, viņš to gro­zīja pirkstos.

— Dodiet, dodiet! — sauca Gastons, iedrāzdamies kopīgajā zālē.

— Ko vēlas, chevalier kungs? — ar savu parasto laipnību jautāja Tapēns.

— Nu, šo vēstuli!

— Kādu vēstuli?

— Vēstuli, kuru jūs saņēmāt priekš manis.

— Ak, atvainojiet, cienītais monsieur. Kā es to varēju aizmirst! Un viņš izvilka no kabatas vēstuli un iedeva Gastonam.

Pa tam viltus Lažonkjērs noteica:

— Nabaga muļķis! Un šādi vientieši jaucas iekšā sazvērestībā! Gluži tāpat kā d'Armantāls. Viņi grib nodarboties reizē ar politiku un mīlu. Trīskārtēji muļķi! Kāpēc viņi neiet darīt vienu pie Fijona, tad viņi ne­beigtu otru Grēvā. Bet galu galā, mums labāk, ja viņi ir tādi.

Gastons atgriezās pavisam līksms, lasīdams, pārlasīdams un burto­dams Helēnas vēstuli:

„Svētā Antuāna priekšpilsētas ielā, balta māja, aiz kokiem, papeles, man šķiet. Numuru es nevarēju saredzēt, bet tā ir trīsdesmit pirmā vai trīsdesmit otrā māja pa kreisi. Pa labi paliek kāda pils ar torņiem, kas izskatās pēc cietuma."

— O, — iesaucās Gastons. — Gan es viņu atradīšu, šī pils ir Bastīlija.

Šos beidzamos vārdus viņš sacīja, lai Dibuā dzirdētu.

— Velns lai rauj, es domāju gan, ka tu viņu atradīsi, jo es pats tevi tur aizvedīšu, — norūca Dibuā.

Gastons paskatījās savā pulkstenī. Pirms satikšanās Bakā ielas mājā viņam bija vēl vairāk kā divas stundas laika. Viņš paņēma cepuri, kuru ienākot bija nolicis un krēsla, un dzīrās iet ārā.

— Nu, vai tad mēs laižamies projām? — jautāja Dibuā.

— Neatliekamas darīšanas.

— Un mūsu satikšanos pulkstens vienpadsmitos?

— Vēl nav deviņi. Esiet mierīgs, es būšu atpakaļ.

— Vai neesmu jums vajadzīgs?

— Pateicos.

— Ja gatavojaties nolaupīt kādu mazu meiču — es tās lietas diezgan labi protu un varētu jums palīdzēt.

— Pateicos, — sacīja Gastons un negribot nosarka. — Par to nav runa.

Dibuā caur zobiem svilpoja kādu melodiju, kā daždien cilvēks, kas piešķir atbildēm pienācīgo vērtību.

— Vai sastapšu jūs šeit? — jautāja Gastons.

— Nezinu, varbūt arī es pameklēšu kādu daiļu dāmu, kas interesējas par mani. Bet lai būtu kā būdams, norunātā stundā jūs sastapsit šeit to pašu cilvēku, ko vakar, ar to pašu karieti un kučieri.

Gastons steigšus atvadījās no sava sabiedrotā. Nevainīgo kapsētas stū­rī viņš iekāpa kādā fiakrā un lika aizvest sevi uz Svētā Antuāna ielu.

Pie divdesmitās mājas viņš izkāpa, pavēlēja kučierim braukt nopakaļ, tad devās uz priekšu, pētīdams visu kreiso ielas pusi. Drīz vien viņš atra­dās pie lielas mūra sētas, kurai pāri pacēlās augstu un biezi salapojušu papeļu galotnes. Šī māja tik labi saskanēja ar Helēnas aprakstu, ka viņš vairs nešaubījās: jaunā meitene ir šeit.

Bet nu sākās grūtības. Šajos mūros nebija nevienas spraugas, pie vār­tiem ne āmuriņa, ne zvana. To nemaz nevajadzētu elegantiem ļaudīm, kuru kurjeri auļoja viņiem pa priekšu. Tie piedauzītu pie durvīm, kuras gribēja atvērt, ar savu spieķu sudraba rokturiem. Gastons būtu izticis bez kurjeriem un būtu piedauzījis vai nu ar kāju, vai ar akmeni, bet viņš baidījās, ka tas varbūt ir aizliegts un ka viņu neaizraida projām. Tāpēc 6* viņš pavēlēja kučierim apstāties. Viņš gribēja ar pazīstamu signālu darīt zināmu Helēnai, ka viņš ir ieradies. Tāpēc viņš devās pa kādu mazu ieliņu, kuras vienā pusē atradās šīs mājas sānu daļa. Piegājis, cik vien iespējams tuvu, pie kāda atvērta loga, kas izgāja uz dārzu, viņš pielika rokas pie mutes un visiem spēkiem imitēja ūpja vaidu.

Helēna nodrebēja, viņa pazina šo kliedzienu, kas atskanējis vienas vai divu jūdžu attālumā Bretaņas kārklos. Viņai likās, ka vēl atrodas Kli­šonas klosterī un ka laiviņa, kurā sēdēja chevalier un kura slīdēja uz priekšu, klusu airu vēzienu dzīta, piestās zem viņas loga starp niedrām un meldriem. Šis kliedziens, kas atskanēja aiz mūra sētas un nokļuva līdz viņas dzirdei, vēstīja par gaidītā Gastona klātbūtni. Tāpēc viņa tūlīt stei­dzās pie loga: jaunais cilvēks stāvēja aiz sētas.

Helēna un viņš apmainījās zīmēm, kas gribēja izteikt, no vienas pu­ses: „Es jūs gaidīju", bet no otras — „Esmu klāt!" Tad viņa atgriezās istabā un pakratīja zvanu — Deroša kundze žēlīgi bija atvēlējusi viņai šo zvanu, protams, pavisam citiem nolūkiem — tik spēcīgi, ka steigšus at­skrēja ne tikai Deroša kundze, bet arī istabene un sulainis.

— Atveriet vārtus uz ielu, — pavēlēja Helēna. — Pie šiem vārtiem atrodas kāds, ko es gaidu.

— Palieciet! — Deroša kundze teica sulainim, kas jau dzīrās paklausīt. — Es pati gribu redzēt, kas tā ir par personu.

— Veltas pūles, madame, es to pazīstu un jau teicu, ka gaidu viņu.

— Un tomēr, ja nu jaunkundze nedrīkstētu viņu pieņemt, — sacīja Deroša kundze, cenzdamās runāt laipni.

— Neesmu vairs klosterī, madamc, un neesmu vēl arī cietumā, — atbildēja Helēna. — Es pieņemšu tos, kurus vēlēšos!

— Bet vai drīkstu vismaz zināt, kas tā ir par personu?

— Man nav nekas pretim. Tā ir tā pati persona, kuru es jau pieņēmu Rambuijē.

— De Livrī kungs?

— De Livrī kungs.

— Es esmu saņēmusi noteiktu pavēli nelaist šo jaunekli pie jums.

— Bet es jums pavēlu uz vietas ievest viņu pie manis.

— Jaunkundze, jūs neklausāt savam tēvam, — sacīja Deroša kundze, pa pusei nikni, pa pusei godbijīgi.

— Manam tēvam tc nekas nav jāredz, un sevišķi ar jūsu acīm, ma­dame]

— Un tomēr, kas ir noteicējs par jūsu likteni?

— Es! Vienīgi es! — iesaucās Helēna, saceldamās pret svešo gribu, ko viņai gribēja uzspiest.

— Jaunkundze, es apzvēru, ka jūsu tēva kungs…

— Mans tēvs attaisnos manu rīcību, ja viņš ir mans tēvs.

Šis vārds, ko viņa izteica īstā ķeizarienes pašlepnumā, skanēja tik valdonīgi, ka Deroša kundze apklusa un palika nekustīgi stāvam. Tāpat izturējās arī kalpotāji, kas vēroja šo sarunu.

— Nu, es pavēlēju atvērt vārtus! Vai manām pavēlēm neklausīs? — sacīja Helēna.

Neviens nepakustējās. Kalpotāji gaidīja guvernantes rīkojumu.

Helēna nicīgi pasmaidīja un, negribēdama zaudēt savu autoritāti kal­potāju priekšā, pamāja ar roku tik valdonīgu žestu, ka Deroša kundze t atslēdza durvis, pie kurām stāvēja, un atbrīvoja viņai ceļu. Tad Helēna lēnā un cēlā gaitā devās lejup pa kāpnēm, bet viņai nopakaļis Deroša kundze, kas bija kā pārakmeņojusies, redzot šādu gribasspēku meitenē, kas tikai pirms divpadsmit dienām iznākusi no sava klostera.

— Bet tā taču ir karaliene, — sacīja istabene, sekodama Deroša kun­dzei. — Es gan būtu gājusi atvērt vārtiņus, ja viņa pati nebūtu to darījusi.

— Ak, vai! — nopūtās vecā guvernante. — Tāda ir visa viņas ģimene.

— Jūs tātad pazīstat šo ģimeni? — pārsteigta iesaucās istabene.

— Jā, — atbildēja Deroša kundze, kas pamanīja, ka izteikusi pārāk daudz. — Es senāk pazinu marķīzu, viņas tēvu.

Pa to laiku Helēna bija nokāpusi lejā pa āra kāpnēm, izgājusi cauri pagalmam un piespiedusi atdarīt vārtus. Aiz tiem stāvēja Gastons.

— Nāciet, mans draugs! — sacīja Helēna.

Gastons gāja viņai līdzi. Vārti aizvērās aiz viņiem, un abi iegāja apakšstāva telpās.

— Jūs mani saucāt, Helēn, un es atsteidzos šurp, — viņai sacīja jau­neklis. — Vai jums no kaut kā ir jābaidās? Vai jums draud kādas briesmas?

— Paskatieties visapkārt un spriediet pats! — atbildēja Helēna.

Abi jaunieši atradās telpā, kur mēs ievedām lasītāju, sekodami re­ģentam un Dibuā, kad tas gribēja parādīt hercogam viņa dēla uzdzīvi.

Tas bija jauks buduārs līdzās ēdamzālei, ar kuru, kā lasītājs atcerēsies, to savienoja ne tikai divas durvis, bet arī velvēta sprauga, aizsegta ar visretākajām, viskrāšņākajām, vissmaržīgākajām puķēm. Mazais buduārs bija pārvilkts ar zilu satinu, ko rotāja rozes ar sudraba lapiņām. Durvju augšdaļā Klods Ordrāns bija attēlojis Veneras gaitas četrās gleznās: viņas dzimšana, kur tā kaila parādās viļņa galotnē; viņas mīlas dēkas ar Ado- nisu; sacensība ar Psihi, ko tā lika šaust ar rīkstēm; un, beidzot, viņas atmoda Marsa skaujās, zem Vulkāna izliktajiem tīkliem. Sienu tapsējumi veidoja līdzīgas epizodes, bet tik maigās kontūrās, tik kairi kaislā iz­teiksmē, ka nevarēja būt šaubu, kādiem nolūkiem šis mazais buduārs ie­rīkots.

Nosē savā vientiesībā apgalvoja reģentam, ka šīs gleznas ieturētas tīrā Mentenonas stilā, bet ar tām pietika, lai jaunā meitene nobītos.

— Gaston, vai jums tiešām bija taisnība, kad teicāt man, lai neuzticos šim cilvēkam, kas stādījās man priekšā kā mans tēvs? Tiešām, man te vēl vairāk bail nekā Rambuijē.

Gastons citu pēc citas apskatīja visas gleznas, sarkdams un bālēdams par to, ka atradās cilvēks, kas ar šādiem līdzekļiem cerēja satraukt He­lēnas jutekļus. Tad viņš iegāja ēdamzālē un apskatīja to visos sīkumos — tāpat kā buduāru. Tas bija to pašu erotisko gleznu un saldkairo teiksmu turpinājums. No turienes abi izgāja dārzā. Tur ik uz soļa bija redzamas statujas un teļu grupas, kas šķita esam marmora epizodes, ko mākslinieks aizmirsis attēlot gleznās.

Nākot atpakaļ, viņi sastapa Deroša kundzi, kas abus neizlaida no acīm. Viņa pacēla rokas pret debesīm un izmisusi iesaucās:

— Ak, Dievs, ko nodomās monscigncurV.

Šie vārdi atraisīja vētru, kas sen jau krājās Gastona krūtīs.

— Monseigneur! — viņš iesaucās. — Jūs dzirdējāt, Helēna: „Mon- scigneurV1 Jums bija iemesls bažītais, un jūsu šķīstais instinkts vēstīja jums briesmas. Šī mājiņa pieder kādam no tiem lielajiem izvirtuļiem, kas pērk baudu, aptraipot godu. Nekad neesmu redzējis šīs grēka mītnes, Helēna, bet es nojaušu, ka tādas tās ir. Šīs gleznas, šīs statujas, šīs freskas, šī noslēpumainā pusgaisma, kas tik tikko iespīd šajās istabās; šie tornīši, kas rezervēti kalpotājiem, lai viņu klātbūtne netraucētu kunga iz- priccas — ticiet man, tas ir vairāk nekā vajadzīgs, lai es visu saprastu. Dieva dēļ, neļaujiet sevi vairs krāpt, Helēna! Man bija taisnība, kad pa­redzēju briesmas Rambuijē. Te jums ir iemesls baidīties.

— Mans Dievs! — iesaucās Helēna. — Un ja nu šis vīrs ierodas! Ja viņš ar saviem kalpiem piespiež mūs palikt šeit!

— Neuztraucieties, Helēna, vai tad es neesmu te?

— Ak, Dievs! Ak, Dievs! Atteikties no šīs jaukās domas, ka man ir tēvs, aizstāvis, draugs!

— Ak vai, un kādā brīdī! Līdz ko jūs paliekat pasaulē viena pati! — iesaucās Gastons, neapdomīgi atklādams daļu no sava noslēpuma.

— Ko jūs teicāt, Gaston? Ko nozīmē šie drūmie vārdi?

— Neko… neko… — atbildēja jauneklis. — Daži nesakarīgi un ne­jauši vārdi, kuriem nav jāpiegriež vērība.

— Gaston, jūs no manis slēpjat kaut ko briesmīgu, bez šaubām, jo tajā brīdī, kad es zaudēju savu tēvu, jūs sakāt, ka atstāsit mani.

— Ak, Helēna, es atstāšu jūs tikai līdz ar savu dzīvību!

— Nu, jā, jums draud dzīvības briesmas, un jūs baidāties, ka mir­dams atstāsit mani vienu? Gaston, jūs nododat sevi. Jūs vairs neesat agrā­kais Gastons! Šodien, satiekoties ar mani, jūsu prieks bija apvaldīts. Zau­dējot mani vakar, jūs nejutāt sevišķi skaudras sāpes. Jums prātā svarīgāki plāni nekā jūsu sirdī. Kaut kas, pašlepnums vai godkāre, nomāc jūsu mīlu. Redziet, tagad jūs pat nobālat! Ar savu klusēšanu jūs satriecat ma­nu sirdi!

— Nekas tamlīdzīgs, Helēna, es jums zvēru! Tiešām, vai man nāv iemesls noskumt pēc visa tā, kas ar mums ir noticis, pēc tam, kad jūs viena un neaizsargāta esat ievietota šajā ļaunajā mājā, bet es nezinu, kā jūs aizstāvēt! Jo, bez šaubām, šim vīram ir vara. Bretaņā man būtu draugi un divsimt zemnieku, kas mani aizstāvētu, bet šeit man nav neviena.

— Vai tikai tas, Gaston?

— Man šķiet, arī tas jau ir pārāk daudz.

— Nē, Gaston, jo tūlīt pat mēs atstāsim šo māju.

Gastons nobālēja. Helēna nodūra acis, ielika savu roku mīļotā cilvēka aukstajās un mitrajās rokās un sacīja:

— Lai redz visi šie cilvēki, kas mūs vēro, lai redz šī pērkamā sieviete, kas mani var tikai krāpt — Gaston, mēs no šejienes aiziesim abi reizē!

Gastona acis iemirdzējās priekā, bet tajā pašā bridī kāda drūma do­ma pārlaidās tām kā mākonis.

Helēna vēroja mīļotā cilvēka sejā šīs divas dažādās izteiksmes.

— Vai tad es neesmu jūsu sieva, Gaston? Vai tad mans gods nav arī jūsu gods? Dosimies projām!

— Bet ko darīt, kur jūs novietot?

— Gaston, es nekā nezinu, es nekā nevaru! Es nepazīstu Parīzi, ne­pazīstu pasauli, pazīstu tikai sevi un jūs. Jūs man atvērāt acis: es vairs neuzticos nekam un nevienam, izņemot jūsu godīgumu un mīlu!

Gastonam sirds sažņaudzās. Pirms sešiem mēnešiem viņš būtu atdevis savu dzīvību par šīs drosmīgās meitenes augstsirdīgo upuri.

— Helēna, pārdomājiet! Ja mēs maldāmies, ja šis vīrs tiešām ir jūsu tēvs…

— Gaston, jūs pats ieteicāt man neuzticēties šim tēvam, jūs to aiz­mirstat.

— Jā, jā. Helēna, jā! — iesaucās jauneklis. — Lai notiek kas notik­dams, dosimies projām! '

— Kurp mēs dosimies? — jautāja Helēna. — Jums nav jāatbild, Gaston; pietiek, ka jūs to zināt. Man ir tomēr pēdējais lūgums. Starp šīm neķītrajām freskām — cik savādi! — novietots arī kāds Kristus un Jaunavas attēls. Zvēriet pie šiem svētajiem attēliem, ka sargāsit savas sievas godu!

— Helēna, es neapvainošu jūs ar tādu zvērestu. Es ilgi vilcinājos pie­dāvāt jums to, ko jūs pirmā piedāvājāt šodien. Bagāts, laimīgs, drošs par tagadni, es noliktu jums pie kājām laimi, bagātību, itin visu, un rūpēs par nākotni paļautos uz Dievu. Bet šajā svinīgajā brīdī man jums jāsaka: nē, jūs neesat maldījusies. Jā, starp šodienu un rītdienu var nostāties drausmīgs notikums. To, ko varu jums piedāvāt, varu arī pateikt, Helēna: ja mans pasākums izdosies — var būt augsts stāvoklis un vara! Bet ja neizdodas — bēgšana, trimda, varbūt pat posts. Vai mīlat mani vai savu godu tik stipri, Helēna, ka varēsit visu to pārciest?

— Es esmu gatava, Gaston! Sakiet, lai eju jums līdzi, un es jums sekošu!

— Nu, labi, Helēna, es nepievilšu jūsu uzticību, varat būt pārlieci­nāta. Jūs nenāksit manā mājā, bet pie kādas personas, kas jūs aizstāvēs, ja būs vajadzīgs, un kas manā prombūtnē būs jums tēva vietā. Jo jūs iedomājaties atradusi tēvu, bet zaudējat to vēlreiz.

— Kas ir šī persona, Gaston? Tā nav neuzticība, bet ziņkāre, — piebilda meitene ar jauku smaidu.

— Kāds cilvēks, kurš man nekā nevar atteikt, Helēna, un kura gaitas saistītas ar manējām, kura dzīvība atkarīga no manējās un kurš atzīs, ka mana prasība, lai viņš gādā par jūsu mieru un drošību, ir visai lēta cena.

— Atkal noslēpums, Gaston?! Tiešām, jūs man iedvešat bailes par nākotni.

— Tas ir pēdējais noslēpums, Helēna. No šā brīža jums būs atklāta visa mana dzīve.

— Pateicos, Gaston!

— Un tagad esmu jūsu rīcībā, Helēna.

— Iesim!

Helēna paņēma chevalier roku un devās cauri salonam. Šajā salonā atradās Deroša kundze, pilnīgi sarāvusies aiz sašutuma, un steigā šņīpāja kādu vēstuli, kuras adresi varam gan iedomāties.

— Ak, Dievs! Jaunkundze, uz kurieni jūs ejat? Ko jūs darāt?

— Uz kurieni es eju?.. Es dodos projām! Ko es daru? Es bēgu no mājas, kurā mans gods ir apdraudēts.

— Kā! — iekliedzās vecā dāma, it kā kaut kāda atspere būtu uz­sviedusi to kājās. — Jūs aizejat kopā ar savu mīļāko!

— Jūs maldāties, madame, tas ir mans virs, — cēli atbildēja Helēna.

Deroša kundze šausmās sasita rokas gar saviem izdēdējušiem sāniem.

— Un tagad, — turpināja Helēna, — ja jums pazīstamā persona gribētu ar mani tikties, jūs atbildēsit: kaut esmu provinciāle un klostera audzēkne, es saskatīju šeit lamatas. Vai es izbēgšu no šejienes, vai mani meklēs - vismaz man līdzās atradīsies aizstāvis.

— Jūs neaiziesit no šejienes, jaunkundze, kaut man vajadzētu pie­lietot varu! — iesaucās Deroša kundze.

— Pamēģiniet, madame, — noteica Helēna tajā karaliskajā tonī, kas likās iedzimts.

— Hallo - Pikār, Kutirjē, Blaišo!

Atskrēja kalpotāji.

— Pirmo, kas man aizsprostos durvis, es nogalināšu, — aukstasinīgi noteica Gastons, izvilkdams no maksts savu brelona zobenu.

— Kāda velnišķīga galva! — iesaucās Deroša. — Ak, Šartra un Va- luā jaunkundzes, te es redzu jūs!

Abi jaunieši dzirdēja šo izsaucienu, bet nesaprata to.

— Mēs dodamies projām! Neaizmirstiet, madame, atkārtot vārdu pa vārdam to, ko es jums teicu, — piebilda Helēna.

Un, pieķērusies Gastona rokai, nosarkusi no prieka un lepnuma, dū­šīga kā senā amazone, jaunā meitene pavēlēja atdarīt vārtiņus uz ielu. Vārtsargs neuzdrošinājās pretoties. Gastons paņēma Helēnu zem rokas, aizvēra vārtus un lika piebraukt fiakram, kurā tas bija atbraucis šurp. Redzēdams, ka viņam grib sekot, Gastons paspēra dažus soļus pret kal­potājiem un sacīja skaļā balsī:

— Vēl divus soļus, un es izkliegšu par šo gadījumu un nodošu sevi un jaunkundzi godīgās publikas aizsardzībā.

Deroša nodomāja, ka Gastonam zināms viss noslēpums, un viņa bai­dījās, ka viņš nenorauj maskas.

Viņa nobijās un steigšus iegāja mājā.

Kalpotāji gāja viņai nopakaļ.

Kariete aizauļoja.

XXII

Kas notika Bakā ielas mājā, gaidot Gastonu

— Kā, monseigneur, jūs? — iesaucās Dibuā, ienākdams Bakā ielas mājas salonā un ieraudzīdams reģentu tajā pašā vietā, kur vakar.

— Jā, es, — atbildēja reģents. — Kas tur ko brīnīties? Vai tad ap pusdienlaiku man nav jāsatiekas ar chevalier'?

— Bet man likās, ka jūsu parakstītā pavēle izbeidz šādas apspriedes.

— Tu maldies, Dibuā! Gribēju vēl pēdējo reizi aprunāties ar šo na­baga jaunekli. Gribu mēģināt vēlreiz pierunāt viņu atteikties no sava pro­jekta.

— Un ja viņš atsakās no tā?

— Nu, labi, ja viņš atsakās, visam beigas: sazvērestības nav bijis, sa­zvērnieku nav bijis. Bet par nodomu nesoda!

— Ja viņa vietā būtu kāds cits, es neļautu jums tā rīkoties, bet ar šo — es saku: vicojiet vaļā.

— Vai tev liekas, ka viņš joprojām mēģinās īstenot savu plānu?

— O, esmu mierīgs, bet tikai tad, ja viņš būš galīgi atteicies no tā, vai ne? Kad būsit cieši pārliecināts, ka viņš katrā ziņā grib jūs nogalināt, jūs viņu nodosit manās rokās, vai ne?

— Jā, bet ne šeit.

— Kāpēc ne šeit?

— Man liekas, ka labāk arestēt viņu viesnīcā.

— Tur, viesnīcā „Mīlas muca", un lai viņu arestē Tapēns un Ar- žansona ļaudis? Neiespējami, monseigneur! Skandāls ar Burgijonu vēl ir svaigā atmiņā, visu dienu apkārtējie iedzīvotāji par to vien runāja. Kopš Tapēns sācis dot stingri pareizus mērus, neesmu vairs visai drošs, ka iedzīvotāji tic viņa priekšteča sirdstriekai. Šeit būtu labāk, monseigneur. Šī māja ir kurla un ar labu reputāciju.. Man šķiet, es jau teicu Jūsu Augstībai, ka te dzīvoja viena no manām mīļākajām. Četri vīri viegli tiks galā, tie jau novietoti šajā istabā. Es likšu viņiem samainīties vietām, ja jau Jūsu Augstība katrā ziņā grib to satikt: viņi to arestēs, nevis ienākot, bet izejot, tas ir viss. Pie durvīm gaidīs cita kariete, ne tā, kas viņu būs atvedusi šurp, un nogādās viņu Bastīlijā. Tādā kārtā kučieris, kas būs viņu atvedis, pat nezinās, kas ar viņu noticis. To zinās tikai Lonē, un viņš prot klusēt, par to es galvoju.

— Dari, kā gribi.

— Monseigneur zina manas paražas.

— Nelietis tāds!

— Bet man šķiet, ka monseigneur šādas nelietības tīri labi patīk.

— O, zinu, tev vienmēr būs taisnība.

— Bet pārējie?

— Kādi pārējie?

— Mūsu bretoņi: Ponkaleks, Kuediks, Taluets un Monluī?

— Ak, nelaimīgie! Tu zini viņu vārdus?

— Kā jums liekas: kāpēc tad es uzturējos viesnīcā „Mīlas muca"?

— Tie uzzinās, ka viņu līdzdalībnieks ir arestēts.

— No kā?

— Nu, nojaušot, ka viņiem vairs nav sakarnieka Parīzē, viņi, bez šau­bām, nodomās, ka nu kaut kas ir atgadījies.

— Phē, vai tad kapteinis Lažonkjērs nav te, lai viņus nomierinātu?

— Taisnība, bet viņi taču pazīs rokrakstu!

— Nav slikti teikts! Monseigneur sāk veidoties uz augšu. Bet Jūsu Augstība velti pūlas, kā saka Rasins. Pašreiz šiem Bretaņas kungiem ir jābūt arestētiem.

— Un kas nosūtījis pavēli?

— Es — velns lai parauj! Ne velti es taču esmu jūsu ministrs. Bez tam — jūs to parakstījāt.

— Es? Vai tu esi traks?

— Jā, jūs! Tie tur nav ne vairāk, ne mazāk vainīgi kā šis te, un, pilnvarojot mani arestēt vienu, jūs pilnvarojāt mani arestēt arī pārējos.

— Un kad šis pavēles nesējs devās ceļā?

Dibuā izvilka savu pulksteni.

— Tieši pirms trijām stundām. Tāpēc arī tā bija tikai dzejiska pat­vaļa, kad teicu Jūsu Augstībai: viņi tagad ir apcietināti. Viņus apcietinās tikai rīt no rīta.

— Bretaņa būs dusmīga, Dibuā.

— Phē, esmu jau spēris drošības soļus.

— Bretoņu tiesas negribēs tiesāt savus patriotus.

— Šo apstākli es esmu paredzējis.

— Un ja viņiem piespriedīs nāvessodu, neatradīs bendi, kas sodu izpildīs, un iznāks Šalē afēras otrais izdevums. Neaizmirsti, ka šī afēra notika Nantē, Dibuā! Es tev saku, bretoņiem ir sīksta dzīvība.

— Sakiet: sīksta nāve, monseigneur. Bet te viss jānokārto komisā­riem, — lūk, viņu saraksts. Es aizsūtīšu turp trīs vai četrus bendes no Parīzes. Tie ir ļaudis, kas pieraduši pie šādas cēlas nodarbības un sagla­bājuši kardināla Rišeljē labās tradīcijas.

— Velns, velns! Asinis manā valdīšanas laikā! Tas man nepatīk! Lai nu vēl tas notiktu ar grāfu Hornu, kas bija zaglis, un ar Dišofūru, kas bija neģēlis. Esmu maigs, Dibuā.

— Nē, monseigneur, jūs neesat maigs, jūs esat nedrošs un gļēvs. To es jums teicu, kad bijāt tikai mans skolnieks, to es jums atkārtoju tagad, kad esat mans priekšnieks. "Kad jūs kristīja, jūsu kūmas, fejas, apdāvināja jūs ar visām dabas veltēm — spēku, skaistumu, drosmi un prātu. Viena vienīga, kas nebija ielūgta tāpēc, ka tā bija veca — droši vien, ļaudis paredzēja, ka vecas sievietes jums dergsies — ieradās pēdējā un deva jums — vieglprātību. Tas sabojāja visu.

— Un kas tev izstāstīja šo jauko pasaku? Pero vai Sensimons?

— Karaliskā princese, jūsu māte!

Reģents sāka smieties.

— Un ko mēs iecelsim šajā komisijā? — viņš jautāja.

— O, neraizējaties, monseigneur, — prātīgus un noteiktus cilvēkus, ne visai provinciālus, ne visai jūtīgus pret ģimenīgām scēnām, cilvēkus, kas novecojuši tiesu putekļos, labi kašķīgus, labi aprepējušus, kurus bre- toņi neiebiedēs ar savām platajām, ļaunajām acīm un kurus bretonietes nepavedinās ar savām skaistajām, valgajām acīm.

Reģents neatbildēja, tikai grozīja galvu un kustināja kāju.

Dibuā vēroja šīs mēmās opozīcijas pazīmes un turpināja:

— Galu galā, varbūt šie ļaudis nav tik vainīgi, kā mums liekas? Kā­dus plānus viņi ir perinājuši? Atcerēsimies faktus! Ļaunas tenkas! Aicināt spāņus uz Franciju — ko tas nozīmē? Aicināt Filipu V, savas tēvijas nodevēju, par savu karali! Pārkāpt visus valstus likumus… Ak, šie labie bretoņi!

— Nu, — augstprātīgi noteica reģents, — es pazīstu nācijas likumus tikpat labi kā jūs.

— Nu tad, monseigneur, ja tā ir, kā jūs sakāt, tad jums atliek tikai piekrist manis izraudzītajiem komisāriem.

— Cik viņu ir?

— Divpadsmit.

— Kā viņus sauc?

— Mabruls, Bertens, Barijons, Pariso, Brinē d'Arsī, Pagons, Feido de Brū, Dadoržs, Hebē de Buks, Senobēns, Bošāns un Obrī de Valtons.

— Ahā, lev taisnība, izvēle ir laba. Un ko tu iecelsi par šis patīkamās sanāksmes prezidentu?

— Uzminiet, monsei gneur\

— Uzmanies! Šādu laupītāju priekšgalā jāliek godīgs cilvēks.

— Man ir viens tāds, pie tam viens no visgodīgākajiem.

— Kas tas ir?

— Kāds sūtnis.

— Varbūt Selamārs?

— Tiešām, man šķiet, ja jūs izlaistu viņu no Bluā, viņš neatteiktos, kaut ari vajadzētu nocirst savu līdzdalībnieku galvas.

— Lai viņš paliek vien Bluā. Nu, kurš ir tavs prezidents?

— Šatonefs.

— Holandes sūtnis, lielā karaļa uzticības vīrs! Velns lai parauj, Di­buā, parasti es tevi neapberu ar komplimentiem, bet šoreiz tu esi tiešām veicis šedevru.

— Jūs saprotat, monseigneur, viņš zina, ka šie ļaudis grib nodibināt republiku, bet viņš, kas visu mūžu pazinis tikai sultānus un kas šausmi­nājis Holandi ar to, ka Ludviķim XIV bija republikas, — viņš ļoti labprāt uzņēmās šo amatu. Mūsu ģenerālprokurors būs Argrams, tas ir noteikts vīrs. Kaijē būs mūsu sekretārs. Mēs rīkosimies strauji, monseigneur, un tā būs pareizi, jo lieta ir steidzama.

— Bet Dibuā, vai mēs vismaz pēc tam varēsim būt mierīgi?

— Man liekas gan! Mums būs tikai jāguļ no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram —, tas ir, kad būsim beiguši karu ar Spāniju un samazinājuši valsts parādus. Bet šajā lietā jums palīdzēs jūsu draugs Lovs. Parādu samazināšana ir viņa specialitāte.

— Kādas nepatikšanas! Ak, Dievs! Velns, kur man bija galva, kad uzņēmos pavaldonību! Es tagad gan smietos par to, kā Mēna kungs tiek galā ar saviem jezuītiem un spāņiem, kā Mentenona kundze piekopj savu sīko politiku ar Vilruā un Vijāriem. Bet Humberts teic, ka esot ļoti ve­selīgi reiz dienā izsmieties.

— Jūs ierunājāties par Mentenona kundzi, — sacīja Dibuā. - Vai zināt, monseigneur, ka št labā sieviete ir ļoti slima un nenodzīvos līdz piecdesmit gadiem?

— Ak tā?

— Kopš Mēna kundze ir cietumā un viņas vira kungs trimdā, viņa teic, ka Ludviķis XIV esot gan miris, un raudādama grib viņam pie­biedroties.

— Un par to tev sirds nesāp, vai ne?

— Tiešām, man viņa sirsnīgi derdzas, es atzīstos. Viņas dēļ nelaiķis karalis ieplēta acis, kad es viņam lūdzu sarkano cepuri sakarā ar jūsu laulībām. Un — velns lai parauj! — tā tomēr nebija viegli izkārtojama lieta, monseigneur. Ja jūs neizlabotu netaisnību, ko karalis man noda­rīja, viņa pazudinātu visu manu karjeru. Ja es būtu varējis iepīt viņas Mēna kungu mūsu Bretaņas afērā… bet tas nebija iespējams, goda vārds! Nabaga vīrs ir pustraks no bailēm un visiem, kurus sastop, stāsta: „Starp citu, vai zināt, ka pret valdību un reģentu gribēja rīkot sazvērestību? Kāds kauns Francijai! Ak, ja visi būtu tādi kā es!"

— Tad sazvērnieku nebūtu, tas ir skaidrs, — noteica reģents.

— Viņš ir atteicies no savas sievas, — Dibuā smiedamies piebilda.

— Un viņa ir atteikusies no sava vīra, — atbildēja reģents, arī smie­damies.

— Es gan neieteiktu jums ievietot viņus vienā cietuma kamerā — viņi sāks kauties.

— Tāpēc arī es vienu ievietoju Dulēnā, bet otru — Dižonā.

— Jā, no kurienes viņi ecējas ar vēstulēm.

— Nerunāsim vairs par to!

— Lai viņi viens otru nobeidz? Ak, monseigneur, jūs esat īsts ben­de, un var redzēt, ka esat zvērējis pazudināt Ludviķa XIV rasi.

Šie pārdrošie joki liecināja, cik pārliecināts bija Dibuā par savu ie­tekmi uz princi. Ja tos būtu pateicis kāds cits, tie būtu radījuši drūmāku mākoni par to, kas uz bridi pārlaidās reģenta pierei.

Dibuā nodeva Orleānas Filipam parakstīt rīkojumu par tribunāla ie­celšanu. Šoreiz viņš to parakstīja nekavējoties, un Dibuā, sirds dziļumos priecīgs, kaut ārēji ļoti mierīgs, aizgāja veikt priekšdarbus chevalier ap­cietināšanai.

No priekšpilsētas mājas Gastons lika sevi aizvest uz viesnīcu „MīIas muca", kur, kā lasītājs atcerēsies, gaidīja kariete, lai vestu viņu uz Bakā ielu. Viņu gaidīja ne tikai kariete, bet arī vakardienas pavadonis. Gastons, kas negribēja likt Helēnai izkāpt, jautāja, vai viņam būtu atļauts turpināt ceļu karietē, kurā viņš atbraucis. Noslēpumainais vīrs atbildēja, ka viņam nav iebildumu, un uzkāpa uz bukas līdzās kučierim, kam pateica mājas adresi, pie kuras jāapstājas.

Visu ceļu Gastons, kura sirdi māca bažas, neiedvesa vis Helēnai drosmi, ko tā no viņa gaidīja, bet gan bezgalīgas skumjas, kuru iemeslus chevalier negribēja izskaidrot. Tāpēc, iebraucot Bakā ielā, Helēna, izmi­susi par to, ka rod tik maz spēka tai cilvēkā, uz kuru viņai vajadzēja paļauties, iesaucās:

— Ak, man ir bail, vai es citreiz varēšu jums uzticēties.

— Helēna, — sacīja Gastons, — šajā mājā atrodas tas cilvēks, kas būs jums tēva vietā. Atļaujiet man izkāpt pirmajam un pieteikt viņam jūsu ierašanos.

— Ak, Dievs! — iesaucās Helēna un neviļus nodrebēja — pati nezi­nādama kāpēc. — Tātad jūs atstāsit mani šeit vienu?

— Jums nav ko baidīties, Helēna! Bez tam — pēc brīža es atgrie­zīšos.

Jaunā meitene pasniedza roku, ko Gastons piespieda pie savām lū­pām. Arī viņš negribot jutās satraukts, arī viņam likās, ka nevajadzētu atstāt Helēnu. Bet šajā brīdī vārti atvērās, vīrs, kas sēdēja uz bukas, pa­vēlēja karietei braukt iekšā, vārti aizvērās aiz viņa, un Gastons saprata, ka šai slēgtajā pagalmā ar augstu mūra sētu visapkārt Helēnai nedraud nekādas briesmas. Bez tam viņš vairs nevarēja atkāpties. Vīrs, kas bija ieradies pie viņa viesnīcā, atvēra durtiņas. Gastons pēdējo reiz paspieda savas draudzenes roku, izlēca no karietes un devās augšup pa āra kāp­nēm, sekodams savam pavadonim, kas, tāpat kā vakar, ieveda viņu gai­tenī. Tur viņš norādīja uz salona durvīm, pateica, ka Gastons varot pie­klauvēt, bet pats aizgāja.

Gastons, zinādams, ka Helēna viņu gaida, negribēja tērēt laiku un tūlīt pieklauvēja.

— Iekšā, — sauca viltus spāņu prinča balss.

Gastons pazina šo balsi, kas bija dziļi iespiedusies viņa atmiņā. Viņš paklausīja, atvēra durvis un atradās sazvērnieku vadoņa priekšā. Bet šo­reiz viņam nebija vairs agrāko baiļu, šoreiz viņš bija stingrs savā ap­ņēmībā un tāpēc ar mierīgu seju tuvojās viltus hercogam Olivaresam.

— Jūs esat noteikts, — tas sacīja. — Mēs norunājām satikties div­padsmitos, un pulkstenis pātlaban sit divpadsmit.

Tiešām, pulksteņa zvaniņš aiz reģenta, kas stāvēja kājās pie kamīna, nošķinda divpadsmit reizes.

— Es steidzos, monsei gneur\ Pienākuma apziņa neļauj man kavē­ties, es baidos no sirdsapziņas pārmetumiem. Jūs par to brīnāties un uztraucaties, vai ne, monseigneur? Bet nomierinieties, ja sirdsapziņas pārmetumus jūs tādi cilvēki kā es, tad tās var tirdīt tikai viņus pašus.

— Tiešām, es domāju, ka jūs gribēsit atteikties, — iesaucās reģents priekā, ko nevarēja gluži noslēpt.

— Jūs maldāties, monseigneurl Kopš liktenis izraudzījis mani par prinča slepkavu, visu laiku esmu gājis taisni uz priekšu un neapstāšos, iekams mana sūtība nebūs izpildīta.

— Man likās, ka jūsu vārdos ieskanējās mazas šaubas, un vārdiem, kurus izsaka zināmi cilvēki zināmos apstākļos, ir liela nozīme.

— Monseigneur, Bretaņā parasts ne tikai teikt to, ko jūt, bet arī darīt to, kas teikts.

— Tātad jūs vēl joprojām esat nolēmis rīkoties?

— Vairāk kā jebkad, ekselence!

— Redziet, vēl būtu laiks! Ļaunums nav izdarīts, un…

— Jūs to saucat par ļaunumu, monseigneur, — sacīja Gastons, skumji smaidīdams. — Kā tad lai es to saucu?

— Es tā to saprotu, — dzīvi iesaucās reģents. — Jums tas ir ļau­nums, jo jūs jūtat sirdsapziņas pārmetumus.

— Nav augstsirdīgi mulsināt mani ar šādu uzticību, monseigneur, jo cilvēkam ar mazākiem nopelniem nekā Jūsu Ekselencei es, protams, nebūtu visu to teicis.

— Un tieši tāpēc, ka esmu jūs pareizi novērtējis, es saku jums, ka vēl ir laiks apstāties, un jautāju, vai esat labi pārdomājis, vai varbūt ne­nožēlojat, ka esat iejaukts šajā…

Hercogs brīdi sastostījās, tad turpināja:

— Šajā pārdrošajā pasākumā. Par mani nebaidieties, es jūs aizstā­vēšu, līdz kamēr jūs mūs atstāsit likteņa varā. Esmu redzējis jūs tikai reizi, bet man šķiet, ka esmu jūs pareizi novērtējis. Sirdscilvēki ir tik reti, ka mēs ļoti nožēlotu.

— Tāda labsirdība mani mulsina, monseigneur, — sacīja Gastons, kuram sirds dziļumos modās tik tikko manāmas šaubas, par spīti visai viņa drosmei. — Princi, es nesvārstos, es tikai jūtos kā duelants, kas iznāk laukumā ciešā apņēmībā nogalināt savu ienaidnieku, bet kurš no­žēlo, ka nepieciešamība spiež to izdzēst cilvēka dzīvību.

Gastons uz brīdi apklusa. Viņa sarunas biedra kvēlais skatiens urbās līdz pat viņa dvēseles dziļumiem, lai saskatītu tur meklētās vājuma pēdas. Tad Gastons turpināja:

— Bet šeit vispārības intereses ir tik lielas, tik pārākas par visām mūsu rakstura vājībām, ka es klausīšu savai pārliecībai, savām draudzības, pat simpātijas jūtām un rīkošos tā, monseigneur, ka jūs cienīsit mani arī to acumirklīgo vājuma brīdi, kas uz mirkli aizturēja manu roku.

— Ļoti labi, bet kā jūs ķersities pie šīs lietas?

— Es gaidīšu, kamēr satikšu viņu aci pret aci. Nerīkošos ne ar musketi kā Poltro, ne ar pistoli kā Vitrī. Es viņam teikšu: „Monseig­neur, jūs esat Francijas nelaime, es jūs upurēju, lai Francija būtu glābta!" un noduršu viņu.

— Kā to darīja Ravaijaks, — noteica hercogs, acis nepamirkšķinājis, un tik mierīgā balsī, ka jauneklis nodrebēja. — Tas ir labi!

Gastons nolieca galvu un neatbildēja.

— Šis projekts man šķiet nedrošākais, un es to atbalstu, — sacīja hercogs. — Man tomēr, beidzot, jums vēl kaut kas jājautā. Ja nu jūs ap­cietina un sāk pratināt?

— Jūsu Ekselence zina, kas notiek tādos gadījumos: pratināmais mirst, bet neatbild. Un tā kā jūs nupat pieminējāt Ravaijaku, tad, ja es pareizi atceros, Ravaijaks to gan izdarīja, taču nebija muižnieks.

Gastons lepnums patika reģentam, kam sirds bija ļoti jauna un prāts — bruņiniecisks. Viņš bija pieradis ik dienu grozīties starp gļēviem, ze­miskiem un lišķīgiem cilvēciņiem, tāpēc šis vienkāršais un drosmīgais Gastona raksturs bija viņam kaut kas jauns. Un visiem zināms, cik ļoti reģents meklēja jaunumus.

Tāpēc viņš vēl pārdomāja, it kā nevarēdams izšķirties, it kā gribē­dams iegūt laiku.

— Es tātad varu paļauties, ka būsit nelokāms?

Gastons likās brīnījās, ka viņa sabiedrotais atkal sāk par to runāt. Šīs sajūtas izpaudās viņa skatienā. Reģents to pamanīja.

— Jā, — viņš sacīja tai pašā tonī, — es redzu, ka jūs esat izlēmis.

— Noteikti, — atbildēja chevalier, — un es gaidu Jūsu Ekselences pēdējos rīkojumus.

— Kā tā — manus pēdējos rīkojumus?

— Bez šaubām. Jūsu Ekselence vēl nekā nav man pavēlējusi, bet es vispirms esmu jūsu rīcībā un jau piederu jums ar miesu un dvēseli.

Hercogs piecēlās.

— Nu, labi, tā kā šai sarunai katrā ziņā jābeidzas ar zināmu atri­sinājumu, jūs iziesit pa šīm durvīm un dosities cauri dārziņam, kas ietver šo māju. Kādā karietē, kas jūs gaida pie otriem vārtiem, jūs sastapsit manu sekretāru, kas jums nodos atļauju piekļūt audiencē pie reģenta. Bez tam mans vārds būs jums garantija.

— Tas viss, ko es šai ziņā vēlos, monseigneur.

— Vai jums vēl kas sakāms?

— Jā. lekāms atvadīties no Jūsu Ekselences, kuru man varbūt neiz­dosies vairs redzēt šajā pasaulē, gribu no jums kaut ko izlūgties.

— Ko? Runājiet, es klausos!

— Monseigneur, nebrīnieties, ka es īsu brīdi sasvārstos! Nav runa par kādu ikdienišķu pakalpojumu vai personīgu labvēlību. Gastonam de Šanlē tagad vajadzīgs tikai duncis, un te tas ir. Bet, ziedojot savu miesu, viņš negribētu upurēt dvēseli. Mana dvēsele, monseigneur, pieder vis­pirms Dievam, pēc tam kādai jaunai meitenei, kuru es mīlu un pielūdzu kā Dievu. Bēdīga mīla, vai ne, kas izaugusi tik tuvu kapam? Vienalga, pamest šo tīro un maigo bērnu — tas nozīmētu neprātīgi kārdināt Dievu. Jo es redzu, ka dažreiz viņš mūs nežēlīgi pārbauda un liek ciest pat saviem eņģeļiem. Esmu šajā pasaulē mīlējis kādu apburošu sievieti, kuru mana mīla balstīja un sargāja no nešpetnām lamatām. Ja es miršu vai pazudīšu, kas notiks ar viņu? Mūsu galvas kritīs, monseigneur, tās ir vienkāršu muižnieku galvas. Bet jūs, monseigneur, jūs esat varens cī­nītājs, ko atbalsta varens karalis. Jūs uzvarēsit ļauno likteni. Tāpēc gribu nodot jūsu rokās šo manu dvēseles dārgumu. Jūs veltīsit manai draudzenei visu to atbalstu, ko esat man parādā kā sabiedrotais, kā līdz­dalībnieks.

— Jā, es jums to apsolu, — atbildēju reģents, būdams dziļi aizkustināts.

— Tas nav viss, monseigneur. Ar mani var notikt nelaime, un, ne­varēdams atstāt viņai atbalstam sevi pašu, gribētu atstāt viņai savu vārdu. Pēc manas nāves viņai nebūs vairs nekādu līdzekļu, jo viņa ir bārene, monseigneur. Dodoties projām no Nantes, es uzrakstīju testamentu, ku­rā es viņai novēlu visu, kas man pieder. Monseigneur, kad es miršu — lai viņa būtu atraitne… vai tas ir iespējams?

— Kas tam pretojas?

— Neviens. Bet mani var arestēt rīt, šovakar, izejot no šīs mājas.

Reģents nodrebēja par šo savādo nojautu.

— Ja mani aizvestu uz Bastīliju — vai jūs domājat, ka man atļautu apprecēt viņu pirms soda izpildīšanas?

— Es esmu par to pārliecināts.

— Vai izmantosit visu savu varu, lai es panāktu šo žēlastību? Ap­zvēriet man, monseigneur, lai es varētu svētīt jūsu vārdu un mokās do­mātu par jums tikai ar vislielāko pateicību.

— Goda vārds, es jums to apsolu, — aizkustināts sacīja reģents. — Šī jaunā meitene būs man svēta. Viņa mantos manā sirdī visu to mīlu, ko es gribot negribot jūtu pret jums.

— Un tagad, monseigneur, vēl vienu vārdu!

— Runājiet, es jūs uzklausu ar patiesām simpātijām!

— Šī jaunā meitene nekā nezina par manu plānu, viņai nav zināmi iemesli, kuru dēļ esmu ieradies Parīzē, nedz arī katastrofa, kas mums draud, jo man nebija drosmes viņai to pateikt. Pasakiet jūs viņai to, mon­seigneur. Sagatavojiet viņu šim notikumam! Bet es viņu redzēšu tikai tajā brīdī, kad kļūšu par viņas vīru. Ja es ieraudzītu viņu atentāta mirklī, kas mūs šķirs, mana roka varbūt trīcētu, bet tā nedrīkst trīcēt.

— Apsolu jums to ar savu džentlmeņa godavārdu, — sacīja reģents neizsakāmā aizkustinājumā. — Es atkārtoju: šī jaunā meitene ne tikai būs man svēta, bet es darīšu viņas labā visu, ko jūs vēlaties. Viņa mantos manā sirdi to mīlu, ko es gribot negribot jūtu pret jums.

— Tagad, monseigneur, es esmu stiprs, — sacīja Gastons piecel­damies.

— Un šī jaunā meitene? — jautāja reģents. — Kur viņa ir?

— Lejā, karietē, kas to atveda šurp. Ļaujiet man iet, monseigneur, bet pasakiet tikai, kur viņa dzīvos?

— Šeit. Šī māja, kurā neviens nedzīvo un kura ir ļoti piemērota jau­nai meitenei, piederēs viņai.

— Monseigneur, jūsu roku!

Reģents pasniedza roku Gastonam un varbūt būtu vēl mēģinājis viņu atturēt, bet tad zem logiem atskanēja sauss kāsis, un viņš saprata, ka Dibuā kļūst nepacietīgs. Tāpēc viņš paspēra soli uz priekšu un lika Gastonam manīt, ka audience beigusies.

— Monseigneur, vēlreiz: sargājiet savu bērnu! Viņa ir maiga, skais­ta un lepna — viena no tiem bagātajiem un cēlajiem raksturiem, kādus jūs visai reti būsit sastapis savā mūžā. Ardievu, monseigneur, es gribu satikt jūsu sekretāru.

— Un man vajadzēs teikt viņam, ka jūs ejat nogalināt cilvēku? — sacīja reģents, pēdējo reizi mēģinādams atrunāt Gastonu.

— Jā, monseigneur, — atbildēja chevalier. — Jūs tikai piebildīsit, ka es nogalinu viņu, lai glābtu Franciju.

— Nu tad dodieties ceļā, — sacīja hercogs, atvērdams kādas durvis uz dārzu. — Un ejiet pa gatvi, kuru jums norādīju.

— Novēliet man labas sekmes, monseigneur.

„Trakais!" nodomāja reģents. „Vai viņš grib, lai es vēl lūdzu Dievu, kaut viņa dunča dūrienam būtu labas sekmes? Nu, to nu gan ne!"

Gastons aizgāja. Smiltis, sajauktas ar sniegu, čirkstēja viņam zem kā­jām. Reģents pa gaiteņa logu brīdi noskatījās viņam pakaļ un, kad tas vairs nebija redzams, noteica:

— Nu, lai katrs iet savu ceļu… Nabaga zēns!

Un viņš atgriezās salonā, kur sastapa Dibuā. Tas bija ienācis pa otrām durvīm un gaidīja viņu.

Dibuā sejā bija lasām viltība un apmierinātība, un reģents to pa­manīja. Kādu laiku hercogs vērās viņā, nekā neteikdams un it kā cenz­damies izdibināt, kas noris šā otra Mefistofeļa smadzenēs.

Dibuā pirmais pārtrauca klusumu.

— Nu, monseigneur, beidzot jūs esat ticis no viņa vaļā, es vismaz tā ceru.

— Jā, bet tādā veidā, kas man stipri nepatīk, Dibuā. Man netīk spē­lēt lomas tādās komēdijās, tu to zini.

— Iespējams. Bet varbūt nebūtu slikti, monseigneur, ja jūs piešķirtu man kādu lomu savās komēdijās.

— Kā tā?

— Jā, tām būtu lielāki panākumi, un atrisinājums būtu labāks.

— Nesaprotu, ko tu gribi teikt, izsakies skaidrāk!.. Nu, runā, mani kāds gaida, un man tas jāpieņem.

— O-la-lā! Monseigneur, pieņemiet vien, mēs savu sarunu turpi­nāsim vēlāk! Tagad jūsu komēdijas atrisinājums ir gatavs, un tas tāpēc nekļūs ne labāks, ne sliktāks.

To pateicis, Dibuā paklanījās ar tādu zobgalīghu respektu, ko reģents bija paradis redzēt tad, kad viņu mūžīgajā spēlē vienam pret otru Dibuā rokās bija labākās kārtis. Un nekas tik ļoti neuztrauca reģentu, kā šis simulētais respekts. Viņš Dibuā apturēja.

— Nu, kas tad vēl? Vai esi atklājis kaut ko jaunu? — viņš jautāja.

— Es esmu atklājis to, ka jūs esat veikls aktieris, velns lai parauj!

— Tu par to brīnies?

— Nē, tas mani apbēdina. Vēl daži soļi šajā mākslā, un jūs darīsit brīnumus. Es jums nebūšu vairs vajadzīgs, un jūs mani aizsūtīsit audzināt savu dēlu, kuram — es piekrītu — ļoti vajadzīgs tāds skolotājs kā es.

— Nu, saki žigli!

— Tā ir, monseigneur, jo te vairs nav runa par jūsu dēlu, bet par jūsu meitu.

— Par kādu?

— Ak tā, taisnība, mums viņu ir daudz. Vispirms, Šellas klostera priekšniece. Tad Berī kundze, tad Valuā jaunkundze. Pēc tam pārējās, kas vēl par jaunu, lai par viņām runātu — tāpēc nerunāšu arī es. Tad, beidzot, šī daiļā Bretaņas puķe, šis savvaļā augušais kumeļš, kuru gribēja pasargāt no Dibuā indīgās elpas, lai šī elpa viņu nesamaitātu.

— Vai uzdrošināsies teikt, ka man nebija taisnība?

— Un kā vēl! Monseigneur, jūs izdarījāt brīnumus. Neciezdams šo nešpetno Dibuā — tur es jums piekrītu — un tā kā arhibīskaps Kambrē ir miris, jūs viņa vietā atradāt labo, cienījamo, tīro, sirdsšķīsto Nosē un patapinājāt viņa māju.

— Ahā, tu arī to zini?

— Un kādu māju! Nevainīgu kā tās īpašnieks. Jā, monseigneur, tas ir ļoti apdomīgi un prātīgi darīts. Noslēpsim šim bērnam izvirtušo pasauli. Pasargāsim viņu no visa, kas varētu samaitāt viņas jaunavīgo naivitāti. Tāpēc dosim viņai mītni, kur redz tikai ledas, erigonas un danajas, kas kultivē nešpetnības simbolos: gulbji, vīnogu ķekari, zelta lietus. Morāles svētnīca, kur tikumības priesterienes, bez šaubām, aizbildinoties ar savu naivitāti, izlaižas visrafinētākās, bet arī vismazāk atļautās pozās.

— Un šis velna Nosē man zvērēja, ka tur ir tikai Minjāra gleznas!

— Vai tad jūs nepazīstat šo māju, monseigneur?

— Vai es skatos šajās bezkaunībās?

— Un bez tam, jūs esat īsredzīgs, taisnība.

— Dibuā!

— Par mēbelēm runājot, jūsu meitai būs tik savdabīgi tualetes gal­diņi, neizprotami dīvāni, maģiskas gultas atpūtai. Grāmatas… o, tur ir brāļa Nosē grāmatas, sevišķi tās, kas pazīstamas kā labs līdzeklis jaunatnes au­dzināšanai un izglītošanai un kas ir tikpat kā Busī-Rabitena dievvārdu grāmata, kuras vienu eksemplāru es jums iedevu tajā dienā, kad kļuvāt divpadsmit gadus vecs!

— Čūska tāds!

— Vārdu sakot, šajā patversmē valda visstingrākā tikumība. Es to izraudzījos, lai jūsu dēls tur izklaidētos. Bet mēs ar monseigneur ne­vērtējām lietas no viena viedokļa — viņš to izraudzījis, lai šķīstītu savu meitu.

— Nu, Dibuā, beidziet, jūs mani nogurdināt!

— Es drīz vien beigšu, monseigneur, incedo ad f inem. Galu galā, jūsu meitas jaunkundzei vajadzēja ļoti labi justies šajā mājā, jo, kā visas jūsu rases personas, arī viņa ir ļoti inteliģenta meitene.

Reģents nodrebēja. Viņš nojauta, ka aiz Dibuā garajiem aplinkiem un ļaunā, zobgalīgā smaida slēpjas kaut kāda bēdīga ziņa.

— Un tomēr — redziet nu, ko nozīmē pretestības gars! — turpināja Dibuā. — Viņa nav apmierināta ar telpām, ko viņai tik tēvišķīgi izrau­dzījās Jūsu Augstība. Viņa pāriet dzīvot citur.

— Ko tas nozīmē?

— Es kļūdījos: viņa jau ir atstājusi līdzšinējās telpas.

— Mana meita ir projām? — iekliedzās reģents.

— Galīgi, — noteica Dibuā.

— Kā?

— Nu, pa durvīm… O, viņa nav no tām jaunkundzēm, kas naktī bēg ārā pa logu. Viņa ir no mūsu rases, monseigneur, un ja es kaut vienu minūti būtu par to šaubījies, tagad es būtu pārliecināts.

— Un Deroša kundze?

— Deroša kundze ir Palērojālā. Es to nekavējoties pametu tur. Viņa ieradusies paziņot šo vēsti Jūsu Augstībai.

— Vai tad viņa nevarēja meitu aizkavēt?

— Jaunkundze pavēlēja.

— Vajadzēja likt kalpotājiem noslēgt durvis. Kalpotāji nezina, ka tā ir mana meita, un tiem nebija iemesla klausīt viņai.

— Deroša kundze nobijās no jaunkundzes dusmām, bet kalpotāji no­bijās no zobena.

— No zobena! Ko tu runā? Tu esi piedzēries, Dibuā!

— Jā, jo es visādi cenšos apreibināties. Es dzeru tikai cigoriņu kafiju. Nē, monseigneur, ja es esmu apreibis, tad tikai apbrīnojot Jūsu Augstī­bas atjautību, kad gribat kārtot kādu lietu viens pats.

— Bet ko tu runāji par zobenu? Kas par zobenu?

— Zobens, kas ir Helēnas jaunkundzes rīcībā un pieder kādam jau­kam jauneklim…

— Dibuā!..

— Kas viņu ļoti karsti mīl…

— Dibuā, tu mani padarīsi traku.

— Un kurš ir tik bezgala galants, ka brauc tai līdzi no Nantes līdz Rambuijē.

— De Livrī kungs?

— Jūs zināt viņa vārdu! Tātad es jums nepateicu nekā jauna, mon­seigneur.

— Dibuā, es esmu satriekts!

— Ir jau arī iemesls, monseigneur. Bet, lūk, ko nozīmē kārtot pa­šam savas lietas, kad tajā pašā laikā jānodarbojas arī ar Francijas lietām.

— Bet kur viņa galu galā atrodas?

— Ak tā — kur viņa atrodas? Vai tad es zinu?

— Dibuā, tu man paziņoji par viņas bēgšanu, tev tagad jāpasaka man, kur viņa ir paslēpusies, Dibuā, dārgo Dibuā, tev jāatrod mana mei­ta!

— Ak, monseigneur, jūs esat drausmīgi līdzīgs Moljēra tēviem, bet es Skapēnam! Ak, mans labais Skapčn, mans dārgais Skapēn, mans ma­zais Skapēn, atrod manu meitu! Monseigneur, esmu dusmīgs, bet 2e- ronts neteiktu labāk. Nu, lai notiek — jūsu meitu meklēs, atradīs un atriebsies viņas pavedējam!

— Labi, atrodi viņu, Dibuā, un pēc tam prasi no manis visu, ko vien vēlies.

— Labprāt, lūk, tā ir patīkama saruna.

Reģents iekrita atzveltnī, galvu atspiedis rokās. Dibuā netraucēja her­cogu viņa sāpēs, bet nopriecājās, ka šī sirsnība pastiprinās viņa līdzšinējo ietekmi uz reģentu. Kamēr viņš vēroja to ar savu parasto viltīgo smaidu, pie durvīm viegli piegrabināja.

— Kas tur ir? — jautāja Dibuā.

— Monseigneur, — sacīja kāda kalpotāja balss aiz durvīm, — lejā, tajā pašā karietē, kas atveda chevalier, atrodas jauna dāma, kas inte­resējas, vai viņš drīz nenāks lejā un vai viņai arvien vēl jāgaida.

Dibuā uzlēca kājās un metās pie durvīm, bet bija jau par vēlu. Re­ģents, kuram kalpotāja vārdi atgādināja svinīgo solījumu, ko viņš nupat bija devis Gastonam, pēkšņi piecēlās.

— Kurp jūs ejat, monseigneur? — jautāja Dibuā.

— Pieņemt šo jauno meiteni, — sacīja reģents.

— Tas ir mans pienākums, nevis jūsējais. Vai aizmirstat, ka nodevāt šo sazvērestību manās rokās?

— Nodevu tavās rokās chevalier, taisnība. Bet es apsolīju cheva­lier, ka būšu tēvs tai meitenei, kuru viņš mīl. Esmu devis savu vārdu, un es to turēšu. Ja es nogalinu viņas mīļāko, man taču vismaz jāmierina viņa.

— Es to apņemos izdarīt, — sacīja Dibuā, mēģinādams noslēpt savu bālumu un satraukumu zem velnišķīgā smaida, kādu vienīgi viņš prata smaidīt.

— Ciet klusu un nekusties no šejienes! — iesaucās reģents. — Tu vēl izdarisi kādu nekrietnību.

— Velns lai parauj, monseigneur, ļaujiet man vismaz parunāt ar viņu.

— Es pats ar viņu aprunāšos. Tā nav tava darīšana, es personīgi esmu apsolījis, esmu devis savu džentlmeņa godavārdu… Tātad, ciet klusu un paliec šeit!

Dibuā koda dūres, bet kad reģents runāja šādā tonī, vajadzēja pa­klausīt. Viņš atspiedās ar muguru pret kamīnu un gaidīja. Drīz vien aiz durvju aizkariem bija dzirdama zīda kleitas čaukstoņa.

— Jā, madame, šeit, — sacīja apkalpotājs.

— Viņa ir klāt, — sacīja hercogs, — padomā par vienu lietu, Dibuā: šī meitene nav nekādā ziņā atbildīga par sava mīļākā pārkāpumiem. Tā­tad — tu saproti: izturēties pret viņu ar vislielāko cieņu.

Tad viņš pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss.

— Iekšā! — viņš piebilda.

Pēc šā aicinājuma aizkari strauji pavērās. Jaunā sieviete paspēra soli pretim reģentam, kas atkāpās it kā zibens ķerts.

— Mana meita! — viņš nomurmināja, mēģinādams apvaldīt sevi. Bet Helēna, ar acīm meklēdama Gastonu, apstājās un zemu palocījās.

Viegli iedomāties, kādu grimasi savieba Dibuā.

— Atvainojiet, cienītais monsieur, — sacīja Helēna, — bet varbūt es esmu maldījusies. Es meklēju draugu, kurš mani atstāja lejā un kuram vajadzēja vēl nākt man pakaļ. Tā kā viņš kavējās, es uzdrošinājos ap­jautāties par viņu. Mani ieveda šeit, bet varbūt apkalpotājs pārskatījās.

— Nē, jaunkundz, — sacīja hercogs. — Chevalier de Šanlē tik tik­ko izgāja, un es jūs gaidīju.

Bet kamēr reģents runāja, meitene iegrima domās Un pat uz brīdi aizmirsa Gastonu. Likās, ka viņa cenšas sakopot visas savas atmiņas. Bei­dzot, it kā atbildēdama pati savām domām, viņa piepeši iesaucās:

— Ak, Dievs! Cik tas ir savādi!

— Kas ir ar jums? — jautāja reģents.

— Ak, jā, tā ir!

— Pabeidziet, jo nevaru saprast, ko jūs gribat man teikt, — sacīja hercogs.

— Ak, cienītais monsieur, — Helēna trīcēdama izdvesa, — cik sa­vādi! — jūsu balss man atgādina kādas personas balsi…

Helēna saminstinājās.

— Kāds paziņa? — jautāja reģents.

— Tā ir persona, ar kuru esmu tikusies tikai vienu reizi, bet kura balss ieskanējusi un palikusi manā sirdi.

— Un kas tā par personu? — jautāja reģents, bet Dibuā pēc šīs pusatzīšanās tikai paraustīja plecus.

— Šī persona teica, ka esot mans tēvs, — atbildēja Helēna.

— Priecājos par šo sagadīšanos, jaunkundz, — turpināja reģents. — Jo šī manas balss līdzība ar tās personas balsi, kuru jūs, droši vien, mīlat, piešķirs maniem vārdiem lielāku svaru: jūs zināt, ka chevalier de Šanlē izraudzījis mani par jūsu aizstāvi, par ko es loti priecājos.

— Vismaz viņš man izteicās, ka aizvedīšot mani pie kāda cilvēka, kas mani pasargāšot no briesmām.

— Un kādas briesmas jums draud? — jautāja reģents.

Helēna paskatījās visapkārt, un viņas nemierīgais skatiens pievērsās Dibuā. Nevarēja būt šaubu: cik reģenta seja tai likās simpātiska, tik Di­buā seja iedvesa neuzticību.

— Monseigneur, — pusbalsī sacīja Dibuā, kas saprata, kādu iespaidu viņš uz meitnei ir atstājis. — Man šķiet, ka esmu šeit lieks, tāpēc iešu projām. Bez tam neesmu jums vairs vajadzīgs, vai ne?

— Nē, bet drīz tu man būsi vajadzīgs. Tāpēc neaizej!

— Būšu Jūsu Augstības rīcībā.

Visa šī saruna norisinājās pārāk klusā balsī, lai Helēna varētu to sadzirdēt.. Bez tam Helēna smalkjūtīgi atkāpās un arvien vēl pētīja visas durvis pēc kārtas, cerēdama, ka Gastons beidzot tomēr parādīsies.

Dibuā aiziedams mierināja sevi ar domām, ka šī meitene, kas nupat gribēja tikt no viņa vaļā, lai paliktu viena, vismaz šajās gaidās būs vīlusies. Kad Dibuā izgāja, hercogs un Helēna uzelpoja vieglāk.

— Apsēdieties, jaunkundz! — sacīja hercogs. — Mums būs ilgi jā­tērzē, un man jums daudz kas sakāms.

— Vispirms viena lieta, — ierunājās Helēna. — Chevalier Gasto­nam de Šanlē nedraud nekādas briesmas, vai ne?

— Mēs tūlīt runāsim par viņu, jaunkundz, bet vispirms parunāsim par jums. Viņš atveda jūs pie manis kā pie aizstāvja. Nu, sakiet man, pret ko lai es jūs aizstāvu?

— Viss, kas ar mani notiek beidzamajās dienās, ir tik dīvains, ka es nezinu, no kā man būtu jābīstas un kam vajadzētu uzticēties. Ja Gastons būtu šeit…

— Jā, es saprotu, ja viņš at|autu jums izstāstīt man visu, jūs no manis nekā neslēptu. Bet ja nu es pierādīšu, ka zinu par jums gandrīz vai visu?

— Jūs, monseigneurl

— Jā, es! Vai jūs nesauc Helēna de Šavernī? Vai neesat uzaugusi augustīņu klosterī starp Nanti un Klišonu? Vai kādā jaukā dienā ne­saņēmāt no noslēpumainā labvēļa, kas par jums rūpējās, pavēli atstāt klosteri, kur bijāt uzaugusi? Vai nedevāties ceļā kādas māsas pavadībā, kurai iedevāt simt luidoru atlīdzības? Vai Rambuijē jūs negaidīja kāda sieviete vārdā Deroša? Vai viņa neziņoja, ka ieradīsies jūsu tēvs? Vai tajā pašā vakarā neieradās kāds, kas jūs mīl un kas domāja, ka arī jūs viņu mīlat?

— Jā, tā ir gan, — sacīja Helēna pārsteigta, ka svešam cilvēkam tik labi ir zināmi visi šā notikuma sīkumi.

— Pēc tam, — turpināja reģents, — vai otrā dienā jūs neapciemoja de Šanlē kungs, kas sekoja jums ar de Livrī vārdu, un vai jūsu guvernante bez panākumiem nemēģināja pretoties šim apciemojumam?

— Tas viss ir tiesa, un es redzu, ka Gastons jums visu ir izstāstījis.

— Tad jūs saņēmāt pavēli doties uz Parīzi. Jūs gribējāt pretoties šai pavēlei, bet tomēr vajadzēja paklausīt. Jūs ieveda kādā mājā Svētā An- tuāna priekšpilsētā. Bet tur šis gūsts jums kļuva nepanesams.

— Jūs maldāties, tas nav gūsts, bet cietums, — atbildēja Helēna.

— Es jūs nesaprotu.

— Vai Gastons nestāstīja jums par savām bažām, ko es sākumā no­raidīju, bet kurām vēlāk arī pati sāku ticēt?

— Nē, stāstiet! Bet no kā jūs varētu baidīties?

— Ja viņš jums to nav teicis, kā lai es jums to saku?

— Vai ir tādas lietas, ko nevar stāstīt draugam?

— Vai viņš jums neteica: šis vīrs, kuram es pirmajā sākumā noticēju, ka viņš ir mans tēvs…

— Jūs ticējāt!..

— Ak jā, es jums zvēru! Dzirdēdama viņa balsi, juzdama viņa rokas spiedienu, es sākumā nešaubījos. Un vajadzēja rasties gandrīz vai pilnīgai skaidrībai, lai bērna mīlas vietā, kas piepildīja manu sirdi, stātos bailes.

— Es jūs nesaprotu, jaunkundz, pabeidziet savu stāstu. Kā jūs varējāt baidīties no cilvēka, kas, spriežot pēc tā, ko jūs man teicāt, jūt pret jums tik lielu maigumu?

— Jūs tūlīt sapratīsit. Nenozīmīga iemesla dēļ man lika doties no Rambuijē uz Parīzi un ievietoja šajā mājā Svētā Antuāna priekšpilsētā. Bet šī māja runāja skaidrāku valodu nekā visas Gastona bažas. Tad es redzēju, ka esmu pazudusi. Aiz šā šķietamā tēva maiguma slēpās pa­vedēja intrigas. Mans vienīgais draugs bija Gastons. Es viņam aizrakstīju, viņš atnāca.

— Tātad jūs atstājāt šo māju, lai bēgtu no pavedēja un nevis lai sekotu savam mīļākajam? — iesaucās reģents, prieka pārņemts.

— Jā, cienītais monsieur, ja es būtu ticējusi, ka tas tiešām ir mans tēvs, kuru esmu redzējusi tikai vienu reizi un kurš, satiekoties ar mani, ir tik ļoti noslēpumains — es jums zvēru, nekas mani nebūtu varējis novirzīt no manu pienākumu ceļa.

— Ak, dārgais bērns! — iesaucās hercogs tādā tonī, kas lika Helēnai nodrebēt.

— Tad Gastons pastāstīja man par kādu personu, kas nekā nevarēšot viņam atteikt, kuram vajagot gādāt par mani, būt man tēva vietā. Viņš mani atveda šurp, teikdams, ka atnākšot man pakaļ. Bet es veltīgi gaidīju vairāk nekā stundu. Beidzot, baidīdamās, ka nav notikusi nelaime, es liku par viņu apjautāties.

Reģenta seja sadrūma.

— Tātad Gastona ietekme novirzījusi jūs no saviem pienākumiem, viņa bažas modinājušas arī jūsējās, — sacīja reģents, novirzīdams sarunu uz kaut ko citu.

— Jā, viņš nobijās manis dēļ sakarā ar manu noslēpumaino apkārtni. Viņš nosprieda, ka aiz šīs noslēpumainības slēpjas kāds plāns, kas kļūs man liktenīgs.

— Bet lai jūs pārliecinātu, viņam bija vajadzīgi pierādījumi.

— Vai bija vajadzīgi vēl labāki pierādījumi par šo nešpetno māju! Vai tēvs būtu vedis savu meitu šādā mājā?

— Jā, jā, — murmināja reģents. — Taisnība, viņš ir rīkojies nepa­reizi. Bet atzistaties: bez chcvalicr norādījumiem jums savā dvēseles ne­vainībā nebūtu radušās nekādas aizdomas.

— Nē. Bet, par laimi, Gastons bija nomodā par mani.

— Vai jūs, jaunkundz, ticat visam, ko jums Gastons saka? — jautāja reģents.

— Mēs viegli pakļaujamies to cilvēku spriedumiem, kurus mīlam.

— Un jūs mīlat chevalier, jaunkundz?

— Jau gandrīz vai divus gadus.

— Bet kā viņš tikās ar jums klosterī?

— Naktīs, ar laiviņas palīdzību.

— Un viņš jūs bieži redzēja?

— Ik nedēļu.

— Tātad jūs viņu mīlat?

— Ja, monseigneur, es viņu mīlu.

— Bet kā jūs varējāt atdāvāt savu sirdi, zinādama, ka nepiederat pati

sev?

— Veselus sešpadsmit gadus es neesmu nekā dzirdējusi par savu ģi­meni. Vai tad man vajadzēja domāt, ka tā pēkšņi atradīsies vai, pareizāk sakot, ka ar nekrietnu viltību mani izraus no patvēruma mītnes, kur es tik mierīgi nodzīvoju, lai pēc tam mēģinātu mani pazudināt?

— Bet vai jūs joprojām domājat, ka šīs cilvēks jums ir melojis? Vai jūs aizvien vēl domājat, ka viņš nav jūsu tēvs?

— Ak vai, tagad es vairs nezinu, ko domāt, un man zūd prāts šajā drudžainajā īstenībā, ko es ik brīdi gribētu uzskatīt par sapni.

— Nevajadzēja lūgt padomu prātam, bet savai sirdij, Helēna, — sa­cīja reģents. — Vai šā cilvēka tuvumā jūsu sirds nekā nerunāja?

— O, gluži otrādi! — iesaucās Helēna. — Kamēr viņš atradās manā tuvumā, es par to bija pārliecināta, jo nekad nebiju izjutusi tādu satrau­kumu.

— Jā, — sarūgtināts noteica reģents, — bet kad viņš bija projām, šīs sajūtas izgaisa, stiprāki iespaidi tās izkliedēja. Tas ir ļoti vienkārši: šis vīrs bija tikai jūsu tēvs, bet Gastons — jūsu mīļākais.

— Cienītais kungs, — sacīja Helēna atkāpdamies. — Cik savādi jūs runājat ar mani!

— Atvainojiet, — noteica reģents daudz maigākā balsī. — Es jūtu, ka aizraujos savā gādībā par jums. Bet par ko es visvairāk brīnos, jaun­kundz, — ar smagu sirdi turpināja reģents, — tas ir: ja de Šanlē kungs jūs mīl — un jums tā liekas — kāpēc tad jūs ar savu ietekmi nepanācāt to, lai viņš atsakās no saviem projektiem?

— No saviem projektiem? Ko jūs ar to gribat teikt?

— Kā, jūs nezināt, kādā nolūkā viņš ir ieradies Parīzē?

— Nezinu! Tajā dienā, kad es ar asarām acīs teicu viņam, ka esmu spiesta atstāt Klišonu, viņš man paziņoja, ka viņam jādodoties projām no Nantes. Un kad es viņam pateicu, ka arī es dodos uz Parīzi, viņš priekā iekliedzās un atbildēja, ka viņam tas pats ceļš priekšā.

— Tātad jūs neesat viņa līdzdalībniece? — iesaucās reģents ar at­vieglotu sirdi.

— Viņa līdzdalībniece!? — Helēna bailēs iekliedzās. — Ak, Dievs! Ko jūs gribat teikt?

— Nekā, nekā!

— O, tomēr jūs man pateicāt vienu vārdu, kas man atklāj visu. Jā, es pati sev jautāju, kāpēc Gastona raksturs ir mainījies. Kāpēc jau veselu gadu, ikreiz, kad es ar viņu runāju par mūsu nākotni, viņa seja piepeši sadrūma; kāpēc viņš man ar tik skumju smaidu teica: „Domāsim par tagadni, Helēna, par rītdienu mēs neesam droši." Beidzot, kādēļ viņš pēkšņi iegrima dziļās un klusās pārdomās, it kā viņam draudētu liela nelaime. Ak, ar vienu savu vārdu jūs man atklājāt šo lielo nelaimi. Tur Bretaņā Gastons satikās tikai ar neapmierinātajiem — ar Monluī, Pon- kaleku, Taluetu. Ak, Gastons ieradies Parīzē rīkot sazvērestību. Gastons ir sazvērnieks!

— Tātad jūs nekā nezinājāt par šo sazvērestību? — iesaucās reģents.

— Ak vai, esmu tikai sieviete, un Gastons, bez šaubām, neatzina par iespējamu uzticēt man šādu noslēpumu.

— O, jo labāk, jo labāk! — iesaucās reģents. — Un tagad, mans bērns, uzklausiet mani, uzklausiet drauga balsi, uzklausiet padomu, ko jums dod cilvēks, kas varētu būt jums tēvs: lai chevalier iet bojā tajās gaitās, ko viņš apsācis. Jums vēl ir laiks palikt tur, kur esat, un tālāk vairs neiet.

— Kas? Es? — iesaucās Helēna. — Es lai pamestu viņu brīdī, kad, kā jūs pats sakāt, viņam draud nezināmas briesmas. O, nē, nē, cienītais monsieur, mēs abi esam vientuļi šajā pasaulē! Viņam esmu tikai es, man — tikai viņš. Gastonam vairs nav vecāku, man vēl nav. Vai — ja man arī ir vecāki, jau sešpadsmit gadus šķirti no manis, viņi pieraduši iztikt bez manis. Tātad mēs varam iet bojā abi, neviens nenoraudās asaru par mums. Ak, es jūs maldināju, cienītais monsieur, lai kādu noziegumu Gastons būtu izdarījis vai izdarītu, es esmu viņa līdzdalībniece.

— Ak, — nomurmināja reģents apspiestā balsī. — Mana pēdējā ce­rība zūd: viņa chevalier mīl.

Helēna izbrīnā pagriezās pret šo nepazīstamo, kas, kā likās, juta līdzi viņas bēdām. Reģents saņēmās un turpināja:

— Bet vai jūs bezmaz neatteicāties no viņa, jaunkundz? Vai jūs vi­ņam tajā dienā, kad šķīrāties, neteicāt, ka starp jums viss ir beidzies, ka jūs nevarat brīvi rīkoties ne ar savu sirdi, ne ar savu personību.

— Jā, es viņam visu to teicu, monseigneurl — aizrautībā iesaucās meitene. — Jo tad man likās, ka viņš ir laimīgs, es nezināju, ka ir ap­draudēta viņa brīvība, varbūt arī dzīvība. Tad būtu cietusi tikai mana sirds, bet mana sirdsapziņa būtu mierīga. Tad es būtu spītējusi sāpēm, nevis cīnījusies ar sirdsapziņas pārmetumiem. Bet kopš es zinu, ka viņš apdraudēts, kopš zinu, ka viņš ir nelaimīgs, es jūtu: viņa dzīvība ir arī mana dzīvība.

— Bet jūs, bez šaubām, pārspīlējat savu mīlu uz viņu, — uzstāja reģents, lai nebūtu vairs ne mazāko šaubu par viņa meitas jūtām. — Kad būsit šķirti viens no otra, šī mīla izgaisis.

— Nē! — iesaucās Helēna. — Vientulībā, kādā vecāki mani atstāja, šī mīla kļuvusi par manu vienīgo cerību, manu laimi, manu dzīvību! Ak, monseigneur, Dieva dēļ, ja jums ir kāds iespaids uz viņu, un tādam vajag būt, jo viņš jums uzticējis noslēpumu, ko no manis slēpa, tad pa- nāciet, lai viņš atsakās no šiem nodomiem, par kuriem jūs runājāt! Sakiet viņam to, ko es neuzdrošinos viņam pašam teikt: ka es viņu bezgala mīlu! Sakiet viņam: viņa liktenis būs arī manējais, ja viņam būs jādzīvo trimdā, arī es došos trimdā! Ja viņu ievietos cietumā, arī es kļūšu par gūstekni! Ja viņš mirs, miršu arī es! Sakiet viņam to, cienītais monsieur, un pie- bilstiet… piebilstiet, ka manas asaras un mans izmisums liecināja, ka teicu jums patiesību.

— Ak, nelaimīgais bērns! — nomurmināja reģents.

Tiešām, ikviens iežēlotos par Helēnas stāvokli. Bālums, kas bija pār­klājis viņas seju, liecināja, ka viņa gauži cieš. Runājot asaras viņai ne­piespiesti ritēja pār vaigiem bez šņukstiem, — kā dabisks vārdu papil­dinājums. Varēja redzēt, ka viņa nezināja nevienu vārdu, kas nebūtu nācis no sirds, ka viņa neapņēmās neko tādu, ko nebūtu gatava izpildīt.

— Nu, labi, lai notiek, jaunkundz! — sacīja reģents. — Apsolu jums darīt visu, ko varēšu, lai glābtu chevalier.

Helēna sakustējās, lai mestos ceļos hercoga priekšā — tik lielā mērā bailes par Gastonam draudošajām briesmām salieca šo lepno dvēseli. Re­ģents satvēra viņu savās rokās. Tad Helēna nodrebēja. Šā cilvēka pie­skārienos bija kaut kas tāds, kas, kā likās, pilda viņas sirdi ar cerībām un prieku. Tāpēc viņa palika atbalstījusies pret viņa roku un nemaz ne­mēģināja piecelties.

— Jaunkundz, — sacīja reģents, brīdi vēries viņā ar tādu izteiksmi sejā, kas, bez šaubām, būtu viņu nodevusi, ja šajā brīdī Helēna būtu ieskatījusies viņam acīs. — Jaunkundz, vispirms parunāsim par to, kas ir vissteidzamākais. Jā, es jums jau teicu, Gastonam draud briesmas, bet ne tūlīt. Tāpēc domāsim vispirms par jums, kuras stāvoklis ir visai ne­drošs. Jūs esat uzticēta manai apsardzībai, un man vispirms jāpierāda savā gādība par jums, kā jau daždien labam ģimenes tēvam. Vai jūs uz­ticaties man, jaunkundz?

— O, jā, jo Gastons taču atveda mani pie jums.

— Vienmēr Gastons! — pusbalsī nomurmināja reģents. Tad pievēr­sās Helēnai.

— Jūs apdzīvosit šo māju, par kuru neviens nezina un kurā būsit brīva. Jūsu rīcībā būs labas grāmatas, un arī manas klātbūtnes jums ne­trūks, ja tā varētu būt jums patīkama.

Helēna sakustējās.

— Bez tam, — turpināja hercogs, — tad jums būs izdevība runāt par chevalier.

Helēna nosarka, bet reģents turpināja:

— Tuvējā klostera baznīca būs jums atvērta katrā laikā, un ja jums rastos kaut vismazākās bažas, līdzīgas tām, kādas izjutāt līdz šim, klosteris pats par sevi būs jums patvērums. Priekšniece ir mana draudzene.

— Ak, jūs mani pilnīgi nomierināt, — sacīja Helēna. — Es pieņemu šo māju, ko jūs man piedāvājat. Un labvēlība, ko jūs apliecināt man un Gastonam, vērtīs jūsu klātbūtni bezgala patīkamu.

Reģents paklanījās.

— Nu, labi, jaunkundz, tātad jūtaties šeit kā mājās. Guļamistaba, man šķiet, atrodas lidzās šim salonam. Apakšstāva telpu iekārtojums ir ērts, un jau šovakar es jums atsūtīšu divas klostera mūķenes. Tās jums, bez šaubām, būs patīkamākas par istabenēm?

— O, jā!

— Tātad, — nedroši turpināja reģents, — tātad jūs gandrīz vai at­teicāties no… sava tēva?

— Ak, vai tad jūs nesaprotat, ka darīju to aiz bailēm, ka viņš nav mans tēvs?

— Un tomēr, nekas to .nepierāda. Vienīgi šī māja… es saprotu, ka tas var būt nopietns iebildums pret viņu. Bet varbūt viņš to nepazina!

— O, tas ir gandrīz vai neiespējami.

— Beidzot, ja viņš no jauna mēģinātu jums tuvoties, ja viņš dabūtu zināt par jūsu patvēruma vietu, ja viņš pieprasītu jūs, vai vismaz gribētu jūs redzēt?..

— Mēs paziņotu par to Gastonam, un saskaņā ar viņa atzinumu…

— Labi, — noteica reģents ar skumju smaidu. Un viņš sniedza roku meitenei, tad paspēra dažus soļus uz durvju pusi.

— Monseigneur… — Helēna ierunājās tik trīcošā balsī, ka tik tikko varēja sadzirdēt.

— Vai jūs vēl kaut ko vēlaties? - pagriezies jautāja hercogs.

— Un viņš… vai es varētu viņu redzēt?

Jaunās meitenes lūpas drīzāk izdvesa nekā izrunāja šos vārdus.

— Jā, — atbildēja hercogs. — Bet vai jūsu pašu interesēs nebūtu labāk, ja tas notiktu pēc iespējas retāk?

Helēna nodūra acis.

— Bez tam, — turpināja hercogs, — viņš ir aizceļojis un varbūt at­griezīsies tikai pēc dažām dienām.

— Un pēc atgriešanās es viņu redzēšu? — jautāja Helēna.

— Es jums to apzvēru, — atbildēja reģents.

Pēc desmit minūtēm divas jaunas mūķenes kādas māsas pavadībā ie­nāca un apmetās pie Helēnas.

Izgājis no meitas istabas, reģents jautāja pēc Dibuā. Viņam atbildēja, ka, nogaidījis Viņa Augstību vairāk nekā pusstundu, Dibuā atgriezies Pa­lērojālā. Tiešām, ieiedams abata istabā, hercogs ieraudzīja viņu strādājam ar sekretāriem. Uz galda atradās ar papīriem piebāzts portfelis.

— Tūkstoš miljonu reižu lūdzu Jūsu Augstību piedot man — sacīja Dibuā, ieraudzīdams hercogu. — Bet tā kā Jūsu Augstība kavējās un saruna varēja ieilgt, es atļāvos pārkāpt jūsu rīkojumu un atgriezties darbā.

— Tu labi darīji. Bet es gribu runāt ar tevi. 1

— Ar mani?

— Jā, ar tevi.

— Ar mani vienatnē?

— Jā, ar tevi vienatnē.

— Tādā gadījumā, monseigneur, vai gaidīsit mani pie sevis, vai ie- nāksit manā kabinetā?

— Iesim tavā kabinetā.

Abats, rādīdams uz durvīm, godbijīgi pamāja reģentam. Tas iegāja pirmais, pēc viņa Dibuā, pasitis padusē portfeli, kas laikam gan bija jau iepriekš sagatavots gaidāmajam viesim. Kad viņi iegāja kabinetā, hercogs paskatījās visapkārt. .

— Vai šis kabinets ir drošs? — viņš apjautājās.

— Velns lai parauj! Visas durvis ir divkāršas, un sienas divas pēdas biezas.

Reģents iesēdās atzveltnī un iegrima klusās un dziļās domās.

— Es gaidu, monseigneur, — pēc brīža ierunājās Dibuā.

— Abat, — strupi iesāka reģents, kā daždien cilvēks, kas nolēmis neciest nekādus iebildumus, — vai chevalier ir Bastīlijā?

— Monseigneur, viņam tur vajadzēja ierasties apmēram pirms pus­stundas.

— Nu, tad rakstiet Lonē! Es vēlos, lai viņu tūlit atbrīvo.

Dibuā, kā likās, jau gaidīja šādu rīkojumu. Viņš neizpauda izbrīnu, viņš nekā neatbildēja, tikai nolika portfeli uz galda, attaisīja to, izvilka kādu mapi un sāka to mierīgi šķirstīt.

— Vai jūs dzirdējāt? — teica reģents pēc īsa klusuma brīža.

— Pilnīgi skaidri, monseigneur.

— Tad paklausiet!

— Rakstiet pats, monseigneur.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka ne mūžam šī roka neparakstīs Jūsu Augstības bojāeju.

— Atkal frāzes! — nepacietīgi noteica reģents.

— Nē, tās nav frāzes, bet fakti, monseigneur. Vai de Šanlē ir sa­zvērnieks, vai nav?

— Jā, protams, bet mana meita viņu mīl.

— Tas tik' ir jauks iemesls, lai viņu atbrīvotu!

— Tas varbūt nav iemesls jums, abat, bet man tas kļūst par svētu pienākumu. Tāpēc viņš nekavējoties nāks ārā no Bastīlijas.

— Ejiet pats viņam pakaļ, es jūs netraucēju, monseigneur!

— Un jūs, monsieur, jūs zinājāt par šo-noslēpumu?

— Kādu?

— Ka de Livrī kungs un chevalier ir viena un tā pati persona.

— Jā, es to zināju! Un tad?

— Jūs gribējāt mani maldināt?

— Gribēju jūs glābt no tās mīkstčaulības, kurā jūs patlaban esat iestidzis. Francijas pavaldonis, jau tā pārāk aizņemts ar savām izpriecām un untumiem, nevarēja neko ļaunāku izdarīt, kā iesvilties kaislībā — un vēl kādā kaislībā! Tēva mīla ir drausmīga kaislība! Parastā mīla gūst savu apmierinājumu un pamazām izgaist. Bet tēva maigums ir neapmierināms, un galvenais — nepieciešams. Tas liks Jūsu Augstībai pieļaut kļūdas, ku­ras es aizkavēšu — tā ļoti vienkāršā iemesla dēļ, ka man ir laime nebūt tēvam. Par to es ik dienas nopriecājos, redzot nelaimes vai muļķības, ko šādi tēvi izdara.

— Un ko tas man nozīmē: viena galva vairāk vai mazāk! — iesaucās reģents.

— Šis Šanlē mani nenogalinās, ja zinās, ka es esmu viņu apžēlojis.

— Nē, viņš arī nenomirs, ja paliks dažas dienas Bastīlijā. Un viņam tur ir jāpaliek!

— Bet es tev saku, ka viņš vēl šodien nāks no turienes ārā!

— Tas vajadzīgs viņa paša goda dēļ, — turpināja Dibuā, it kā re­ģents nekā nebūtu teicis. — Ja viņš iznāktu no cietuma jau šodien, kā jūs to vēlaties, viņa līdzdalībnieki, kuri pašlaik atrodas Nantes cietumā un kurus jūs, bez šaubām, nedomājat atsvabināt, uzskatītu viņu par spiegu un nodevēju, kas apžēlots tāpēc, ka nodevis savus biedrus.

Reģents pārdomāja.

— Un tad, — turpināja Dibuā, — tādi jūs esat, jūs — karaļi un valdošie prinči! Viens motīvs, kuru es nupat pieminēju, muļķīgs kā visi goda jēdzieni, jūs pārliecina un apklusina. Bet jūs negribat saprast lielos, īstos, labos valsts motīvus. Kāda man daļa, kāda dāļa Francijai, es jums pajautāšu, par to, ka Helēna de Šavernī jaunkundze, reģenta kunga mei­ta, apraud un žēlo Gastonu de Šanlē, savu mīļāko? Desmittūkstoš mātes, desmittūkstoš sievas, desmittūkstoš jaunavas pēc gada apraudās savus dēlus, savus vīrus, savus tēvus, kuri atradīsies Jūsu Augstības dienestā un kurus Spānija būs nogalinājusi. Jo Spānija mūs apdraud, tā notur jūsu labsirdību par gļēvumu, un nozieguma nesodīšana to iedrošina. Mūsu ro­kās ir sazvērnieki, tie jānotiesā. De Šanlē kungs, šīs sazvērestības galva vai aģents, ierodas Parīzē, lai jūs nogalinātu. Jūs to nenoliegsit, jo es ceru, ka viņš jums izstāstījis visus sīkumus. Viņš ir jūsu meitas mīļākais. Jo ļaunāk! Tā ir nelaime, kas piemeklē Jūsu Augstību. Bet ir bijušas arī citas nelaimes, nerunājot nemaz par tām, kas vēl nāks. Jā, es visu to zināju. Es zināju, ka viņu mīl. Es zināju, ka viņu sauc Šanlē un nevis Livrī. Jā, es to noslēpu, bet darīju to tādēļ, lai viņu pārmācītu kā pie­nākas — viņu un viņa līdzdalībniekus. Jo reiz par visām reizēm taču jāzina, ka reģenta galva nav mērķa lelles galva, ko aiz lielības vai gar­laicības var pamēģināt nosist, un ka nevar mierīgi un nesodīti aiziet, ja tas nav izdevies.

— Dibuā, Dibuā! Ne mūžam es nenogalināšu savu meitu, lai glābtu savu dzīvību! Un es viņu nogalinātu, ja liktu nocirst chevalier galvu. Tātad - ne cietuma, ne ieslodzījuma! Neliksim ciest mokas tiem, kurus mēs nevaram pilnīgi sodīt, piedosim, piedosim pilnīgi! Iztiksim bez pus- žēlastības un bez pussodiem.

— O, jā, piedosim, piedosim! Lūk, lielais gļēvais vārds! Bet vai jums neapnīk, monseigneur, mūžīgi dziedāt šo vārdu visos toņos?

— Velns lai parauj! Šoreiz vismaz tonis ir jāmaina, jo ne jau augst­sirdības dēļ es to daru. Dievs ir mans liecinieks — es gribētu sodīt šo cilvēku, kuru, kā savu mīļāko, viņa mīl vairāk nekā mani, savu tēvu, un kurš atņem man pēdējo un vienīgo meitu. Bet pret savu gribu es apstājos, neeju vairs tālāk: Šanlē atbrīvos!

— Šanlē atbrīvos, jā, monseigneur! Ak, Dievs, kas tad tam pre­tojas!? Tikai lai tas notiek vēlāk… pēc dažām dienām. Kādu ļaunumu mēs viņam nodarīsim, es jums jautāju? Velns lai parauj, viņš taču ne­nomirs, ja vienu nedēļu pavadīs Bastīlijā. Jums viņu atdos, šo jūsu znotu, esiet mierīgs! Bet ļaujiet notikumiem risināties un mēģiniet rīkoties tā, lai par mūsu nabaga valdību pārāk nezobotos. Padomājiet taču, ka paš­reiz Bretaņā izmeklē pārējo sazvērnieku lietu, un izmeklē pamatīgi. Nu, bet šiem pārējiem arī ir mīļākās, sievas, mātes… Par tām jūs nemaz nein­teresējaties? O, jā… jūs neesat tik traks. Bet padomājiet taču, cik smiek­līgi būs, ja kļūs zināms: jūsu meita mīl to, kuram vajadzēja jūs nodurt. Bastardi smiesies veselu mēnesi. Tas izcels Menteona kundzi no gultas, un viņa nodzīvos vienu gadu ilgāk. Velns lai parauj, pacietieties! Ļaujiet chevalier ēst Lonē kunga vistas cepeti un dzert viņa vīnu. Pie joda! Rišeljē arī ir Bastīlijā. Nu, lūk, arī to mīl viena no jūsu meitām, bet tas netraucēja jūs ar lielu niknumu iespundēt viņu Bastīlijā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija jūsu sāncensis attiecībās ar Parabēra kundzi, ar Sabrāna kun­dzi un varbūt vēl citām.

— Bet galu galā, — sacīja reģents, pārtraukdams Dibuā, — ja nu viņu patiesi ieslodzītu Bastīlijā, ko tu ar viņu darītu?

— Nu, kaut pēc šīs mazās mācības viņš kļūtu cienīgāks būt par jūsu znotu! Bet, nopietni runājot, monseigneur: vai Jūsu Augstība domā tik ļoti pagodināt viņu?

— Ak, Dievs! Vai tad es pašlaik kaut ko domāju, Dibuā? Es ne­gribētu padarīt manu nabaga Helēnu nelaimīgu, tas ir viss. Un tomēr, man šķiet, ka dot viņai to par vīru, — tā būtu zināma pazemošanās, kaut gan Šanlē ir no labas ģimenes.

— Vai tad jūs viņus pazīstat, monseigneur? Velns lai parauj! Tā tik vēl trūkst!

— Jau sen es esmu dzirdējis viņa vārdu, bet nevaru atcerēties, kādos apstākļos. Nu, gan jau redzēsim. Lai būtu kā būdams, tavi argumenti mani pārliecināja: es negribu, lai šo cilvēku uzskatītu par gļēvuli. Bet atceries arī tu: vēl jo vairāk es negribu, lai viņam darītu pāri.

— Tādā gadījumā viņam pie Lonē kunga klāsies labi. Bet jūs ne­pazīstat Bastīliju, monseigneur. Ja jūs būtu mēģinājis kaut reizi pabūt tur, jūs vairs nevēlētos citas vasarnīcas. Nelaiķa karaļa laikā tur bija cie­tums, jā, ak, Dievs, es atzīstos! Bet Orleānas Filipa miermīlīgajā valdīšanas laikā tas kļuvis par vasarnīcu. Bez tam, tur pašlaik atrodas vislabākā sa­biedrība. Ikdienu notiek viesības, balles, vokāli koncerti. Tur dzer šam- pānieti uz hercoga Mēna un Spānijas karaļa veselību. Un jūs par to maksājat. Tur skaļā balsī novēl jums drīzu nāvi un jūsu rases iznīkšanu. Velns lai parauj, Šanlē kungs tur būs starp savējiem un jutīsies kā zivs ūdeni! Ak, nožēlojiet viņu, monseigneur, jo viņš tiešām jānožēlo — šis nabaga jauneklis!

— Jā, tas būs labi, — noteica hercogs, būdams sajūsmināts par to, ka atradis vidusceļu. — Un vēlāk gan jau redzēsim pēc atklājumiem Bre- taņā…

Dibuā skaļi iesmējās.

— Atklājumi Bretaņā! Nu, monseigneur, man būtu interesanti zināt, kas šajos atklājumos varētu būt jauns, ko jūs nebūtu dzirdējis jau no paša chevalier. Vai tad jūs vēl nezināt diezgan daudz, monseigneur? Nu, ja es būtu jūsu vietā, man pilnīgi pietiktu.

— Bet tu neesi, abat.

— Ak vai, diemžēl nē, monseigneur! Jo ja es būtu Orleānas her­cogs un reģents, es jau būtu licis iecelt sevi par kardinālu… Bet ne­runāsim par to! Ar laiku tas notiks, es ceru. Bez tam, man šķiet, es esmu atradis līdzekli, kā atrisināt jautājumu, kas nedod jums mieru.

— Es neuzticos taviem līdzekļiem, abat! Brīdinu tevi!

— Uzgaidiet, monseigneur! Jūs saudzējat chevalier tikai tāpēc, ka jūsu meita viņu mīl?

— Un tad?

— Labi, bet ja chevalier kļūtu neuzticīgs savai uzticīgajai mīļākajai, ko? Jaunā dāma ir lepna, viņa pati atteiktos no sava bretoņa. Tas to būtu pelnījis, man šķiet.

— Chevalier vairs nemīlētu Helēnu?.. Šo eņģeli?.. Tas nav iespē­jams!

— Tā atgadījies dažam labam eņģelim, monseigneur. Bez tam Bastīlija daudz ko nokārto un izjauc, un cilvēku tur ļoti ātri samaitā, sevišķi tādā sabiedrībā, kādā viņš atradīsies.

— Nu, redzēsim, bet ne soli bez manas piekrišanas!

— Nebīstaties, monscigneur\ Ļaujiet vaļu manai mazajai politikai, un es jums apsolu, ka ļaušu pumpuroties visai jūsu mazajai ģimenei.

— Nešpetnais! — smiedamies noteica reģents. — Godavārds, tu pat Sātanu padarītu smieklīgu.

— Beidzot jūs novērtējāt mani pareizi. Vai gribat gūt no tā labumu, monseigneur, un kopā ar mani papētīt šīs mantas, ko man sūta no Nan­tes? Tas nostiprinās jūsu labos nodomus.

— Jā, bet vispirms liec pasaukt Deroša kundzi.

— Jā, pareizi.

Dibuā piezvanīja un paziņoja tālāk reģenta pavēli.

Pēc desmit minūtēm ienāca Deroša kundze, pazemīga un nobijusies, bet negaidītā negaisa vietā viņa saņēma simt luidoru un smaidu.

— Es vairs nekā nesaprotu, — viņa noteica. — Tā vien liekas, ka jaunā dāmā nav viņa meita.