Reģenta meita

XXIII Bretanū

i

Lai lasītāji tagad atļauj mums pamest skatu atpakaļ, jo, kavēdamies pie mūsu stāsta galvenajiem varoņiem, mēs Bretaņā pametām personas, kas pelnījušas zināmu interesi. Bez tam, ja arī bretoņi ne sevišķi aktīvi darbojas līdzi mūsu romānā, vēsture ar savu stingro balsi aicina tos mūsu priekšā. Tāpēc uz brīdi jāizpilda vēstures prasība.

Kopš pirmās sazvērestības Bretaņa aktīvi piedalījās leģitīmo bastardu vadītajā kustībā. Šī province, kas bija apliecinājusi savu uzticību monar­hijas principiem, šo uzticību pašreiz ne tikai pārspīlēja, bet izvērta ārprā­tā, jo tā sava karaļa ārlaulības pēctečus vērtēja augstāk par karaļvalsts interesēm. Tās mīla pārvērtās noziegumā, un lai īstenotu to cilvēku no­domu, kurus tā uzskatīja par saviem prinčiem, tā nekautrējās aicināt pa­līgā ienaidniekus, kurus Ludviķis XIV sešdesmit gadu laikā un Francija divu gadsimtu laikā bez žēlastības apkaroja.

Kādā vakarā, lasītāji to atcerēsies, mēs dzirdējām galvenos vārdus, kas personificē šo sacelšanos. Reģents to ļoti asprātīgi raksturoja, teik­dams, ka viņa rokās ir galva un aste. Bet viņš maldījās; patiesībā viņš turēja rokās tikai galvu un ķermeni. Galva bija leģitimistu padome, Spā­nijas karalis un viņa trakais aģents princis Selamārs. Ķermenis bija tie drošsirdīgie un asprātīgie ļaudis, kas tagad mitinājās Bastīlijā. Bet viņš neturēja vēl rokās asti, kas locījās pa skarbo Bretaņu, kas toreiz, tāpat kā tagad, nav pieradusi pie galma dēkām, kas toreiz, tāpat kā tagad, ir tik grūti valdāma. Šai astei bija dzeloņi kā skorpionam, un vienīgi no tās bija jābaidās.

Bretoņu vadoņi Ludviķa XIV laikā atsāka chevalier de Roāna dēku. Ja piemin chevalier de Roānu, tad tas notiek tāpēc, ka ikviena sazvē­restība jānosauc kāda vadoņa vārdā. Līdzās princim, godkārīgam un vi­duvējam cilvēkam, un pat pirms prinča, bija divi citi vīri, spēcīgāki par viņu: viens kā izpildītājs, otrs kā domātājs. Šie divi bija: Latreomons, vienkāršs Normandijas džentlmenis, un Afiniuss Vandenendens, holan­diešu filozofs. Latreomons gribēja naudu, tāpēc bija tikai roka. Afiniuss gribēja republiku, tāpēc bija dvēsele. Vēl jo vairāk — šo republiku viņš gribēja iekļaut Ludviķa XIV karaļvalstī, lai kaitinātu lielo karali, kas nīda republikāņus pat trīssimt jūdžu attālumā; kas vajāja un apzudināja lielo Holandes pensionāru Žanu de Vitu un šajā ziņā rīkojās nežēlīgāk nekā Oranžas princis. Tas paziņoja, ka ir pensionāra ienaidnieks, un atrieba personīgus apvainojumus, turpretim Ludviķis XIV baudīja vienīgi šā dižā cilvēka draudzību un uzticību.

Tātad Afiniuss gribēja Normandijā nodibināt republiku un par pro­tektoru lika iecelt chevalier de Roānu. Bretoņu sazvērnieki gribēja at­riebties par dažām pārestībām, kas pavaldonibas laikā nodarītas viņu pro­vincei, un sākumā izsludināja tur republiku, tikai neizvēlēja vēl protek­toru, kam vajadzētu būt spānietim. Tomēr Mēnam bija lielas izredzes. Lūk, kas bija noticis Bretaņā!

Pēc pirmajām spāniešu priekšspēlēm bretoņi sāka ausīties. Viņiem nebija iemesla būt vairāk neapmierinātiem kā citām provincēm, bet šajā laikā bretoņi vēl nebija atklāti pievienojušies franču nācijai. Viņiem va­jadzēja karot, citas izejas viņi neredzēja. Rišeljē viņus bargi apspieda. Viņi nejuta vairs viņa stingro roku un centās atbrīvoties Dibuā laikā. Viņi sāka nīst administratorus, ko viņiem atsūtīja reģents: revolūcijas vienmēr sākās ar dumpjiem.

Monteskjū pilnvaroja vadīt kārtu sapulces. Tas bija vicekaraļa pie­nākums. Viņš dzirdēja tautas sūdzības un ievāca tās naudu. Kārtas zu- dijās, bet naudu nedeva, tāpēc ka intendants viņiem nepatīkot — tā viņi teica. Monteskjū, vecā režīma vīram, kas bija pieradis pie Ludviķa XIV metodēm, šis iebildums likās ļauns.

— Jūs nevarat sūdzēties par to Viņa Majestātei, — viņš sacīja, — jo tad jūs uzskatīs par nemierniekiem. Vispirms samaksājiet, pēc tam žēlojaties! Karalis uzklausīs jūsu sūdzības; bet viņš nevēlas redzēt jūsu antipātijas pret cilvēku, ko viņš pats ir izraudzījis.

Montarānam, par kuru Bretaņa iedomājās, ka vajadzētu sūdzēties, patiesībā bija tikai viena vaina: viņš šajā laikā bija provinces intendants. Kurš katrs cits būtu nepaticis bretoņiem tāpat kā viņš, tāpēc Monteskjū nepieņēma viņu noteikumus un uzstāja, lai bretoņi maksā nodevas. Kārtu sapulce nepiekāpās.

— Maršala kungs, — sacīja kāds kārtu sapulces delegāts, — jūs, bez šaubām, aizmirstat, ka jūsu runas veids var būt piemērots ģenerālim, kas pārvalda iekarotu zemi, bet to noraida brīvi un privileģēti ļaudis. Mēs neesam ne ienaidnieki, ne zaldāti: mes esam pilsoņi un kungi paši savās mājās. Mēs prasām no karaļa vienu pakalpojumu: lai viņš atbrīvo mūs no Montarāna kunga, kuru šīs zemes tauta nemīl. Par šo pakalpojumu mēs labprāt samaksāsim nodevas. Bet ja mēs redzēsim, ka galms grib par katru cenu panākt savu, mēs paturēsim savu naudu un kaut kā pie- cietīsim nepatīkamo intendantu.

Monteskjū nicīgi saviebās, pagrieza muguru deputātiem, kas darīja tāpat, un tā viņi cēli aizgāja katrs uz savu pusi.

Tikai maršals gribēja paciesties; viņš juta sevī diplomāta talantu. Viņš cerēja, ka atsevišķās sanāksmes nokārtos to, ko kopsapulce pēc sava prā­ta tik nelādzīgi sarežģīja. Bet Bretaņas mužniecība ir lepna. Juzdamās pazemota, ka maršals tā apietas ar to, muižniecība palika mājās un ne­rādījās vairs šā senjora sarīkojumos. Tas palika viens, stipri sarūgtināts, un viņa nicināšana izvērtās dusmās, bet dusmas — trakos lēmumos. Spā­nieši to tikai gaidīja.

Monteskjū, kas sarakstījās ar Nantes oficiālajām personām — de Kimperu, de 'Vanu, de Rennu — izteicās: viņš redzot gan, ka te rīkojoties spītnieki un nemiernieki, bet viņa divpadsmit tūkstošu vīru lielā armija iemācīšot bretoņiem īstu pieklājību un patiesu dvēseles cēlumu.

Kārtas apvienojās. Šajā provincē no muižniecības līdz tautai ir tikai viens solis. Dzirkstele aizdedzināja pulveri, pilsoņi sabiedrojās. Monteskjū kungam skaidri un gaiši paziņoja: ja viņam ir divpadsmittūkstoš vīru, Bretaņā atradīsies simt tūkstošu, kas iemācīs saviem zaldātiem rīkoties ar akmeņiem, dakšām un pat musketēm.

Maršals pārliecinājās, ka provincē tiešām ir simttūkstoš apvienības biedru un ka ikvienam ir savs akmens vai ierocis. Viņš pārdomāja, un tā šī lieta palika; pavaldonība par to varēja tikai priecāties. Tad muiž­niecība, redzēdama, ka to respektē, atmaiga un formulēja savu sūdzību ļoti pieklājīgi. Bet Dibuā un pavaldonības padome negribēja piekāpties. Viņi uzskatīja šo lūgumu par naidīgu manifestu un sāka rīkoties.

Pēc visa kopuma pienāca kārta atsevišķām personām. Montarāns, Monteskjū, Ponkaleks, Taluets bija barveži, kas tiešām cīnījās savā starpā. Ponkaleks, sirsnīgs un aktīvs cilvēks, pievienojās provinces neapmierinā­tajiem un no šiem vēl neizveidotajiem elementiem radīja cīnītāju kodo­lu, ko mēs jau esam aprakstījuši.

Atkāpties vairs nevarēja. Sadursme bija neizbēgama, bet galms uz­skatīja to tikai par sacelšanos pret nodokļiem un nesaskatīja tur Spānijas pirkstu. Bretoņi, kas klusītiņām rakās zem pavaldonības pamatiem, skaļi kliedza: „Nost nodokļus! Nost Montarānu!", lai nedzirdētu viņu pagrīdes darba troksni un antipatriotiskos plānus.

Bet notikumu vērsās pret viņiem. Reģents, kuru var uzskatīt par vie­nu no visveiklākajiem sava gadsimta politiķiem, nojauta lamatas, nemaz tās neredzēdams. Viņš noprata, ka aiz šā rēga, aiz šīs lielās, vietējās izkārtnes slēpās kaut kas cits. Un lai labāk to saredzētu, viņš ļāva šai izkārtnei krist, pareizāk sakot, — noņēma šo izkārtni pavisam. Viņš at­sauca Montarānu, un province jutās uzvarētāja. Tūlīt arī sazvērniekiem nokrita maskas. Visi bija apmierināti, vienīgi viņi palika pie sava. Pārējie atteicās no cīņas un lūdza žēlastību.

Tad Ponkaleks ar saviem draugiem izstrādāja mums pazīstamo plānu. Viņi ķērās pie vardarbības, lai mērķis tuvotos viņiem, jo paši viņi ne­varēja iet tam pretim — viņi būtu atklāti. Nebija vairs iemesla rīkot dum­pi, bet tas bija atstājis vēl kūpošas pēdas. Vai šajos siltajos pelnos ne­varētu atrast dzirksteli, kas radītu ugunsgrēku?

Spānija bija nomodā. Alberoni, kuru Dibuā sakāva slavenajā Sela- māra afērā, gatavojās atriebties. Un visas Spānijas asinis, visas bagātības, kas bija sagatavotas, lai sekmētu sazvērestību Parīzē, viņš nekavējoties aizsūtīja uz Bretaņu, lai tās tur lietderīgi izmantotu. Tikai par vēlu. Viņš tam neticēja, un viņa aģenti to maldināja. Ponkaleks iedomājās, ka ir iespējams atkal sākt karu, bet lai Francija karo ar Spāniju. Viņš iedo­mājās, ka ir iespējams nogalināt reģentu, bet viņam pašam vajadzēja iz­darīt to, ko šajā laikā neviens nebūtu ieteicis pat visniknākajam franču ienaidniekam.

Viņš cerēja, ka ieradīsie spāņu kuģis ar ieročiem un naudu. Kuģis neieradās.

Viņš gaidīja ziņas no Šanlē. Viņam atrakstīja Lažonkjērs, un kāds Lažonkjērs!..

Kādu vakaru Ponkaleks un viņa draugi bija sapulcējušies mazā ista­biņā Nantē, netālu no vecās pils. Viņi izskatījās bēdīgi, nenoteikti! Kue­diks paziņoja, ka viņš nupat saņēmis vēstuli, kurā viņam ieteic bēgt.

— Varu jums parādīt tādu pat vēstuli, — sacīja Monluī. — Man to pabāza zem glāzes, uz galda, un mana sieva, kas nekā nezināja, stipri nobijās.

— Es gaidu un nebīstos, — sacīja Taluets. — Province nomierinā­jusies, ziņas no Parīzes ir labas. Ik dienu reģents izlaiž no Bastīlijas dažus ieslodzītos, kas iejaukti Spānijas afērā.

— Ja jau esat sākuši par to runāt, — ierunājās Ponkaleks, — man jums jāpaziņo savāda vēsts, ko saņēmu šodien. Parādiet man savu vēstuli, Kuedik, un jūs savējo, Monluī. Varbūt tas ir tas pats rokraksts, varbūt mums gatavo lamatas?

— Neticu! Ja mūs grib dabūt projām, tad tas notiek tādēļ, lai mēs varētu izvairīties no kaut kādām briesmām. Par savu labo slavu mums nav jābīstas, tā nav apdraudēta. Bretaņas lietas visi uzskata par izbeigtām. Jūsu brālis, Taluet, un jūsu brālēns aizbēguši uz Spāniju. Soldiks, Roāns, Seranteks, parlamenta padomnieks Sambijī — pazuduši. Un tomēr viņu bažas atzītas par pamatotām. Viņus dzen projām neapmierinātība — vai­rāk nekas. Es atzīstos: ja vēlreiz saņemšu šādu vēstuli, es došos projām.

— Mums nav ko baidīties, mans draugs, — Ponkaleks palika pie sava. — Jāteic, ka mūsu pasākumam nekad nav bijuši tik izdevīgi ap­stākļi: galmam nav vairs nekādu aizdomu, citādi mēs jau būtu patramdīti. Lažonkjērs vakar atrakstījis. Viņš ziņo, ka Šanlē dosies uz Mieti, kur reģents dzīvo kā vienkāršs pilsonis — bez apsardzības un bez bažām.

— Un tomēr, jūs esat nemierīgs, — iebilda Kuediks.

— Atzīstos, bet ne tā iemesla dēļ, ko jūs domājat.

— Kas tad?

— Personīgās lietas.

— Jūsu?

— Manas. Jūs esat vispiemērotākā sabiedrība un visuzticamākie draugi, kas mani vislabāk pazīst, kuriem es to varētu pateikt: ja es kādreiz būtu nemierīgs, ja man būtu jāizvēlas — palikt vai bēgt, lai iz­vairītos no briesmām… es paliktu. Un vai zināt, kāpēc?

— Nē, sakiet!

— Man ir bail.

— Jūs, Ponkalek? Jums ir bail? Negribas izrunāt abus šos vārdus reizē!

— Ak, Dievs! Jā, mani draugi! Okeāns ir mūsu glābiņš, un starp mums nav neviena, kas neatrastu patvērumu uz viena no šiem tūkstoš kuģiem, kas braukā pa Luāru no Pembefas līdz Senazērai. Bet kas jums nozīmē glābiņu, tas man — drošu nāvi.

— Es jūs nesaprotu, — sacīja Taluets.

— Jūs mani biedējat, — noteica Monluī.

— Nu, tad klausieties, mani draugi!

Un Ponkaleks iesāka sekojošo stāstu. Visi klausījās it kā reliģiozā uzmanībā, jo bija zināms — lai iedvestu bailes Ponkalekam, lietai va­jadzēja būt nopietnai.