Reģenta meita

XIII Kapteinis Lažonkjērs

No adreses, ko Gastons iedeva Helēnai, lasītājs jau zina, ka Burdonē ielā atradās viesnīca, ko varētu saukt gandrīz vai par hoteli. Tā bija diez­gan labi iekārtota, lai tur varētu dzīvot un.ēst, bet sevišķi labi tur varēja, dzert.

Tajā nakti, kad Tapēns satikās ar Dibuā, viņš uzzināja slaveno La- žonkjēra vārdu. Tapēns paziņoja to Modrajam, kas savukārt paziņoja tā­lāk visiem slepenpolicijas priekšniekiem. Tie devās meklēt aizdomīgo virs­nieku un ar lielu aktivitāti, kas ir policijas aģentu galvenais tikums, sāka okšķerēt visas dzertuves un Parīzes šaubīgās mājas. Selamāra sazvēres­tība, kuru mēs atstāstījām romānā „Ševaljē d'Armantals" un kurai pa- valdonības laikmeta sākumā bija tāda pat nozīme kā šim stāstam pa- valdonības beigās — šī sazvērestība liecināja, ka sazvērnieki meklējami galvenokārt šādās dzertuvēs. Bretaņas afēra bija tikai spāņu sazvērestības aste — in cauda venenum, kā teica Dibuā, kas mīlēja lietot latīņu tei­cienus. Ja cilvēks bijis skolmeistars, kaut tikai uz vienu stundu, kaut kas no tā paliek viņam uz visu mūžu.

Visi devās ceļā. Bet vai nu tā bija laime, vai veiklība, atkal Tapēns bija tas, kas pēc divu stundu ilga neganta skrējiena pa galvaspilsētas ie­lām atrada Burdonē ielā slaveno viesnīcu „Mīlas muca", kuru jau pie­minējām šis nodaļas sākumā un kurā bija apmeties slavenais Lažonkjērs, kas šajā laikā kā lietuvēns nedeva Dibuā kungam mieru.

Saimnieks noturēja Tapēnu par kādu vecu prokurora sekretāru un uz jautājumiem laipni atbildēja, ka viņa viesnīcā tiešām dzīvojot kapteinis Lažonkjērs. Bet brašais virsnieks esot pārnācis mājās tikai pēc pusnakts un vēl guļot. Tas bija vēl jo vairāk attaisnojams ar to, ka pulkstenis vēl pat nerādīja sesto rīta stundu.

Tapēns nekā vairāk nejautāja. Tas bija taisns un gandrīz vai algeb­risks cilvēks, kas soļoja no vienas dedukcijas uz otru. Kapteinis La­žonkjērs gulēja, tātad viņš atradās gultā; viņš atradās gultā, tātad dzīvoja šajā viesnīcā.

Tapēns devās tieši uz Palērojālu un sastapa Dibuā, kas nāca ārā no reģenta istbas. Ieraugot viņa sarkano cepuri, Dibuā garastāvoklis uzla­bojās. Bez šīs labās omas viņš būtu padzinis visu savus aģentus, kas bija iebāzuši aiz atslēgas jau veselu virkni viltus Lažonkjēru.

Viens bija kontrbandas kapteinis Lažonsjērs; to atrada un arestēja Modrais. Šā vīra vārds arī visvairāk līdzinājās oriģinālam. Otrais bija kāds Lažonkijs, franču gvardu seržants. Slepenpolicistiem ieteica pārmeklēt na­mus ar sliktu reputāciju. Vienā no šādiem namiem atrada Lažonkiju. Viņš krita par upuri kādai savai vājībai un abata aģentu kļūdai — viņu arestē­ja. Trešo sauca LažUpinjērs, kas kalpoja par sargu kādā lielā mājā. Par nelaimi, šīs lielās mājas šveicars stostījās, un aģents, labas gribas pār­ņemts, saklausīja Lažupinjēra vietā Lažonkjērs.

Bija jau arestētas desmit personas, lai gan puse aģentu vēl nebija atgriezusies. Tātad varēja domāt, ka aresti turpināsies un aģenti ķers cieti visus cilvēkus ar līdzīgiem uzvārdiem. Kopš Dibuā izdeva savu pavēli, šādu un līdzīgu uzvārdu Parīzē izrādījās drausmīgi daudz.

Dibuā, lai gan bija labā omā, tomēr šķendējās un lamājās — lai neatradinātos. Bet, klausīdamies Tapēna ziņojumu, viņš neganti kasīja de­gunu.

Tā bija laba zīme.

— Tātad tu tiešām esi atradis kapteini Lažonkjēru? — jautāja Dibuā.

— Jā, monseigneur.

— Viņu tiešām sauc Lažonkjērs?

— Jā, monseigneur.

— L-a, la, ž-o-n, žon, k-j-ē-r-s, kjērs, Lažonkjērs? — turpināja Di­buā, atkārtodams šo vārdu.

— La-žon-kjērs, — apstiprināja Tapēns.

— Kapteinis?

— Jā, monseigneur.

— īsts kapteinis?

— Redzēju viņa zīmotnes.

Šis aizrādījums Dibuā likās pietiekams, lai konstatētu virsnieka pa­kāpi, bet ne identitāti.

— Labi, — viņš noteica, turpinādams savus jautājums. — Un ko viņš dara?

— Viņš gaida, garlaikojas un dzer.

— Tā tam vajadzētu būt: viņš gaida, garlaikojas un dzer.

— Un dzer, — atkārtoja Tapēns.

— Bet vai viņš maksā? — painteresējās Dibuā, acīmredzot piešķir­dams lielu nozīmi šim beidzamajam jautājumam.

— Ļoti labi, monseigneur.

— Tas ir jauki, jūs esat saprātīgs cilvēks.

— Monseigneur, — kautrīgi piebilda Tapēns. — Jūs man glaimo­jat. Bet tas taču pavisam vienkārši: ja viņš nemaksātu, viņš nevarētu būt bīstams.

Mēs jau teicām, ka Tapēns bija puisis ar asu loģiku. Dibuā iedeva viņam desmit luidoru gratifikācijas, paziņoja savus jaunākos rīkojumus, lika savam sekretāram pateikt aģentiem, kas drīz vien pēc kārtas sāka atkal ierasties, ka ar Lažonkjēru viņam pietiek, rūpīgi apģērbās un kājām devās uz Burdonē ielu.

Kopš pulkstens sešiem rītā Vojē d'Aržansons bija nodevis Dibuā rīcī­bā kādu pusduci miesassargu. Tie bija pārģērbti par franču gvardiem un saņēmuši attiecīgas instrukcijas. Daži no tiem gāja nopakaļ Dibuā, citi — pa priekšu.

Tagad teiksim dažus vārdus par viesnīcas iekšieni, kur mēs tūlīt ie­vedīsim lasītāju.

„Mīlas muca" bija, kā mēs jau aizrādījām, pa pusei viesnīca, pa pusei krogs: tur dzēra, ēda un gulēja. Dzīvojamās telpas atradās pirmajā stāvā, restorāna zāles parterā.

Galvenajā, kopīgajā zālē atradās četri ozolkoka galdi un bezgalīgs daudzums ķeblīšu un sarkanu un baltu aizkaru — senas krogus tradīcijas. Daži soli gar sienām, ļoti tīras glāzītes uz bufetes, gleznas krāšņos, zel­tītos rāmjos: dažās attēlotas Mūžīgā žīda klaidonības gaitas, citās Di- šofūra tiesāšana un sodīšana. Viss apkvēpis ar dūmiem, kuru ieelpojot radās nelaba sajūta — it kā no pīpes smakas. Tāda bija šī viesistaba, kā teiktu angļi, pa kuru ripoja zems vīrs ar sarkanu seju, trīsdesmit piecus līdz četrdesmit gadus vecs, un rosījās maza, divpadsmit līdz četrpadsmit gadus veca meitenīte ar bālu seju. Tas bija viesnīcas „Mīlas muca" saim­nieks un viņa vienīgā meita, kas mantos šo viņa māju un uzņēmumu. Tēva vadībā viņa jau tagad sagatavojās turpmākajiem pienākumiem.

Virtuvē kāds puišelis cepa ragū, kas izplatīja skarbu, vīnā mērcētu nieru smaržu.

Zāle vēl bija tukša. Bet tajā brīdī, kad sienas pulkstenis nosita vienu pēc pusdienas, ienāca kāds franču gvards un, apstājies durvīs, nomur­mināja:

— Burdonē ielā, viesnīcā „Mīlas muca", kopīgajā zālē, galds pa krei­si. Apsēsties un gaidīt.

Tad, sekojot šiem norādījumiem, brašais tēvijas sargs, svilpodams kā­du gvardu dziesmiņu un ar militāras koķetērijas žestu uzskrullēdams tā jau uz augšu saslietās ūsas, apsēdās norādītajā vietā. Viņš nebija lāgā pacēlis dūri, lai uzsistu uz galda, kas visas pasaules dzertuvju valodā no­zīmē: vīnu! — kad otrs franču gvards, gluži tāpat ģērbies, parādījās dur­vīs, nomurmināja dažus vārdus un, brīdi vilcinājies, apsēdās līdzās pir­majam.

Abi kareivji saskatījās baltām acīm, tad izsaucās:

- Ā! Ā! Ā!

Ari tas visas pasaules valodās nozīmē pārsteigumu.

— Tu, Grispār! — iesaucās viens.

— Tu, Anlevān! — iesaucās otrs.

— Ko tu meklē šajā krogā?

— Un tu?

— Nezinu.

— Es ari ne.

— Tātad tu esi ieradies?..

— Paklausot augstākai pavēlei.

— Gluži tāpat kā es.

— Un tu gaidi?..

— Kādu viru, kam jānāk.

— Ar paroli.

— Un pēc šis paroles?..

— Rīkojums paklausīt kā pašam Tapēnam.

— Tā ir, un man iedeva monētu, lai es gaidot varētu iedzert.

— Arī man iedeva monētu, bet neteica, lai es dzeru.

— Un ja rodas šaubas?..

— Ja rodas šaubas, tad, kā saka gudrs virs, es neatteikšos.

— Nu tad dzersim!

Un paceltā roka šoreiz nokrita uz galda, lai pasauktu saimnieku. Bet tas bija nevajadzīgs žests: saimnieks, ieraudzījis ienākam abus kareivjus un pēc uniformas pazīdams amatierus, jau stāvēja gatavībā, ar kopā sa­liktām kājām, kreisā roka pie bikšu šuves, labā pie vilnainās kapuces.

Tas bija jocīgs viesnīcnieks.

— Vīnu! — sauca abi franču gvardi.

— Orleānas vīnu! — piebilda viens no viņiem, kas likās lielāks gar­dēdis nekā otrs. — Tas skrāpē, un tas man patīk.

— Kungi, — sacīja saimnieks ar drausmīgu smaidu. — Mans vīns neskrāpē, toties ir ļoti patīkams.

Un viņš atnesa atkorķētu pudeli. Abi viesi pielēja savas glāzes un izdzēra tās. Tad viņi nolika glāzes uz galda un savieba grimases, kas nebija vienādas, tomēr izteica vienu un to pašu.

— Kāda velna pēc tu saki, ka tavs vins neskrāpē? Tas plosa visas iekšas.

— Ak, tas ir lepns vīns, kungi, — noteica saimnieks.

— Jā, — noteica otrs gvards, — trūkst vēl tikai vērmeļu.

Saimnieks pasmaidīja kā cilvēks, kas saprot jokus.

— Vai gribat vēl vienu? — viņš jautāja.

— Ja gribēsim, paprasīsim.

Saimnieks paklanījās un, saprazdams mājienu, atstāja abus divatā. Tad viens no kareivjiem sacīja otram:

— Bet tu taču zini, ka runa ir par kādu kapteini.

— Jā, tā ir. Bet lai arestētu kapteini, man domāt, ir vajadzīgi pa­līgspēki.

— Bez šaubām, divi pret vienu — ar to nepietiek.

— Tu aizmirsti vīru ar paroli: tas būs mums palīgs.

— Kaut būtu divi, un stingrāki vīri… Bet man šķiet, ka es dzirdu kādu troksni.

— Tiešām, kāds kāpj lejā pa kāpnēm.

— Cst!

— Klusu!

Un abi franču gvardi, daudz verdziskāk nekā īsti kareivji, paklau­sīdami pavēlei, ielēja diva pilnas glāzes un izdzēra, paslepus vērdamies kāpņu virzienā.

Abi novērotāji nebija maldījušies. Mēs aizmirsām pieminēt kāpnes, kas vijās augšup gar sienu. To pakāpieni patlaban nokrakšķēja zem diez­gan solīda svara, un viesi, kas pašreiz sēdēja kopīgajā zālē, ieraudzīja vispirms kājas, tad rumpi, tad galvu, kas kāpa lejup. Kājās bija smalkas zīda zeķes un baltas bikses; rumpis bija ietērpts šauros, zilos svārkos; beidzot, galvā bija trijstūraina cepure, koķeti nošķiebta uz vienu ausi. Pat mazāk vērīga acs būtu pamanījusi, ka tas ir kapteinis, jo viņa zilie uzpleči un zobens neatstāja nekādu šaubu par viņa dienesta pakāpi.

Šis kapteinis, kas tiešām bija kapteinis Lažonkjērs, bija piecas pēdas un divas collas garš, paresns, diezgan kustīgs, un viņa viltīgās ačeles ap­brīnojami cieši pievērsās itin visam un visiem. Likās — viņš saož, ka zem franču gvardu uniformām slēpjas spiegi, jo ienācis zālē, viņš tūlīt uzgrieza tiem muguru un pavisam citādi sāka sarunāties ar saimnieku.

— Tiešām, es te labprāt pusdienotu, — viņš sacīja. — Mani stipri vilina šī sautēto nieru smarža. Bet daži uzdzīvotāji gaida mani «Patosa flautā". Varbūt šeit ieradīsies kāds jauneklis no mana apvidus, lai aiz­ņemtos simt luidoru. Viņam vajadzēja pienākt šorīt, bet es vairs ilgāk nevaru gaidīt. Ja viņš ierodas un nosauc savu vārdu, sakiet, ka es pēc stundas būšu atpakaļ. Lai viņš mani pagaida.

— Saprotu, kapteiņa kungs, — noteica saimnieks.

— Ei, \inu! — sauca gvardi.

— Ahā! — nomurmināja kapteinis, uzmezdams šķietami bezdēdīgu skatienu dzērājiem. — Šie kareivji neizrāda visai lielu cieņu uzplečiem.

Tad viņš pievērsās saimniekam:

— Apkalpojiet šos kungus, jūs taču redzat, ka viņi steidzas.

— Ak, ja kapteiņa kungs atļauj, — pieceldamies sacīja viens no vi­ņiem.

— Protams, protams, es atļauju, — sacīja Lažonkjērs, pasmaidīdams ar lūpām, bet patiesībā viņam ļoti gribējās piekaut abus šos kareivjus, kuru ģīmji viņam nepatika. Taču apdomība ņēma virsroku, un viņš paspēra dažus soļus uz durvju pusi.

— Bet, kapteiņa kungs, — apstādināja viņu viesnīcnieks, — jūs man

nepateicāt tā džentlmeņa vārdu, kas drīz vien jautāšot pēc jums.

• **

Lažonkjērs vilcinājās. Tad viņu pārliecināja viena gvarda diezgan ka­reiviskā kustība: tas pagriezās, pārlika vienu kāju pāri otrai un skrullēja savas ūsas.

Tajā pašā laikā otrs ar pirkstu galiem izrāva korķi un ar mēli imitēja šampanieša pudeles atkorķēšanas troksni. Lažonkjērs nomierinājās pavi­sam.

— Chevalier Gastons de Šanlē kungs, — viņš atbildēja viesnīcnie­kam.

— Gastons de Šanlē, — atbildēja viesnīcnieks. — Velns lai parauj! Pag, ka tikai es neaizmirstu šo vārdu! Gastons, Gastons — labi, es to atcerēšos pēc vārda gaskonietis. Šanlē — labi, es to atcerēšos pēc vārda chandelle (Chandelle — fr. vai. — svece — Tulk.)

— Nu, labi, — nopietni noteica Lažonkjērs, — Gaskonietis de Šan- dels. Ieteicu jums, mīļo saimniek, sarīkot atmiņas stiprināšanas kursus, un ja visas jūsu metodes būs tik drošas kā šī, es nešaubos, ka jūs kļūsit bagāts.

Viesnīcnieks pasmaidīja par komplimentu, un kapteinis Lažonkjērs izgāja uz ielas, paskatījies visapkārt, it kā lai pārliecinātos kāds ir laiks, bet patiesībā tādēļ, lai izpētītu, vai māju piedurvēs un aiz stūriem kāds neslēpjas.

Viņš nebija vēl pagājis simt soļu pa Sentonorē ielu, kad uz ielas un pēc tam durvīs parādījās Dibuā. Viņš bija pagājis garām kapteinim La- žonkjēram, bet tā kā nekad nebija redzējis šo svarīgo personu, tad arī nevarēja to pazīt.

Ar gluži nekaunīgu pārdrošību Dibuā parādījās durvīs: roku pielicis pie savas nodilušās cepures, tērpies pelēkos svārkos, brīvos, augstos zā­bakos, biezās zeķēs — vārdu sakot, īsta provinces tirgotāja izskatā.