Reģenta meita

XXXIV Monso

Pa tam Gastons traucās uz Monso. Kā jau hercogs bija teicis, viņš karietē atrada kādu masku un domino. Tā bija melna samta maska un mēļa satina domino. Viņš uzlika masku, apvilka domino, bet tad iedo­mājās: viņam nebija ieroča.

Iznākot no Bastīlijas, viņš bija steidzies uz Bakā ielu, bet tagad neuz­drošinājās atgriezties savā vecajā mītnē — viesnīcā „Mīlas muca", kur viņu varēja pazīt un apcietināt. Viņš neuzdrošinājās modināt kādu nažu tirgotāju un pirkt dunci, kas varētu radīt aizdomas. Viņš nosprieda, ka Monso viegli varēs iegādāties kaut kādu ieroci.

Bet jo tuvāk viņš nāca, jo vairāk juta nevis ieroča, bet drosmes trū­kumu. Viņā nodzisa drausmīgā cīņa starp pašlepnumu un cilvēcību, un viņam pa laikam vajadzēja iedomāties savus draugus cietumā, notiesā­tus, drausmīgas un kaunpilnas nāves apdraudētus, lai ar varu piespiestu sevi palikt pie agrākā lēmuma un turpinātu ceļu.

Kariete iebrauca Monso pagalmā un apstājās spoži apgaismotā pa­viljona priekšā. Bija ledains aukstums, sniegs klāja lilijas, tik bēdīgas zie­mā, tik skaistas un smaržīgas pavasarī.

Un tomēr Gastons juta, ka zem maskas viņam spiežas auksti sviedri, un viņš nočukstēja:

- Jau!

Pa to laiku kariete bija apstājusies, durtiņas atvērtas — vajadzēja izkāpt. Bez tam visi bija pazinuši prinča privāto kučieri un karieti, ko tas lietoja savos slepenajos izbraucienos, tāpēc ikviens klusi steidzās klāt, gatavs izpildīt pirmo pavēli.

Gastons nemaz neievēroja šo centību. Viņš izkāpa diezgan stingrā gaitā, lai gan acis mazliet it kā apžilba, un parādīja savu karti.

Bet sulaiņu rinda godbijīgi pašķīrās, it kā pierādīdama, ka šī for­malitāte ar ieejas biļeti nemaz nav vajadzīga.

Toreiz bija paradums maskoties kā vīriešiem, tā sievietēm, un, gluži pretēji mūsdienām, drīzāk vēl sievietes, nevis vīrieši, ieradās tamlīdzīgos sarīkojumos ar neaizsegtām sejām. Tiešām, sievietes šajā laikmetā ne tikai runāja brīvi, bet arī prata runāt. Maskai nevajadzēja slēpt viņas maz­vērtību: XVIII gadsimtā visas sievietes bija asprātīgas. Maska nebija va­jadzīga arī tādēļ, lai slēptu zemo kārtu: XVIII gadsimtā, ja sieviete bija skaista, viņa ļoti ātri ieguva arī titulu. Piemēri — hercogiene Šatorū, grā­fiene Dibarī.

Gastons nevienu nepazina, tomēr instinktīvi juta, ka atrodas tā laika vissmalkākajā sabiedrībā. Te bija vīrieši: Noaijī, Braukā, Brogliji, Sen- simoni, Nosē, Kanilaki, Bironi. Varbūt vēl raibāka bija sieviešu sabie­drība, bet ne mazāk asprātīga, ne mazāk eleganta, sevišķi ap Mēna un Mentona kundzēm. Te bija aristokrātija, kas pulcējās ap karaļa ģimenes visbrašāko un populārāko princi. Šajā lielā gadsimta sanāksmē trūka tikai Ludviķa XIV bastardu un karaļa.

Tiešām ~ un to atzina pat viņa ienaidnieki - neviens neprata rīkot tādas viesības kā reģents. Šī gaumīgā greznība, šī apbrīnojamā puķu pār­pilnība, kas smaržoja zālēs, šie miljoni sveču, ko pavairoja spoguļi, šie prinči, šie sūtņi, šīs burvīgi skaistās un patīkami jautrās sievietes, kurām viņš pieskārās elkoņiem — tas viss ietekmēja jauno provincieti. Viņš iz­tēlē bija saskatījis reģentā tikai cilvēku, bet tagad ieraudzīja, ka tas ir laipns, mīļots un, galvenais, populārs un nacionāls karalis.

Gastons juta, ka visas šīs greznības smaržas sakāpj viņam galvā un reibina. Daudz mirdzošu acu zem maskām urbās viņā kā nokaitēti dunči.

Viņa sirds sita kā negudra, kad, meklējot starp šīm galvām to, kuras dēļ šī sirds tā pukstēja, viņš pamanīja kādu melnu domino. Viņš gāja, ar elkoņiem grūstīdamies, ļāva viļņiem, kas plūda ap viņu, šūpot sevi kā laivu bez airiem un burām, viņš noliecās un saslējās, apkārtējās drūmās vai līksmās poēzijas apdvests, un vienā sekundē jutās te paradīzē, te ellē.

Bez maskas, kas slēpa viņa seju un neļāva saskatīt pārvērstos vaibstus, viņš šajās zālēs nebūtu paspēris ne četrus soļus, jo uz viņu būtu sākuši rādīt ar pirkstiem un teikt:

— Lūk, slepkava!

Gastons pats atzinās, ka tā ir gļēvulība un nekaunība: ierasties viesos pie prinča, lai pārvērstu šos spožos lukturus bēru lāpās, lai aptraipītu ar asinīm Šīs košās tapetes, lai saceltu šausmas šajā svinību burzmā. To iedomājoties, viņam zuda drosme, un viņš paspēra dažus soļus uz durvju pusi.

— Es viņu nogalināšu ārā, bet ne šeit, — viņš nodomāja.

Tad viņš atcerējās hercoga norādījumus. Šī karte atvērs viņam durvis uz kluso siltumnīcu. Viņš nomurmināja starp zobiem:

— Viņš tātad paredzēja, ka man būs bail no ļaudīm. Viņš uzminēja, ka es esmu gļēvulis.

Pa šīm durvīm viņš nokļuva kādā galerijā, kur bija novietotas bufetes. Visi gāja tām klāt, dzēra un ēda.

Gastons piegāja pie bufetes tāpat kā citi. Ne tāpēc, ka viņš būtu izsalcis vai izslāpis, bet, kā jau teicām, viņam nebija ieroča.

Viņš izraudzījās garu un asu nazi un, pametis ašu skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, vai neviens viņu nevēro, drūmi smaidīdams, pabāza to zem sava domino.

— Nazis! — viņš nomurmināja. — Nazis! Nu, līdzība ar Ravaijaku būs pilnīga. Tas gan bija Indriķa IV mazdēls.

Tiklīdz viņa smadzenēs pazibēja šī doma, Gastons pagriezies ierau­dzīja, ka viņam tuvojās kāda maska zilā samta domino. Dažus soļus aiz šā vīra nāca kāda sieviete un vīrietis — arī maskās. Zilais domino pa­manīja, ka viņam seko, paspēra divus soļus pretim šīm maskām, pavē­lētāja tonī pateica dažus vārdus vīrietim, kas godbijīgi nolieca galvu, tad pienāca pie Šanlē. . -

— Jūs vilcināties! — viņš uzrunāja Gastonu labi pazīstamā balsī.

Gastons ar vienu roku pavēra savu domino un parādīja hercogam

dunci, kas mirdzēja otrā rokā.

— Es redzu dunci, kas mirdz, bet redzu arī roku, kas trīc.

— Jā, monseigneur, tā ir tiesa, — atzinās Gastons. — Es vilcinājos, es trīcēju, es biju gatavs bēgt projām, bet, paldies Dievam, jūs esat te!

— Nu, un negantā drosme? — sacīja hercogs savā zobgalīgajā balsī.

— Neesmu to zaudējis, monseigneur.

— Labi! Kas tad ar to noticis?

— Monseigneur, es esmu viņa mājā!

— Jā, bet neesat siltumnīcā.

— Vai jūs varētu parādīt man viņu iepriekš, lai es pierodu pie viņa klātbūtnes, lai es iekaistu naidā pret viņu. Jo es nezinu, kā lai atrodu viņu šajā pūlī.

— Nupat viņš bija jums līdzās.

Gastons nodrebēja.

— Man līdzās? — iesaucās jauneklis.

— Pavisam tuvu, gluži kā es tagad, — svinīgi noteica hercogs.

— Es iešu siltumnīcā, monseigneur, iešu!

— Ejiet!

— Vēl vienu acumirkli, monseigneur, {aujiet man attapties!

— Labi, labi! Jūs zināt, siltumnīca atrodas tur, šīs galerijas galā. Bet durvis gan ir aizslēgtas.

— Vai jūs man neteicāt, monseigneur, ka sulaiņi man tās atvērs, tiklīdz es uzrādīšu šo karti?

— Jā, bet vēl labāk atvērt tās pašam. Sulaiņi, kas jūs ielaidīs, varbūt gaidīs jūs iznākam. Ja jau pirms slepkavības jūs esat tik uztraukts, kāds gan jūs būsit pēc tās! Bez tam reģents varbūt nekritīs neaizstāvējies, neie­kliedzies. Viņi atskries, jūs apcietinās un — ardievu, jūsu nākotnes cerī­bas! Domājiet par Helēnu, kas jūs gaida!

Nav iespējams izteikt, kas norisa Gastona sirdī, kamēr hercogs izru­nāja šos vārdus. Likās, ka hercogs vēro šo vārdu ietekmi jaunekļa sejā un sirdī un redz ikvienu vaibstu, jūt ikvienu pukstu.

— Ko tad lai es daru? Dodiet man padomu! — dobjā balsī jautāja Gastons.

— Kad būsit nonācis pie siltumnīcas durvīm, pretim šai galerijai, pa kreisi, redziet?..

— Jā.

— Pataustiet zem slēdzenes, un jūs atradīsit izgrieztu pogu. Nospie­diet to, un durvis pašas atvērsies, ja vien tās nebūs aizslēgtas no iekš­puses. Bet reģents, kas nekā nenojauš, nebūs tik piesardzīgs. Tā es esmu iegājis tur vai divdesmit reižu privātā audiencē. Ja viņa tur nebūs, kad iesit iekšā, pagaidiet. Ja viņš tur būs, — jūs to pazīsit pēc melnā domino un zelta bites.

— Jā, jā, es zinu, monseigneur, — sacīja Gastons, pats neapzinā­damies, ko runā.

— Es šovakar ne visai paļaujos uz jums, — piebilda hercogs.

— Ak, monseigneur, tās tāpēc, ka šis brīdis tuvojas un ka vienā minūtē es visu savu pagājušo dzīvi būšu apmainījis pret stipri apšaubāmu nākotni, un jutīšu varbūt kaunu, bet katrā ziņā — sirdsapziņas pārme­tumus.

— Sirdsapziņas pārmetumus! — atkārtoja hercogs. — Ja kāds veic pasākumu, kas tam liekas taisnīgs, pasākumu, ko diktē sirdsapziņa, tad nedrīkst būt pašpārmetumu. Vai tad jūs šaubāties par savas lietas svētu­mu? k

— Nē, monseigneur, bet jums viegli tā runāt. Jūs par to tikai domā­jat, es izpildu. Jūs esat tikai galva, es esmu roka. Ticiet man, monseig­neur, — piebilda Gastons drūmā un aizsmakušā balsī, — ir drausmīgi nogalināt cilvēku, kas neaizstāvas un uzsmaida savam slepkavam. Es do­māju, ka esmu drošsirdīgs un stiprs, bet tā laikam ir ar katru sazvērnieku, kas rīkojas tāpat kā es. Uztraukuma, lepnuma, sajūsmas vai naida brīdī viņš nodod liktenīgo zvērestu. Starp viņu un viņa upuri vēl ir tas viss laiks, kam jāpaiet. Pēc zvēresta drudzis mazinās, satraukums atslābst, sa­jūsma izgaist, naids saplok. Viņā pusē apvārsnim parādās tas, pie kura nu jāiet un kurš nāk pie jums. Katra diena tuvina jūs viņam, un tad cilvēks notrīc, jo tikai tad saprot, kādu noziegumu apņēmies izdarīt. Bet laiks nepielūdzami iet uz priekšu, un pēc katras stundas, kas nozvana, jūs redzat upuri, kas pasper vienu soli, kamēr beidzot atstatums izzūd, un jūs atrodaties aci pret aci. Tad… tad, ticiet man, monseigneur, pat visdrošsirdīgākie sāk trīcēt. Jo slepkavība ir un paliek slepkavība. Tad tikai cilvēks mana, ka nav savas apziņas kungs, bet sava zvēresta vergs. Viņš devies ceļā ar paceltu galvu, saukdams: „Esmu izraudzītais!", bet pienāk galā ar noliektu galvu un atzīstas: „Esmu nolādēts."

— Vēl ir laiks, Šanlē kungs, — hercogs dzīvi iesaucās.

— Nē, nē, monseigneur, jūs labi zināt, ka liktenis dzen mani uz priekšu. Es izpildīšu savu uzdevumu, lai tas būtu cik briesmīgs būdams. Man sirds trīcēs, bet roka paliks stingra. Jā, es jums to pasaku: ja nebūtu draugu, kas no mana dunča dūriena sagaida dzīvību, ja šeit nebūtu He­lēnas, kuru es pārklāšu sērām — ja ne asinīm — o, es labāk izvēlētos ešafotu ar visu tā kaunu, jo tas nesoda — tas attaisno.

— Nu, labi, es redzu, ka jūs drebat, bet ka jūs rīkosities, — noteica hercogs.

— Nešaubāties par to, monseigneur. Lūdziet par mani Dievu, jo pēc pusstundas visam būs beigas.

Hercogs negribot sakustējās, tomēr piekrizdams pamāja un pazuda pūlī.

Gastons ieraudzīja pusviru kādu logu, kas izgāja uz balkonu. Viņš izgāja ārā un brīdi pastaigājās, lai aukstumā apvaldītu drudzi, kas sa­trauca viņa asinis. Bet iekšējā uguns bija pārāk kvēla un joprojām dedzi­nāja viņu. Tad viņš atgreizās galerijā, paspēra dažus soļus, devās siltum­nīcas virzienā, atgriezās atpakaļ, tad piegāja pie durvīm un uzlika roku uz izgrieztās pogas. Bet viņam likās, ka vairākas personas, sapulcējušās netālu no viņa, vēro to. Viņš griezās atpakaļ, izgāja atkal uz balkona un izdzirda, ka tuvējā baznīcas torni pulkstenis nosita vienu.

— Šoreiz pienācis izšķirīgais brīdis, atkāpties vairs nevar, — viņš no­murmināja. — Ak, Dievs! Es tev uzticu savu dvēseli! Ardievu, Helēna, ardievu! .

Tad lēniem, bet stingriem soļiem viņš izspiedās cauri cilvēku drūzmai, devās taisni uz durvīm, paspieda atsperi, un durvis klusi atdarījās. Acis viņam apmiglojās. Likās, ka viņš atrodas jaunā pasaulē. Mūzika atlidoja līdz viņam tikai kā tāla, daiļa melodija. Pēc mākslīgajām smaržām viņš tagad ieelpoja liego puķu smaržas. Pēc tūkstoš žilbinošo sveču gaismas — patīkama krēsla, ko rada dažas starp lapām apslēptās alabastra lampas.

Bet cauri tropisko stādu greznajām lapām aiz siltumnīcas stikliem redzami drūmi kaili koki un sniegs, kas tālumā kā liels līķauts pārklāj zemi.

Viss bija mainījies, pat temperatūra. Gastons tikai juta, ka viņš trīc. Viņš izskaidroja šīs pēkšņās sajūtas ar frižu augstumu, zem kurām, līdzās viskrāšņākiem pomeranču ziediem, uz augšu stiepās samtainās magnolijas, sārtās kļavas un šķēpiem līdzīgās alojas, bet platās ūdensaugu lapas du­sēja baseinos ar tik dzidru ūdeni, ka tas šķita melns visās tajās vietās, kur neatspoguļojās liegās gaismas atblāzma.

Gastons vispirms paspēra dažus soļus, tad apstājās. Viņu nomāca kontrasts starp zeltītajiem saloniem un šiem zaļumiem. Viņam šķita vēl grūtāk savienot slepkavības domas ar šīs apburtās, kaut mākslīgās dabas maigumu Smiltis grima zem viņa kājām, mīkstas kā visliegākais paklājs, un ūdens strūklas, kas šļācās līdz pat visaugstāko koku galotnēm, čaloja savas vienmuļās un žēlās melodijas.

Viņš gāja uz priekšu pa kādu gatvi, kas griezās lokā kā taka angļu parkā. Gastons tikai neskaidri redzēja apkārtni, jo viņa mulsās acis bai­dījās skatīties. Viņa skatiens pētīja blīvas, baidīdamies ieraudzīt tur cil­vēka stāvu. Dažreiz, kad aiz viņa, atrāvusies no sava stiebra, griezdamās krita kāda lapa, viņš pagriezās pret durvīm, neskaidru šausmu pārņemts, un viņam likās, ka ienāk majestātiska melna figūra, kuru viņš kā sapnī gaidīja ierodamies. Nekas nebija. Viņš devās uz priekšu.

Beidzot, zem platajām katalpas lapām, ap kuru vijās krāšņi rodo­dendru ziedi, piespiedušies pie tūkstoš smaržīgo rožziedu krūmiem, viņš ieraudzīja melnu rēgu, kas sēdēja uz sūnu sola, muguru pagriezis pret to pusi, no kurienes viņš nāca.

Asinis viņam spēji saplūda sirdi un sakāpa vaigos, deniņos sāka dūkt, lūpas trīcēja, roku pārklāja auksti sviedri, un viņš mehāniski meklēja at­balstu, bet neatrada.

Domino nekustējās.

Gastons neviļus atkāpās. Viņa kreisā roka palaida vaļā naža spalu, ko tas piespieda sev klāt ar kreiso elkoni. Pēkšņi viņš izmisis saņēmās, lika savām neklausīgajām kājām soļot pretim reģentam, apspiezdams vai­du, kas gandrīz vai izlauzās no viņa krūtīm.

Šajā bridi stāvs mazliet sakustējās, un uz kreisās rokas Gastons ie­raudzīja nevis mirdzošu, bet liesmojošu zelta biti, kas Šķita kā degošs sārts, kā liesmojoša saule.

Kamēr domino tērpies cilvēks griezās uz Gastona pusi, jaunekļa ro­kas sastinga, lūpas pārklājās putām, zobi klabēja un neskaidras aizdomas sāka žņaugt sirdi. Piepeši Gastons spalgi iekliedzās. Domino bija pie­cēlies.

Uz sejas nebija maskas — tā bija hercoga Olivaresa seja.

Gastons kā zibens ķerts palika stāvam — mēms un pietvīcis. Reģents! Jo šaubu vairs nebija: hercogs un reģents ir viena un tā pati persona. Reģents izturējās majestātiski un mierīgi. Viņš cieši vēroja roku, kas tu­rēja dunci, un duncis nokrita zemē. Tad viņš ar maigu un reizē skumju smaidu pavērās Gastonā, un Gastons noslīga ceļos kā nocirsts koks.

Ne viens, ne otrs nerunāja. Bija dzirdami tikai dobji vaidi, kas iz­lauzās no Gastona krūtīm, un ūdensstrūkla viņiem līdzās vienmuļi krita ūdenī.