Reģenta meita

XXX Spriedums

Pulkstenis rādīja pusseptiņi, tātad bija vakars un tumšs. Tiklīdz che­valier bija atgriezies savā kamerā un aizvēris aiz sevis durvis, viņš tūlīt pieskrēja pie krāsns.

— Ei, chevalier! — viņš uzsauca. Demenīls atsaucās.

— Es biju ciemos.

— Nu?

— Nu, es atradu ja ne draugu, tad vismaz paziņu.

— Kāds jauns cietumnieks?

— Ievietots ap to pašu laiku, kad ievietoja mani.

— Kā viņu sauc?

— Kapteinis Lažonkjērs.

— Ejiet nu!

— Vai jūs viņu pazīstat?

— Protams.

— Tad izdariet man lielu pakalpojumu: kas viņš tāds ir?

— O, nikns reģenta pretinieks.

— Vai esat par to pārliecināts?

— Un kā vēl! Viņš piedalījās mūsu sazvērestībā, bet aizgāja no tās tāpēc, ka mēs gribējām reģentu aizvest projām un nevis nogalināt.

— Tatad viņš bija?..

— Par nogalināšanu.

— Tāds viņš ir, — nomurmināja Gastons, bet skaļi piebilda: — Tad tas ir cilvēks, kuram var uzticēties?

— Ja tas ir tas pats, par kuru esmu dzirdējis runājam un kurš dzīvoja Burdonē ielā, vienīcā „Mīlas muca".

— Pareizi, tas ir viņš.

— Tas ir drošs cilvēks.

— Jo labāk — šā vīra rokās tagad ir četru drošsirdīgu muižnieku dzīvības.

— No kuriem jūs esat viens, vai ne? — jautāja Demenīls.

— Jūs maldāties, — atbildēja Gastons. — Es par sevi nemaz ne­runāju, jo šķiet, ka es jau esmu pagalam.

— Kā — pagalam?

— Jā, esmu notiesāts.

— Ar ko?

— Ar nāvi.

Sarunā uz brīdi iestājās klusums.

— Nevar būt! — pirmais ierunājās Demenīls.

— Un kāpēc nevar būt?

— Tāpēc, ka jūsu lieta saistās ar mūsējo, ja pareizi esmu sapratis, vai ne?

— Tā ir jūsu lietas turpinājums.

— Un tad…

— Un tad?

— Mūsu lieta bija labi ievadīta, jūsu lieta nevar neveikties.

— Bet kas jums teica, ka jūsu lieta bija labi ievadīta?

— Klausieties, jo no jums, mīļo kaimiņ, kas esat apņēmies būt par mūsu starpnieku, mums vairs nav noslēpumu.

— Es klausos, — sacīja Gastons.

— Lūk, ko man vakar atrakstīja Lonē jaunkundze. Viņa pastaigājās ar Mezonrūžu, kas, kā jums zināms, iemīlējies viņā. Mēs abi par viņu zobojamies, bet saudzējam viņu tāpēc, ka viņš mums ir ļoti noderīgs. Kad viņa, aizbildinādamās ar slimību, tāpat kā jūs, prasīja pēc ārsta, viņš tai paziņoja, ka Bastīlijas ārsts ir viņas rīcībā. Jāsaka, ka mēs ar šo Bastī­lijas ārstu Hermani iepazināmies pat ļoti intīmos apstākļos. Viņa tomēr lielas lietas no šā ārsta necerēja, jo tas pēc savas dabas ir ļoti bailīgs cilvēks. Ieiedams dārzā, kur viņa pastaigājās, un turpat ārā izmeklēdams viņu, viņš tai sacīja: „Ceriet!" Ja to būtu teicis kāds cits, šis vārds nekā nenozīmētu. Bet ja to saka Hermanis, tas nozīmē daudz. Nu, ja mums ieteic cerēt, jums nav ko bīties, jo mūsu lietas viena ar otru ir cieši saistītas.

— Un tomēr, — iebilda Gastons, kuram šis vārds likās stipri miglains, — Lažonkjērs šķita pārliecināts par to, ko viņš teica.

Šai brīdī Pompadūrs piedauzīja ar savu slotaskātu.

— Atvainojiet, — sacīja Gastons Demenīlam, — bet marķīzs mani sauc. Varbūt viņš grib paziņot man kaut ko jaunu.

Un Gastons piegāja pie sava cauruma, kuru ar dažiem naža sitieniem padarīja lietojamu.

— Chevalier, pajautājiet Demenīlam, vai viņš no Lonē jaunkundzes nav uzzinājis kaut ko jaunu, — sacīja Pompadūrs.

— Par ko?

— Par vienu no mums. Es dzirdēju dažus vārdus, ko majors un cie­tuma priekšnieks pārmija pie manām durvīm. Es dzirdēju: «Notiesāts uz nāvi!"

Gastons nodrebēja.

— Nomierinieties, marķīz, man ir drošs pamats domāt, ka runa ir par mani.

— Velns lai parauj, mīļo chevalier, tas mani nemaz nenomierinātu. Vispirms tāpēc, ka esam iepazinušies, un cietumā cilvēki ātri sadrau­dzējas. Tāpēc es būtu izmisis, ja ar jums kaut kas notiktu. Bez tam tas, kas notiktu ar jums, varētu atgadīties arī mums, ņemot verā, ka mūsu lietas ļoti līdzīgas.

— Un vai jūs domājat, ka Lonē jaunkundze varētu izkliedēt mūsu neziņu? — jautāja Gastons.

— Bez šaubām. Viņas logi iziet uz Arsenālu.

— Un tad?

— Un tad? Viņa būs redzējusi, ja tur šodien kaut kas jauns ir no­ticis. i •

— Pareizi, — piekrita Gastons. — Lūk, viņa jau klauvē.

Tiešām, Lonē jaunkundze divreiz piedauzīja pie griestiem, kas no­zīmēja: „Uzmanību!"

Gastons atbildēja Lonē jaunkundzei, piedauzot vienreiz, kas nozī­mēja:

„Klausos."

Tad viņš atvēra logu. Pēc brīža lejup noslīdēja saite ar vēstuli. Gas­tons pievilka klāt saiti, paņēma vēstli un piegāja pie Pompadūra cauruma.

— Nu? — jautāja marķīzs.

— Vēstule, — atbildēja Gastons.

— Ko viņa raksta?

— Nezinu, bet es tūlīt nodošu vēstuli chevalier Demenīlam, kas man to pateiks.

— Pasteidzieties!

— Pie joda, ticiet man, ka esmu tikpat nepacietīgs kā jūs!

Un viņš pieskrēja pie krāsns.

— Auklu! — viņš uzsauca.

— Jums ir vēstule? — jautāja Demenīls.

— Jā. Vai jums ir gaisma?

— Es tik tikko aizdedzināju lampiņu.

— Tad nolaidiet labi žigli auklu!

— Te būs.

Gastons piesēja vēstuli, kas tūlīt pacēlās augšup.

— Vēstule nav adresēta man, bet jums, — sacīja Demenīls.

— Vienalga, lasiet vien! Jūs man pateiksit, kas tur ir rakstīts. Man nav gaismas, un jūs zaudēsit daudz laika, ja sūtīsit man to lejā.

— Jūs atļaujat?

— Protams.

Uz brīdi iestājās klusums.

— Nu? — nenocietās Gastons.

— Velns lai parauj! — iesaucās Demenīls.

— Ļaunas ziņas, vai ne?

— Jā. Spriediet pats!

Un Demenīls lasīja:

„Dārgo kaimiņ,

Šovakar Arsenālā ieradās ārkārtējie tiesneši, un es redzēju Aržansona livreju. Tūlīt mēs uzzināsim vairāk, jo pie manis ieradīsies ārsts.

Nosūtiet Demenīlam tūkstoš sveicienu no manis."

— To pašu man teica Lažonkjērs, — sacīja Gastons. — Ārkārtējie tiesneši. Viņi ir tiesājuši mani.

— Nu, chevalier, — Demenila balss veltīgi centās izlikties droša, — man šķiet, jūs pārāk ātri uztraucaties.

— Nepavisam, es zinu, kas mani gaida. Bet uzmanību!

— Kas ir?

— Kāds nāk. Klusu!

Un Gastons steigšus pagāja nost no krāsns.

Durvis atvērās: ienāca majors un leitnants četru kareivju pavadībā, lai vestu viņu projām.

Gastons izmantoja gaismu, kas bija viņiem līdzi, lai mazliet sakār­totos, tad sekoja viņiem tāpat kā pirmoreiz. Viņam lika iekāpt karietē ar cieši noslēgtām durtiņām — veltīga piesardzība, jo, karietei garām braucot, visi kareivji un sargi no mūra sētas puses pagriezās šurp. Te bija Bastīlijas sardze.

Aržansona seja bija drūma kā parasti. Viņa piesēdētājiem nebija la­bāks izskats.

— Esmu pazudis, — nomurmināja Gastons. — Nabaga Helēna!

Tad viņš pacēla galvu kā daždien bezbailīgs vīrs, kas zina, ka nāve

to gaida, un kas grib skatīties tai acīs.

— Šanlē kungs, — iesāka Aržansons, — jūsu noziegumu apsprieda tiesa, kuras priekšsēdētājs esmu es. Iepriekšējās sēdēs jums atļāva aiz­stāvēties. Tiesa neatzina par vajadzīgu dot jums advokātu, taču ne tādēļ, lai kaitētu jūsu aizstāvībai, bet gluži otrādi: tāpēc ka veltīgi būtu izrādīt jums sevišķu iecietību, kad tiesai uzdots būt bargai.

— Es jūs nesaprotu, — sacīja Gastons.

— Tad es izteikšos skaidrāk, — turpināja policijas leitnants. — Tie­sas gaitā pat jūsu aizstāvis pārliecinātos par vienu neapstrīdamu faktu: ka jūs esat sazvērnieks un slepkava. Kā jūs varētu prasīt, lai pēc šiem diviem konstatējumiem tiesa būtu pret jums iecietīga? Bet nu jūs esat mūsu priekšā. Mēs visādi atvieglosim jums iespēju attaisnoties. Ja lūgsit atlikt sodu, mēs šo lūgumu izpildīsim. Ja gribēsit, lai sameklē dokumen­tus, to izdarīs. Beidzot, ja runāsit — jums tiks dots vārds, un to jums neliegs.

— Saprotu tribunāla labvēlību un pateicos par to, — sacīja Gastons. — Vēl vairāk — mani apmierina tiesas paskaidrojumi, kāpēc man liegts aiz­stāvis, kas man nav vajadzīgs. Man nav jāaizstāvas.

— Jūs tātad nevēlaties ne liecinieku, ne aktu, ne pagarinājuma?

— Gribu dzirdēt spriedumu, tas ir viss.

— Jūsu pašu labā, chevalier — nespītējieties un atzīstieties!

— Man nav ko atzīties. Jo ņemiet vērā, ka visās nopratināšanās jūs pat neesat formulējuši nevienu noteiktu apsūdzību.

— Un jūs tādu gribētu dzirdēt?

— Atzīstos, ka man nebūtu nekas pretim zināt, par ko mani apsūdz.

— Nu, labi, es jums to pateikšu: jūs esat ieradies Parīzē Nantes re­publikāņu komitejas uzdevumā. Jūs esat ieradies, lai nogalinātu reģentu. Jūs griezāties pie kāda Lažonkjēra, sava līdzzinātāja, kas tagad notiesāts tāpat kā jūs.

Gastons juta, ka viņš nobāl, jo visa šī apsūdzība bija patiesa.

— Jūs nevarat to zināt, — viņš teica. — Cilvēks, kas grib veikt šādus darbus, atzīstas tikai tad, kad tie ir izdarīti.

— Jā, bet viņa līdzdalībnieki atzīstas viņa vietā.

— Tas nozīmē, ka Lažonkjērs mani ir nodevis?

— Lažonkjērs! Es nerunāju par Lažonkjēru, bet par citiem apsū­dzētajiem.

— Citiem apsūdzētiem! — iesaucās Gastons. — Vai tad bez manis un kapteiņa Lažonkjēra ir apcietinātas arī citas personas?

— Jā gan — Ponkaleks, Taluets, Monluī un Kuediks.

— Es jūs nesaprotu, — sacīja Gastons, juzdamies neskaidras, bet spēcīgas bailes — ne par sevi, bet par saviem draugiem.

— Kā? Jūs nesaprotat, ka Ponkaleks, Taluets, Monluī un Kuediks ir apcietināti un ka viņus šajā pašā laikā tiesā Nantē?

— Apcietināti! Viņi! — iesaucās Gastons. — Nevar būt!

— Jā gan, — teica Aržansons. — Jūs domājat, ka province drīzāk sacelsies nekā ļaus apcietināt savus aizstāvjus, kā jūs sakāt, — pārējos nemierniekus. Nu, province nekā neteica, province joprojām smejas, dzied un dejo. Tikai ļaudis jau informējas, kurā Nantes laukumā viņiem nocirtīs galvas, lai varētu tur izīrēt logus.

— Es jums neticu! — dzestri noteica Gastons.

— Padodiet man šo portfeli, — Aržansons pievērsās kādam sekretāram, kas stāvēja aiz viņa.

— Lūdzu, Šanlē kungs, — turpināja policijas leitnants, vienu pēc otra izvilkdams no portfeļa vairākus papīrus. — Te ir apcietinājuma akti līdz ar protokoliem. Vai šaubāties par šiem autentiskajiem dokumentiem?

— Tie nenorāda, ka viņi būtu mani apsūdzējuši.

— Viņi pateica visu, ko mēs gribējām zināt, un, viņus nopratinot, mēs ieguvām skaidrus pierādījumus par jūsu vainu.

— Ja tā ir, un ja viņi pateikuši visu, ko jūs gribējāt zināt, tad jums vairs nav vajadzīga mana atzīšanās.

— Vai tā ir jūsu galīgā atbilde, Šanlē kungs?

— Jā.

— Sekretār, nolasiet spriedumu!

Sekretārs atritināja kādu papīru un, caur degunu vārdus izrunādams, sāka lasīt tādā balsī, it kā tā būtu vienkārša pavēste:

„Ņemot vērā, ka no 19. februārī sāktās izmeklēšanas izriet, ka Gas­tons Elojs de Šanlē kungs ieradies no Nantes Parīzē ar nolūku pastrādāt slepkavības noziegumu, vērstu pret Viņa Karaliskās Augstības, mon­seigneur Francijas reģenta personu, un ka pēc šīs slepkavības vajadzēja sākties dumpim pret karaļa varu — ārkārtējā komisija, kas nodibināta, lai izmeklētu šo noziegumu, atzinusi chevalier de Šanlē par sodāmu valsts nodevībā un Viņa Majestātes aizskāršanā, jo reģenta kunga persona ir tikpat neaizskarama kā karaļa persona.

Tāpēc mēs nolemjam:

Chevalier de Šanlē atņemt visus viņa titulus un privilēģijas; uz mūžu nolādēt viņu un viņa pēctečus; viņa īpašumus konfiscēt; viņa mežā kokus nocirst sešu pēdu augstumā, un viņam pašam nocirst galvu vai nu Grēva laukumā, vai citā vietā, kuru augstākajam prefektam labpatiks norādīt, ja vien Viņa Majestāte to neapžēlos."

Gastons noklausījās spriedumu bāls, bet nekustīgs kā marmora sta­tuja.

— Un kad sodu izpildīs? — viņš jautāja.

— Kad Viņa Majestātei labpatiks, — atbildēja policijas leitnants.

Gastons juta spēcīgu spiedienu deniņos, asiņaina migla aizklāja viņa

acis. Viņa domas sāka aptumšoties, bet viņš klusēja, lai neizteiktu kaut ko sevis necienīgu. Šis spējais satraukums tomēr drīz vien pārgāja. Pa­mazām viņa seja noskaidrojās, asinis atgriezās vaigos, un viņa lūpas sa­vilkās nicīgā smīnā.

— Labi, — viņš noteica. — Kad vien pienāks Viņa Majestātes pa­vēle, es būšu gatavs. Es tikai gribētu zināt, vai pirms nāves man būtu atļauts redzēt dažus cilvēkus, kas man ir dārgi, un izlūgties kādu karaļa labvēlību.

Aržansona acis iedzirkstījās ļaunā priekā.

— Šanlē kungs, es jums jau teicu, ka būsim pret jums iecietīgi. Jūs varējāt pateikt man to jau agrāk, un Viņa Majestātes labsirdiba varbūt nebūtu noraidījusi jūsu lūgumu.

— Jūs mani pārprotat, cienītais kungs, — ar pašcieņu sacīja Gastons. — Es lūdzu no Viņa Majestātes tikai tādu labvēlību, no kuras neciestu mans un viņa gods.

— Jūs gan varējāt minēt karaļa godu pirmajā vietā, — aizrādīja kāds asesors, un viņa toni ieskanējās galminieka kašķība.

— Cienītais kungs, — atbildēja Gastons, — es miršu, un mana slava sāksies drīzāk nekā Viņa Majestātei.

— Ko tad jūs lūdzat? — noprasīja Aržansons. — Runājiet, un es jums tūlīt pateikšu, vai ir izredzes, ka jūsu lūgumu ievēros.

— Vispirms es lūdzu, lai manus titulus un nopelnus, kam gan maza nozīme, neizdzēstu un nelikvidētu, jo man nav pēcnācēju, es mirstu gluži viens, un mans vārds ir vienīgais, kas mani pārdzīvos. Bet tā kā tas nav dižciltīgs un slavens, tas ilgi mani nepārdzīvos.

' — Šādu karalisku labvēlību var izrādīt tikai Viņa Majestāte, un Viņa Majestāte ari atbildēs. Vai tas ir viss, ko jūs vēlējāties?

— Nē, es vēlos vēl kaut ko, bet nezinu, pie kā lai griežos ar šo lūgumu.

— Pie manis vispirms. Kā policijas leitnants es spriedīšu, vai varu pats uzņemties atbildību un izpildīt jūsu lūgumu, vai man jāgriežas pie Viņa Majestātes.

— Nu, labi, es vēlos, lai man atļauj satikties ar Helēnu de Šavernī jaunkundzi, kas atrodas Viņa Ekselences gercoga Olivaresa aizgādībā, un ar hercoga kungu pašu.

Pēs šā lūguma Aržansons savādi sakustējās. Chevalier iztulkoja to tā, ka Aržansons šaubās, un steidzās piebilst:

— Es esmu ar mieru satikties ar viņiem vienalga kurā vietā un uz īsu laiku.

— Labi, Šanlē kungs, jūs viņus redzēsit.

— Ak, Aržansona kungs, — iesaucās Gastons, pasperdams soli uz viņa pusi, it kā lai satvertu viņa roku, — jūs mani bezgala iepriecinājāt.

— Tomēr ar vienu noteikumu, Šanlē kungs.

— Kādu? Sakiet! Nebūs tāda noteikuma, kas savienojams ar manu godu, ko es nepieņemtu apmaiņai pret tik lielu žēlastību.

— Jums ar savu muižnieka goda vārdu jāapsola nestāstīt nevienam, ka esat notiesāts.

— Un es to labprāt darīšu, sevišķi tāpēc, ka viena no abām per­sonām, droši vien, mirtu, ja to uzzinātu.

— Nu, tad jau labi! Vai jums vairāk nekas nav sakāms?

— Nē. Es tikai vēlētos, lai jūs apliecinātu, ka es neesmu nekā stās­tījis.

— Jūsu liegšanās ir ierakstīta protokolā. Sekretār, pasniedziet Šanlē kungam aktus, lai viņš tos izlasa un paraksta!

Gastons apsēdās pie galda, un kamēr Aržansons un tiesneši, nostāju­šies ap viņu, sarunājās savā starpā, viņš uzmanīgi izlasīja visus aktus un savas atbildes pratināšanas laikā.

— Aržansona kungs, — sacīja Gastons, — jūsu dokumenti ir kārtībā. Vai man būs gods jūs vēl redzēt?

— Neticu, — atbildēja Aržansons ar savu parasto brutalitāti, kuras dēļ no viņa baidījās visi apsūdzētie un notiesātie.

— Nu tad uz redzēšanos citā pasaulē, Aržansona kungs. Aržansons palocījās un pārmeta krustu, kā parasti dara tiesneši, atva­doties no cilvēka, kuru tie nupat notiesājuši uz nāvi. Tad majors aizveda Gastonu atpakaļ uz viņa kameru.