Reģenta meita

XV Neticiet pazīšanās zīmēm

Tapēns sakumā nodomāja, ka tas ir chevalier Gastons de Šanlē, bet maldījās: tā bija tikai kāda sieviete, kas nāca pēc pusstopa vīna.

— Kas tad noticis mūsu nabaga Burgijona kungam? — viņa jautāja. — Viņu aizveda kādā fiakrā, turklāt ar vilnas kapuci galvā.

— Ak vai, dārgā dāma, tādu nelaimi mēs nebijām gaidījuši, — sacīja Tapēns. — Nabaga Burgijonu ķēra trieka, kad viņš, tērzēdams ar mums, vismazāk to gaidīja.

— Žēlīgais Dievs!

— Cik žēl, — turpināja Tapēns, paceldams acis pret debesīm. — Tas pierāda, dārgā dāma, ka mēs visi esam mirstīgi.

— Bet mazā meitene, kuru arī aizveda? — neatlaidās sieviņa.

— Tā kops savu tēvu, tas ir viņas pienākums.

— Bet puišelis? — nerimās kaimiņiene, kas gribēja izkratīt savu sirdi.

— Tas viņiem gatavos ēdienu. Tāds ir viņa arods.

— Augstais Dievs! Es visu to redzēju, savās durvīs stāvēdama, un nekā nesapratu. Un lai gan vīns man nemaz nav vajadzīgs, atnācu nopirkt no jums pusstopu baltā, lai zinātu, ko domāt.

— Nu, labi, tagad jūs to zināt, dārgā dāma.

— Bet kas jūs esat?

— Es esmu Šampāns, Burgijona brālēns. Šorīt nejauši ierados no lau­kiem. Atnesu tam jaunas ziņas par viņa ģimeni. Pēkšņi prieks, satrau­kums… tas radīja triekas lēkmi un — te tev nu bija! — viņa vairs nav. Pajautājiet Grabižonam! — turpināja Tapēns, norādīdams uz savu palīgu virtuvē, kurš pabeidza gatavot saimnieka meitas un puišeļa sākto omleti.

— Ak, mans Dievs, jā, tas norisinājās tieši tā, kā to Šampāna kungs izstastīja, — sacīja Grabižons, ar savas lielās karotes kātu noslaucīdams asaru.

— Nabaga Burgijona kungs! Tātad jūs domājat, ka vajadzētu lūgt Dievu par viņu?

— Nekad nav pa ļaunu lūgt Dievu, — prātnieciski noteica Tapēns.

— Ak, vienu acumirkli, vienu acumirkli — ielejiet taču man vismaz pamatīgu mēru!

Tapēns piekrizdams pamāja un tiešām diezgan veikli apkalpoja savu kaimņieni. Tas nebija grūti izdarāms — viņš taču izdaļāja cita mantu! Burgijona kungs būtu sāpēs ierēcies, ja ieraudzītu mēru, ko Tapēns pie­pildīja ar labu Makonas vīnu par diviem sū.

— Nu, labi, es nomierināšu apkārtnes iedzīvotājus, kas sāka jau uz­traukties, — sacīja sieviņa.— Un es sOlos arī turpmāk iepirkties tikai pie jums, Šampāna kungs. Vēl vairāk — ja Burgijona kungs nebūtu jūsu brā­lēns, es jums kaut ko pateiktu.

— O, sakiet vien, kaimiņien, nekautrējieties!

— Nu, labi, es nupat pamanīju, ka viņš mani krāpis kā beidzamais nelietis. To pašu kausu, ko jūs nupat piepildījāt līdz malām par diviem sū, viņš tik tikko piepildīja par četriem.

— Ko jūs sakāt! — iesaucās Tapēns.

— Ak, Šampāna kuns, lai runā ko runādami: ja šeit zemes virsū nav taisnības, debesīs tā ir. Un ļoti jauki, ka jūs esat ieradies šeit, lai tur­pinātu viņa veikalu.

— Es arī tā domāju, — nočukstēja Tapēns, priecādamies par saviem klientiem.

Un viņš steidzās atvadīties no sieviņas, jo baidījās, ka ieradīsies gai­dītais. Šādi paskaidrojumi jaunajam viesim varētu likties aizdomīgi. Tie­šām, tajā brīdī, kad pulkstenis nosita pustrīs, ielas durvis atvērās, un ie­nāca aristokrātiska izskata jauneklis, kura zilais mētelis bija pārklāts ar sniegu.

— Vai šī ir viesnīca „Mīlas muca"? — jauneklis jautāja Tapēnam.

— Jā, monsieur.

— Un šeit dzīvo kapteinis Lažonkjērs?

— Jā, monsieur.

— Vai viņš pašlaik atrodas savā istabā?

— Jā, monsieur, viņš nupat atgriezās.

— Nu, labi, pasakiet, lūdzu, viņam, ka ieradies chevalier Gastons de Šanlē.

Tapēns paklanījās, piedāvāja chevalier krēslu, no kā tas atteicās, un iegāja kapteiņa Lažonkjēra istabā.

Gastons nokratīja sniegu, kas bija pielipis pie zābakiem un pārklājis viņa mēteli, un ar dīkā stāvoša gaidītāja ziņkāri sāka vērot pie sienām izkārtās gleznas.

Viņam nebija ne jausmas, ka aiz šīm krāsnīm atradās trīs vai četri asmeņi, ka vajadzēja tikai šim pazemīgajam un laipnajam saimniekam pa­mirkšķināt ar aci, un šie asmeņi būtu izrauti no makstīm un sadurti vi­ņam krūtīs.

Pēc piecām minūtēm Tapēns atgriezās un, atstādams durvis vaļā, lai rādītu, kur jāiet, sacīja:

— Kapteinis Lažonkjērs ir chevalier de Šanlē kunga rīcībā.

Gastons devās istabā, kurā valdīja stingri militāra kārtība. Šajā istabā atradās tas, ar kuru saimnieks iepazīstināja kā ar kapteini Lažonkjēru. Nebūdams sevišķi labs cilvēku pazinējs pēc sejām, Gastons tomēr no­sprieda: vai nu šis vīrs veikli maskējas, vai arī tas nav sevišķi liels ma-. tadors.

Maza auguma, izkaltis, ar kārpainu degunu, pelēkām acīm; mugurā stipri nodilusi uniforma, kas tomēr nespieda; piesiets pie zobena, kas bija tikpat garš kā viņš pats — tādā izskatā Gastona priekšā nostājās šis briesmigais kapteinis, kuru marķīzs Ponkalens un pārējie sazvērnieki re­komendēja kā ļoti cienījamu personu.

„Šis vīrs ir neglīts un izskatās pēc ķestera," nodomāja Gastons. Un kad tas tuvojās viņam, lai sasveicinātos, Gastons jautāja:

— Vai man ir gods runāt ar kapteini Lažonkjēru?

— Ar viņu pašu, — sacīja kapteinī pārvēri ies Dibuā un savukārt paklanījās: - Vai pie manis ieradies chcvalier Gastons de Šanlē?

— Jā, cienītais kungs, — atbildēja Gastons.

— Vai jums ir norunātās pazīšanās zīmes? — jautāja viltus kapteinis Dibuā.

— Te ir zelta monētas viena puse.

— Un te otra, — sacīja Dibuā.

Viņi salika kopā abus monētas gabalus, kas pilnīgi sakļāvās.

— Un tagad, — sacīja Gastons, — apskatīsim abus papīrus.

Gastons izņēma no kabatas savādi salocītu papīru, uz kura bija uz­rakstīts kapteiņa Lažonkjēra vārds.

Dibuā tūlīt izvilka no savas kabatas līdzīgu papīru, uz kura bija uz­rakstīts Gastona de Šanlē vārds. Viņi uzlika tos vienu uz otra. Tie bija griezti pēc viena un tā paša šablona, un iekšējās malas sakrita.

— Brīnišķīgi! — noteica Gastons. — Un lagad portfeļus.

Salīdzināja Gastona un viltus Lažonkjēra portfeļus: tie bija pilnīgi

vienādi, un abos, lai gan tie bija jauni, atradās 1700. gada kalendāri - tātad deviņpadsmit gadu veci. Tā bija divkārša piesardzība, lai izvairītos no viltojumiem. Bet Dibuā nevajadzēja neko viltot. Viņš visu to atņēma kapteinim Lažonkjēram un ar savu velnišķīgo uztveri un instinktu visu uzminēja un izmantoja.

— Un tagad, cienītais kungs?.. — ierunājās Gastons.

— Tagad mēs varam parunāt par savām lietām — vai ne tā jūs gri­bējāt teikt?

— Pareizi. Bet vai mēs varam būt droši?

— Kā tuksneša vidū.

— Nu tad apsēdīsimies un patērzēsim.

— Labprāt, patērzēsim, chevalierl

Abi vīrieši apsēdās katrs savā pusē galdam, uz kura atradās pudele vīna un divas glāzes.

Dibuā piepildīja vienu glāzi, bet kad grasījās pieliet otru, chevalier uzlika uz tās roku.

Tas nozīmēja, ka viņš nedzers.

— Pie joda! — nodomāja Dibuā. — Viņš ir tievs un atturībnieks — slikta pazīme. Cēzars neuzticējās cilvēkiem, kas ir kalsnēji un nekad ne­dzer vīnu. Šādi cilvēki bija Bruts un Kasijs.

Gastons, kā likās, kaut ko domāja un pa laikam uzmeta Dibuā pētīgu skatienu.

Dibuā maziem malkiem dzēra spāņu vīnu un izturēja chevalier ska­tienu. Beidzot, pēc zināma klusuma brīža, Gastons sāka:

— Kapteiņa kungs, ja cilvēki sāk lietu, kur tie riskē ar savu galvu, tad, man Šķiet, derētu tuvāk iepazīties, laj pagātnē stiprinātu nākotni. Mani rekomendē jums Monluī, Taluets, Kudeiks un Ponkaleks, jūs zināt manu vārdu un stāvokli. Mani uzaudzināja brālis, kam pret reģentu bija personīgs naids. Es mantoju šo naidu, un rezultātā: tā kā Bretaņā jau gandrīz vai trīs gadus pastāv aristokrātu līga, es pieslējos sazvērniekiem. Tagad bretaņu sazvērnieki izraudzījuši mani, lai es stājos sakaros ar sa­zvērniekiem Parīzē, saņemu instrukcijas no barona Valefa, kas iebraucis no Spānijas, nododu tās hercoga cilvēkam, Viņa Katoliskās Majestātes aģentam Parīzē, un saņemu viņa piekrišanu.

— Un kas visā šajā lietā jādara kapteinim Lažonkjēram? — jautāja Dibuā, it kā šaubīdamies, vai šis ir īstais chevalier.

— Viņam jāiepazīstina mani ar hercogu. Ierados Parīzē pirms divām stundām, vispirms tikos ar de Valefa kungu un, beidzot, ierados pie jums. Un tagad, cienītais monsieur, jūs pazīstat manu dzīvi gluži tāpat kā es.

Dibuā klausījās un veidoja savā sejā piemērotu mīmiku ar tādu māku, it kā viņš būtu vislabākais aktieris. Kad Gastons bija beidzis, Dibuā atlai­dās krēslā un sacīja cēlā vienaldzībā:

— Man jāatzīstas, chevalier, ka manas dzīves stāsts ir daudz grūtāks un notikumiem bagātāks. Un tomēr, ja vēlaties, lai es jums to stāstu, mans pienākums ir paklausīt.

— Es jums jau teicu, kapteiņa kungs, — sacīja Gastons un pakla­nījās, — ka tādā stāvoklī, kādā mēs atrodamies, viens no pirmajiem priekšnoteikumiem: labi pazīt vienam otru.

— Nu, labi, — noteica Dibuā. — Kā jūs jau zināt, mani sauc kapteinis Lažonkjērs. Mans tēvs, tāpat kā es, bija karjeras virsnieks. Tas ir arods, kur gūst lielu slavu, bet parasti gan ļoti maz naudas. Mans slavenais tēvs nomira, atstādams man mantojumā vienīgi savu rapieri un mundieri. Es apjozu zobenu, kas man bija mazliet par garu, uzvilku mugurā uniformu, kas man bija mazliet par platu. Kopš tā laika esmu pieradis pie tērpiem, kas netraucē manas kustības.

To teikdams, Dibuā demonstrēja jauneklim, cik plats ir viņa mun­dieris, lai gan chevalier bija jau to ievērojis.

Gastons paklanījās, rādīdams, ka viņam nav iebildumu pret šādu pa­ražu un ka viņš atzīst to par labu, kaut gan pats bija vairāk iespīlēts savā tērpā nekā Dibuā savējā.

— Manas skaistās ārienes dēļ mani pieņēma karaliskajā Itālijas pulkā, ko tai laikā rekrutēja Francijā — vispirms taupības nolūkos, un bez tam arī tāpēc, ka Itālija vairs nepiederēja mums. Tur es ieņēmu izcilu amatu: biju kaprālis. Bet Malplanē kaujas priekšvakarā es mazliet saķīvējos ar savu seržantu: sakarā ar kādu viņa rīkojumu. Viņš pacēla spieķi, bet tas mani neķēra, kā būtu bijis vēlams — tā vietā spieķis noslīdēja zemē.

— Atvainojiet, bet es īsti labi nesaprotu, kāds tam sakars ar viņa rīkojumu, — iebilda Gastons.

— Sakars tāds, ka, nolaižot savu spieķi, viņš skāra manas cepures malu, un tā nokrita zemē. Šīs mazās neveiklības rezultātā — maza div­kauja, kur es izduru savu zobenu cauri viņa ķermenim. Ja es būtu gai­dījis, kamēr mani apcietina, mani, droši vien, nošautu. Tāpēc es izdarīju pusapgriezienu pa kreisi un otrā rītā pamodos — velns zina, kā tas no­tika! — prinča Marlboro armijas rindās.

— Citiem vārdiem sakot, jūs dezertējāt, — smaidīdams sacīja che­valier.

— Es rīkojos pēc Koriolana un dižā Kondē parauga, — turpināja Dibuā. — Un man šķiet, ka mani pēcteči uzskatīs to par pietiekamu attaisnojumu. Tā kā mēs solījāmies viens otram nekā neslēpt, man jā­atzīstas: Malplanē kaujā es piedalījos kā aktieris. Tikai tad, kad man vajadzēja atrasties strauta vienā pusē, es atrados otrā, un kad vajadzēja pagriezt ciemam muguru, es to ieraudzīju tieši sev pretī. Man šķiet, ka šī vietas pārmaiņa bija man ļoti izdevīga, jo karaliskās Itālijas pulks atstā­ja kaujas laukā astoņsimt cilvēku, manu rotu apkāva, bet manu gultas biedru pāršķēla divās daļās ar vienu no tiem septiņpadsmit tūkstoš liel­gabalu lādiņiem, ko todien izšāva. Manas kritušās rotas slava tā sajūsmi­nāja slaveno Marlboro, ka viņš turpat kaujas laukā paaugstināja mani par leitnantu. Ar tādu labvēli es būtu tālu ticis. Bet viņa sieva, lēdija Marlboro — lai velns viņu parautu! — kā jums zināms, neveikli apšļakstīja ar ūdeni karalienes Annas kleitu, un šis lielais notikums mainīja stāvokli Eiropā. Sekojošā jandāliņā es zaudēju savu labvēli un atrados viens ar saviem personīgajiem nopelniem un ienaidniekiem, ko šie nopelni man bija sa­gādājuši.

— Un kas ar jums notika pēc tam? — jautāja Gastons, kuru inte­resēja viltus kapteiņa dēkainā dzīve.

— Ko lai dara! Ši vientulība pamudināja mani pret savu gribu griez­ties pie Viņa Katoliskās Majestātes, un — gods kam gods pienākas — viņš laipni izpildīja manu lūgumu un pieņēma savā dienestā. Pēc trim gadiem jau biju kapteinis. Bet no trīsdesmit reo algas dienā mums ie­turēja divdesmit, un mums vajadzēja justies bezgala pagodinātiem, ka Spānijas karalis aizņemas no mums naudu. Man likās, ka šāds naudas aizdošanas veids nav visai drošs, tāpēc lūdzu savam pulkvedim atļauju izstāties no Viņa Katoliskās Majestātes dienesta un atgriezties savā skaistajā tēvijā, bez tam piedevām vēl kaut kādu rekomendāciju, lai mani neapgrūtinātu sakarā ar Malplanē afēru. Puklkvedis nosūtīja mani pie Viņa Ekselences prinča Selamāra. Tas bija ievērojis, ka manī mīt zināma dabiska tieksme paklausīt rīkojumiem un neapstrīdēt tos, ja tie doti pie­klājīgā veidā un attiecīgas mūzikas pavadījumā. Tāpēc Selamārs gribēja izmantot manus pakalpojumus slavenajā sazvērestībā, kas nosaukta viņa vārdā. Bet ši afēra izčākstēja, kā jums zināms, Fijona un nožēlojamā rakstnieka Bivā divkāršās nodevības dēļ. Taču Viņa Augstība asprātīgi nosprieda, ka tas, kas atlikts, nav zaudēts, un ieteica mani savam pēc­tecim. Ceru, ka mani mazie pakalpojumi varēs būt viņam noderīgi. Un es no visas sirds esmu viņam pateicīgs par šo izdevību iepazīties ar tik priekšzīmīgu džentlmeni, kāds esat jūs. Tātad uzskatot mani par cilvēku, kas vienmēr gatavs jums pakalpot.

— Man pie jums tikai viens lūgums: iepazīstiniet mani ar hercogu, ar vienīgo personu, kuram man atļauts visu izstāstīt un kuram man jāno­dod barona de Valefa vēstules. Es tātad stingri ievērošu saņemtās in­strukcijas un lūgšu jūs, kapteiņa kungs, iepazīstināt mani ar Viņa Ekse­lenci!

— Šodien pat, — noteica Dibuā, kas laikam bija kaut ko nolēmis. — Pēc stundas, ja gribat, pēc aptuveni desmit minūtēm, ja tas ir nepie­ciešams.

— Cik drīz vien iespējams.

— Klausieties, es mazliet pārsteidzos, teikdams, ka iepazīstināšu jūs ar Viņa Ekselenci jau pēc stundas! Parīzē ne par ko nevar būt drošs. Varbūt viņam nav paziņots, ka esat ieradies, varbūt viņš jūs negaida, varbūt neatradīšu to mājās.

— Saprotu, es pacietīšos.

— Beidzot, varbūt es nevarēšu aizvest jūs pie viņa.

— Kāpēc?

— Kāpēc?

— Nu, chcvalicr, var redzēt, ka jūs esat pirmoreiz Parīzē.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Gribu teikt, ka Parīzē ir trīs dažādas, pavisam īpatnas policijas. Tās tomēr sadarbojas un apvienojas, kad ir jāvajā godīgi cilvēki, kas grib tikai gāzt to, kas pastāv, un tā vietā likt to, kas nepastāv. Šīs policijas ir: pirmkārt, reģenta policija, no kuras nav jābīstas; otrkārt, Voijē d'Ar- žansona policija — o, dažreiz viņš ir sliktā omā, kad viņam bēdīgi gājis pa Madlēnas di Trenēlas klosteri; treškārt, Dibuā policija. Ā, tā ir cita lieta. Dibuā kungs ir liels…

— Liels nelietis! — Gastons pabeidza teikumu. — Jūs man nepa­teicāt nekā jauna, es to zinu.

Dibuā paklanījās un pasmaidīja savu fatālo pērtiķa smaidu.

— Nu, un lai izvairītos no šīm trijām policijām? — jautāja Gastons.

— Jābūt ļoti uzmanīgam, chevalierl

— Pamāciet mani, kapteiņa kungs, jo jūs, kā liekas, labāk pazīstat šejienes apstākļus. Es, kā jau teicu, esmu provinciālis un nekas vairāk.

— Nu, labi, vispirms mēs nedrīkstētu dzīvot vienā un tajā pašā viesnīcā.

— Vai velns! — iesaucās Gastons, atcerēdamies, ka iedevis Helēnai savu adresi. — Tas man nepatīk. Zināmu iemeslu dēļ es gribētu palikt šeit.

— To var nokārtot, chevalier; es apmetīšos citur. Ņemiet kādu no manām istabām: šo vai pirmā stāva istabu.

— Es labāk ņemšu šo.

— Jums taisnība, šī atrodas apakšstāvā, logs iziet uz ielu, slepenās durvis uz otru ielu. Nu, jums ir vērīga acs, un no jums iznāks lietaskoks.

— Atgriezīsimies pie mūsu lietas, — sacīja chevalier.

— Jā, pareizi. Ko es teicu?

— Jūs teicāt, ka varbūt nevarēsit pats aizvest mani.

— Jā, bet šādā gadījumā uzmanieties labi un sekojiet tikai tam cil­vēkam, uz kuru var paļauties.

— Sakiet man, pēc kā es varēšu spriest, ka viņš ir jūsu sūtīts.

— Vispirms — viņam būs mana vēstule.

— Es nepazīstu jūsu rokrakstu.

— Taisnība, es jums iedošu paraugu.

Dibuā piesēdās pie galda un uzrakstīja sekojošās rindas:

„Monsieur chevalier

Uzticaties un ejiet līdzi tam cilvēkam, kas jums nodos šo zīmīti. Esmu uzdevis viņam ievest jūs mājā, kur jūs gaida hercogs Olivaress un kap­teinis Lažonkjērs."

— Redziet, ja kāds ieradīsies pie jums manā vārdā, viņš jums nodos apmēram tādu zīmīti ar manu rokrakstu, — sacīja Dibuā, pasniegdams viņam užrakstīto.

— Vai ar to pietiks?

— Nekādā gadījumā. Bez zīmītes ar manu rokrakstu viņš jums pa­rādīs pusi zelta monētas, bet pie mājas durvīm, kurā viņš jūs ievedīs, jūs viņam uzprasīsit vēl trešo pazīšanās zīmi.

— Un tā būs?..

— Tā būs papīrs.

— Labi, — noteica Gastons. — Tā piesargājoties, ne velns mūs ne­notvers! Bet ko lai es tagad daru?

— Tagad gaidiet. Vai neesat nodomājis šodien iziet?

— Nē.

— Nu, labi! Dzīvojiet mierīgi šajā viesnīcā, kur jums nekas netrūks. Parunāšu par jums ar saimnieku.

— Pateicos.

— Mīļais Šampāna kungs, — uzsauca Lažonkjērs Tapēnam, atvēr­dams durvis. — Te ir chevalier de Šanlē, kas ieņems manu istabu. Lūdzu jūs apieties ar viņu tāpat kā ar mani.

Tad, aizvērdams durvis, Dibuā pusbalsī piebilda:

— Šis jauneklis nav ar zeltu atsverams, Tapēna kungs. Ne jūs, ne jūsu ļaudis nedrīkst ne uz mirkli izlaist viņu no acīm. Par to jūs atbildat ar savu galvu!