Reģenta meita

X Viesis

Kā mēs jau aizrādījām, viss šis notikums norisinājās ieliņā zem He­lēnas logiem. Viņa izdzirda ķildas troksni un tai likās, ka starp visām šīm balsīm dzird arī chevalier balsi. Tāpēc viņa satraukta piegāja pie loga, bet tai pašā brīdī atvērās istabas durvis, un ienāca Deroša kundze. Viņa lūdza Helēnu ieiet salonā, jo persona, kas gribēja viņu apciemot, jau ieradusies.

Helēna nodrebēja un gandrīz vai paģība. Viņa gribēja kaut ko jautāt, bet balss neklausīja. Tad viņa, klusēdama un drebēdama, sekoja Deroša kundzei.

Salons, kurā Deroša kundze viņu ieveda, bija pilnīgi tumšs. Visas sveces bija rūpīgi izdzēstas, un tikai kamīns, kur vēl dega uguns atliekas, meta uz paklāja vāju gaismiņu, kas nesniedzās līdz sejai. Bet Deroša kundze vēl paņēma karafi un uz dziestošajām liesmām uzlēja mazliet ūdens. Pēc tam istaba iegrima pilnīgā tumsā. Tad Deroša kundze, ie­teikusi nebaidīties, izgāja ārā. Pēc brīža meitene izdzirda balsi aiz ce­turtajām durvīm, kas līdz šim nebija atvērušās.

Viņa nodrebēja, izdzirdusi šo balsi.

Gandrīz vai pret savu gribu viņa paspēra dažus soļus šo durvju vir­zienā un sāka uzmanīgi klausīties.

— Vai viņa ir gatava? — jautāja balss.

— Jā, monseigneur, — atbildēja Deroša kundze.

— Monseigneurl Ak, Dievs, kas gan ir atnācis pie manis?! — no­murmināja Helēna.

— Tātad viņa ir viena pati?

— Jā, monseigneur.

— Viņai ir paziņots, ka es ieradīšos?

— Jā, monseigneur.

— Mūs netraucēs?

— Monseigneur var paļauties uz mani.

— Un bez gaismas?

— Pilnīga tumsa.

Varēja dzirdēt soļus, kas tuvojās, bet tad apstājās.

— Runāsim vaļsirdīgi, Deroša kunze, — ierunājās balss. — Vai jūs atzīstat viņu par tik skaistu, kā ļaudis runā?

— Viņa ir daudz skaistāka, nekā Jūsu Augstība var iedomāties.

— Jūsu Augstība! Ak, Dievs, ko viņa tur teica? — gandrīz vai ģīb­dama, nomurmināja meitene.

Tai brīdī zeltītajās eņģēs iečīkstējās salona durvis. Tuvojās pasmagi soļi, un lai gan tos klusināja biezais paklājs, parkets nokrakšķēja. Helēna juta, ka viņa nobāl.

— Jaunkundz, lūdzu jūs pieņemt un uzklausīt mani, — teica tā pati balss.

— Es tepat esmu, — nomurmināja Helēna, bailēs gandrīz vai pa­mirusi.

— Jums ir bail?

— Atzīstos, cien…; vai man teikt cienītais monsieur vai monseig­neur?

— Sakiet — mans draugs!

Šajā brīdī viņas roka pieskārās nepazīstamā rokai.

— Deroša kundze, vai jūs esat šeit? — iekliedzās Helēna un neviļus atkāpās.

— Deroša kundze, — ierunājās balss, — pasakiet jaunkundzei, ka te viņa var justies tikpat droši kā templī Dieva priekšā.

— Ak, monseigneur, krītu jums pie kājām, piedodiet!

— Mans bērns, piecelieties un apsēdieties šeit. Deroša kundze, aiz­veriet visas durvis! Un tagad, — turpināja nepazīstamais, atgriezdamies pie Helēnas, — dodiet man savu roku, lūdzu.

Helēna izstiepa savu roku, kas otrreiz saskāris ar svešnieka roku, bet vairs neatrāva.

— Man šķiet, ka arī viņš trīc, — viņa nomurmināja.

— Kas jums kaiš? Vai jums bail no manis, mīļais bērns? — jautāja svešnieks.

— Nē, — atbildēja Helēna. — Bet juzdama, ka jūsu roka saspiež manējo… savāda sajūta… neizprotamas trīsas…

— Runājiet, Helēn, — teica nepazīstamais bezgalīgi maigā balsī. — Zinu jau, ka jūs esat skaista, bet pirmoreiz dzirdu jūsu balsi. Runājet, es klausos!

— Vai esat mani kādreiz redzējis? — Helēna laipni jautāja.

— Vai atceraties, ka pirms diviem gadiem klostera priekšniece lika izgatavot jūsu portretu?

— Jā, atceros, un man teica, ka gleznotājs speciāli ieradies no Pa­rīzes.

— Šo gleznotāju uz Klišonu aizsūtīju es.

— Un šis portrets bija domāts jums?

— Te ir šis portrets, — atbildēja nepazīstamais, izņemdams no ka­batas kādu miniatūru, ko nevarēja saredzēt, bet ar kuru viņš pieskārās Helēnai.

— Bet kas jums var būt par interesi likt gleznot un pēc tam uzglabāt nabaga bārenītes portretu?

— Helēna, — pēc īsa klusuma brīža atbildēja nepazīstamais. — Es esmu jūsu tēva labākais draugs.

— Mana tēva! — iesaucās Helēna. — Tātad viņš ir dzīvs?

— Jā.

— Un es viņu kādreiz sastapšu?

— Varbūt.

— Ak, lai Dievs jūs svētī, — iesaucās Helēna, savukārt spiezdama nepazīstamā rokas. — Lai Dievs jūs svētī par to, ka atnesāt man šīs labās vēstis.

— Mīļais bērns! — nomurmināja nepazīstamais.

— Bet ja tēvs ir dzīvs, tad kāpēc viņš tik ilgi kavējās un neziņo par to savai meitai? — turpināja Helēna, un viņas balsī ieskanējās vieglas šaubas.

— Viņam ik mēneši ziņoja par jums, un, kaut iztālēm, viņš rūpējās par jums, Helēna.

— Un tomēr jūs pats atzīstaties, ka sešpadsmit gadu laikā viņš nav pat mani redzējis, — aizrādīja Helēna ar attiecīga pārmetuma pieskaņu.

— Ticiet man, ka šo laimi viņam liedza sevišķi svarīgi apsvērumi.

— Ticu jums. Ne man apsūdzēt savu tēvu.

— Nē, bet jums jāpiedod, ja viņš pats sevi apsūdzēs.

— Man jāpiedod viņam! — Helēna izbrīnā iesaucās.

— Jā, un šo piedošanu, ko viņš nevar izlūgties no jums pats, mīļais bērns, to esmu nācis izlūgties no jums viņa vārdā.

— Es jūs nesaprotu.

— Uzklausiet mani!

— Es klausos.

— Labi, bet vispirms sniedziet man roku.

— Lūdzu.

Brīdi bija klusums, it kā nepazīstamais gribētu vienā paņēmienā sa­vākt kopā visas savas atmiņas.

Tad viņš turpināja:

— Jūsu tēvs komandēja kādu nelaiķa karaļa armijas daļu. Nervindas kaujā, kur viņš cīnījās karaļa ģimenes locekļu priekšgalā, viens no viņa jātniekiem, vārdā Šavernī, lodes ķerts nokrita viņam līdzās. Jūsu tēvs gri­bēja tam palīdzēt, bet ievainojums bija nāvīgs, un ievainotais, kas saprata savu stāvokli, sacīja galvu purinādams: „Ne par mani jādomā, bet par manu meitu." Jūsu tēvs paspieda viņa roku, apliecinādams ar to savu solījumu. Ievainotais, kas balstījās uz viena ceļa, atkrita uz muguras un nomira, it kā būtu gaidījis tikai šo solījumu, lai varētu aizvērt savas acis. Jūs klausāties, vai ne, Helēna? — nepazīstamais pārtrauca stāstu.

— Ak, jūs vēl jautājat! — iesaucās meitene.

Runātājs turpināja:

— Tiešām, pēc kaujas jūsu tēvs vispirms parūpējās par mazo bā­renīti. Tas bija daiļš bērns, desmit līdz divpadsmit gadu vecs, un jau šajā vecumā varēja manīt, ka tā būs skaista jaunava, kāda jūs esat pašlaik. Pēc Šavernī kunga, viņas tēva, nāves tā zaudēja jebkādu atbalstu dzīvē un visu savu bagātību. Tāpēc jūsu tēvs ievietoja meiteni Svētā Antuāna klosterī un paziņoja jau iepriekš: tiklīdz pienāks laiks, viņš pats parū­pēsies par viņas pūru.

— Pateicos! Ak, Dievs! — iesaucās Helēna. — Pateicos Dievam, ka esmu kļuvusi tā vīra meita, kas tik uzticīgi pildīja savu solījumu.

— Pagaidiet, Helēna, jo nu sākas notikumi, kad jūsu tēva vairs nebūs jūsu uzslavu cienīgs.

Helēna klusēja, un nepazīstamais turpināja:

— Tiešām, jūsu tēvs, pildīdams solījumu, rūpējās par bārenīti, kas sasniedza savu astoņpadsmito dzīvības gadu. Tā bija apburoša meitene, un jūsu tēvs manīja, ka viņa apciemojumi klosterī kļūst arvien biežāki un ievilkās ilgāk nekā vajadzētu. Jūsu tēvs sāka mīlēt savu audzēkni. Vis­pirms viņš nobijās no šīs mīlas, jo atcerējās solījumu, ko bija devis ie­vainotajam un mirstošajam Šavernī. Viņš saprata, ka solījums būtu slikti pildīts, ja viņš pavestu tā meitu. Tādēļ, lai palīdzētu tai, viņš uzdeva priekšniecei painteresēties par Šavernī jaunkundzei piemērotu līgavaini. Tā viņam pastāstīja, ka viņas radinieks, jauns Bretaņas muižnieks, vieso­damies pie viņas, ieraudzījis šo audzēkni un jau izteicies, ka ļoti vēlētos iegūt meitenes roku.

— Nu, un tad? — jautāja Helēna, redzēdama, ka nepazīstamais vilci­nās.

— Un tad — liela bija jūsu tēva izbrīns, Helēna, kad pati priekšniece viņam pateica: Šavernī jaunkundze atbildējusi, ka nevēlas precēties un ka viņai ļoti gribētos palikt klosterī, kur viņa uzaugusi. Vislaimīgākā diena viņas mūžā būšot tā, kad viņa nodošot mūķenes solījumu.

— Vai viņa kādu mīlēja? — jautāja Helēna.

— Jā, mans bērns, — atbildēja nepazīstamais. — Jūs uzminējāt. Ak vai, no sava likteņa neviens nevar izbēgt. Šavernī jaunkundze mīlēja jūsu tēvu. Ilgi viņa glabāja savā sirdī šo noslēpumu, bet kādā dienā, kad jūsu tēvs uzstāja, lai viņa atmet savu nodomu kļūt par mūķeni, nabaga bērns, nevarēdams vairs izturēt, izstāstīja viņam itin visu. Pats ļoti mīlēdams, viņš tomēr neticēja, ka arī viņa to mīl. Bet redzot, ka vajag tikai gribēt, lai iegūtu mīļoto meiteni, viņš nespēja pretoties. Viņi abi bija tik jauni: jūsu tēvam divdesmit pieci gadi, Šavernī jaunkundzei nepilni astoņpad­smit! Viņi aizmirsa visu pasauli un zināja tikai to, ka kopā var būt lai­mīgi.

— Bet ja viņi tik ļoti mīlēja viens otru, kāpēc tad tie neprecējās? — jautāja Helēna.

— Tāpēc, ka laulība viņiem bija liegta, jo viņus šķīra dziļa plaisa. Vai jums nekad vēl nav stāstīts, Helēna, ka jūsu tēvs ir ļoti ievērojams senjors?

— Ak vai, jā, es to zinu!

— Vienu gadu viņu laime bija pilnīga un pārsniedza viņu pašu ce­rības. Bet pēc gada, Helēna, nācāt pasaulē jūs un…

— Un? — bikli jautāja meitene.

— Un par jūsu piedzimšanu jūsu māte samaksāja ar savu dzīvību.

Helēna sāka skaļi šņukstēt.

— Jā, — nepazīstamais turpināja aizkustinātā balsī, — raudiet, He­lēna, apraudiet savu māti, tā bija svēta un cēla sieviete. Un visās savās bēdās, priekos un varbūt pat neprātībās jūsu tēvs — es to apzvēru — ir paturējis viņu cēlā piemiņā. Visu savu mīlu pret viņu viņš vēlāk veltīja jums.

— Un tomēr, — sacīja Helēna vieglā pārmetuma tonī, — mans tēvs varēja aizraidīt mani no sevis! Un tomēr, kopš piedzimu, tēvs nav pat redzējis mani!

— Helēna, šajā ziņā piedodiet savam tēvam, jo tā nav viņa vaina. Jūs nācāt pasaulē 1703. gadā — Ludviķa XIV visstingrākajā valdīšanas periodā. Jūsu tēvs bija jau kritis karaļa, pareizāk sakot, Mentenona kun­dzes nežēlastībā, un varbūt vairāk nekā sevis paša dēļ viņš nolēma sūtīt jūs projām. Viņš nosūtīja jūs uz Bretaņu un uzticēja jūs labajai mātei Urzulai, tā klostera priekšniecei, kurā uzaugāt. Beidzot, pēc karaļa Lud­viķa XIV nāves, kad Francijā viss mainījās, viņš nolēma ņemt jūs pie sevis. Jau visā ceļojuma laikā jums vajadzēja ievērot, kā viņš gādā un rūpējas par jums. Un tagad, zinādams, ka jūs ieradīsities Rambuijē, viņš nespēja sagaidīt rītdienu — viņš devās jums pretim, Helēna.

— Ak, Dievs, vai tas varētu būt tiesa? — iesaucās Helēna.

— Un, ieraugot jūs, pareizāk sakot, klausoties jūsu balsī, viņam likās, ka tas dzird jūsu mātes balsi, pat tās izteiksmi un toņus, redz pat viņas seju. Helēna, Helēna, esiet laimīgāka par savu māti — to viņš izlūdzas no visas sirds.

— Ak, Dievs, kādā satraukumā trīc jūsu roka! — iesaucās Helēna. — Jūs sakāt, ka tēvs devies man pretim?

— Jā.

— Uz šejieni, uz Rambuijē?

— Jā.

— Un jūs sakāt, ka viņš, mani ieraugot, bijis ļoti laimīgs?

— O, ļoti laimīgs.

— Bet ar šo laimi viņam nav pieticis, vai ne? Viņš gribēja runāt ar mani, viņš pats gribēja izstāstīt man, kā es piedzimu, viņš gribēja, lai es varētu pateikties pair viņa mīlu, krist viņam pie kājām, izlūgties viņa svē­tību? Ak, — iesaucās Helēna, nomezdamās ceļos, — loku ceļus jūsu priekšā, svētiet mani, tēv!

— Helēna, mans bērns, mana meita! — iesaucās nepazīstamais. — Nevis krīt ceļos manā priekšā — manos apkampienos, manos apkam­pienos!

— Manu tēv, manu tēv! — čukstēja Helēna.

— Un tomēr, — turpināja nepazīstamais, — un tomēr es ierados šeit ar citu nodomu. Biju nolēmis visu noliegt, palikt tev svešs. Bet, jūtot tevi šeit, savā tuvumā, spiežot tavu roku, klausoties tavā maigajā balsī, man nebija vairs spēka. Tikai neliec man nožēlot šo savu vājuma brīdi, un lai mūžīgs noslēpums…

— Zvēru jums pie mātes piemiņas! — iesaucās Helēna.

— Nu, labi, tas ir viss, ko es vēlos. Un tagad klausieties: man jāatstāj jūs viena.

— Ak, jau, manu tēv?

— Man tas ir jādara.

— Pavēliet, tēv, es paklausīšu!

— Rīt jūs dosities uz Parīzi. Jūs gaida māja, kur jums lemts dzīvot. Deroša kundze, kas saņēmusi manus rīkojumus, aizvedīs jūs turp, un tik­līdz mani pienākumi to atļaus, es jūs tur apciemošu.

— Tas notiks drīz, vai ne, tēv? Neaizmirstiet, ka man nav neviena piederīgā.

— Cik drīz vien varēšu.

Un, pēdējo reizi pieskārdamies ar lūpām Helēnas pierei, nepazīsta­mais uzspieda tai vienu no tiem maigajiem un tīrajiem skūpstiem, kas tikpat mīļi tēva sirdij, kā mīlas skūpsts mīļākā sirdij.

Pēc desmit minūtēm ienāca Deroša kundze ar sveci rokā. Helēna bija nometusies ceļos un lūdza Dievu, galvu atbalstījusi pret krēslu. Viņa pacēla acis, un nepārtraukdama lūgšanu, pamāja Deroša kundzei, lai tā novieto sveci uz kamīna.

Deroša kundze paklausīja un izgāja no istabas.

Dažas minūtes Helēna vēl lūdza Dievu, tad piecēlās un paskatījās visapkārt.

Viņai likās, ka tā mostas no sapņiem. Bet visas lietas, kas varēja apliecināt, ka jaunā meitene tikusies ar savu tēvu, atradās vēl tepat un runāja gaišu valodu: šī vienīgā svece, ko atnesa Deroša kundze un kas vāji apgaismoja plašo telpu; šīs durvis, kuras līdz šim bija noslēgtas un kuras Deroša kundze iziedama atstāja pusviru. Bet sevišķi jaunās mei­tenes spēcīgais satraukums lika viņai saprast, ka tas nav bijis sapnis, bet liels un reāls notikums viņas dzīvē.

Tad viņa atcerējās Gastonu. Šis tēvs, no kura viņa tā baidījās, šis tēvs, kas bija tik labs un mīļš, šis tēvs, kas viņu tik ļoti mīlēja un bija cietis savas mīlas dēļ — šis tēvs, droši vien, nespiedīs viņu rīkoties pret viņas gribu. Bez tam, Gastons, kaut nepiederēja ne pie vēsturiskas, ne pie slavenas cilts, tomēr bija ļoti vecas Bretaņas dzimtas pēdējais loceklis. Bet svarīgāks par visu bija tas apstāklis, ka viņa mīlēja Gastonu; mīlēja tik stipri, ka mirtu, ja būtu no viņa jāšķiras. Un ja tēvs viņu tiešām mīl, tas nevēlēsies viņas nāvi.

Arī Gastonam varēja rasties dažādi šķēršļi, bet tie bija nesvarīgi, sa­līdzinot ar šķēršļiem, ko varētu likt viņai ceļā. Šos šķēršļus, tāpat kā citus, varētu novērst, un nākotne, kas abiem jauniešiem šķita tik drūma, kas Helēnai patlaban likās jau cerību pilna, drīz vien piepildīsies ar viņu abu mīlu un laimi.

Helēna iemiga ar šīm patīkamajām domām, un līksmā nomoda vietā stājās jauki sapņi.

Gastonu atbrīvoja, un tie, kas viņu aizturēja, ļoti atvainojās; viņi esot noturējuši to par kādu citu. Pēc tam Gastons nobažījies gāja meklēt savus svārkus un mēteli un, sev par lielu prieku, atrada tos tajā pašā vietā. Viņš iesteidzās viesnīcā «Karaliskais tīģeris", rūpīgi ieslēdzās istabā un steigšus atvēra savu portfeli. Tas bija tādā stāvoklī, kādā viņš bija to atstājis — pilnīgi neskarts. Bet speciālajā kabatā viņš atrada pusi zelta monētas un kapteiņa Lažonkjēra adresi, kuru viņš drošības labad tūlīt sadedzināja.

Tad viņš nosprieda, ka šādi notikumi ik uz soļa var atgadīties cil­vēkam, kas naktīs pastaigājās, un kaut ne līksms, tomēr jau daudz mie­rīgāk iegāja savā istabā. Parīkojis Ovenu rītdienai, viņš apgūlās, čukstē­dams Helēnas vārdu, tāpat kā Helēna iemiga ar viņa vārdu uz lūpām.

Pa to laiku no viesnīcas «Karaliskais tīģeris" izbrauca divas karietes. Pirmā, kurā sēdēja divi muižnieki medību livrejās, bija spoži apgaismota, un tai pa priekšu un nopakaļ jāja divi piķieri.

Otrā karietē, bez laternām, sēdēja vienkāršs ceļotājs, ietinies savā mē­telī. Tā sekoja pirmajai divsimt soļu attālumā un ne uz mirkli neizlaida to no acīm. Abi pajūgi šķīrās tikai pie Zvaigznes barjeras, un kamēr spoži apgaismotā kariete apstājās pie Palērojāla platajām kāpnēm, kariete bez laternām apstājās pie maziem vārtiņiem Valuā ielā.

Bet abas nokļuva galā bez starpgadījumiem.