Reģenta meita

XXXI Ģimenes naids

>

Kad Gastons atgriezās savā kamerā, viņam vajadzēja sazināties ar Demenīlu un Pompadūru, kas bija palikuši nomodā, lai dzirdētu no viņa jaunas ziņas. Izpildot Aržansonam doto solījumu, viņš ne vārda nemi­nēja par savu nāves spriedumu, bet paziņoja tikai, ka šoreiz viņš pratināts daudz nopietnāk nekā citām reizēm.

Bet pirms nāves viņš gribēja vēl uzrakstīt dažas vēstules, tāpēc pa­lūdza no chevalier Demenila gaismu. Kā lasītājs atceras, zīmuli un pa­pīru zīmēšanai viņš jau bija saņēmis no cietuma priekšnieka. Šoreiz De­menīls nosūtīja viņam aizdedzinātu sveci. Kā redzams, visas lietas progre­sēja. Mezonriižs nekā nevarēja atteikt Lonē jaunkundzei, bet Lonē jaun­kundze dalījās ar savu chevalier, kas, kā daždien labs cietuma biedrs, dalījās savās bagātībās ar kaimiņiem Gastonu un Rišeljē.

Neievērojot Aržansona solījumu, Gastons arvien vēl šaubījās, vai vi­ņam ļaus tikties ar Helēnu, bet zināja, ka viņam neļaus mirt bez ga­rīdznieka. Un nebija nekādu šaubu, ka šis garīdznieks uzklausīs nāvei nolemtā pēdējo lūgumu un nodos divas vēstules pēc piederības.

Gatavodamies rakstīt, viņš izdzirda Lonē jaunkundzes signālu, ka tā grib viņam kaut ko nodot. Tā bija viņam adresētā vēstule. Šoreiz Gastons varēja to izlasīt: viņam bija svece.

Vēstulei bija šāds saturs:

„Mūsu draugs, — jo jūs esat kļuvis mums draugs, un mums vairs nav no jums nekas jāslēpj — paziņojiet Demenīlam par šo jocīgo cerību, ko es saklausīju kādā Hermaņa vārdā."

Gastonam ietrīcējās sirds. Varbūt arī viņš atradīs šajā vēstulē kaut kādu pamatu cerībām. Vai tad viņam neteica, ka viņa liktenis nav šķirams no Selamāra sazvērnieku likteņa? Taisnība gan — tie, kas viņam to teica, nekā nezināja par viņa sazvērestību.

Un viņš lasīja tālāk:

„Pirms pusstundas ieradās ārsts Mezonrūža pavadībā. Mezonrūžs tik maigi pavērās manī, ka uzskatīju to par vislabvēlīgāko zīmi. Un tomēr, kad es lūdzu viņam atļauju parunāt ar ārstu divatā vai vismaz čukstot, viņš izrādīja pretestību, ko es ar savu smaidu salauzu.

Viņš teica: „ Vismaz vienosimies tā: neviens nezinās, ka neesmu dzir­dējis jūsu sarunu, jo nav šaubu, ka es zaudētu savu vietu, ja kāds uzzinātu par manu vājību."

Šīs mīlas un personīgo interešu kombinējums man šķita tik grotesks, ka es smiedamās apsolīju visu, ko viņš gribēja. Jūs redzat, ka es turu vārdu.

Viņš atgāja nost, un Hermaņa kungs pienāca man klāt.

Tad sākās dialogs, kurā žesti nozīmēja vienu, bet vārdi izteica citu.

„Jums ir labi draugi," sacīja Hermanis, „draugi ar augstu stāvokli, kas sevišķi interesējas par jums."

Es, protams, iedomājos Mēna kundzi.

„Ak, Hermaņa kungs," es iesaucos, „jums uzdots kaut ko izdarīt ma­nā labā?"

„Cst!" apsauca mani Hermanis. „Parādiet man mēli."

Jūs sapratīsit, cik stipri pukstēja mana sirds."

Gastons uzlika roku uz savas sirds un juta, ka arī tā neganti sit.

„Un ko jūs man nodosit?"

„Ak, es pats nekā. Bet jums atnesīs attiecīgo priekšmetu."

„Bet kas tas par priekšmetu, sakiet!"

„Visiem zināms, ka Bastīlijas gultas ir sliktas un sevišķi slikti ap­segtas, un man uzdeva piedāvāt jums…"

„Ko tad, galu galā?"

„Kāju segu."

Es sāku smieties. Manu draugu pašaizliedzība aprobežojās ar to, lai neļautu man saaukstēties.

„Dārgais Hermaņa kungs," es viņam teicu, «pašreizējā situācijā man liekas, ka maniem draugiem vajadzētu drīzāk raizēties par manu galvu nekā par manām kājām."

„Tā ir kāda draudzene."

„Kas šī draudzene tāda ir?"

„Šarolē jaunkundze," tik klusu nočukstēja Hermanis, ka es tik tikko sadzirdēju.

Tad viņš aizgāja.

Un es, dārgais chevalier, tagad sēžu un gaidu Šarolē jaunkundzes segu.

Izstāstiet to Demenīlam. Viņš par to smiesies."

Gastons bēdīgi nopūtās. Apkārtējo ļaužu jautrība smagi nospieda viņa sirdi. Vai tās bija jaunas mokas, ko viņam izgudroja, neļaujot stāstīt par savu likteni nevienam cilvēkam? Viņam likās, ka viņš būtu atradis mie­rinājumu asarās, ko šie divi kaimiņi būtu nobirdinājuši par viņa nelai­mēm. Tas ir liels mierinājums, ja divas mīlētāju sirdis žēlo cilvēku, kas pats mīl un drīz mirs.

Gastonam nebija arī drosmes izlasīt šo vēstuli Demenīlam. Viņš aiz­sūtīja tam pašu vēstuli un pēc brīža izdzirda skaļus smieklus. Tai pašā brīdī viņš atvadījās no Helēnas.

Daļu nakts pavadījis rakstot, viņš iemiga. Divdesmit piecu gadu ve­cumā vienmēr vajag gulēt, pat tad, ja ir jāiemieg uz mūžu.

Parastā rīta stundā Gastonam ienesa brokastis. Šoreiz Gastons ie­vēroja, ka brokastis bija labākas nekā parasti. Viņš pasmaidīja par šo cildeno uzmanību un atcerējās gādību, ko izrādot uz nāvi notiesātajiem.

Brokastu beigās ieradās cietuma priekšnieks.

Gastons žigli pavērās viņa sejā. Tā bija tā pati laipnā un pieklājīgā seja. Vai arī viņš nekā vēl nezināja par iepriekšējās dienas nāves sprie­dumu, vai tā bija tikai maska?

— Šanlē kungs, — teica cietuma priekšnieks, — lūdzu papūlieties nokāpt sēžu istabā.

Gastons piecēlās. Viņš ausis juta tādu kā dūkoņu. Ar nāvi notie­sātajam katra nesaprotama pavēle liekas kā aicinājums uz soda vietu.

— Vai drikstu zināt, kāpēc man jākāpj lejā, Lonē kungs? — jautāja Gastons pietiekami mierīgā balsī, lai tajā nevarētu saklausīt viņa iekšējo satraukumu.

— Lai satiktos ar apmeklētāju, — atbildēja cietuma priekšnieks. — Vai tad vakar, pēc nopratināšanas, jūs nelūdzāt policijas leitnantam atļau­ju ar kādu tikties?

Gastons nodrebēja.

— Un šī persona ir ieradusies?

— Jā, Šanlē kungs.

Gastons atvēra muti, lai vēl kaut ko jautātu, jo viņš atcerējās, ka gaida nevis vienu, bet divas personas. Nu viņam ziņoja tikai par vienu. Kura no abām bija atnākusi? Viņam nebija drosmes to jautāt, un viņš klusēdams sekoja cietuma priekšniekam. Tas ieveda Gastonu sēžu zālē.

Ejot iekšā, Gastons kāri raudzījās visapkārt, bet zāle bija pilnīgi tuk­ša, nebija pat virsnieku, kas parasti ir klāt, kad cietumnieki satiekas ar apmeklētājiem.

— Palieciet šeit, Šanlē kunggs, — sacīja cietuma priekšnieks. — Per­sona, kuru jūs gaidāt, tūlīt nāks.

Lonē kungs paklanījās un izgāja. Gastons pieskrēja pie loga, kas bija aizrežģots kā visi Bastīlas logi. Aiz loga stāvēja sardze. Kad viņš noliecās, lai paskatītos pagalmā, atvērās durvis. Izdzirdis durvis atdarāmies, Gas­tons apgriezās un ieraudzīja hercogu Olivaresu. Tas nebija viss, ko viņš gaidīja, un tomēr jau daudz. Jo ja izpildīja solījumu attiecībā uz hercogu, tad nebija nekāda iemesla neturēt vārdu attiecībā uz Helēnu.

— Ak, monseigneur, — iesaucās Gastons, — cik jūs esat labs, ka uzklausījāt nabaga cietumnieka lūgumu!

— Tas bija mans pienākums, Šanlē kungs, — atbildēja hercogs. — Bez tam maņ vajadzēja pateikties jums.

— Man! — Gastons izbrīnā iesaucās. — Ko tad esmu izdarījis, ka izpelnījos Jūsu Ekselences pateicību?

— Jūs pratināja, jūs aizveda uz moku kambari, jums lika saprast, ka jūs apžēlos, ja nosauksit savu līdzdalībnieku vārdus, un tomēr jūs klusējāt.

— Es izpildīju savu solījumu, tas ir viss. Par to nav vērts pateikties, monseigneur.

— Un tagad, Šanlē kungs, sakiet, vai varu būt jums kaut kādā veidā izpalīdzīgs?

— Vispirms nomieriniet mani pats par savu stāvokli, monseigneur. Vai es jūs neapgrūtināju?

— Nemaz.

— Jo labāk.

— Un ja Bretaņas sazvērnieki būs tikpat diskrēti kā jūs, es nešaubos, ka manu vārdu pat nepieminēs šajā nelaimīgajā prāvā.

— O, par viņiem es galvoju, monseigneur, kā par sevi pašu. Bet jūs, vai jūs galvojat par Lažonkjēru?

— Par Lažonkjēru? — hercogs apmulsa.

— Jā. Vai jūs nezināt, ka arī viņš ir apcietināts?

— Jā, es esmu kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis.

— Nu, monseigneur, es jums jautāju, ko jūs par to domājat?

— Šajā ziņā nevaru jums nekā teikt, izņemot to, ka viņš bauda manu uzticību.

— Ja viņš bauda jūsu uzticību, tad tas nozīmē, ka viņš ir tās cienīgs. Tas ir viss, ko gribēju zināt, monseigneur.

— Un tagad izsakiet savu lūgumu, Šanlē kungs.

— Vai JūsuN Ekselence ir redzējis jauno meiteni, ko aizvedu pie jums?

— Helēnu de Šavernī jaunkundzi? Jā, es esmu viņu redzējis.

— Nu, monseigneur, tad es jums tūlīt pateikšu to, ko man laiks neatļāva pateikt jums toreiz: es jau gadu mīlu šo meiteni! Visu šo gadu es sapņoju par to, kā veltīt savu dzīvi viņas laimei… Es runāju par sapni, monseigneur, jo nomodā es apzinājos, ka man liegtas visas cerības uz laimi. Un tomēr, lai dotu šai meitenei vārdu, stāvokli, bagātību, laikā, kad mani apcietināja, viņa būtu kļuvusi mana sieva.

— Bez viņas vecāku ziņas, bez viņas ģimenes piekrišanas? — jautāja hercogs.

— Viņai nebija ne ģimenes, ne radu, monseigneur. Un tā vien lie­kas, ka viņa būtu pārdota kādam dižam senjoram, tiklīdz viņai šķita, kā jāšķiras no tuvā cilvēka.

— Bet kas jums varēja likt domāt, ka Helēna de Šavernī jaunkundze būtu kļuvusi par apkaunojoša veikala upuri?

— Viņa pati man stāstīja par kādu šķietamu tēvu, kas slēpjas, par dārgakmeņiem, kas viņai piedāvāti. Un tad, vai zināt, kur es viņu atradu, monseigneur? Vienā no tām nekrietnajām mājām, kas ierīkotas mūsu uzdzīvotāju baudām. Viņa — šķīstības un tīrības eņģelis! Vārdu sakot, monseigneur, šī jaunā meitene aizbēga kopā ar mani, nevērojot guver­nantes kliedzienus, gaišā dienas laikā, viņai apkārt novietoto sulaiņu acu priekšā. Viņa palika divas stundas kopā ar mani, un lai gan viņa ir vēl tikpat tīra kā tajā dienā, kad saņēma savas mātes pirmo skūpstu, viņa tomēr šai laikā ir kompromitēta. Nu, monseigneur, es gribētu, lai mūs salaulātu, kā bijām nodomājuši.

— Jūsu pašreizējā stāvoklī, Šanlē kungs? — jautāja hercogs.

— Vēl jo vairāk tāpēc, monseigneur.

— Bet varbūt jūs maldāties jautājumā par gaidāmo sodu.

— Tas, droši vien, būs tāds pat, kāds līdzīgos apstākļos ķēris grāfu Šalē, marķīzu Senmarsu un chevalier Luī Roānu.

— Tātad jūs esat sagatavojies uz visu, Šanlē kungs, pat uz nāvi?

— Monseigneur, es sagatavojies uz visu kopš tās dienas, kad ie­saistījos sazvērestībā. Sazvērnieka vienīgais atvainojums ir tas, ka, laupot dzīvību citiem, viņš liek uz spēles savu dzīvību.

— Un ko jaunā meitene gūs no šīs laulības?

— Monseigneur, nebūdams bagāts, es tomēr esmu pārticis. Viņa ir nabadzīga. Man ir vārds — viņai tāda nav. Gribēju atstāt viņai savu vār­du un bagātību, un šajā nolūkā jau lūdzu karali, lai manus īpašumus nekonfiscētu, lai manu vārdu neaptraipītu ar negodu. Ja kļūs zināms, kāpēc es ar šiem diviem lūgumiem griežos pie karaļa, man tos, bez šau­bām, izpildīs. Ja es miršu, bet viņa vēl nebūs kļuvusi mana sieva, visi uzskatīs viņu par manu mīļāko, un viņa būs apkaunota, pazudināta! Un viņai nebūs vairs nākotnes. Ja turpretim ar jūsu vai jūsu draugu atbalstu — un šo atbalstu es izlūdzos — mēs kļūtu vienoti, neviens nekā nevarētu viņai pārmest: asinis, kas līst uz politiskā ešafota, neaptraipa ģimeni. Ne­kāds negods neskars manu atraitni, un ja arī viņa nedzīvos laimīga, viņa vismaz dzīvos neatkarīga un cienīta. Šo žēlastību es no jums gribēju iz­lūgties, monseigneur. Vai jūsu spēkos ir man to piešķirt?

Hercogs piegāja pie durvim, pa kurām bija ienācis, un trīsreiz pie­klauvēja. Durvis atdarījās, un parādijās leitnants Mezonrūžs.

— Leitnanta kungs, — sacīja hercogs, — lūdzu manā vietā palūgt Lonē kungam, vai meitene, kas gaida manā karietē pie vārtiem, var ie­nākt iekšā? Viņš zina, ka apmeklējums atļauts kā man, tā viņai. Jūs būsit tik laipns, un atvedīsit viņu šurp, vai ne?

— Kā, monseigneur, Helēna gaida pie vārtiem?

— Vai tad jums neapsolīja, ka viņa nāks?

— Jā gan, bet, ieraugot jūs vienu, es zaudēju katru cerību.

— Gribēju satikt jūs vispirms, jo domāju, ka gribēsit izstāstīt man tūkstoš dažādu lietu, kas viņai nebūtu jādzird. Jo es zinu visu, monsieur!

— Jūs zināt visu! Ko jūs gribat teikt?

— Zinu, ka vakar jūs aizsauca uz Arsenālu.

— Monseigneur!

— Zinu, ka tur jūs satikāt Aržansonu. Zinu, ka viņš jums nolasija spriedumu. Beidzot, zinu, ka esat notiesāts ar nāvi un ka no jums prasīja solījumu neteikt to nevienam.

— Ak, monseigneur, nerunājiet, nerunājiet! Vēl viens šāds vārds, un jūs nogalināsit Helēnu!

— Esiet mierīgs, Šanlē kungs. Bet vai tad nav nav nekādas iespējas izvairīties no šīs nāves?

— Būtu vajadzīgas dienas, lai sagatavotu un īstenotu bēgšanas plānu, bet Jūsu Ekselence zina, ka manā rīcībā ir, ja daudz, tad stundas.

— Par to es arī nemaz nerunāju. Es jautāju, vai jūs nevarat attaisnot savu noziegumu.

— Manu noziegumu! — iesaucās Gastons pārsteigts, ka viņu līdz­zinātājs lieto šādu apzīmējumu.

— Ak, Dievs, jā! — atbildēja hercogs saņemdamies. — Jūs zināt, ka tā cilvēki sauc slepkavību. Tikai nākamās paaudzes spriež taisnu tiesu un dažreiz pārvērš šo noziegumu lielā darbā.

— Man nevajag taisnoties, monseigneur. Vienīgais attaisnojums va­rētu būt tas, ka es ticu: reģenta nāve nepieciešama, lai Francija būtu laimīga.

— Jā, — smaidīdams atbildēja hercogs. — Bet jūs saprotat, ka Or­leānas Filips to neuzskatīs par attaisnojumu. Es būtu vēlējies kaut ko personīgu. Esmu reģenta politisks ienaidnieks, bet man jāteic, ka viņu neuzskata par ļaunu cilvēku. Viņš esot žēlīgs, un viņa valdības laikā nav izpildīts neviens nāvessods.

— Jūs aizmirstat grāfu Hornu, ko uzstiepa uz rata Grēvā.

— Tas bija slepkava.

— Bet kas tad esmu es, ja ne tāds pat slepkava kā grāfs Horns?

— Ar to starpību, ka grāfs Horns slepkavoja, lai zagtu.

— Es nevaru un negribu nekā lūgt no reģenta.

— Ne jūs personiski, es to zinu, bet jūsu draugi. Ja jūsu draugiem būtu kāds ticams attaisnojums jūsu rīcībai, varbūt princis pats izpildītu jūsu vēlēšanos, varbūt viņš jūs apžēlotu.

— Man nav nekāda attaisnojuma, monseigneur.

— Tas nevar būt, Šanlē kungs, atļaujiet man to pateikt. Tāda ap­ņēmība kā jūsējā nerodas cilvēka sirdī bez kaut kāda iemesla, bez naida jūtām, bez vajadzības atriebties. Tagad es atceros, ko jūs teicāt kapteinim Lažonkjēram, kurš man to atstāstīja: jūs esat pārņēmis kādu ģimenes naidu. Sakiet, kas ir šā naida iemesls?

— Monseigneur, veltīgi būtu nogurdināt jūs ar visu šo lietu. No­tikums, kas radīja šo naidu, nevar interesēt Jūsu Ekselenci.

— Vienalga, sakiet vien!

— Nu, labi — reģents nogalināja manu brāli.

— Reģents ir nogalinājis jūsu brāli!.. Ko jūs sakāt?.. Nevar būt… Gastona kungs? — iesaucās hercogs Olivaress.

— Jā, nogalinājis, ja faktam meklējam cēloni.

— Paskaidrojiet tuvāk, runājiet! Kā reģents varēja…

— Mans brālis bija piecpadsmit gadus vecāks par mani. Viņš bija man tēva vietā, kurš nomira trīs mēnešus pirms manas dzimšanas. Mana māte nomira, kad es vēl gulēju šūpulī. Brālis iemīlējās meitenē, ko princis bija pavēlējis uzaudzināt klosterī.

— Kādā klosterī? Vai jūs to zināt?

— Nē, zinu tikai, ka tas bija Parīzē.

Hercogs nomurmināja dažus vārdus, kuros Gastons neieklausījās vai arī nevarēja sadzirdēt.

— Mans brālis, kā šā klostera priekšnieces radinieks, nejauši ierau­dzīja šo meiteni un iemīlējās viņā. Viņš to bildināja. Šai laulībai lūdza prinča piekrišanu, un viņš izlikās, ka piekrīt. Bet tad meitene, sava šķie­tamā labvēļa pavesta, pēkšņi pazuda. Trīs mēnešus mans brālis cerēja viņu atrast, bet visi meklējumi izrādījās veltīgi. Viņš neguva nekādu jaunu ziņu un izmisumā ļāva sevi nogalināt Ramijī kaujā.

— Un kā sauca jauno meiteni, kuru jūsu brālis mīlēja? — dzīvi ie­jautājās hecogs.

— Neviens to nekad nav zinājis, monseigneur*. Pateikt viņas vārdu nozīmētu aptraipīt viņas godu.

— Nav vairs šaubu, ka tā ir viņa! — nomurmināja hercogs.— Tā bija Helēnas māte. Un jūsu brāļa vārds?… — viņš piebilda skaļā balsī.

— Olivjē de Šanlē, monseigneur.

— Olivjē de Šanlē… — pie sevis klusi atkārtoja hercogs.— Es jau zināju, ka Šanlē vārds man nav svešs.

Tad skaļā balsī sacīja:

— Turpiniet, Šanlē kungs, es klausos!

— Jūs nezināt, ko nozīmē bērnības naids, monseigneur, un sevišķi tādā zemē, kā mūsējā. Es mīlēju savu brāli ar visu to mīlu, ko es jutu pret mūsu vecākiem. Kādudien es atrados viens pats pasaulē. Es izaugu sirds vientulībā un cerībā uz atriebību. Es izaugu starp cilvēkiem, kas man atkārtoja: „Orleānas hercogs nogalināja tavu brāli." Tad kādu dienu šis hercogs kļuva par Francijas reģentu. Ap to pašu laiku organizējās bretoņu apvienība. Es tajā iestājos viens no pirmajiem. Pārējo jūs zināt, monseigneur. Jūs redzat, ka šajā lietā nav nekā tāda, kas varētu ieinte­resēt Jūsu Ekselenci.

— Un tomēr, Šanlē kungs, šai ziņā jūs maldāties. Par nelaimi, re­ģents var sev pārmest daudz tamlīdzīgu lietu.

— Jūs nu saprotat, ka manam liktenim jāpiepildās un ka es no šā cilvēka nekā nevaru lūgt.

— Jā, jums ir taisnība, Šanlē kungs, lai notikumi iet savu gaitu.

Šai brīdī atvērās durvis, un atkal parādījās leitnants Mezonrūžs.

— Nu, letnanta kungs? — jautāja Gastons un lūgdamies pavērās her­cogā.

— Jā, Šanlē kungs, es saprotu! — tas atbildēja.— Sāpēm un mīlai ir sava kautrība, kas nevēlas liecinieku. Es vēlāk pienākšu pēc Helēnas jaunkundzes.

— Atļauja dota tikai pusstundai, — aizrādīja Mezonrūžs.

— Es jūs atstāšu un pienākšu pēc pusstundas, — sacīja hercogs.

Viņš atsveicinājās no Gastona un izgāja ārā.

Tad Mezonrūžs apstaigāja telpu, apskatīja visas durvis, pārliecinājās, vai sargi ir savās vietās zem logiem, un arī izgāja ārā.

Pēc brīža durvis atkal atvērās, un parādījās Helēna — bāla, dreboša, murminādama pateicību un jautājumus Bastīlijas leitnantam, kas to svei­cināja ļoti pieklājīgi un izgāja ārā, nekā neatbildējis.

Tikai apskatījusies visapkārt, Helēna ieraudzīja Gastonu.

Tapat kā hercoga apmeklējuma laikā, un pretēji cietuma paražām, abus jauniešus atstāja vienus.

Gastons pieskrēja pie Helēnas, Helēna pie Gastona, un, domājot ti­kai par savām pagātnes ciešanām un drūmo nākotni, viņi kaislīgi ap­kampās.

— Beidzot! — iesaucās meitene ar asarām pārplūdušu seju.

— Jā, beidzot! — atkārtoja Gastons.

— Ak vai, satikt jūs šeit, šajā cietumā, — čukstēja Helēna, šausmās vērdamās visapkārt.— Nevaru runāt ar jums brīvi, mūs uzrauga, varbūt noklausās mūsu sarunu!

— Nezūdīsimies, Helēna, jo mūsu labā pieļauts izņēmums. Nekad ne­viens cietumnieks nav varējis spiest pie sirds savu draudzeni, radinieci. Parasti, Helēna, apmeklētājs stāv pie tās/ sienas, cietumnieks otrā galā. Istabas vidū atrodas kareivis, un jau iepriekš noteikts, par ko drīkst runāt.

— Kam mums jāpateicas par šo labvēlību?

— Man jāsaka, Helēna, ka reģentam, bez šaubām! Jo kad es vakar lūdzu Aržansonam atļauju tikties ar jums, viņš man pateica, ka tas neie­tilpst viņa pilnvarās un ka viņam jāziņojot par šo lūgumu reģentam.

— Bet jūs, Gaston, tagad, kad es jūs atrodu, jūs man sīki izstāstīsiet visu, kas noticis kopš asaru pilnas mūžības. Atzīstieties: es taču nebiju maldījusies savās priekšnojautās! Jūs rīkojāt sazvērestību! Ak, neliedzie­ties: es to jau zināju.

— Jā, Helēna! Jūs zināt, mēs, bretoņi, esam patstāvīgi savā naidā, tāpat ka mīlā. Bretaņā organizējās kāda savienība. Tajā piedalījās visa muižniecība. Vai man vajadzēja rīkoties citādi, nekā rīkojās mani brāļi? Es jums jautāju, Helēna: vai man vajadzēja, vai es varēju to darīt? Vai jūs nebūtu mani nicinājusi, redzot visu Bretaņu apbruņotu, bet mani vie­nīgo dīkā, ar pātagu rokā, kamēr pārējie turētu tajā zobenu?

— Nē, nē, jums taisnība, Gaston! Bet kāpēc jūs nepalikāt kopā ar pārējiem Bretaņā.

— Arī pārējie ir apcietināti, tāpat kā es, Helēna.

— Tātad jūs denuncēja, nodeva?

— Droši vien. Bet apsēdieties, Helēna! Ļaujiet man tagad, kad esam vieni, apskatīt jūs, ļaujiet man teikt jums, ka esat skaista, ļaujiet man sacīt, ka es jūs mīlu. Un jūs, jūs, Helēna, kā jūs jutāties, kamēr es biju projām?.. Hercogs…

— Ak, ja jūs zinātu, Gaston, cik viņš bija labs pret mani. Katru vakaru viņš atnāca pie manis. Kā viņš rūpējās par mani, cik uzmanīgs bija!

— Un, — ierunājās Gastons, kuram šai brīdī sirdī iesmeldza viltus Lažonkjēra nejauši izmestie vārdi. — Vai viņa rūpībā un uzmanībā nebija nekā aizdomīga?

— Ko jūs ar to gribat teikt, Gaston? — jautāja Helēna.

— Ka hercogs vēl ir jauns un, kā es nupat teicu, jūs esat ļoti skaista.

— Augstais Dievs! Nē, nē, Gaston! Šoreiz nevar būt šaubu. Un kad viņš atradās pie manis, tikpat tuvu kā jūs patlaban, man brīžiem likās, Gaston, ka esmu atguvusi savu tēvu.

— Nabaga bērns!

— Ja, dīvaina sagadīšanās, kuru nevaru izskaidrot: hercoga balsij ir tāda līdzība ar tā cilvēka balsi, kas ieradās pie manis Rambuijē, ka es sākuma biju gluži pārsteigta.

— Jums tā liekas? — Gastons izklaidīgi jautāja.

— Bet par ko jūs domājat? Ak, Dievs! — sacīja Helēna. — Man šķiet jūs neklausāties, ko es jums saku.

— Es, Helēna, es! Kad ikviens jūsu vārds atbalsojas manas sirds vis- slēptākajos dziļumos?

— Nē, jūs esat nemierīgs. Ak, Gaston, es to saprotu. Rīkot sazvē­restību nozīmē rotaļāties pašam ar savu dzīvību. Bet esiet mierīgs, Gaston, es jau teicu hercogam: ja jūs mirsit, miršu arī es.

Gastons notrīcēja.

— Jūs esat eņģelis!

— Ak, Dievs! — turpināja Helēna.— Vai varat iedomāties šādas mokas? Just, ka mīļotajam cilvēkam draud briesmas, kas ir jo šausmī­gākas tāpēc, ka tās ir nezināmas. Just, ka nekā nevar darīt viņa labā, itin nekā, vienīgi liet veltīgas asaras — kad es tajā pašā laikā atdotu savu dzīvību, lai izpirktu viņa dzīvību!

Gastona seju apmirdzēja laime. Pirmoreiz viņš dzirdēja no mīļotās meitenes mutes tik maigus vārdus.

Un tagad Gastons nolēma izteikt to domu, kas viņā brieda jau ilgāku laiku.

— Un tomēr, mana Helēna, — viņš teica, saņemdams viņas rokas, — tu maldies, tu vari daudz darīt manā labā.

— Ko tad es varu, mans Dievs!

— Tu vari kļūt par manu sievu, — teica Gastons, cieši vērdamies Helēnā.

Helēna nodrebēja.

— Es jūsu sieva? — viņa sacīja.

— Jā, Helēna! Šo projektu, ko mēs izlēmām brīvi būdami, tu vari īstenot mana apcietinājuma laikā. Helēna, mana sieva Dieva un cilvēku priekšā! Mana sieva šajā un citā pasaulē, laicīgi un mūžīgi! Lūk, par ko tu vari man kļūt, Helēna! Vai tu domā, ka tas nekas nav?

— Gaston, — teica Helēna, cieši vērodama jaunekli, — jūs no manis kaut ko slēpjat.

Nu Gastons nodrebēja.

— Es? Ko gan es varētu no jums slēpt?

— Jūs pats man teicāt, ka vakar esat redzējis Aržansonu.

— Jā, un tad?

— Nu, Gaston, — Helēna turpināja un nobālēja, — jūs esat no­tiesāts.

Gastons pēkšņi saņēmās.

— Nu, labi, esmu notiesāts ar izsūtīšanu trimdā un, egoists būdams, gribētu saistīt jūs pie sevis ar nesaraujamām saitēm, iekams neesmu vēl atstājis Franciju.

— Gaston, vai jūs runājat taisnību?

— Jā. Vai jums būtu drosme kļūt par trimdinieka sievu, Helēna? , Pašai izvēlēties dzīvi trimdā?

— Tu vēl to jautā, Gaston? — iesaucās Helēna ar sajūsmā staro­jošām acīm.— Trimda!.. Ak, pateicos, mans Dievs! Es būtu gatava kopā ar tevi pavadīt visu mūžu cietumā un tomēr uzskatītu sevi par pārāk laimīgu! O, es braukšu tev līdzi, es tev sekošu! Padomā vien, šis tiesas spriedums ir taču liela — laime, salīdzinājumā ar to, no kā mēs bai­dījāmies. Ārpus Francijas mums piederēs visa pasaule. Ak, Gaston, Gaston, mēs vēl varēsim būt laimīgi!

— Jā, Helēna, jā, — ar pūlēm nomurmināja Gastons.

— Bez šaubām, — turpināja Helēna.— Spried taču pats, kāda būs mana laime. Man Francija būs tā zeme, kur būsi tu. Mana tēvzeme būs tava mīla. Es zinu, man vajadzēs gādāt par to, lai tu aizmirsti Bretaņu, savus draugus, savus nākotnes sapņus. Bet es tevi tik ļoti mīlēšu, ka tu visu to aizmirsīsi!

Gastons varēja tikai saņemt Helēnas rokas un pārklāt tās ar skūpstiem.

— Vai tavas trimdas vieta jau ir noteikta? — turpināja Helēna. — Vai tev to pateica? Kad tu dosies projām? Mēs brauksim reizē, vai ne? Bet atbildi taču!

— Man, Helēna, tas nav iespējams. Mūs šķir, vismaz pašlaik. Mani aizvedīs līdz Francijas robežai, es vēl nezinu kur. Tikai ārpus karaļvalsts es būšu brīvs, un tu varēsi man piebiedroties.

— O, vēl labāk, Gaston, — iesaucās Helēna, — vēl labāk! No her­coga es jau iepriekš uzzināšu, uz kādu valsti viņi grib tevi izsūtīt, un es nebraukšu vis tev līdzi, bet gaidīšu tevi tur. Izkāpjot no karietes, tu tur sastapsi mani, un es tev atvieglošu šķiršanos no Francijas. Bez tam tikai no nāves nevar atgriezties, vēlāk karalis tevi apžēlos. Varbūt vēl vēlāk tas, par ko tevi tagad soda, kļūs par darbu, kas ir gandarījuma vērts. Tad mēs atgriezīsimies Bretaņā, mūsu mīlas šūpulī, mūsu atmiņu para­dīze. O, — iesaucās Helēna, un viņas balsī mīla jaucās ar nepacietību, — saki taču man, ka tu lolo tādas pat cerības kā es, saki man, ka esi apmie­rināts, saki taču man, ka esi laimīgs!

— Jā, jā, Helēna! — iesaucās Gastons. — Jā, esmu laimīgs! Jo tikai tagad es zinu, kāds eņģelis mani ir mīlējis. Jā, Helēņa, es tev to saku. Viena mīlas stunda kopā ar tevi, un pēc tam mirt — tas ir vairāk vērts nekā garš mūžs bez mīlas.

— Nu, labi, — turpināja Helēna, ar visu savu dvēseli tiekdamās pre­tim jaunajai nākotnei. — Ko viņi tagad darīs? Vai viņi ļaus man ierasties šeit pirms tavas aizceļošanas? Kad un kā mēs tiksimies? Vai tu varēsi saņemt manas vēstules? Vai tev atļaus man atbildēt? Ap kādu laiku rīt no rīta es varēšu ierasties cietumā?

— Man gandrīz vai apsolīja, ka mūs salaulās šovakar vai rīt.

— Šeit! Cietumā! — iesaucās Helēna un neviļus nodrebēja.

— Lai kur šīs laulības notiktu, Helēna, vai tās nesaistīs mani pie tevis uz mūžu?

— Bet ja viņi netur vārdu? Ja tev liek aizceļot, iekams es tevi atkal satieku?

— Ak vai! — noteica Gastons, un viņa sirds šausmās sažņaudzās. — Tas ir ļoti iespējams, mana nabaga Helēna, un no tā es baidos.

— Ak, Dievs! Vai tad tu domā, ka tik drīz vajadzēs doties projām?

— Tu zini, Helēna, cietumnieki nevar rīkoties patstāvīgi, kuru katru brīdi viņus var paņemt un aizvest.

— Ak, lai viņi nāk, lai nāk! — iesaucās Helēna. — Jo drīzāk tu atbrīvosies, jo drīzāk mēs būsim vienoti. Man nemaz nevajag būt tavai sievai, lai tev sekotu, lai tev piebiedrotos. Es zinu, ka mans Gastons ir uzticīgs, un no šīs dienas es tevi uzskatu par savu laulāto draugu Dieva priekšā. O, gluži otrādi, Gaston, dodies projām labi drīz, jo kamēr viņi tevi turēs šajos biezajos, smagajos mūros, es baiļošos par tavu dzīvību. Dodies projām, un pēc nedēļas mēs būsim vienoti, bez šķiršanās drau­diem, bez lieciniekiem, kas mums seko, vienoti uz mūžu!

Šajā brīdī atvērās durvis.

— Ak, Dievs, jau! — iesaucās Helēna.

— Jaunkundz, — sacīja leitnants, — jūsu apmeklējuma laiks sen jau beidzies!

— Helēna, — sacīja Gastons, sažņaugdams meitenes rokas nervozās trīsās, ko pats nevarēja apvaldīt.

— Nu, kas ir, mans draugs? — atsaucās Helēna, šausmās vērodama viņu. — Kas jums kaiš? Jūs esat bāls.

— Es!.. Nē, nē, tas nekas! — sacīja Gastons, ar gribas spēku sa­valdīdams sevi. — Nekas…

Un viņš smaidīdams skūpstīja Helēnas rokas.

— Līdz rītam, — sacīja Helēna.

— Jā, līdz rītam.

Šajā brīdī durvīs parādījās hercogs. Chevalier pieskrēja pie viņa un satvēra viņa rokas.

— Monseigneur, monseigneur, dariet visu, ko spējat, lai viņa va­rētu kļūt par manu sievu! Bet ja jums tas neizdodas, vismaz apzvēriet man, ka viņa būs jūsu meita!

Hercogs saspieda Gastona rokas. Viņš bija tā satraukts, ka nevarēja atbildēt. Helēna pienāca klāt. Chevalier apklusa, baidīdamies, ka viņa neizdzird. Viņš pasniedza roku Helēnai, kas viņam sniedza savu pieri. Lielas asaras klusi ritēja pār meitenes vaigiem. Gastons aizvēra acis, lai neraudātu, redzot Helēnu raudam.

Beidzot vajadzēja šķirties. Gastons un Helēna apmainījās pēdējiem ilgiem skatieniem.

Hercogs sniedza roku Gastonam.

Savāda bija šī simpātija starp abiem vīriešiem, no kuriem viens bija veicis tālu ceļu, lai nogalinātu otru.

Durvis aizvērās, un Gastons iekrita krēslā. Nelaimīgā jaunekļa spēki bija galā. Pēc desmit minūtēm ienāca cietuma priekšnieks, lai vestu Gastonu atpakaļ uz viņa kameru.

Gastons sekoja viņam drūms un kluss, un kad cietuma priekšnieks viņam jautāja, vai viņš nekā nevēloties, viņš tikai pakratīja galvu.

Vakarā Lonē jaunkundze signalizēja, ka grib kaut ko paziņot savam kaimiņam. Gastons atvēra logu un pievilka klāt vēstuli, kurā atradās vēl viena vēstule.

Viņš parastā ceļā sadabūja gaismu. Pirmā vēstule bija adresēta viņam. Viņš lasīja:

„Dārgo kaimiņ,

Kāju sega nebija nemaz tik nicināma, kā man likās. Tajā atradās maza zīmīte ar ierakstītu vārdu, ko man pateica jau Hermanis: „Ceriet."

Bez tam segā bija arī šī vēstule Rišeljē kungam. Nododiet to Deme­nīlam, kas to nosūtīs tālāk hercogam.

Jūs cienot

Lonē."

— Ak vai! — noteica Gastons un skumji pasmaidīja. — Kad manis vairs nebūs, viņi jutīs manu trūkumu.

Un viņš pasauca Demenīlu, kuram nodeva saņemto vēstuli.