Reģenta meita

XXV Apcietināšana

— Varbūt kādreiz no manas atmiņas izgaisis šī notikuma atsevišķās epizodes, bet nekad neizgaisīs tā atstātais iespaids. Manī nepalika vairs ne kripatiņas šaubu, un šis nākotnes pareģojums kļuva man gandrīz vai par taustāmu realitāti. Jā, kaut jūs mani izsmietu, kā to darīja mans la­bais tēvocis Krigozons, jūs nepiespiestu mani ne uz brīdi mainīt savus uzskatus un neizdzītu no galvās pārliecību, ka šis pēdējais pareģojums piepildīsies tāpat, kā abi iepriekšējie, un ka man jāmirst jūrā. Tāpēc es jums paziņoju: ja ziņas, ko esam saņēmuši, būtu pareizas, ja mani vajātu Dibuā aģenti, ja upes krastā mani gaidītu laiva un. vajadzētu tikai nokļūt līdz Beltlai, lai no viņiem izmuktu — esmu pārliecināts, ka jūra būs man liktenīga un ka nekādai citai nāvei nav varas pār mani. Tāpēc es došos rokās saviem vajātājiem un teikšu: „Dariet savu darbu, kungi, es nemiršu no jūsu rokas."

Visi trīs bretoņi klusēdami noklausījās šajā dīvainajā vēstījumā, kuram pašreizējie apstākļi piešķīra zināmu svinīgumu.

Pēc klusuma brīža Kuediks sacīja:

— Dārgais draugs, nu mēs saprotam jūsu apbrīnojamo drosmi. Tas nāves veids, kādu esat iedomājies, padara jūs vienaldzīgus pret visāņi briesmām, kam nav sakara ar to. Bet uzmanieties; ja šī anekdote kļūs zināma, jūs varat zaudēt savu pelnīto cieņu — ne mūsu acīs, jo mēs ļoti labi zinām, kas jūs esat par cilvēku, bet pārējie gan teiks, ka esat meties šajā sazvērestībā tāpēc, ka jums nevar nocirst galvu, jūs nevar nošaut, nodurt un ka jūs tomēr tā nerīkotos, ja sazvērniekus slīcinātu.

— Un varbūt viņi runātu patiesību, — smaidīdams atbildēja Pon­kaleks.

— Bet mēs, dārgais marķīz, — sacīja Monluī, — kam nav šādas drošības apziņas — vai nebūtu labāk, ja mēs veltītu mazu uzmanību ne­pazīstamā drauga brīdinājumam un pēc iespējas drīzāk atstātu Nanti un pat Franciju?

— Bet šis brīdinājuma var būt nepareizs, — aizrādīja Ponkaleks, — un es neticu, ka Nantē vai citur kaut ko zinātu par mūsu projektiem.

— Un tā vien liekas, ka nekā arī nezinās, kamēr Gastons būs pa­darījis savu darbu, — sacīja Taluets. — Tad mums būs jābaidās tikai no sajūsmas, bet sajūsma nenonāvē. Bet jūs, Ponkalek, netuvojaties jūras os­tai, nekāpjiet laivā un kuģī, un varat būt drošs, ka piedzīvosit Metuzāla vecumu.

Saruna būtu turpinājusies šādā zobgalīgā tonī, neievērojot stāvokļa nopietnību, ja Ponkaleks būtu piedalījies tajā ar pusi no tās aizrautības, kādu pauda viņa draugi. Bet viņa acu priekšā vienmēr rēgojās burve, kas atbīda sava mēteļa kapuci un kapa balsī pavēsta fatālo pareģojumu. Bez tam, kamēr viņi te sēdēja, pa slepenajām ejām un dažādos tērpos ģēr­bušies, ieradās vairāki džentlmeņi, ar kuriem viņi bija norunājuši satikties.

Tas notika ne tāpēc, ka viņiem būtu ļoti jābaidās no provinces poli­cijas. Lai gan Nante bija viena no lielākām Francijas pilsētām, tās policija nebija tā organizēta, lai sazvērniekiem vajadzētu sevišķi trūkties, jo te viņu vārdam un sociālajam stāvoklim bija zināms iespaids. Tāpēc Parīzes pilsētas policijas vadītājam, reģentam vai Dibuā vajadzēja sūtīt uz turieni īpašus spiegus, kas nepazina vietējos apstākļus un ar saviem atšķirīgajiem tērpiem un pat valodu viegli pievērsa to cilvēku aizdomas, kurus viņi bija nākuši uzraudzīt. Tie parasti zināja par viņu ierašanos jau tajā brīdī, kad viņi parādījās provinces pilsētās.

Lai gan bretoņu apvienība bija skaitliski liela, mēs pakavēsimies tikai pie minētajiem četriem vadoņiem, jo šie četri vadoņi aizņēma galvenās vēstures lappuses, bija visievērojamākie šajā provincē un ar saviem vār­diem, bagātību, drosmi un inteliģenci pacēlās pāri visiem pārējiem bied­riem.

Šajā sanāksmē viņi daudz runāja par jaunu opozīciju kādam Mon­teskjū rīkojumam un par visu bretoņu apbruņošanu maršala vardarbības gadījumā. Kā redzams, tas nebija nekas cits, kā pilsoņu kara sākums. Tas būtu vadīts, paceļot svēto karogu. Reģenta galma nešķīstība un Di­buā nešpetnības būtu bijis iegansts, kas izsauktu savā būtībā reliģiozās provincēs lāstus valdībai, kas, kā sazvērnieki izteicās, nav cienīga stāties aktīvās un stingrās Ludviķa XIV valdīšanas vietā.

Šī vairogu sacelšana bija jo vieglāk izdarāma tāpēc, ka tauta ienīda kareivjus, kas bija iesoļojuši šajā provincē ar zināmu nekaunīgu pašpaļā­vību. Virsnieki, kurus vispirms rīkoja Monteskjū, nepiedalījās provinces muižnieku izpriecās un pašlepnuma un disciplīnas dēļ atturējās no jeb­kādas satiksmes ar neapmierinātajiem. Par to viņi paši vēlāk dārgi sa­maksāja, ņemot vērā, ka šajā laikā virsnieki pēc ģerboņiem bija brāļi muižniekiem, kas, tāpat kā viņi, valkāja zobenus.

Ponkaleks paziņoja saviem sazvērniekiem augstākās komitejas izstrā­dāto plānu, bet nenojauta, ka tajā pašā laikā, kad viņš gatavoja valdības gāšanu, Dibuā policija, domādama, ka tie atrodas savās mājās, aizsūtīja uz katra dzīves vietu veselu rotu ar pavēli ielenkt māju, un vienu aģentu, kura pienākums bija viņus apcietināt. Tāpēc visi tie, kas piedalījās ap­spriedē, jau iztālēm ieraudzīja mirdzam pie savu māju durvīm kareivju šautenes un durkļus un, brīdināti par draudošām, briesmām, varēja, ne­kavējoties bēgot, izmukt no vajātājiem. Viņiem nebija grūti rast patvēru­mu: visa province simpatizēja sazvērniekiem, tāpēc draugi viņiem bija vi­sur. Bez tam, tā kā viņi bija bagāti muižnieki, viņus būtu pieņēmuši viņu fermeri vai preču uzpircēji. Lielai daļai izdevās nokļūt līdz jūrai un aiz­braukt vai nu uz Holandi, vai uz Spāniju, vai Angliju, lai gan Dibuā sāka nodibināt draudzīgus sakarus starp abām valstīm.

Ponkaleks, Kuediks, Monluī un Taluets, kā parasti izgāja ārā reizē. Bet kad Monluī, kura māja atradās vistuvāk tai vietai, no kurienes viņi izgāja, nonāca savas ielas galā, viņi ieraudzīja gaismu, kas kustējās aiz mājas logiem, un sardzi, kas ar sakrustotām musketēm aizsprostoja dur­vis.

— Oho, — noteica Monluī, apstādamies un ar roku aizturēdams sa­vus biedrus. — Kas tas, un kas notiek manās mājās?

— Tiešām, tas ir kaut kas jauns, — sacīja Taluets, — un nupat man likās, ka pie Ruānas viesnīcas durvīm stāvēja sardze.

— Kāpēc tu mums nekā neteici? — pārmeta Kuediks. — Man šķiet, tas ir pietiekami nopietns fakts.

— Patiesi, es baidījos, ka uzskatīsit mani par trauksmes cēlāju, un es centos domāt, ka tā ir patruļa.

— Bet tie ir no Pikardijas pulka, — nomurmināja Monluī, kas bija paspēris dažus soļus uz priekšu un, pateicis to, nāca atpakaļ.

— Tas tiešām ir savādi, — noteica Ponkaleks. — Bet izdarīsim tā: mana māja atrodas tikai dažus soļus no šejienes, dosimies pa šo ieliņu uz turieni, un ja mana māja būs apsargāta tāpat kā Monluī māja, tad vairs šaubu nav, un mēs zināsim, kas jādara.

Visi četri klusēdami soļoja uz priekšu, piespiedušies cits citam, lai uzbrukuma gadījumā justos drošāk. Tā viņi nonāca līdz tās ielas stūrim, kurā dzīvoja Ponkaleks, un ieraudzīja viņa māju ne tikai apsargātu, bet arī ieņemtu. Divdesmit cilvēku liela kareivju rota gainīja pūli, kas sāka pulcēties.

— Šoreiz vairs nav joki! — sacīja Kuediks. — Ja visās mūsu mājās uguns nav aizdedzināta vienā un tajā pašā laikā nejaušas sagadīšanās dēļ, tad es pagalam nesaprotu šīs uniformas, kas jaucas mūsu lietās. Bet es, mīļie draugi, es pārceļos uz citu vietu.

— Un es arī, — iebilda Taluets. — Es došos uz Sennazēru un no­kļūšu līdz Kruazikai. Ja uzticaties man, kungi, jūs nāksit man līdzi! Tur man zināms kāds divmastnieks, kurš dosies uz Jauno Zemi un kura kap­teinis ir man labs paziņa. Ja gaiss kļūs pārāk nelāgs, mēs kāpsim kuģī un dosimies jūrā!

— Nu, Ponkalek, aizmirstiet uz bridi savu raganu, un dodaties mums līdzi! — sacīja Monluī.

— Nē, nē, — atbildēja Ponkaleks, galvu kratīdams, — es zinu, kas mani tur gaida, un negribu doties pretim savai nākotnei. Bez tam ap­domājiet, kungi, ka mēs esam vadoņi, un šī priekšlaicīgā bēgšana, nemaz īsti nezinot, kādas reālas briesmas mums draud, būs savāds piemērs ci­tiem. Pret mums nav ne mazāko pierādījumu. Lažonkjērs ir nepieku­kuļojams, Gastons -> bezbailīgs. Vēstules, ko esam saņēmuši no viņa vēl vakar, liecina, ka drīzumā viss būs gatavs. Varbūt pašlaik viņš jau ir no­dūris reģentu, un Francija ir atbrīvota. Ko domās par mums, ja ļaudis varēs teikt: kamēr Gastons rīkojās, mēs aizbēgām? Mūsu dezertēšanas ļaunais piemērs šeit sabojātu visu. Klausieties uzmanīgi, kungi, es jums nedodu vairs priekšnieka pavēli, bet džentlmeņa padomu. Jūs neesat spiesti man klausīt, jo es atbrīvoju jūs no zvēresta. Taču jūsu vietā es nedotos projām. Mēs jau pierādījām savu pašaizliedzību: visļaunākais, kas ar mums var notikt, būtu spīdzināšana. Bet es ceru, ka līdz tam ne­nonāks. Ja mūs apcietinās, mūs tiesās Bretaņas parlaments. Bet kas ir Bretaņas parlamentā? Mūsu draugi vai līdzdalībnieki. Mēs būsim lielākā drošībā cietumā, kura atslēga atradīsies pie viņiem, nekā uz kuģa, kura likteni var izšķirt pirmā vēja brāzma. Bez tam, iekams sanāks parlaments, visa Bretaņa būs sacēlusies. Ja mūs tiesās, mūs attaisnos, bet attaisnoti mēs būsim uzvarētāji.

— Viņam ir taisnība, — sacīja Taluets. — Mans tēvocis, mani brāļi, visa mana ģimene, visi mani draugi kompromitēti līdz ar mani. Es iz­glābšu viņus visus vai miršu reizē ar viņiem.

— Mans dārgais Taluet, — ierunājās Monluī, — tas viss ir jauki un labi, bet man jāteic, ka es uz visu skatos daudz ļaunāk. Ja mēs esam kāda cilvēka nagos, tad tas ir Dibuā. Dibuā nav muižnieks, tāpēc nīst tos, kas tādi ir. Man nepatīk šie jauktie ļaudis, kas nepieder nevienai noteiktai šķirai, kas nav ne muižnieki, ne kareivji, ne garīdznieki. Man labāk patiktu īsts muižnieks, kareivis vai mūks. Šie ļaudis balstās vismaz uz sava aroda autoritāti, kas ir princips. Bet Dibuā gribēs rīkoties no valsts interešu viedokļa. Es piekritīšu vairākumam, kā mēs parasti to da­rām, un ja vairākums ir par bēgšanu, es atzīšos: es bēgšu labprāt.

— Un es tev līdzi, — sacīja Kuediks. — Monteskjū var būt labāk informēts, nekā mums liekas, un ja mēs esam Dibuā nagos, kā Monluī domā, mums nebūs visai viegli, man šķiet, izkļūt no tiem.

— Bet es, kungi, atkārtoju, ka ir jāpaliek, — sacīja Ponkaleks. — Armijas vadoņu pienākums ir ļaut sevi nonāvēt savu kareivju priekšgalā. Sazvērestības vadoņu pienākums ir ļaut sevi nogalināt sazvērnieku priekš­galā.

— Mans dārgais, — aizrādīja Monluī, — atļaujiet man pateikt: jūsu ragana padara jūs aklu. Lai mēs noticētu viņas pareģojumam, jūs esat gatavs — lai velns mani parauj! — noslīcināties bez kādas vajadzības. Es neesmu tā sajūsmināts par pareģēm. Es nezinu, kādā nāvē man jā­mirst, tāpēc šajā ziņā esmu mazliet nemierīgāks.

— Jūs maldāties, Monluī, — Ponkaleks nopietni atbildēja. — Gal­venokārt mani attur pienākums. Bez tam, ja es pēc tiesas nemiršu, tad jūs, protams, nemirsit ne tik, jo es esmu jūsu vadonis, un tiesas priekšā es, bez šaubām, paturēšu šo titulu. Ja es nemiršu Dibuā dēļ, jūs nemirsit ne tik. Būsim loģiski, Dieva dēļ, un nebēgsim kā aitu bars, kas iedomājas, ka vilks tuvumā. Vai mums, kareivjiem, būtu bail ierasties oficiālā vizītē parlamentā! Jo visa šī lieta beigsies ar pamatīgu prāvu, ne ar ko citu. Solos sēdēs vīri melnos tērpos, apsūdzētie un tiesneši saprotas un uz­smaida viens otram — tādu kauju mums piedāvā reģents. Pieņemsim to, un ja parlaments mūs attaisnos, mēs viņu būsim vēl labāk sakāvuši, nekā padzenot visu karaspēku, kas viņiem ir Bretaņā.

— Vispirms, kungi, — iejaucās Kuediks, — Monluī nupat izteica kā­du priekšlikumu: izšķirt jautājumu ar balsu vairākumu. Es atbalstu Mon­luī.

— Pareizi, — sacīja Taluets.

— Neteicu to aiz bailēm, bet es negribētu mesties vilkam rīklē, kad varam uzmaukt tam uzpurni, — sacīja Monluī.

— Jums to nemaz nevajadzēja teikt, Monluī, — aizrādīja Ponkaleks, — mēs visi jūs labi pazīstam. Mēs pieņemam jūsu priekšlikumu, un es lieku uz balsošanu.

Un tādā pat mierā, kādā Ponkaleks formulēja savus parastos priekš­likumus, viņš formulēja arī šo, no kura atkarīga viņa un viņa draugu dzīvība:

— Lai paceļ roku tie, kas ir par bēgšanu no nezināmā likteņa, kas mūs gaida.

Kuediks un Monluī pacēla roku.

— Mēs esam divi pret divi, — noteica Monluī, — jautājums paliek neizšķirts. Tāpēc ļausimies savai iedvesmai.

— Jā, bet jūs zināt, un man kā priekšsēdētājam ir divas balsis, — aizrādīja Ponkaleks.

— Pareizi, — noteica Monluī un Kuediks.

— Lai paceļ roku tie, kas ir par palikšanu, — uzaicināja Ponkaleks.

Un viņš un Taluets pacēla roku.

Tā kā Ponkalekam bija divas balsis, šis divas rokas nozīmēja trīs, un viņu uzskatam bija vairākums.

Šī zināmā mērā svinīgā apspriede varētu likties groteska, ja tās re­zultātā neizšķirtos jautājums par četru redzamāko Bretaņas muižnieku dzīvību vai nāvi.

— Nu, mums, kā liekas, nebija taisnība, mīļais Kuedik, — ierunājās Monluī. — Un tagad, marķīz, pavēliet, mēs paklausīsim!

— Skatieties, ko es darīšu, pēc tam dariet ko gribat! — sacīja Pon­kaleks.

To pateicis, viņš sāka soļot tieši uz savu māju, bet visi trīs draugi viņam sekoja. Nonācis pie durvīm, kuru priekšā, kā mēs jau teicām, stā­vēja sardzes postenis, viņš uzsita kādam kareivim uz pleca:

— Mans draugs, pasauciet savu virsnieku, lūdzu!

Kareivis pateica to seržantam, kas pasauca kapteini.

— Ko jūs vēlaties, monsieur? — tas jautāja.

— Gribu ieiet savā mājā.

— Kas jūs tāds esat?

— Esmu marķīzs de Ponkaleks.

— Klusu! — pusbalsī sacīja virsnieks. — Nerunājiet, bēdziet, ne­zaudējiet ne sekundi laika! Esmu šeit, lai jūs arestētu.

Tad skaļā balsī uzsauca:

— Šeit aizliegts ienākt!

Un viņš atgrūda marķīzu, kura priekšā nostājās kareivju žogs.

Ponkaleks saņēma virsnieka roku, paspieda to un teica:

— Jūs esat brašs jauneklis, bet man jāiet iekšā! Pateicos, lai Dievs jums palīdz!

Virsnieks, būdams galīgi pārsteigts, lika kareivju rindām pašķirties, un Ponkaleks savu draugu pavadībā aizgāja pāri pagalmam. Ieraudzījusi Ponkaleku, viņa ģimene, kas bija nostājusies uz āra kāpnēm, šausmās iekliedzās.

— Kas te notiek? — mierīgi jautāja marķīzs.

— Notiek tas, marķīza kungs, ka es jūs apcietinu, — smaidīdams atbildēja kāds Parīzes aģents.

— Velns lai parauj, jūs gan esat izdarījis lielu varoņdarbu, un man vēl likās, ka esat veikls cilvēks! — sacīja Monluī. — Jūs esat aģents no Parīzes, bet izrādās, ka tie, kurus jums vajadzēja apcietināt, paši atnāk saņemt jūs aiz apkakles.

Aģents, pavisam apmulsis, paklanījās šim muižniekam, kas tik tīkami zobojās brīdī, kad citi būtu zaudējuši valodu. Un viņā jautāja, kā to sauc:

— Esmu Monluī, mans dārgais! Paskatieties labi, vai jums nav arī kāda pavēle, kas vērsta pret mani, un ja jums tāda ir, izpildiet to!

— Cienītais kungs, — sacīja aģents, paklanīdamies par tik zemāk, par cik vairāk viņš sāka brīnīties. — Jūsu apcietināšana uzticēta nevis man, bet manam biedram Diševronam. Vai gribat, lai es viņam paziņoju?

— Kur viņš ir? — jautāja Monluī.

— Man šķiet, ka jūsu mājā, kur viņš jūs gaida.

— Man negribētos likt tik galantam cilvēkam vēl ilgāk gaidīt. Iešu pie viņa. Pateicos, mans draugs! — noteica Monluī.

Aģents zaudēja galvu un paklanījās līdz zemei.

Monluī paspieda roku Ponkalekam, Taluetam un Kuedikam, iečuks­tēja viņiem kaut ko ausī un devās mājup, kur ļāva sevi apcietināt tāpat, kā to darīja Ponkaleks.

Tāpat rīkojās Taluets un Kuediks, un pulkstens vienpadsmitos vakarā viss bija darīts.

Ziņa par šiem arestiem izplatījās visā pilsētā jau tajā pašā naktī. Un tomēr neviens vēl sevišķi nenobijās, jo pēc pirmā satraukuma: «Arestēts Ponkaleks un viņa draugi", visi tūlīt piebilda: „Jā, bet parlaments viņu attaisnos".

Bet nākamajā rītā prāti un sejas izteiksmes ļoti mainījās: Nantē ie­radās jau gatava komisija, kurā, kā mēs jau teicām, netrūka itin nekā: ne priekšsēdētāja, ne karaļa prokurora, ne sekretāra, pat ne bendes.

Un bija ne tikai viens, bet veseli trīs bendes. Lielas nelaimes dažreiz apstulbina pat visdrosmīgākos cilvēkus. Šī nelaime pārsteidza provinci kā ātrs un spēcīgs zibens spēriens. Tāpēc province pat nepakustējās, pat neiekliedzās. Pret Dieva sodību nesaceļas — Bretaņa neeksplodēja, bet pamira.

Komisija izvietojās pilsētā jau pirmajā dienā. Tā bija pārsteigta, ka parlaments to svinīgi nesagaida un muižniecība neierodas svinīgās vizītēs. Apzinādamās savu varu, komisija gaidīja, ka tai mēģinās pielabināties, nevis to apvainot. Bet bailes bija tik lielas, ka ikviens domāja tikai par sevi un samierinājās ar to, ka nožēloja pārējo likteni.

Tādā stāvoklī atradās Bretaņa trīs vai četras dienas pēc Ponkaleka, Monluī, Kuedika un Talueta apcietināšanas. Atstāsim šo apjukušo sazvēr­nieku daļu Nantē, Dibuā nagos, un paraudzīsimies, ko tajā pašā laikā Parīze darīja ar saviem sazvērniekiem.