Reģenta meita

XXXVI Pēdējā tikšanās

Pa tam Gastons izgāja no siltumnīcas ar priekā atplaukušu sirdi.

Milzīgais smagums, kurš kopš sazvērestības sākuma nospieda viņu un kuru Helēnas mīla tikai ar grūtībām bija varējusi šad un tad atvieglot, tagad bija pazudis, it kā kāds nezināms eņģelis būtu to novēlis no viņa krūtīm.

Tad domām par atriebību, šausmīgām un asiņainām domām sekoja sapņi par mīlu un slavu.

Helēna bija ne tikai jauka un mīlas pilna sieviete, bet arī karaliska princese, viena no tām dievietēm, par kuru maigumu cilvēki maksātu ar savām sirds asinīm, ja viņas, vājas kā daždien mirstīgi cilvēki, nesniegtu savu maigumu par velti.

Un tad Gastons nevilšus un pat pret savu gribu juta sirdī, kuru bija iedomājies veltitu tikai mīlai, mostāmies iesnaudušos godkāres instinktus. Kāda spoža karjera gaida viņu! Tās dēļ viņu apskaustu pat Lozēns un Rišeljē! Nav vairs Ludviķa XIV, kas piespiestu viņu, tāpat ka Lozēnu, atstāt savu mīļāko. Nebūs īgna tēva, kas nostātos pret vienkārša muiž­nieka pretenzijām.

Gluži otrādi — viņam būs visuvarens draugs, kas alkst maiguma un ir izslāpis pēc tik tīras un cēlas meitas milas. Un tad — cēla sacensība starp meitu un znotu, lai abi kļūtu arvien cienīgāki piederēt tik dižam princim, tik žēlīgam uzvarētājam.

Gastonam likās, ka viņa sirds nevar aptvert tik daudz prieka: viņa draugi glābti, viņa nākotne nodrošināta, Helēna ir reģenta meita. Viņš tā steidzināja zirgus un kučieri, ka pēc nepilnas ceturtdaļstundas bija jau pie Bakā iela mājas.

Durvis atvērās. Atskanēja kliedziens. Helēna pie paviljona loga gai­dīja viņu atgriežamies. Viņa ieraudzīja pazīstamo karieti un līksma metās pretī savam draugam.

— Glābts! — iesaucās Gastons, ieraugot viņu. — Glābti! Mani drau­gi, es, tu!

— Ak, Dievs! — Helēna nobālēja. — Tad tu viņu nogalināji?

— Nē, nē, paldies Dievam! Ak, Helēna, kāda cēla sirds ir šim cil­vēkam, un kas par cēlu cilvēku ir šis reģents! O, mīli viņu, Helēna! Arī tu mīlēsi viņu, vai ne?

— Izsakies skaidrāk, Gaston!

— Nāc, nāc, parunāsim par mums! Varu veltīt tev tikai dažus mirkļus, Helēna! Bet hercogs izstāstīs tev visu.

— Vispirms — kāds ir tavs paša liktenis, Gaston?

— Visjaukākais, kāds vien var būt, Helēna: tavs vīrs, bagāts, cienīts, Helēna! Esmu bez prāta no laimes.

— Un tu, beidzot, paliksi pie manis?

— Nē, es dodos projām, Helēna.

— Ak, Dievs!

— Bet es atgriezīšos.

— Atkal jāšķiras!

— Visilgākais trīs dienas, tikai trīs dienas. Es aizceļoju, lai cilvēki svētītu tavu vārdu, manu, mūsu gādnieka, mūsu drauga vārdu.

— Bet kurp tu dodies?

— Uz Nanti.

— Uz Nanti?

— Jā, šajā pavēlē Ponkaleks, Monluī, Taluets un Kuediks ir apžēloti! Viņi notiesāti uz nāvi, vai saproti? Un man viņi pateiksies par to, ka paliks dzīvi. O, neturi mani, Helēna, un padomā, kā tu pati nupat cieti, gaidot mani!

— Un kā es vēl cietīšu!

— Nē, mana Helēna, jo šoreiz nav nekādu šķēršļu, nekādu bažu. Šoreiz vari būt droša, ka es atgriezīšos.

— Gaston, vai tad es vienmēr redzēšu tevi pa retam un uz dažām minūtēm! Ak, Gaston, un tomēr es tik ļoti gribu būt laimīga!

— Tu būsi laimīga, esi mierīga!

— Mana sirds sažņaudzas.

— Ak, ja tu zinātu visu!..

— Saki man tūlīt, ko es dabūšu zināt vēlāk!..

— Helēna, vienīgais trūkums manā laimē ir tas, ka nevaru krist tev pie kājām un visu izstāstīt… Bet es apsolīju… vēl vairāk, es apzvērēju.

— Vienmēr noslēpumi!

— Bet šis vismaz ir laimes pilns.

— Ak, Gaston!.. Gaston… Es trīcu.

— Bet paskaties taču uz mani, Helēna! Pakaties un, redzot manās acīs tik daudz prieka, uzdrošinies vēl teikt, ka tev ir bail.

— Kāpēc tu neņem mani līdzi, Gaston?

— Helēna!

— Es tevi lūdzu, dosimies projām abi!

— Neiespējami.

— Kāpēc?

— Vispirms tāpēc, ka pēc divdesmit stundām man jābūt Nantē.

— Es tev sekošu, kaut man vajadzētu mirt aiz noguruma.

— Beidzot, tāpēc ka tu nepiederi vairs pati sev. Tev šeit ir labvēlis, kas tev jācienī un jāklausa.

— Hercogs?

— Jā, hercogs. O, ja tu zinātu, ko viņš darījis manā labā… mūsu labā…

— Atstāsim viņam vēstuli, un viņš mums piedos.

— Nē, nē, viņš teiktu, ka esam nepateicīgi, un viņam būtu taisnība. Nē, Helēna, kamēr es došos uz Bretaņu tik ātri kā glābējs eņģelis, tu paliksi šeit. Tu pasteidzināsi mūsu kāzu priekšdarbus. Bet es piepeši ie­radīšos, saukšu tevi par savu sievu un pie tavām kājām pateikšos par laimi un godu, ko tu man dāvā.

— Tu mani atstāj, Gaston! — žēli iesaucās meitene.

— O, nerunā tā, Helēna, nerunā tā! Jo es tevi neatstāšu. Gluži otrādi — esi līksma, Helēna, uzsmaidi un saki man, sniedzot savu tīro un godīgo roku: „Dodies projām, Gaston, tas ir tavs pienākums."

— Jā, mans draugs, varbūt man vajadzētu tev to teikt, bet patiesi — man nav spēka, piedod man!

— Ak, Helēna, tas nav labi, kad es pats esmu tik priecīgs.

— Ko lai daru, Gaston? Mana griba nav tik stipra. Gaston, tu paņem sev līdzi pusi manas dzīvības, atceries to!

Gastons izdzirda pulksteni nozvanām trīs un nodrebēja.

— Ardievu! — viņš sacīja. — Ardievu!

— Ardievu! — čukstēja Helēna.

Un viņš vēlreiz spieda tai roku un noskūpstīja to pēdējo reizi. Tad izsteidzās ārā no istabas un aizskrēja līdz lievenim, pie kura zviedza le­dainajā rīta vējā nosalušies zirgi.

Bet tajā brīdī, kad viņš nokāpa lejā, viņš izdzirda skaļus Helēnas šņukstus.

Viņš ātri uzskrēja augšā pie viņas.

Viņa stāvēja tās istabas durvīs, no kuras viņš nupat bija iznācis.

Gastons viņu apskāva, un viņa kā nemaņā apķērās tam ap kaklu.

— Ak, Dievs! — viņa iesaucās. — Tātad tu mani atstāj? Tu mani atstāj, Gaston! Uzklausi labi, ko es tev teikšu: mēs vairs neredzēsimies!

— Nabaga draudzene! Nabaga neprāte! — iesaucās jauneklis, kuram sirds neviļus sažņaudzās.

— Jā, neprāte… bet izmisumā, — atbildēja Helēna.

Un viņas asaras applūdināja Gastona seju.

Piepeši, it kā pēc iekšējas cīņas, viņa piespieda savas lūpas pie mīļākā lūpām un kaislīgi apskāva to.

Tad maigi atgrūda un sacīja:

— Ej, Gaston, ej! Tagad es varu mirt.

Uz šo skūpstu Gastons atbildēja ar kaisliem glāstiem. Bet šajā brīdī pulkstenis nosita pusčetri.

— Vēl pusstunda, ko vajadzēs atgūt, — viņš sacīja.

— Ardievu, ardievu, Gaston! Dodies projām, tev ir taisnība! Tev va­jadzēja būt jau ceļā.

— Ardievu, uz drīzu redzēšanos!

— Ardievu, Gaston! .

Un meitene klusi atgriezās paviljonā — kā ēna savā kapā.

Bet Gastons lika aizvest sevi līdz viesnīcai, pieprasīja labāko zirgu, lika to apseglot, uzlēca tam mugurā un izjāja no Parīzes pāri tam pašam valnim, pār kuru tas pirms dažām dienām bija iejājis Parīzē.