Reģenta meita

XI Dibuā pierāda, ka viņa speciālā policija par pusmiljona livru strādā labāk nekā mūsu vispārējā policija par trim miljoniem

Lai cik nogurdinošas bija naktis, kaut tās pavadītas braucienos vai orģijās, Orleānas hercogs nemainīja savas dienas gaitas. Rītos viņš strā­dāja un daudzos pienākumus nokārtoja noteiktās dienās. Parasti viņš sāka strādāt viens kopā ar Dibuā, pat vēl neapģērbies. Tad viņš žigli piecēlās un ģērbās. Šajā laikā viņš pieņēma tikai dažus apmeklētājus. Pēc tam sākās audiences, kas parasti ievilkās līdz pulkstens vienpadsmitiem vai divpadsmitiem. Tad ieradās resoru vadītāji. Vispirms Lavrijērs, tad Leb- lāns, kas ziņoja par savu spiega darbību, pēc viņa Torsī, kas ziņoja par pārtvertajām svarīgajām vēstulēm. Beidzot ieradās maršals Vilruā, ar ku­ru, kā saka Sensimons, viņš nestrādāja, bet lielījās.

Aptuveni pustrijos viņam ienesa šokolādi, vienīgo dzērienu, ko tas iebaudīja rītos, stāvēdams kājās visu priekšā, tērzēdams un smiedamies. Šis atpūtas brīdis starp dienas darbiem ilga pusstundu. Tad audiencē ieradās sievietes.

Pēc tam viņš parasti devās Orleānas hercogienes istabā un no tu­rienes pie jaunā karaļa. Ar to viņš kārtīgi tikās ik dienu, kaut dažādos laikos, un ierodoties un atrodoties kopā, izrādīja tam tādu cieņu, ka ik­viens varēja mācīties: lūk, kā jārunā ar karali. Bez tam reizi nedēļā viņš pieņēma ārvalstu sūtņus, bet svētdienās un svētku dienās notika diev­kalpojums īpašā baznīciņā.

Sešos vakarā, ja bija sēde, pulkstens piecos, ja sēde nenotika, viss bija beidzies, un Orleānas hercogs par darbu vairs nedomāja. Tad re­ģents devās uz operu vai pie Berī kundzes. Bet šīs izklaidēšanās vietā vajadzēja likt kaut ko citu, jo, kā mēs redzējām šā stāsta sākumā, viņš bija sastrīdējies ar mīļoto meitu tāpēc, ka tā apprecējās ar Riomu. Tad pienāca viņa slaveno vakariņu laiks, par kurām tik daudz runāja un kuras notika vasarā Senklū vai Senžermēnā, bet ziemā — Palērojālā.

Šajās vakariņās piedalījās desmit līdz piecpadsmit personas, dažreiz mazāk, dažreiz vairāk. Te saradās dažādi ļaudis. Parastie viesi bija her­cogs Broglī, Noels, Brankā, Birons, Kanijaks, bez tam daži jaunekļi sa­vādnieki, kā tos nosauc Sensimons, kas pazīstami ar savu asprātību vai uzdzīvi. Sievietes: Parabēra, Falarisa, Sabrāna un Averna kundze, dažas Operas jaunkundzes ar slavenu vārdu, kāda dziedātāja vai dejotāja, bieži vien arī hercogiene Berī.

Pats par sevi saprotams, ka Viņa Karaliskā Augstība dažreiz pats sekmēja šo viesību izlaidīgo noskaņu, bet nekad to neierobežoja.

Šajās viesībās, kur valdīja vispilnīgākā vienlīdzība, kritizēja, skrāpēja, kasīja un izģērba visus — karaļus, ministrus, padomniekus un galmadā­mas. Šeit franču valoda ieguva latīņu valodas brīvību. Te visu varēja stāstīt, teikt vai darīt, bet tam vajadzēja būt asprātīgi izstāstītam, pa­teiktam vai izdarītam.

Pats reģents bija galīgi sajūsmināts par šīm viesībām. Tiklīdz bija pie­nācis laiks un ieradies beidzamais viesis, aiz viņa noslēdza un aizbari- kādēja durvis. Un tad varēja notikt lietas, kas interesē karali, Franciju, pašu reģentu — velti mēģināt piekļūt viņam! Durvis palika noslēgtas līdz nākamajam rītam.

Dibuā reti piedalījās šajās viesībās — vājā veselība to neatļāva. Šajos vakaros viņa ienaidnieki graizīja to bez žēlastības. Orleānas hercogs skaļi smējās par uzbrukumiem savam ministram un, tāpat kā pārējie, pa laikam ieknāba, ieskrāpēja vai iekoda savam niknajam, izģindušajam palīgam.

Dibuā ļoti labi zināja, ka šajās viesībās lielākoties zobojas par viņu. Bet viņš zināja ari to, ka no rīta reģents vienmēr aizmirsīs to, kas naktī sarunāts. Tāpēc viņš neko nebēdāja par šiem uzbrukumiem viņa presti­žam, ko katru nakti sagrāva, bet kas pieauga ar katru dienu.

Arī reģents, kas jutās jo dienas, jo smagāks, zināja, ka var paļauties uz Dibuā modrību. Dibuā bija nomodā, kad reģents gulēja, vakariņoja vai izbrauca. Dibuā, kas, kā likās, nevarēja noturēties kājās, bija neno­gurdināms. Viņš bija vienā un tajā pašā laikā Palērojālā, Senklū, Luksem- burgā un Operā. Viņš bija visur, kur bija reģents, sekoja tam kā ēna,

4 %ik. 145 un viņa smailā seja parādījās te kādā gaiteni, te starp kāda salona divām durvīm, te aiz kādas ložas barjeras. Likās, ka Dibuā iemīt visuresamības māka.

Atgriezies no Rambuijē, kur viņš tik gādīgi un rūpīgi apsargāja re­ģentu, Dibuā pasauca Tapēnu.

Tas bija uzkāpis mugurā lieliskam angļu zirgam un, pārģērbies par piķieri, iejaucies prinča svītā. Tumsā viņu nepazina, un viņš nepamanīts bija atgriezies reizē ar svītu.

Dibuā nopļāpāja ar viņu veselu stundu, nodeva tam pavēles rītdienai un nogulēja līdz pulkstens četriem vai pieciem. Tad piecēlās un bija sa­jūsmināts, ka ieguvis derīgu informāciju par reģentu, ko tas cerēja vēlāk izmantot savā labā.

Pulkstens septiņos viņš pieklauvēja pie mazajām guļamistabas durvīm, ko Viņa Karaliskās Augstības kambarsulainis vienmēr atvēra pēc pirmā aicinājuma — ari tad, ja Orleānas hercogs nebija viens.

Reģents vēl gulēja.

Dibuā piegāja pie gultas un brīdi vēroja Orleānas hercogu ar smaidu, kāds varēja būt reizē pērtiķim un dēmonam.

Beidzot viņš nolēma reģentu modināt.

— Hallo, monseigneur, hallo, celieties augšā! — viņš sauca.

Orleānas hercogs atdarīja acis un ieraudzīja Dibuā. Viņš cerēja at­kratīties no tā ar kādu no parastajām rupjībām, bet ministrs bija pie tām tā pieradis, ka nepiegrieza vārdiem vairs nekādu vērību.

— Ak, tas esi tu, abat?! — norūca reģents. — Ej pie velna!

Un viņš pagriezās ar seju pret sienu.

— Monseigneur, es ietu turp, bet viņš ir pārāk aizņemts, lai mani pieņemtu, un sūta mani pie jums.

— Liec mani mierā, esmu noguris.

— Ticu, jo nakts bija vētraina, vai ne?

— Ko tu ar to gribi teikt? — jautāja hercogs, pa pusei pagriezies pret Dibuā.

— Saku, ka vakardienas notikums ir nieks tādam vīram, kas pulkstens septiņos no rīta grib tikties ar mani.

— Es esmu gribējis tikties ar tevi pulkstens septiņos no rīta, abat?

— Jā, monseigneur, tā jūs teicāt vakar vakarā, iekams devāties uz Senžermēnu.

— Velns lai parauj — taisnība, — atzinās reģents.

— Monseigneur nezināja, ka nakts viņu tik ļoti nogurdinās.

— Nogurdinās? Es piecēlos no galda pulkstens septiņos.

— Jā, bet pēc tam?

— Nu, un kas pēc tam?

— Vai esat vismaz apmierināts, monseigneur, un vai bija vērts braukt šo gabalu pretim jaunai meitenei?

— Kas par braucienu?

— Vakar vakarā, pēc maltītes, pulkstens septiņos.

— Klausoties tevī, var likties, it kā no Senžermēnas līdz šejienei būtu nez' cik grūts un tāls ceļš.

— Monseigneur ir taisnība — no Senžermēnas līdz šejienei ir tikai viens solis. Bet ir iespēja pagarināt šo ceļu.

— Kas par iespēju?

— Doties vispirms uz Rambuijē.

— Tu sapņo, abat!

— Es sapņoju — lai būtu tā. Tādā gadījumā izstāstīšu jums savu sapni. Tas pierādīs, ka es pat sapņos rūpējos par Jūsu Augstību.

— Kaut kādas jaunas blēņas!

— Nē. Sapņoju, ka monseigneur medī briedi Treijāžas krustceļos. Civilizētais dzīvnieks laipni ļāva nogalināt sevi, un viņu atrada ŠambursĻ

— Līdz šim tavs sapnis puslīdz atbilst patiesībai. Turpini, abat, tur­pini!

— Pēc tam monseigneur atgriezās Senžermēnā, pulkstens pussešos sēdās pie galda un pavēlēja ap pulkstens pusastoņiem turēt gatavībā viņa karieti bez ģerboņiem, bet ar četriem zirgiem priekšā.

— Nav slikti, abat, nav slikti!

— Pulkstens pusastoņos monseigneur tiešām atvadījās no visiem, iz­ņemot Lafāru, ar kuru tas iekāpa karietē. Vai tā bija, monseigneur?

— Tālāk, tālāk!

— Pajūgs devās uz Rambuijē, kur ieradās bez ceturkšņa desmitos. Tikai pie pirmajām pilsētas mājiņām kariete apstājās. Monseigneur iz­kāpa, viņam pieveda zirgu, kas to gaidīja, un kamēr Lafārs turpināja savu ceļu uz viesnīcu «Karaliskais tīģeris", monseigneur sekoja tam kā pi­ķieris.

— Te nu tavs sapnis sāku jukt, vai ne, abat?

— Nē, monseigneur, ne sevišķi.

— Nu, turpini vien!

— Labi, kamēr šis uzpūtīgais Lafārs izlikās, ka ēd sliktas vakariņas, ko pasniedza, titulējot viņu par Ekselenci, monseigneur atstāja zirgu kādam pāžam un devās mazajā paviljonā.

— Dēmons tāds! Bet kur tu biji paslēpies?

— Monseigneur, es neesmu izgājis ārā no Palērojāla, kur gulēju kā mazs bērns. Pierādījums tam: es jums patlaban atstāstu savu sapni.

— Un kas šajā paviljonā bija?

— Vispirms, durvīs, drausmīga dāma — liela, dzeltena un izkaltusi.

— Dibuā, es pastāstīšu par tevi Deroša kundzei. Un vari būt pār­liecināts: pirmoreiz satiekot tevi, viņa tev izskrāpēs acis.

— Tad — telpās… oi, oi, telpās…

— Ahā, to nu tu nevarēji redzēt pat sapnī, mans nabaga abat.

— Nu, nu! Monseigneur, man šķiet, ka jūs nepiešķirtu Vairs piec­simt tūkstoš livru manai slepenpolicijai, ja es neredzētu to, kas notiek telpās.

— Nu, labi, ko tu redzēji šajā telpā?

— Monseigneur, tiešām daiļu, mazu bretonieti, sešpadsmit līdz sep­tiņpadsmit gadus vecu, skaistu kā amoru, pat vēl skaistāku par dažu labu amoriņu. Viņa ieradusies tieši no Klišonas klostera, un līdz Rambuijē viņu pavadīja kāda labsirdīga veca māsa. Bet no viņas mazliet traucējošās klātbūtnes jūs drīz vien tikāt vaļā, vai ne?

— Dibuā, esmu bieži nodomājis, ka tu esi velns, kas pieņēmis abata izskatu, lai mani pazudinātu.

— Lai jūs glābtu, monseigneur, lai jūs glābtu, es jums saku.

— Lai mani glābtu! Es to nezināju.

— Nu, redzēsim, — turpināja Dibuā ar savu dēmona smaidu, — vai esat apmierināts ar mazo meičiņu, monseigneur?

— Sajūsmināts, Dibuā! Viņa ir šarmanta!

— Es domāju gan! Tieši tāpēc jūs likāt viņai mērot tālo ceļu, un ja viņa tāda nebūtu, jūs laistos lapās.

Reģents sarauca uzacis..

Nospriedis, ka Dibuā zina visu, kas noticis līdz šim, bet, bez šaubām, nezina pārējo, viņa sapīkums izvērtās smaidā.

— Nu, Dibuā, tu tiešām esi ievērojams cilvēks.

— Ak, monseigneur, vēl tikai jūs par to šaubījāties, un tomēr jūs nopaļājāt mani.

— Tevi!

— Bez šaubām, jo jūs slēpjat no manis savas mīlas dēkas.

— Nu, nu, nedusmojies, Dibuā!

— Un tomēr, būtu iemesls dusmoties, monseigneur, atzīstieties pats!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka — goda vārds — es būtu atradis tikpat labu un varbūt vēl labāku. Kāda velna pēc jūs man neteicāt, ka jums ir vajadzīga bre- toniete? Es jums būtu to pagādājis, monseigneur, es jums būtu to pa­gādājis!

— Tiešām?

— Ak, Dievs, jā! Es būtu atradis tādas bretonietes tik, cik uziet!

— Līdzīgas tai?

— Un pat labākas.

— Abat!..

— Pie joda! Ar ko jūs īsti gribat lepoties?

— Dibuā kungs!..

— Varbūt jūs iedomājaties, ka esat atradis nezin kādu dārgumu?

— Hallo, hallo!

— Ja jūs zinātu, kas ir šī bretoniete un kas jums no viņas draud!

— Jokus pie malas, abat, es tevi lūdzu!

— O, monseigneur, jūs mani sarūgtināt.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Jūs spriežat pēc ārienes, viena nakts jūs apskurbina kā skolnieku, un otrā rilā jums neviena neliekas tik daiļa kā jaunā paziņa. Viņa laikam ir ļoli skaista, ši mazā meičiņa?

— Šarmanta!

— Un gudra! Pati tikumība! Viņa jums izraudzīta no simta citu mei­ču, vai ne?

— Tā ir, mans mīļais.

— Nu, tad es jums paziņoju, monseigneur, ka esat pazudis cilvēks.

— Es?

— Jo jūsu bretoniete ir blēde.

— Ciet klusu, abat!

— Kā - ciest klusu?!

— Jā, ne vārda vairāk, es tev to aizliedzu! — reģents pavēlēja no­pietnā balsī.

— Monseigneur, arī jūs esat redzējis ļaunu sapni. Ļaujiet man to izskaidrot.

— Jozefa kungs, es jūs aizsūtīšu uz Bastīliju.

— Kā vēlaties, monseigneur, bet jums tomēr jāzina, ka šī vazaņķe…

— Ir mana meita, abata kungs!

Dibuā atkāpās, viņa zobgalīgā smaida vietā bija redzams vislielākais apjukums.

— Jūsu meita, monseigneur? Kur jūs viņu dabūjāt?

— No kādas godīgas sievietes, kas nomira, nepazīstot tevi.

— Un bērns?

— Bērns palika noslēpts no visiem, lai viņu neaptraipītu tik indīgu cilvēku skatieni, kāds esi tu.

Dibuā zemu paklanījās un godbijīgi izgāja no istabas. Viņš bija pa­galam apmulsis. Reģents pavadīja viņu ar triumfējošu skatienu, kamēr tas aizvēra durvis.

Bet Dibuā, kā zināms, tik viegli neapmulsa, un viņš nebija vēl aiz­vēris durvis, kas šķīra to no reģenta, kad pamanīja tumsā, kas uz brīdi aizklāja viņa acis, kādu gaismas stariņu, kas viņam nozīmēja vairāk nekā visspēcīgākais prieka sārts.

Kāpdams lejā pa kāpnēm, viņš murmināja:

— Es teicu: šī sazvērestība beigsies ar to, ka dabūšu arhibīskapa vie­tu. Muļķis tāds! Ja kārtošu to uzmanīgi, es galu galā iegūšu ne vairāk, ne mazāk kā kardināla cepuri!