Reģenta meita

XVII Monseigneur, mēs esam bretoņi

Gastons palika apakšstāva istabā un ģērbās, kā mēs jau teicām, bet Tapēns joprojām mācījās jauno amatu. Tāpēc arī pret vakaru viņš prata nomērīt pusstopu tikpat labi kā viņa priekštecis, un pat vēl labāk, jo viņš saprata, ka atlīdzībā, ko maksās Burgijonam, ierēķinās arī izšķiesto man­tu. Tātad, jo mazāk mantas būs izšķērdēts, jo lielāku peļņu gūs viņš, Tapēns. Tāpēc šārīta apmeklētājus viņš vakarā apkalpoja ļoti slikti, un tie aizgāja visai neapmierināti.

Lai galīgi noskaidrotu kapteiņa Lažonkjēra raksturu, Gastons apģēr­bies pārbaudīja viņa bibliotēku. Tur atradās trejādas grāmatas. Starp šīm beidzamajām pavisam dīvainā iesējumā atradās grāmata: «Kādam jābūt īstam seržantam-majoram", kas likās ārkārtīgi bieži lasīta. Tad vēl kap­teiņa piezīmes — protams, piezīmes par viņa izdevumiem. Tajās bija ma­nāma rotas seržanta kārtība.

Kāda sīkmanība! Viņš nosprieda, ka tā ir maska Fiesko stilā, lai slēp­tu sazvērnieka seju.

Kamēr Gastons savā nodabā novērtēja šo bibliotēkas inventāru, Ta­pēns pieteica un ieveda istabā kādu cilvēku un tūlīt atstāja to vienu ar chevalier.

Līdz ko durvis aizvērās, vīrs piegāja pie Gastona un paziņoja, ka kapteinis Lažonkjērs, nevarēdams ierasties pats, atsūtījis viņu savā vietā. Gastons prasīja pierādījumus, ka viņš tiešām sūtīts. Nepazīstamais vis­pirms izvilka kapteiņa vēstuli ar gluži tādu pat tekstu un rokrakstu kā paraugā, kas Gastonam jau bija. Pēc tam parādīja pusi zelta monētas. Gastons pārliecinājās, ka tas ir gaidītais sūtnis, un nekavējoties sekoja tam.

Abi iekāpa cieši noslēgtā karietē, par ko nebija jābrīnās, ņemot vērā brauciena raksturu. Gastons redzēja, ka brauc pa Jauno tiltu pāri upei un lejup pa piekrasti. Bet Bakā ielā viņš vairs neredzēja nekā, jo pēc brīža pajūgs apstājās kādā pagalmā iepretim paviljonam. Tad, Gastonam nemaz neprasot, viņa ceļabiedrs izņēma no kabatas salocītu papīru, uz kura bija uzraktīts chevalier vārds. Ja pat jauneklim būtu vēl saglabā­jušās zināmas šaubas, tagad tās izgaistu.

Atvērās durtiņas, Gastons un viņa ceļabiedrs izkāpa, devās augšup pa kādas piebrauktuves četrām kāpnēm un nokļuva plašā gaitenī, kas vijās apkārt paviljona vienīgajai istabai, Gastons pagriezās, lai saskatītu savu pavadoni, bet tas jau bija pazudis.

Chevalier bija palicis viens.

Sirds viņam neganti pukstēja. Šoreiz viņš nerunās ar vulgāru cilvēku. Tas nebūs vairs rupjš ierocis, kas laists darbā. Viņš redzēs sazvērestības smadzenes, sacelšanās ideju, kas pieņēmusi cilvēka izskatu. Viņš runās ar kāda karaļa pārstāvi, viņš — Francijas pārstāvis. Viņš runās tieši ar

Spāniju un piedāvās svešiniekam kopīgu karu pret savu tēviju. Viņš spē­lēja uz pusi karaļvalsts ar kādu citu karaļvalsti.

Apakšā atskanēja zvans. Gastons nodrebēja un pavērās spogulī: viņš bija bāls. Viņš atspiedās pret sienu, jo ceļi viņam ļodzījās. Šai brīdī viņa galvā jaucās tūkstoš domu, kas tam agrāk nekad nebija beigušās. Atvērās durvis, un Gastons ieraudzīja kādu vīru, kurā tas pazina Lažonkjēru.

— Arī tas vēl! — viņš nomurmināja.

Kapteinim bija vērīga acs, bet viņš tomēr likās neredzam mākoni, kas aptumšoja chevalier seju.

— Nāciet, chevalier, mūs gaida! — viņš sacīja.

Tad Gastons, sava pasākuma svaiguma iedrošināts, diezgan stingriem soļiem devās uz priekšu pa grīdsegu, kas klusināja viņa soļus. Viņam likās, ka viņš ir ēna, kas sastopas ar otru ēnu.

Tiešām, kāds vīrs, mēms un nekustīgs, ar muguru pret durvīm, sēdēja, pareizāk sakot, bija iegrimis lielā atzveltnes krēslā. Varēja saskatīt tikai viņa sakrustotās kājas. Vienīgā svece, kas bija novietota uz galda sārtā svečturī, un pārklāta ar abažūru, apgaismoja tikai viņa ķermeņa apakšējo daļu. Galva un pleci palika pustumsā.

Gastons atzina, ka viņam ir godīgi vaibsti un aristokrāta seja. Tas bija džentlmenis, kas grozījās dižciltīgā sabiedrībā, un Gastons tūlīt sapra­ta, ka šis nav kapteinis Lažonkjērs. Mute bija labsirdīga, lielās acis rau­dzījās droši un cieši, kā karaļu un plēsīgo putnu acis. Šajā pierē viņš lasīja cēlas domas, lielu apdomību un zināmu stingrību smalkajā sejas apakšdaļā. Un visu to varēja saskatīt tumsā, kaut viņam ap zodu bija mežģīņu kravate.

„Vismaz tas ir ērglis," viņš nodomāja. „Tas otrs bija tikai kovārnis, labākajā gadījumā vanags."

Kapteinis Lažonkjērs godbijīgi stāvēja kājās, cenzdamies izturēties ka­reiviski. Gastons klusēdams paklanījās nepazīstamajam. Tas kādu laiciņu vēroja Gastonu ar tādu pat uzmanību, ar kādu Gastons vēroja nepa­zīstamo. Tad tas piecēlās, cienīgi atņēma sveicienu, pamādams ar galvu, un pagrieza muguru pret kamīnu.

— Šis kungs ir tā pati persona, par kuru man bija gods runāt ar Jūsu Ekselenci, — sacīja Lažonkjērs, — chevalier Gastons de Šanlē.

Nepazīstamais atkal viegli palocījās, bet nekā neatbildēja.

— Velns lai parauj, ja jūs ar viņu nerunāsit, viņš nekā neatbildēs, — klusi iečukstēja viņam Dibuā.

— Jūs esat ieradies no Bretaņas, man šķiet? — dzestri iejautājās hercogs.

— Jā, monseigneur. Bet piedodiet, Jūsu Ekselence: kapteinis La­žonkjērs pateica jums manu vārdu, bet es vēl nezinu jūsējo. Atvainojiet par manu nepieklājību, monseigneur, bet es nerunāju savā vārdā — mani sūta mana zeme.

— Jums taisnība, — žigli noteica Lažonkjērs un izņēma no portfeļa, kas bija novietots uz galda, kādu papīru. Uz tā bija redzams plašs pa­raksts ar Spānijas karaļa zīmogu. — Lūk, te ir šis vārds.

— Hercogs Olivaress, — izlasīja Gastons.

Tad pagriezās pret to, ar kuru viņu iepazīstināja, un godbijīgi pakla­nījās. Bet viņš nepamanīja vieglo sārtumu, kas pārklāja nepazīstamā vai­gus.

— Un tagad, cienītais monsieur, jūs vairs nešaubīsities un runāsit, vai ne? — sacīja nepazīstamais.

— Es domāju, ka man vispirms būs jāklausās, — atbildēja Gastons, vēl joprojām izturēdamies rezervēti.

— Taisnība, tomēr mēs sāksim sarunu, un neaizmirstiet: sarunā ik­viens runā pēc kārtas.

— Monseigneur, Jūsu Ekselence mani ļoti pagodina, es pierādīšu, ka uzticos jums.

— Es klausos.

— Monseigneur, Bretaņas kārtu sapulce…

— Bretaņas neapmierinātie, — smaidīdams pārtrauca reģents, lai gan Dibuā drausmīgi saviebās.

— Neapmierināto ir tik daudz, ka viņi jāuzskata par šā apgabala pārstāvjiem, — atbildēja Gastons. — Es tomēr lietošu Jūsu Ekselences apzīmējumu. Bretaņas neapmierinātie iedzīvotāji sūtījuši mani pie jums, monseigneur, lai uzzinātu Spānijas nodomus šajā jautājumā.

— Uzzināsim vispirms Bretaņas nodomus, — sacīja reģents.

— Monseigneur, Spānija var paļauties uz mums. Mēs tai esam de­vuši savu godavārdu, un bretoņu lojalitāte jau kļuvusi par parunu.

— Bet ko jūs solāt Spānijai?

— Visiem spēkiem atbalstīt franču aristokrātijas centienus.

— Bet vai jūs pats neesat francūzis?

— Monseigneur, mēs esam bretoņi. Bretaņa, kas ar līgumu pie­vienota Francijai, jāuzskata par atšķirtu no tās kopš tā brīža, kad Francija vairs neievēro tiesības, kas Bretaņai paredzētas šajā līgumā.

— Jā, es zinu, šo veco stāstu par Bretaņas Annas līgumu. Šis līgums parakstīts stipri sen, cienītais monsieur.

Viltus Lažonkjērs ar visu spēku iegrūda reģentam sānos.

— Ko. tas nozīmē? Ikviens no mums zina to no galvas! — iesaucās Gastons.