Reģenta meita

XXXVIII Nantes traģēdija

Gastons joņoja pa Nantes lielceļu, atstādams aiz sevis pastnieku, kura pienākums toreiz, tāpat kā tagad, bija atturēt zirgus, nevis skubināt tos. Par spīti šiem diviem pretējiem spēkiem, viņš veica trīs jūdzes stundā. Tā viņš bija izjājis cauri Sevrai un Versaļai.

Rambuijē viņš ieradās rītausmā un ieraudzīja pasta stacijas priekš­nieku un pastniekus rosāmies ap kādu zirgu, kuram nupat bija nolaistas asinis. Zirgs bija izstiepies uz sāniem ielas vidū un tik tikko elpoja.

Sākumā Gastons nepiegrieza vērību šim zirgam un pastniekam. Bet, sēzdamies seglos, viņš izdzirda vienu no palīgiem sakām:

— Tādā gaitā jājot, viņš no šejienes līdz Nantei nobeigs vēl dažu labu zirgu.

Gastons dzīrās doties projām, bet pēkšņi viņam iešāvās prātā šaus­mīga doma, viņš pamāja pasta stacijas priekšniekam, lai tas pienāk ap­runāties.

Tas pienāca.

— Kas tad jājis tik lielā steigā, ka tā nomocījis nabaga dzīvnieku? — jautāja Gastons.

— Kāds valdības kurjers, — atbildēja pastas stacijas priekšnieks.

— Valdības kurjers! — iesaucās Gastons. — Un viņš izjājis no Pa­rīzes?

— No Parīzes.

— Cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš pajāja garām?

— Drīz būs divas stundas.

Gastons dobji iekliedzās, kas izklausījās pēc vaida. Viņš pazina Di­buā… Dibuā, kas Lažonkjēra tērpā bija viņu izjokojis. Viņš atcerējās mi­nistra stingro gribu un nobijās. Kāpēc šis kurjers izsūtīts tādā steigā tieši divas stundas pirms viņa?

— O, es biju pārāk laimīgs, — nodomāja jauneklis. — Un Helēnai bija taisnība, kad viņa man teica: viņa nojaušot kaut kādu lielu nelaimi. O, es noķeršu šo kurjeru un uzzināšu, ko viņš ved, vai arī atstāšu savu dzīvību.

Un viņš aizšāvās kā bulta.

Bet savās aizdomās un sarunā ar pastnieku viņš bija atkal zaudējis desmit minūtes, tāpēc ierodoties tuvākajā pasta stacijā, viņš joprojām bija par divām stundām iepakaļ. Šoreiz kurjera zirgs bija izturējis, bet Gas­tona zirgs gandrīz vai neturējās kājās. Pasta stacijas priekšnieks gribēja kaut ko iebilst, bet Gastons paātrināja savu gaitu. Šis briesmīgais ātrums pa- vairoja jaunekļa šaubas un dedzību.

— O, es ieradīšos vienā laikā ar viņu, ja man neizdosies aizsteigties viņam priekšā.

Un viņš divkāršoja ātrumu un steidzināja zirgu, kas pie katras pasta stacijas apstājās, pārplūdis sviedriem un asinīm, ja vēl nepakrita. Katrā stacijā viņš dabūja zināt, ka kurjers jājis gandrīz vai tikpat ātri kā viņš. Bet viņš vienmēr iedzina to par dažām minūtēm, un tas uzturēja viņa spēkus.

Pastnieki, kas palika stipri tālu aiz viņa, negribot nožēloja šo skaisto jaunekli ar bālo seju un drūmo skatienu, kurš joņoja neatpūties un neēdis, pārplūdis sviedriem, kaut bija sals, un kura vienīgi vārdi bija:

— Zirgu! Zirgu! Žigli — zirgu!

Un tiešām, pārmocījies, turēdamies vienīgi ar savu sirds spēku, arvien vairāk un vairāk apdulis no ātrā jājiena un briesmu nojautas, Gastons juta ka galva viņam griežas un piere sāp. Sviedri uz viņa locekļiem jaucās ar asinīm.

Izslāpusi un izžuvusi rikle žņaudzās ciet, un Ansenisā viņš izdzēra glāzi auksta ūdens. Sešu stundu laikā tā bija vienīgā reize, kad viņš zau­dēja vienu sekundi.

Un tomēr, nolādētais kurjers bija viņam priekšā par pusotru stundu. Astoņdesmit jūdžu garajā ceļā Gastons bija iedzinis viņu tikai par četr­desmit vai piecdesmit minūtēm.

Strauji pienaca vakars, un Gastons, joprojām cerēdams kaut ko sa­skatīt pie apvāršņa, mēģināja ar savām asinīm pieplūdušajām acīm izurb­ties cauri tumsai. Viņš joņoja kā sapnī, un viņam likās, ka dzird zvanu skaņas, lielgabalu dārdus un bungu rīboņu. Galva pilna drausmīgu dzies­mu un baigu skaņu.

Viņš vairs nebija dzīvs cilvēks, viņu uzturēja drudzis, viņš lidoja pa gaisu.

Un tomēr viņš virzījās uz priekšu. Ap pulkstens astoņiem vakarā viņš beidzot ieraudzīja pie apvāršņa Nanti kā biezu blīvu, kurā dažas ugunis mirdzēja kā zvaigznes.

Viņš mēģināja elpot, bet likās, ka kaklasaite viņu žņaudz; viņš at­raisīja to un nometa uz ceļa.

Melnā zirgā, ietinies melnā apmetnī, jau sen ar kailu galvu, jo cepure bija nokritusi, Gastons izskatījās pēc fantastiska jātnieka, kas trauc uz kaut kādu sabatu.

Pie Nantes vārtiem viņa zirgs pakrita, bet Gastons nepalaida vaļā kāpšļus. Viņš spēcīgi sarāva pavadu, ietrieca vēderā piešus, un zirgs pie­cēlās.

Vakars bija tumšs, uz vaļņiem neviena cilvēka, pat sargposteņi pazuda tumsā. Likās, ka pilsēta ir tukša.

Nekādu trokšņu.

Mēs teicām, ka Nante izskatījās pēc tukšas pilsētas. Mēs kļūdījāmies: Nante izskatījās pēc mirušas pilsētas.

Tomēr, jājot cauri vārtiem, kāds sargs uzsauca Gastonam dažus vār­dus, ko tas nemaz nedzirdēja.

Viņš turpināja savu ceļu.

Pilsētā viņa zirgs pakrita otrreiz, bet nu vairs nepiecēlās.

Šoreiz Gastons vairs nebēdāja — viņš bija galā!

Viņš turpināja ceļu kājām. Viņa locekļi bija kā salauzti, un tomēr viņš nejuta nogurumu. Rokā viņš turēja saburzītu papīru.

Viņš tomēr brīnījās, nesastopot šai biezi apdzīvotajā pilsētas daļā ne­vienu cilvēku.

Bet, virzoties uz priekšu, viņš izdzirda it kā dobju rūkoņu, kas nāca no Bufē laukuma puses. Viņš patlaban devās garām kādai garai ielai, kuras viens gals beidzās šajā laukumā.

Plīvoja liesmas, apgaismojot galvu jūru, bet Gastons pagāja garām. Viņš devās uz pili, un vīzija izgaisa.

Beidzot Gastons ieraudzīja pili, lielos vārtus, kas atvērās viņa acu priekšā. Sardze uz paceļamā tilta gribēja viņu apstādināt, bet Gastons ar pavēli rokā spēcīgi pagrūda to sāņus un piegāja pie lodziņa.

Vairāki vīri bēdīgi sarunājās, un viens no viņiem slaucīja asaras.

Gastons saprata visu.

— Pavēle atlikt! — viņš kliedza. — Pavēle…

Vārdi iestrēdza viņam rīklē. Bet vīri bija sapratuši, viņi redzēja Gas­tona izmisušās kustības.

— Ejiet, ejiet! — viņi kliedza, rādīdami ceļu. — Ejiet, varbūt jūs nokļūsit vēl laikā.

Arī viņi paši tūlīt izklīda dažādos virzienos. Gastons devās pa no­rādīto ceļu. Viņš izgāja cauri kādam gaitenim, tukšām telpām, lielai zālei, tad kādam citam gaitenim.

Tālumā, caur logu režģiem, lāpu gaismā viņš ieraudzīja lielo pūli, ko bija jau pamanījis pirmīt. Viņš bija izgājis cauri visai pilij un nokļuvis kādā terasē. No šejienes viņš ieraudzīja laukumu, ešafotu, cilvēkus. Visap­kārt pūlis.

Gastons grib kliegt, viņu nedzird. Viņš vicina savu mutautiņu, viņu neredz.

Vēl viens vīrs kāpj uz ešafota. Gastons iekliedzas un metās lejā. Viņš nolēcis no vaļņa. Kāds sargs grib viņu aizturēt, viņš to notriec zemē.

Kaut kas kāpnēm līdzīgs vijas lejup laukumā, viņš dodas pa tām. Lejā ratu barikāde. Gastons saliecas un izlien pa riteņu starpu. Aiz barikādes visi Sensimona grenadieri nostājušies špalerās. Ar izmisuma spēku Gas­tons izlaužas tiem cauri un atrodas brīvajā laukumā. Kareivji, redzēdami bālu, aizelsušos vīru ar papīru rokā, ļauj viņam iet.

Pēkšņi viņš apstājās kā zibens ķerts. Taluets, viņš to pazīst, Taluets nupat noslīgst ceļos uz ešafota.

— Apstājieties! Apstājieties! — kliedz Gastons ar izmisuma spēku.

Bet tai pašā laikā kā zibens paspīd galvenā bendes zobens, dzirdams

dobjš cirtiens, un viss pūlis spēji notrīc. Jaunekļa kliedziens pazūd vis­pārējā kliedzienā, kas izlaužas no divdesmittūkstoš cilvēku krūtīm reizē.

Gastons ieradies vienu sekundi par vēlu. Taluets miris, un pacēlis acis, viņš redz sava drauga galvu bendes rokā. Tad viņa cēlā sirds saprot, ka pēc tam, kad viens ir miris, jāmirst visiem, ka neviens nepieņems žēlastību, kas nākusi par vēlu — kad viena galva jau kritusi.

Viņš skatās apkārt. Nu uzkāpj Kuediks. Kuediks tērpies melnā ap­metnī, viņam ir kaila galva un kails kakls. Gastons atcerās, ka arī viņam ir melns apmetnis, kails kakls un kaila galva, un viņš sāk konvulsīvi smie­ties. Viņš redz, kas viņam ir jādara, kā daždien cilvēks, kas zibens gaismā ierauga drūmu ainavu. Tā ir drausmīga, bet varena. Kuediks noliecas, bet iepriekš uzkliedz:

— Lūk, kā atalgo uzticamus kareivjus! Lūk, kā jūs pildāt savus so­lījumus, gļēvie bretoņi!

Divi palīgi nospiež viņu uz ceļiem. Bendes zobens savicinās un pazib otrreiz, un Kuediks noveļas līdzās Taluetam.

Bende paceļ viņa galvu, parāda to tautai, tad noliek vienā ešafota stūri, iepretim Talueta galvai.

— Kam tagad kārta? — jautā Jūra.

— Vienalga, — atbild kāda balss. — Tikai Ponkaleku pēdējo. Tas noteikts spriedumā.

— Tad mana kārta, — saka Monluī. — Mana kārta!

Un Monluī trauca uz ešafota. Bet tur viņš apstājas, un mati viņam saceļas stāvus. Tieši pretim, pie kāda loga, viņš redz savu sievu un abus bērnus.

— Monluī! Monluī! — kliedz sieviete tik žēlā balsī kā cilvēks, kam sirds lūzt. — Monluī, mēs esam te, paskaties uz mums!

Tajā pašā mirkli visu acis pievēršas šim logam.

Kareivji, pilsoņi, mācītāji, bendes raugās uz vienu pusi. Gastons iz­manto šo nāves brīvību, kas valda visapkārt, pieskrej pie ešafota, pieķeras pie margām un kāpj augšā pa pirmajiem pakāpieniem.

— Mana sieva! Mani bērni! — kliedz Monluī, izmusumā lauzīdams rokas. — Ak, ejiet nost no loga, žēlojiet mani!

— Monluī! — kliedz sieviete, iztālēm rādīdama viņam jaunāko dēlu. — Monluī, svētī savus bērnus, varbūt kāds no viņiem vēlāk atriebs tevi!

— Ardievu mani bērni, es jūs svētīju! — kliedz Monluī un izstiepj rokas pret logu.

Šīs baigās atvadas urbjas cauri tumsai un kā drausmīga atbalss izskan skatītāju sirdīs.

— Diezgan! — saka Jūra notiesātajam. — Diezgan!

Tad pagriežas pret saviem palīgiem un saka:

— Pasteidzieties, citādi tauta neļaus mums beigt!

— Neuztraucieties! — saka Monluī. — Ja arī tauta mani izglābtu, es viņus nepārdzīvotu.

Un viņš ar pirkstu norādīja uz savu biedru galvām.

— Ak, es pareizi viņus novērtēju! — iesaucās Gastons, izdzirdis šos vārdus. — Monluī, mocekli, lūdz par mani Dievu!

Monluī pagriezās. Viņam likās, ka dzirdējis pazīstamu balsi. Bet tai pašā brīdī bendes viņu sagrāba, un gandrīz vai tūlīt pēc tam skaļš klie­dziens vēstīja Gastonam, ka ar Monluī noticis tas pats, kas ar citiem, un ka nu pienākusi viņa kārta.

Gastons steidzās uz priekšu.

Pēc brīža viņš bija kāpņu galā un no nešpetnās platformas vērās visā šajā pūlī. Trijos ešafota stūros atradās trīs galvas: Talueta, Kuedika un Monluī.

Tad pūlis savādi sakustējās. Monluī eksekūcija tādos apstākļos, kā mēs aprakstījām, satrauca pūli.

Viss šis kustīgais laukums, no kura cēlās rūkoņa un lāsti, Gastonam šķita kā plaša jūra, kur katras vilnis ir dzīvs. Šajā brīdī viņam ienāca prātā, ka viņu varētu pazīt un ka viņa vārds, ko izrunātu viena vienīga mute, varētu aizkavēt viņa nolūku. Viņš nokrita ceļos, pats satvēra bluķi un uzlika uz tā savu galvu.

— Ardievu! — viņš čukstēja. — Ardievu, mana nabaga draudzene! Ardievu, maigā un mīļā Helēna! Par savu kāzu skūpstu es samaksāšu ar dzīvību, bet ne ar godu! Ak vai! Šī ceturtdaļstunda, ko zaudēju tavos apkampienos, lika krist piecām galvām. Ardievu, Helēna, ardievu!

Pazibēja bendes zobens.

— Un jūs, mani draugi, piedodiet man! — piebilda jauneklis.

Asmenis nožvīkstēja. Galva nokrita vienā pusē, ķermenis otrā. Tad

Jūra paņēma galvu un parādīja to tautai. Bet pūlī tūlīt atskanēja skaļa rūkoņa: visi redzēja, ka tā nav Ponkaleka galva. Bende pārprata šo rū­koņu: viņfc nolika Gastona galvu tukšajā stūrī un, ar kāju iegrūzdams ķermeni ratos, kur jau atradās triju draugu ķermeņi, atspiedās pret savu garo zobenu un skaļā balsī izkliedza:

— Tiesas lēmums izpildīts!

— Un es! — iesaucās kāda pērkonskaļa balss. — Un es! Vai mani aizmirst?

Un Ponkaleks steidzās uz ešafotu.

— Jūs! — iekliedzās Jūra un atkāpās, it kā ieraudzījis spoku. — Jūs! Kas esat jūs?

— Es, Ponkaleks! Nu, es esmu gatavs!

— Bet, — trīcēdams ierunājās bende, vērdamies pēc kārtas sava eša­fota četros stūros. — Bet man ir jau četras galvas.

— Es esmu barons Ponkaleks, vai saproti?! Man jāmirst pēdējam, un te es esmu.

— Izskaitiet! — pavēlēja Jūra, tikpat bāls kā barons, ar sava zobena galu rādīdams uz četriem ešafota stūriem.

— Četras galvas! — iesaucās Ponkaleks. — Nevar būt!

Šajā brīdī viņš vienā no četrām galvām pazina cēlo un bālo Gastona seju, kas likās smaidīja viņam pat nāvē. Un viņš, savukārt, šausmās at­kāpās.

— O, nogaliniet mani labi drīz! — viņš iesaucās, nepacietībā vai­dēdams. — Vai tad jūs gribat likt man mirt tūkstoš reižu?

Pa tam viens no komisāriem, galvenā bendes pasaukts, uzkāpa uz ešafota.

Viņš uzmeta skatienu Ponkalekam.

— Šis kungs ir barons Ponkaleks, — sacīja komisārs. — Dariet savu darbu!

— Bet jūs taču redzat, ka te jau ir četras galvas! — skaļi iesaucās bende.

— Nu, tad būs piecas! Tas nekaitēs, ja būs vairāk.

Un komisārs nokāpa no ešafota, pamādams, lai sit bungas. Jūra strei­puļoja uz sava ešafota dēļiem.

Troksnis pieauga. Tas bija pārāk šausmīgi — pūlis to nevarēja izturēt. Pāri laukumam vēlās skaļa rūkoņa. Lāpas izdzisa. Grūstītie kareivji kliegdami ķērās pie ieročiem.

Troksnī un apjukumā atskanēja vairākas balsis:

— Nāvi komisāriem! Nāvi bendēm!

Tad cietokšņaa lielgabali, pielādēti ar šrapneļiem, noliecas savas rīk­les pret pūli.

— Ko man darīt? — jautāja Jūra.

— Cērtiet! — atbildēja tā pati balss, kas visu laiku bija runājusi.

Ponkaleks noslīga ceļos.

Palīgi piestiprināja viņa galvu pie bluķa. Tad mācītāji šausmās aiz­bēga, kareivji notrīcēja, un Jūra cirta, novērsdams acis, lai neredzētu savu upuri.

Pēc desmit minūtēm laukums bija tukšs,- un logi aizvērti un tumši. Artilēristi un musketieri novietojās ap izjaukto ešafotu un klusēdami no­raudzījās lielajs asins peļķēs, kas sārtoja ielas bruģi.

Mācītāji, pie kuriem aiznesa ķermeņus, izbailēs konstatēja, ka te tie­šām ir nevis četri, bet pieci līķi, kā Jūra jau bija teicis. Viens no šiem līķiem vēl turēja rokā saburzītu papīru.

Šis papīrs bija pavēle par pārējo četru apžēlošanu!

Tikai tad viss noskaidrojās, un pierādījās Gastona pašaizliedzība.

Mācītāji gribēja noturēt dievkalpojumu. Bet prezidents Šatonē, bai­dīdamies no nemieriem Nantē, pavēlēja rīkot šo dievkalpojumu pavisam vienkāršu un klusībā.

Trešdienā pirms Lieldienām mocekļu līķus apbedīja. Tautu nelaida baznīcā, kur atdusējās viņu sakropļotie ķermeņi.

Tā beidzās Nantes traģēdija.