Reģenta meita

XVI Viņa ekselence hercogs Olivaress

Pa to laiku Dibuā, aiziedams no chevalier, pabrīnījās — un tas vi­ņam gadījās diezgan bieži — par liktenīgo nejaušību, kas vēlreiz ielika viņa rokās reģenta un Francijas likteņus. Iedams cauri kopīgajai zālei, viņš ieraudzīja Modro, kas sarunājās ar Tapēnu, un pamāja, lai tas viņam seko. Tas bija Modrais, kuram, kā lasītājs atcerēsies, bija uzdots aizvest īsto Lažonkjēru. Izgājis uz ielas, Dibuā painteresējās, kas noticis ar cie- nijamo kapteini. Pienācīgi sasiets un ar aizbāztu muti tas aizvests uz Ven- sānas torni, lai netraucētu valdības kombinācijas. Šai laikā ministri varēja lietot apbrīnojami ērtus preventīvās drošības līdzekļus.

Ticis skaidrībā par šo svarīgo jautājumu, Dibuā turpināja savu ceļu gluži domīgs. Bija padarīta tikai puse no darba, un tā bija visvieglākā. Nu vajadzēja pierunāt reģentu, lai tas ar visu sparu piedalās tādos pa­sākumos, kas tam derdzās: politiskajās lamatās.

Dibuā sāka noskaidrot, kur atrodas reģents un ko viņš dara.

Princis atradās savā kabinetā — ne oficiālajā, bet darba kabinetā, ne reģenta, bet mākslinieka kabinetā, kur tas beidza kādu gravīru ar ofortu, ko tam pagatavoja Humberts, viņa ķīmiķis. Tas pie blakus galdiņa bal- zamēja kādu ibisu, lietodams seno ēģiptiešu metodes, kuras viņš it kā esot atklājis. Tajā pašā laikā sekretārs lasīja princim korespodenci, kuras šifru zināja vienīgi reģents.

Piepeši durvis atdarījās — par lielu brīnumu reģentam, kuram šis kabinets bija tikpat kā paslēptuve — un šveicars skaļā balsī pieteica kap­teini Lažonkjēru. Reģents pagriezās un noteica:

— Lažonkjērs — kas tas tāds?

Humberts un sekretārs pārsteigti saskatījās, ka viņu svētnīcā ved iekšā svešu cilvēku.

Šajā brīdī durvju spraugā parādījās kāda smaila un iegarena galva. Pirmajā brīdī reģents nepazina Dibuā — tik labi tas bija pārģērbies. Bet, beidzot, viņu tomēr nodeva smailais deguns, kuram līdzīga nebija visā karaļvalstī.

Hercoga sejā izgaisa izbrīns, kas tur parādījās sākumā, bet tās vietā stājās nevaldāma jautrība.

— Kā, tas esi tu, abat? — iesaucās Viņa Augstība, skaļi smiedamies. — Un ko nozīmē šī jaunā maskarāde!

— Tas nozīmē, monseigneur, ka es no lapsas pārvēršos par lauvu. Un tagad, ķīmiķa kungs un sekretāra kungs, dariet man prieku: ejiet izbāzt savu putnu citur, bet jūs pabeidziet savu vēstuli citā vietā!

— Kāpēc tā? — jautāja reģents.

— Tāpēc, ka man jārunā ar Jūsu Augstību par kaut ko svarīgu.

— Ej pie velna ar savu „kaut ko svarīgu"! Tu pienāksi pie manis rīt!

— Monseigneur taču nespiedīs mani palikt šai nejaukajā tērpā līdz rītdienai. Tad jau man vajadzēs uz vietas nomirt. Fui, ar to es nekad nesamierināšos.

— Iekārtojies kā gribi, esmu nolēmis atlikušo dienas daļu veltīt iz­priecām.

— Nu, labi, brīnišķīgi! Es arī jums lieku priekšā pārģērbties.

— Man - pārģērbties! Ko tu ar to gribi teikt, Dibuā? — turpināja reģents, kas nodomāja, ka runa ir par kādu no viņa parastajām maska­rādēm.

— Nu, jums siekalas saskries mutē, Alēna kungs.

— Runā, ko tu esi sarīkojis?

— Vispirms aizsūtiet projām ķīmiķi un sekretāru!

— Tu pastāvi uz to?

Pavisam noteikti.

— Nu tad, ja tu tā vēlies…

Un reģents ar draudzīgu žestu atvadījās no ķīmiķa, bet pavēlēdams pamāja sekretāram. Abi izgāja.

— Un tagad - ko tu gribi? — noprasīja reģents.

— Gribu iepazīstināt jūs, monseigneur, ar kādu jaunu cilvēku, kurš ieradies no Bretaņas un kuru man sevišķi ieteica: jauks zēns.

— Un kā viņu sauc?

— Chevalier Gastons de Šanlē.

— De Šanlē… — atkārtoja reģents, cenzdamies atcerēties. — Šis vārds man nav gluži nepazīstams.

Tiešām?

. — Jā, man liekas, ka esmu to kādreiz dzirdējis, bet vairs neatceros, kādos apstākļos. Un ko tavs protežē grib darīt Parīzē?

— Monseigneur, negribu aizsteigties priekšā pārsteigumam, kas jūs gaida šai atklājumā. Viņš jums tūlīt pats pateiks, kāpēc viņš ir ieradies Parīzē.

— Kā — man pašam?

— Jā, tas ir — Viņa Ekselencei hercogam Olivaresam, kura vietā lūdzu jūs stāties. O, mans protežē ir ļoti uzmanīgs sazvērnieks, un tomēr es viņu notvēru — pateicoties manai policijai, tai pašai, monseigneur, kas jums sekoja Rambuijē — un tomēr es pārzinu visus lietas apstākļus.

Parīze viņš bija sūtīts pie kāda kapteiņa Lažonkjēra, kam to vajadzēja iepazīstināt ar Viņa Ekselenci hercogu Olivaresu. Tagad jūs saprotat, vai

ne?

— Es tev teikšu: itin nekā.

— Nu, esmu bijis kapteinis Lažonkjērs, bet nevaru būt reizē kap­teinis Lažonkjērs un Viņa Ekselence.

— Un tu esi rezervējis šo lomu…

-- Jums, monseigneur.

— Pateicos! Tātad tu gribi, lai es ar neīstu vārdu uzzinu…

— Jūsu ienaidnieku noslēpumus, — pārtrauca Dibuā. — Nu, tas nu gan būtu liels noziegums, un cik dārgi tas jums maksātu — mainīt vārdu un apģērbu! It kā jūs ar šādiem līdzekļiem nebūtu jau uzzinājis dažu labu lietu, ne tikai noslēpumus! Neaizmirstiet taču, monseigneur, ka sa­va dēkainā rakstura dēļ, ar kādu jūs debesis apveltījušas, mūsu abu dzīve izvērtusies kaut kādā nepārtrauktā maskarādē. Velns lai parauj, mon- seigneurl Pēc tam, kad esat saucies par Alēna kungu un meistaru Žanu, jūs, man šķiet, bez traucējumiem varat saukties par hercogu Olivaresu.

— Mans dārgais, es ļoti labprāt pārģērbtos, ja šis joks sagādātu man kaut kādu izklaidēšanos, bet…

— Bet pārģērbties, lai nodrošinātu Francijai mieru, lai neļautu intri­gantiem graut karaļvalsti, lai varbūt neļautu slepkavām jūs nodurt — jā, tā nav jūsu cienīga maskarāde! Es saprotu. Bet ja vajadzētu pavest mazo dzelzslietu tirgotāju no Jaunā tilta vai skaisto atraitni no Svētā Augustīna ielas — velns lai parauj, es nesaku nē! Tur būtu vērts papūlēties!

— Galu galā, ja es, kā vienmēr, izpildītu šo tavu prasību, kas no tā iznāks?

— Iznāks tas: jūs varbūt beidzot piekritīsit man, ka neesmu vēja­grābslis, un atļausit man būt nomodā par jums, jo jūs pats par sevi ne­gādājat.

— Bet — reiz par visām reizēm — ja Šī lieta nebūs pūļu vērta, vai tu man vairs neuzbāzīsies?

— Dodu savu godavārdu.

— Abat, ja tev tas būtu vienalga — es labāk gribētu dzirdēt citu zvērestu.

— Velns parāvis, monseigneur, ar jums grūti sarunāties! Ikviens apzvēr, kā vien varēdams.

— Stāv rakstīts, ka šādam vīram goda nemaz nav.

— Monseigneur, vai piekrīt?

— Atkal šī garlaicība!

— Nu, gan redzēsit, vai tā būs garlaicība!

— Dievs, piedod man, bet man šķiet, ka tu, lai mani iebiedētu, rīko sazvērestības.

— Tad tās ir labi noorganizētas. Jūs vienu tādu redzēsit.

— Tu esi apmierināts?

— Es atzīstu, ka tā ir ļoti patīkama.

— Bet ja man nebūs bail — piesargies!

— Monseigneur ir pārāk lielas prasības.

— Tu man glaimo, tu neesi drošs par savu sazvērestību, Dibuā.

— Nu, es jums apzvēru, monseigneur, ka izjutīsit zināmu satrau­kumu un būsit laimīgs, ka varat runāt ar Viņa Ekslences muti.

Un Dibuā, baidīdamies, ka reģents nemaina savu diezgan nedrošo lēmumu, paklanījās un izgāja no istabas.

Nebija pagājušas vēl ne piecas minūtesm, kopš viņš aizgāja, kad priekš­telpā iesteidzās kāds kurjers un nodeva pāžam vēstuli. Šis pāžs atlaida kurjeru un tūlīt iegāja pie reģenta. Tas uzmeta skatienu rokrakstam un pārsteigts sakustējās.

— Deroša kundze, — viņš noteica. — Tātad jaunas ziņas.

Un, strauji salauzdams zīmogu, viņš izlasīja sekojošo:

„Monseigneur,

Man liekas, ka jaunā dāma, kuru jūs man uzticējāt, šeit ir apdrau­dēta."

— Oho! — iesaucās reģents.

Tad viņš turpināja lasīt:

„Dzīve pilsētā, no kā Jūsu Augstība baidījās, nozīmē viņai simtreiz vairāk nekā noslēgtība, un man nav spēka aizstāvēt personu, kuru Jūsu Augstība man uzticēja, tā, kā es to vēlētos, pareizāk sakot, kā tas būtu vajadzīgs."

— Nu! — norūca reģents. — Man šķiet, ka lieta sarežģījas.

„Kāds jauneklis, kas jau vakar, īsi pirms Jūsu ierašanās, atrakstīja Helēnas jaunkundzei vēstuli, šorīt ieradās paviljonā. Es viņu gribēju iz­raidīt, bet jaunkundze tik stingri pavēlēja man paklausīt un iet projām, ka šajā kvēlajā skatienā, šajā karalienes žestā es ievēroju — neņemiet ļaunā, Jūsu Karaliskā Augstība — pavēlētājas rasi."

— Jā, jā, — reģents negribot pasmaidīja. — Tā taču ir mana meita!

Tad viņš piebilda:

— Kas var būt šis jauneklis? Kāds frants, kas būs redzējis viņu klosterī. Ja šī trakā Deroša kundze man vēl pateiktu viņa vārdu!

Un viņš lasīja tālāk:

„Man šķiet, monseigneur, ka šis jaunais cilvēks un jaunkundze jau ir tikušies. Es uzdrošinājos noklausīties viņu sarunu un, lai gan starp mums atradās divas durvis, es tajā brīdī, kad viņš pacēla balsi, varēju sadzirdēt vārdus: "Redzēt jūs tāpat kā līdz šim.".

Kaut Jūsu Karaliskā Augstība būtu tik laipns, ka glābtu mani no reālām briesmām, jo es nespēju viņu vairs uzraudzīt. Es izlūdzos arī no­teiktu rīkojumu, pat rakstītā veidā, aiz kura es varētu patverties jaun­kundzes dusmu brīžos."

— Velns parāvis! — iesaucās reģents. — Tas sarežģī situāciju — jau mīla! Bet nē — tas nevar būt! Viņa ir uzaudzināta tik stingri, tādā no- slēgtībāj varbūt vienīgajā Francijas klosterī, kurā nekad neiekļūst vīrieši, provincē, kur valdot tik tīri tikumi! Nē, tā ir kaut kāda dēka, ko šī De­roša kundze nesaprot. Viņa pieradusi pie galma valšķībām, un manu pā­rējo meitu draiskulība viņu par daudz satraukusi. Bet palūkosim, ko viņa vēl man raksta?

„P.S. Es nupat ievācu informāciju viesnīcā "Karaliskais tīģeris". Jau­neklis ieradies vakar, pulkstens septiņos vakarā, tātad trīsceturtdaļstundas pirms jaunkundzes. Viņš jājis pa Bretaņas ceļu — to pašu, pa kuru brau­ca jaunkundze. Viņš ceļo ar de Livrī vārdu."

— Oho, tas jau ir bīstamāk! — sacīja reģents. — Tas jau ir iepriekš izdomāts plāns. Pie joda! Dibuā gardi smiesies, kad izstāstīšu viņam šos apstākļus. Kā viņš izzobos manas disertācijas par to jaunavu nevainību, kas dzīvo tālu projām no Versaļas un Parīzes! Cerēsim tomēr, ka ar visu savu policiju šis vīrs nekā nedabūs zināt… Hallo, pāž!

Ienāca pāžs, kas bija nodevis vēstuli.

Hercogs steigā uzrakstīja dažas rindas.

— Kurjers, kas ieradies no Rambuijē? — viņš jautāja.

— Gaida atbildi, monseigneur, — paskaidroja jauneklis.

— Labi, nododiet viņam šo vēstuli, un lai viņš tūlīt dodas projām! Ejiet!

Pēc brīža pagalmā atskanēja kurjera zirga pakavu skaļie klaudzieni.

Bet Dibuā, kas veica priekšdarbus, lai Gastons un viltus ekselence varētu satikties, in pelto sprieda tā:

„Manās rokās ir pats reģents un viņa meita. Jaunās personas intrigai vai nu nebūs nekādu seku, vai tā nav nopietni ņemama. Ja tai nebūs seku, es to salauzīšu, pārspīlējot tās nozīmi. Ja tā ir nopietna, būšu iegu­vis hercoga atzinību, ka esmu to atklājis. Tikai nevajag dot divus sitienus reizē: Bis re petita placent. Labi — jau atkal citāts! Ak, skolmeistar, nekad tu nevarēsi no tā atradināties! Tātad glābsim vispirms hercogu, viņa meitu pēc tam, un saņemsim divus atalgojumus. Pag, vai tā būs labi? Hercogu vispirms. Jā — neviens necietīs no tā, ka jaunai meitenei paslī­dēs kāja. Bet ja nomirst vīrs, visa karaļvalsts iet bojā. Sāksim ar hercogu."

Tā nolēmis, Dibuā aizsūtīja visātrāko kurjeru pie Montarāna kunga Nantē.

Mēs jau teicām, ka Montarāna kungs kādreiz bija Bretaņas guber­nators.

Bet Gastons bija nolēmis rīkoties tā.

Viņam bija kauns, ka jāsadarbojas ar tādu cilvēku kā Lažonkjērs un ka viņš pakļauts šādam nelietim. Viņš priecājās, ka turpmāk viņam būs darīšana ar cienījamā pasākuma vadītāju. Ja arī tur viņš sadursies ar tādu pat zemiskumu un korupciju, viņš atgriezīsies Nantē, izstāstīs saviem draugiem, ko redzējis, un jautās, kas viņam būtu jādara.

Par Helēnu viņš nešaubījās. Viņš pazina šā bērna nevaldāmo drosmi, mīlu un uzticību. Viņš zināja, ka viņa drīzāk mirs nekā darīs kaut ko tādu, pat pret savu gribu, lai sava vismīļākā drauga priekšā vajadzētu nosarkt. Ar prieku viņš vēroja, ka laime sakarā ar atrasto tēvu nav ma­zinājusi viņas uzticīgo mīlu un ka pašreizējā bagātībā viņa nav aizmirsusi pagātni. Bet arī bažas sakarā ar šo noslēpumaino tēvu viņam nedeva vairs mieru, kopš viņš bija šķiries no Helēnas. Tiešām, kurš karalis gan nebūtu atzinis par savu šādu meitu?! Bet varbūt šķēršļus radīja kaut kas tāds, no kā jākaunas?

Gastons rūpīgi apģērbās. Ir izpriecas koķetērija un briesmu koķe­tērija. Viņš izdaiļoja savu tā jau svaigo un graciozo jaunību ar visu to, ar ko tā laika izdevīgie tērpi varēja padarīt pievilcīgu šo vīrišķīgo seju ar skaistajiem melnajiem matiem. Zem zīda zeķēm bija jaušamas viņa tievās un nervozās kājas; pleci un krūtis brīvi kustējās zem samta tērpa; balta spalva, pielaikota cepures formai, nokarājās uz viņa pleca. Pavēries spogulī, Gastons uzsmaidīja pats sev un atzina, ka viņš izskatās pēc ļoti glīta sazvērnieka.

Savukārt reģents, paklausīdams Dibuā padomam, apvilka melnu sam­ta tērpu un ieslēpa kuplā mežģīņu kravatē pusi savas sejas, ko jauneklis būtu varējis pazīt pēc daudzajiem tajā laikā izplatītiem attēliem. Viņiem vajadzēja satikties kādā mazā mājiņā Senžermēnas priekšpilsētā, kuru ap­dzīvoja viena no viņa mīļākajām; bet to uzaicināja izvākties no turienes. Starp divām dzīvokļa daļām atradās izolēts paviljons, pilnīgi noslēgts gaismai un apsists ar smagām tapetēm. Šeit pulkstens piecos, tumsai ie­stājoties, ieradās reģents — slēgtā karietē, kas izbrauca pa Palērojāla pakaļējiem vārtiem.