Reģenta meita

VIII Piķieris Orleānas hercoga livrejā

Kamēr viesnīcas «Karaliskais tīģeris" paviljonā risinājās nupat ap­rakstītie notikumi, vienā no tās pašas viesnīcas istabām kāds vīrs, apsēdies pie liela kamīna, nokratīja no zābakiem sniegu un atraisīja lielas ādas somas siksnas.

Šis vīrs bija ģērbies kā piķieris. Mugurā tam bija Orleānu dzimtas medību livreja: sarkani svārki ar sudraba izrotājumiem, ādas bikses, gari zābaki, trijstūraina cepure ar sudraba malām. Viņam bija spriganas acis, garš, smails un kārpains deguns, augsta piere, kas liecināja par lielu vaļ­sirdību, un pretmetā tam — plānas un sakniebtas lūpas. Viņš sēdēja pie galda un uzmanīgi šķirstīja papīrus, ar kuriem bija piebāzta viņa soma. Šis vīrs bija pieradis runāt viens pats, pareizāk sakot, viņš murmināja starp zobiem dažādus teikumus un pārtrauca tos ar izsaucieniem un la­muvārdiem, kas mazliet attiecās uz izrunātajiem vārdiem, vairāk uz citām lietām, kas iešāvās viņam prātā.

— Jā gan, Montarāna kungs nav mani piekrāpis, un lūk, te jau mani bretoņi strādā. Bet kāda velna pēc viņš ceļojis tik lēnām! Izjājis 11. feb­ruārī ap pusdienas laiku, nonācis galā tikai 21. februārī pulkstens sešos vakarā. Hm! Te, droši vien, slēpjas kāds jauns noslēpums. To noskaidros puisis, ko man rekomendējis Montarāns un ar kuru mani ļaudis sazinājās visā ceļojuma laikā. Hallo, jāpasauc kāds!

Un vīrs sarkanajos svārkos pakratīja sudraba zvaniņu. Viens no pe­lēkajiem kurjeriem, ko redzējām uz Nantes ceļa, parādījās durvīs un pa­klanījās.

— Ak, tas esat jūs, Tapēn, — noteica vīrs sarkanajā tērpā.

— Jā, monseigneur. Svarīga lieta — gribēju ierasties personīgi.

— Vai iztaujāt visus, ko novietojāt uz lielceļa?

— Jā, monseigneur. Bet viņi zina pastāstīt tikai par mūsu sazvēr­nieka veiktajiem ceļa posmiem. Galu galā, tas arī viss, kas viņiem bija uzdots noskaidrot.

— Jā, tāpēc pamēģināšu uzzināt kaut ko vairāk no sulaiņa. Kas tas ir par cilvēku?

— Viens no šiem viltīgajiem muļķiem — pa pusei normandietis, pa pusei bretonis, visumā nešpetns tēvainis.

— Ko viņš pašlaik dara?

— Pasniedz vakariņas savam kungam.

— Kas novietots, kā pavēlēju, apakšstāva istabā?

— Jā, monseigneur.

— Istabā bez logu aizkariem?

— Jā, monseigneur.

— Un jūs izurbāt caurumu slēģī?

— Jā, monseigneur.

—. Labi. Atsūtiet pie manis šo sulaini un esiet manā tuvumā!

— Es tepat būšu.

— Ļoti jauki.

Vīrs sarkanajā tērpā izvilka no bikšu kabatiņas vērtīgu pulksteni un pavērās tajā.

— Pusdeviņi. Šai laikā monseigneur atgriežas no Senžermēnas un prasa pēc Dibuā. Viņam paskaidro, ka Dibuā nav. Nu viņš berzē rokas un gatavojas izdarīt kādu trakulību. Berzējiet vien savas rokas, mon­seigneur, un uzjautrinieties pēc patikas. Nevis Parīzē draud briesmas, bet šeit. Nu, redzēsim, vāi arī šoreiz jūs smiesities par manu slepen­policiju. Ā, tur jau nāk mūsu puisis.

Tiešām, Šai brīdī Tapēns ieveda Ovenu.

— Šī ir tā persona, ar kuru jūs vēlējāties runāt.

Un Tapēns tūlīt izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.

Ovens drebēdams palika stāvam pie durvīm, bet Dibuā, līdz acīm ietinies platā apmetnī, pievērsa viņam savas tīģera acis.

— Panāciet tuvāk, mans draugs! — uzaicināja Dibuā.

Tas bija draudzīgs aicinājums, tomēr izteikts tik skarbā balsī, ka Ovens tobrīd būtu gribējis atrasties simt jūdžu attālumā no šā cilvēka, kas tik dīvaini vērās viņā.

— Nu, — uzsauca Dibuā, redzēdams, ka vīrs paliek nekustīgs kā celms. — Vai nedzirdēji, nelieti?

— Dzirdēju gan, monseigneur.

— Kāpēc tad tu neklausi?

— Neticēju, ka jūs mani pagodināsit ar aicinājumu panākt tuvāk.

Un Ovens paspēra dažus soļus uz galda pusi.

— Tu esi saņēmis piecdesmit luidoru par to, ka teiksi man visu pa­tiesību! — turpināja Dibuā.

— Atvainojiet, monseigneur, — atbildēja Ovens, kas šīs bargās no­pratināšanas laikā pa daļai atguva savu drošsirdību. — Neesmu to sa­ņēmis… man tikai apsolīja.

Dibuā izņēma no kabatas pilnu sauju zelta naudas, noskaitīja piec­desmit luidoru, sakrāva tos kaudzītē un nolika uz galda, kur tā arī palika, svārstīga un noliekusies.

Ovens vērās zelta kaudzē ar tādu izteiksmi, kas likās neparasta šai drūmajai un aizmiglotajai sejai.

— Labi, — klusi noteica Dibuā. — Viņš ir kārs uz naudu.

Tiešām, Ovenam šie piecdesmit luidori vienmēr likās iluzoriski un

nereāli. Viņš nodeva savu kungu, necerēdams tos saņemt, tikai ilgodamies pēc tiem. Un nu apsolītie piecdesmit luidori atradās tepat viņa acu priek­šā.

— Vai varu tos paņemt? — jautāja Ovens, izstiepdams roku pret zelta kaudzi.

— Vienu acumirkli, — sacīja Dibuā, kuram patika tracināt mant­kārīgo vīru. Pilsētnieks, bez šaubām, būtu noslēpis šo savu īpašību, tur­pretim zemnieks izrādīja to visā kailumā. — Vienu acumirkli! Noslēgsim līgumu.

— Kādu?

— Lūk, apsolītie piecdesmit luidori.

— Redzu gan, — sacīja Ovens un aplaizījās kā suns, kam rāda kaulu.

— Pēc katras tavas atbildes uz maniem jautājumiem, ja atbilde būs svarīga, es pielikšu klāt desmit luidoru. Ja atbilde būs smieklīga un muļ­ķīga, es paņemšu desmit nost.

Ovens iepleta acis. Līgums viņam šķita acīmredzot patvaļīgs.

— Un tagad patērzēsim, — sacīja Dibuā. — No kurienes tu jāj?

— Taisnā ceļā no Nantes.

— Ar ko?

— Ar chevalier Gastonu de Šanlē.

Šie jautājumi acīmredzot bija tikai sagatavošanās turpmākai pratinā­šanai, tāpēc kaudze palika tāda pati.

— Uzmanību! — sacīja Dibuā, izstiepdams savu vājo roku pret lui- doriem.

— Klausos ar abām ausīm, — atbildēja Ovens.

— Vai tavs kungs ceļo ar savu vārdu?

— Viņš devās ceļā ar savu vārdu, bet vēlāk pieņēma kādu citu uz­vārdu.

— Kādu?

— Livrī kungs.

Dibuā pielika klāt desmit luidoru. Bet tie nevarēja noturēties uz kau­dzes, tāpēc viņš izveidoja otru kaudzīti un novietoja to līdzās pirmajai. Ovens priekā iekliedzās.

— O, o, nepriecājies vēl, mēs neesam galā, — brīdināja Dibuā. — Uzmanību! Vai Nantē dzīvo kāds Livrī kungs?

— Nē, monseigneur, bet tur ir kāda Livrī jaunkundze.

— Kās tā ir par jaunkundzi?

— Monluī kunga sieva. Tas ir mana kunga intīms draugs.

— Labi, — noteica Dibuā, pielikdams klāt desmit luidorus. — Un ko tavs kungs darīja Nantē?

— Ko parasti dara jauni kungi: medīja, duelējās, staigāja pa ballēm. Dibuā paņēma atpakaļ desmit luidoru. Ovens nodrebēja pie visas

miesas.

— Pagaidiet taču, pagaidietl — viņš iesaucās. — Viņš darīja vēl kaut ko citu.

— Redzi nu, — noteica Dibuā. — Ko tad viņš darīja?

— Reiz vai divreiz nedēļā viņš izgāja no mājas pulkstens astoņos vakarā un parasti atgriezās tikai trijos vai četros no rīta.

— Labi, un kurp viņš gāja?

— To es nezinu.

Dibuā paturēja desmit luidoru rokā.

— Un ko viņš darīja sava ceļojuma laikā? — turpināja Dibuā.

— Viņš devās cauri Udonai, Ansenisai, Manai, Nožānai un Šartrai. Dibuā izstiepa roku un ar saviem smailajiem pirkstiem noknieba vēl

desmit luidoru. Ovens dobji iestenējās.

— Un ceļā, — jautāja Dibuā, — viņš ne ar vienu neiepazinās?

— Ar kādu jaunu Klišonas klostera audzēkni, kas ceļoja kopā ar klostera māsu Terēzi.

— Un kā sauc šo audzēkni?

— Helēna Šavernī jaunkundze.

— Helēna — daudzsološs vārds! Un šī daiļā Helēna, bez šaubām, ir tava kunga mīļākā?

— Nē, to es nezinu, — atbildēja Ovens. — Saprotiet, to viņš man nav teicis.

— Viņš ir ļoti asprātīgs! — noteica Dibuā, noņemdams desmit mo­nētas no piecdesmit luidoru kaudzes.

Ovena pieri pārklāja auksti sviedri. Vēl četras šādas atbildes, un viņš būs nodevis savu kungu par neko.

— Un šīs dāmas kopā ar viņu dodas uz Parīzi? — turpināja Dibuā.

— Nē, monsicur, viņas palika Rambuijē.

— Ahā, — noteica Dibuā.

Ovenam likās, ka šis izsauciens vēstī labu.

— Un labā māsa Terēze jau devusies atpakaļ, — turpināja Ovens.

— Nu, tas nav sevišķi svarīgi, bet iesācēji jāuzmundrina, — piezīmēja Dibuā.

Un viņš pielika kaudzītei desmit luidoru.

— Tātad meiča ir palikusi viena? — turpināja Dibuā.

— Nebūt nē.

— Kā - nebūt nē?

— Viņu sagaidīja kāda dāma no Parīzes.

— Dāma no Parīzes?

— Jā.

— Vai zini, kā viņu sauc?

— Dzirdēju, ka māsa Terēze nosauca viņu par Deroša kundzi.

— Deroša kundze! — iesaucās Dibuā un ar desmit luidoriem sāka kraut otru kaudzi.

— Tu saki — Deroša kundze?

— Jā, — atbildēja Ovens, starodams priekā.

— Vai esi par to pārliecināts?

— Velns lai parauj! Jā, es esmu pārliecināts. Un pierādījums tam: šī sieviete ir liela auguma, kalsnēja un dzeltena.

Dibuā pielika desmit luidoru.

Tad Ovens nožēloja, ka pēc katra apzīmējuma nav pauzējis: bija acīm redzams, ka steigā viņš zaudējis divdesmit luidoru.

— Liela auguma, kalsnēja, dzeltena, — atkārtoja Dibuā. — Tā būs viņa.

— Četrdesmit līdz četrdesmit piecus gadus veca, — piebilda Ovens un šoreiz nogaidīja.

— Tā būs viņa! — atkārtoja Dibuā, pielikdams klāt vēl desmit lui- dorus. '

— Tērpusies zīda kleitā ar lielām puķēm, — turpināja Ovens, kas gribēja izspiest cenu no visa kā.

— Labi, labi, — noteica Dibuā.

Ovens saprata, ka viņa nopratinātājs pietiekami daudz zina par šo sievieti, un nogaidīja.

— Un tu saki, ka tavs kungs ar šo jaunkundzi iepazinās ceļā?

— Kā lai to saka kungs: tagad, padomājot, man liekas, ka šī ie­pazīšanās bija komēdija.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Man liekas, ka viņi pazina viens otru jau pirms ceļojuma. Esmu pat pārliecināts, ka tieši viņu mans kungs veselas trīs stundas gaidīja Udonā.

— Labi, — noteica Dibuā un pielika desmit luidoru. — Nu, vai zini, no tevis iznāks lietaskoks.

— Vai vairāk nekā negribat zināt? — jautāja Ovens, izstiepdams ro­ku pēc abām kaudzēm, kas deva viņam trīsdesmit luidoru negaidītas peļ­ņas. Viņam bija tāda sejas izteiksme kā spēlmanim, kas grib vinnēt kāršu partiju. »

— Vienu acumirkli, — sacīja Dibuā. — Vai meiča ir skaista?

— Kā eņģelis.

— Un, bez šaubām, viņi ir nolēmuši Parīzē satikties — tavs kungs un viņa?

— Nē, kungs. Gluži otrādi: man liekas, ka viņi atvadījās uz visiem laikiem.

— Atkal komēdija?

— Nedomāju vis. Šanlē kungs šķiroties bija pārāk bēdīgs.

— Un viņi vairs nesatiksies?

— Man šķiet, vēl pēdējo reizi, un tad visam beigas.

— Nu, ņem savu naudu un atceries: ja teiksi kaut vienu vārdu, pēc desmit minūtēm būsi līķis.

Ovens pakampa savus astoņdesmit luidorus, kas vienā acumirklī pa­zuda viņa bikšu dziļajā kabatā.

— Un tagad es varu pazust, vai ne? — viņš jautāja.

— Pazust — muļķis tāds! Nē, nē! No šā brīža tu piederi man, jo esmu tevi nopircis. Sevišķi Parīzē tu būsi man derīgs.

— Tādā gadījumā es palikšu, monsieur. Es jums to apsolu, — sacīja Ovens ar dziļu nopūtu.

— Tas tev nemaz nav jāapsola.

Šajā brīdī plaši atvērās durvis, un parādījās Tapēna stipri apmulsusi seja.

— Kas jauns? — noprasīja Dibuā, kas prata lasīt cilvēku sejās.

— Ļoti svarīga lieta, monseigneur. Bet lai šis cilvēks iet projām!

— Atgriezies pie sava kunga, — pavēlēja Dibuā. — Un atceries: ja viņš kādam kaut ko raksta, būšu ļoti ziņkārīgs nekavējoties iepazīties ar šīm vēstulēm.

Ovens, būdams sajūsmināts, ka tiks no viņa vaļā, mazliet paklanījās un izgāja.

— Nu, Tapēna kungs, kas ir? — jautāja Dibuā.

— Monseigneur, pēc medībām Senžermēnā, Viņa Karaliskā Augstība nav vis atgriezusies Parīzē, bet aizsūtīja uz turieni tikai savas karietes. Viņš pats nolēmis doties uz Rambuijē.

— Uz Rambuijē! Reģents brauc uz Rambuijē.

— Viņš ieradīsies pēc pusstundas, un būtu jau te, ja, par laimi, viņu nemocītu izsalkums un ja viņš nebūtu iegriezies pilī, lai kaut ko iekostu.

— Un ko viņš darīs Rambuijē?

— Nezinu, monseigneur. Varbūt viņš brauc pie šīs jaunās meitenes, kas nesen ieradās kopā ar kādu mūķeni un apmetās viesnīcas paviljonā.

— Jums taisnība, Tapēn, viņš ieradies viņas dēļ. Deroša kundze… tā tas būs. Vai jūs zinājāt, ka Deroša kundze ir šeit?

— Nē, monseigneur, es to nezināju.

— Un jūs esat pārliecināts, ka viņš ieradīsies? Esat pārliecināts, ka jums nav sniegtas nepareizas ziņas, mīļo Tapēn?

— O, monseigneur, es liku Modrajam uzmanīt Viņa Karalisko Aug­stību. Un ko Modrais saka, tas, zināt, ir tikpat kā evaņģēlijs.

— Jums ir taisnība, — piekrita Dibuā, kas, kā likās, ļoti labi pazina to, kuru nupat uzslavēja. — Jums ir taisnība, ja tas ir Modrais, tad vairs nav šaubu.

— Pie tam nabaga puisis tā nodzina savu zirgu, ka tas, nokļuvis līdz Rambuijē, pakrita un nevarēja piecelties.

— Trīsdesmit luidoru par zirgu. Peļņa paliek viņam.

Tapēns paņēma trīsdesmit luidoru.

— Mans mīļais, vai jūs pazīstat paviljona telpu izkārtojumu?

— Pilnīgi.

— Kāds tas ir?

— Vienā pusē paviljonam atrodas viesnīcas pagalms, otrā — tumša ieliņa.

— Novietot šajā pagalmā, šajā ieliņā cilvēkus, pārģērbtus par jātnieku pavadoņiem varētu iekļūt tikai monseigneur un, es. Runa ir par Viņa Karaliskās Augstības dzīvību.

— Varat būt mierīgs, monseigneur.

— Ak tā — vai pazīstat mūsu bretoni?

— Redzēju to nokāpjam no zirga.

— Vai jūsu ļaudis to pazīst?

— Visi viņu redzējuši ceļā.

— Labi, nododu viņu jūsu rokās.

— Vai viņu arestēt?

— Pie joda, sargāties to darīt, Tapēna kungs! Viņam jāļauj iet un darīt, kas vien tam tīk. Lai tik viņš rīkojas! Ja mēs viņu tagad apcie­tināsim, viņš neteiks nekā, un mūsu sazvērestība izčākstēs. Deviņi pēr­koni, tikai ne to! Jāļauj, lai mūsu lietai rodas sekas.

— Kādas, monseigneur? — iejautājās Tapēns, kam, kā likās, ar Di­buā bija diezgan familiāras attiecības.

— Mana arhibīskapa cepure, Lekoka kungs, — noteica Dibuā. — Un tagad kārtojiet savas lietas, es kārtošu savējās!

Un abi divi izgāja no istabas un ātri devās lejup pa kāpnēm. Bet pie durvīm viņi šķīrās. Lekoks pa Parīzes lielceļu aizjoņoja uz pilsētu, bet Dibuā piespiedās pie sienas, lai pievērstu savu kaķa aci slēģī izurbtajam caurumam.