Reģenta meita

III Žurcina un Pelīte

>

Kariete apstājās Svētā Antuāna priekšpilsētā pie kādas mājas, ko aiz­sedza liela mūra sēta. Aiz tās pacēlās vairākas papeles, it kā lai slēptu šo māju pat no tās mūriem.

— Pag', — iesaucās reģents. — Man liekas, ka šai pusē atrodas No- sē mājiņa.

— Pareizi. Monseigneur ir laba atmiņa. Es šonakt nodevu to viņa rīcībā.

— Vai vismaz esi visu labi nokārtojis, Dibuā? Vai vakariņas ir prinča cienīgas?

— Es pats tās pasūtīju. Ak, Ludviķa kungam nekas netrūks. Viņu apkalpos tēva sulainis, viņam ēdienu pagatavos tēva pavārs, viņš mīli­nāsies ar…

— Ar ko?

— Jūs to pats redzēsit. Velns lai parauj, gribu sagādāt jums pār­steigumu.

— Un vīni?

— Vīni no jūsu pašu pagraba, monseigneur. Ceru, ka šie ģimenes liķieri neļaus asinīm melot, jo tās melo jau pārāk ilgi.

— Tev nebija tik daudz jāpūlas, lai liktu runāt manām asinīm, vai ne, pavedēj?

— Neesmu daiļrunīgs, monseigneur, bet jāatzīst, ka jūs bijāt maigs. Iesim iekšā.

— Tev ir atslēgas?

— Es domāju gan.

Un Dibuā izvilka no kabatas atslēgu, ko klusi iebāza slēdzenē. Durvis bez mazākā trokšņa atdarījās un aizvērās aiz hercoga un viņa ministra. Tās bija tiešām īsti piemērotas durvis mazajai mājiņai, kas apzinājās savus pienākumus pret augstajiem kungiem, kuri pagodināja to ar savu iera­šanos.

Caur aizvērtajiem slēģiem spīdēja gaisma, un sulaiņu sardze vestibilā apliecināja augstajiem viesiem, ka dzīres ir sākušās.

— Tu gavilē, abat! — sacīja reģents.

— Žigli izvietosimies, monseigneur, — atbildēja Dibuā. — Atzīstos: es steidzos redzēt, kā Ludviķa kungs tiks ar to visu galā.

— Es arī, — piebalsoja reģents.

— Nu tad sekojiet man un nerunājiet ne vārda.

Reģents klusēdams iegāja līdz ar Dibuā kādā kabinetā, ko liela sprai- šļota sprauga savienoja ar ēdamzāli. Šī sprauga bija aizklāta ar puķēm. Pa stiebru starpu varēja skaidri redzēt un dzirdēt mielasta dalībniekus. 1

— Ak, šo vietu es pazīstu, — iesaucās reģents, ieraudzīdams kabi­netu.

— Labāk nekā jūs domājat, monseigneur. Bet neaizmirstiet: lai ko jūs te redzētu vai dzirdētu, jums jācieš klusu, vismaz jārunā klusā balsī.

— Neraizējies!

Viņi abi piegāja pie spraugas, kas savienoja kabinetu ar dzīru zāli, nometās ceļos uz zema dīvāna un atbīdīja sāņus puķes, lai redzētu itin visu, kas tur norisināsies.

Piecpadsmitarpus gadus vecais reģenta dēls bija atsēdies mīkstā krēslā ar seju tieši pretim tēvam. Otrā pusē galdam, ar muguru pret abiem ziņkārīgajiem, sēdēja chevalier M. Divas sievietes žilbinoši grez­nos tērpos papildināja šo sabiedrību, ko Dibuā bija apsolījis rādīt re­ģentam: viena bija apsēdusies līdzās jaunajam princim, otra līdzās che­valier. Jauneklis, kas nedzēra, runāja gari un plaši. Sieviete, kas sēdēja viņam līdzās, uzmeta lūpu, bet kad neuzmeta lūpu — žāvājās.

— Pag', man šķiet, es šo seju pazīstu, — sacīja hercogs, kas bija tuvredzīgs un centās saskatīt pretimsēdošo sievieti.

Un viņš vērās sievietē ar jo lielāku uzmanību. Dibuā klusībā smējās.

— Bet šai sievietei taču ir tumši mati un zilas acis!.. — turpināja reģents.

— Brunete ar zilām acīm, — atkārtoja Dibuā. — Tālāk, monseig- neur\

— Šis burvīgais stāvs, šīs slaidās rokas…

— Tālāk.

— Šis sārtais purniņš…

— Nu, tālāk!

— Bet, deviņi pērkoni! Es nemaldos: tā ir Pelīte!

— Jā gan!

— Kā, neģēli, tu esi izvēlējies tieši Pelīti?

— Viena no visburvīgākajām meičām, monseigneur — operas nāra. Man likās, ka viņa vislabāk pratīs izklaidēt jaunu cilvēku.

— Ak tad šis ir tas pārsteigums, ko tu man pataupīji, teikdams, ka viņu apkalpos tēva sulainis, ka viņš dzers tēva vīnus un mīlināsies ar…

— Ar sava tēva mīļāko — jā, monseigneur, tā tas ir.

— Bet, nelaimīgais, tu taču esi vainojams gandrīz vai asinsgrēkā! — iesaucās hercogs.

— Phē! — noteica Dibuā. — Ja jau tas notiek…

— Un šī palaidne ir ar mieru piedalīties šādās viesībās?

— Viņa ir savā elementā, monseigneur.

— Un kā viņai liekas: ar ko viņa sēž pie viena galda?

— Ar kādu muižnieku no provinces, kas iebraucis Parīzē notriekt savu naudu.

— Kas ir viņas draudzene?

— Nu, par to es nezinu absolūti nekā. Chevalier M. apņēmās sa­dabūt vēl vienu sievieti.

Šai brīdī sievietei, kas sēdēja līdzās chevalier, izlikās, ka viņai aiz muguras kāds čukst, un viņa pagrieza galvu.

— Jā-ā-ā! — iesaucās Dibuā, savukārt pārsteigts. — Es taču ne­maldos?

— Kas?

— Otra sieviete…

— Nu — otra sieviete?.. — mudināja hercogs.

Daiļā sēdētāja atkal pagriezās uz šo pusi.

— Tā ir Jūlija! — iesaucās Dibuā. — Nelaimīgā!

— Velns lai parauj! — noteica hercogs. — Tas nu gan lieliski pa­pildina visu Šo ainu: tava mīļākā un manējā. Goda vārds, es daudz dotu, lai varētu smieties pēc sirds patikas.

— Pagaidiet, monseigneur, pagaidiet!

— Vai esi traks?! Ko tu gribi darīt, Dibuā?! Es tev pavēlu palikt šeit! Esmu ziņkārīgs redzēt, kā viss tas beigsies.

— Es jums paklausīšu, monseigneur, bet deklarēju vienu lietu.

— Kādu?

— Es vairs neticu sieviešu tikumībai!

— Dibuā, — sacīja reģents, atlaizdamies uz dīvāna, un Dibuā darīja to pašu. — Goda vārds, tu esi burvīgs. Ļauj man smieties, citādi es nosmakšu!

— Tiešām, monseigneur, smiesimies, — piekrita Dibuā. — Bet smiesimies klusi. Jums taisnība: mums jāredz, kā tas viss beigsies.

Un abi vīrieši sāka smieties, cik klusi vien varēdami.

Tad viņi atkal ieņēma savas novērotāju vietas, ko pirms brīža bija atstājuši.

Nabaga Pelīte žāvājās tā, ka varēja rasties bažas, vai tik viņa neiz- mežģīs žokļus.

— Vai zināt, monseigneur, — ierunājās Dibuā. — Ludviķa kungs nepavisam neizturas vieglprātīgi.

— Tas nozīmē, ka viņš nav dzēris.

— Un šīs tukšās pudeles? Vai jūs domājat, ka tās pašas no sevis aizbēgušas prom?

— Tev tiešām ir taisnība. Bet tomēr, viņš ir ļoti nopietns, šis džentl­menis.

— Pacietieties! Rau, viņš atdzīvojas! Klausieties, viņš sāks runāt!

Tiešām — jaunais hercogs piecēlās no sēdekļa un ar roku atbīdīja

pudeli, ko viņam sniedza Pelīte.

— Es gribēju redzēt, kas tas ir — orģija, — viņš prātnieciski noteica. — Nu es to esmu redzējis un paziņoju, ka esmu visai neapmierināts. Kāds gudrs virs teicis: „Eb rietas omne vitium deliquit".

— Ko viņš tur muld? — norūca hercogs.

— Tur nekas labs neiznāks, — nosprieda Dibuā.

— Kā! Jums nepatīk šīs vakariņas? — iesaucās jaunā hercoga gal- dabiedrene un pasmaidīja. Atmirdzēja zobu rinda, kas bija skaistāka par pērlēm.

' — Kad neesmu izsalcis un izslāpis, man netīk ne ēst, ne dzert, — atbildēja Ludviķis.

— Muļķis! — nomurmināja reģents.

Un viņš pagriezās pret Dibuā, kas kodīja lūpas.

Ludviķa galdabiedrs sāka smieties un sacīja:

— Ceru, ka jūs neattiecināsit šos vārdus uz mūsu šarmantajām dā­mām.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Ahā, viņš sāk dusmoties! Labi, — atzina reģents.

— Labi! — piekrita Dibuā.

— Gribu teikt, — atbildēja chevalier, — ka jūs neapvainosit šīs dāmas, izrādot tām savu vienaldzību un atstājot šo sabiedrību.

— Ir jau vēls, — sacīja Orleānas Ludviķis.

— Phē! Vēl nav pat pusnakts, — atbildēja chevalier.

— Un bez tam, — turpināja hercogs, cenzdamies attaisnot savu rī­cību, — bez tam… es esmu saderinājies.

Dāmas sāka skaļi smieties.

— Kāds lops! — nomurmināja Dibuā.

— Jā gan! — noteica reģents.

— Ak, tiešām, es pavisam aizmirsu. Atvainojiet, monseigneur!

— Mans mīļais, jūs esat drausmīgi provinciāls, — konstatēja che­valier.

— Va' velns, kā šis jauneklis runā ar dižciltīgu princi! — pukojās reģents.

— Viņam atļauts nezināt, kas ir viņa galdabiedrs, un domāt, ka tas ir vienkāršs aristokrāts.

— Bez tam, es viņam ieteicu pakaitināt princi.

— Atvainojiet, cienītais monsicur, — jaunais princis atbildēja. — Jūs laikam kaut ko teicāt? Tā kā tajā pašā laikā ar mani runāja madaine, es nedzirdēju, ko jūs man sacījāt.

— Un jūs gribat, lai es jums to atkārtoju? — zobgalīgi jautāja jau­neklis.

— Man būtu ļoti patīkami.

— Nu, labi, es teicu, ka jūs esat drausmīgi provinciāls.

— Justos pagodināts, ja ar to varētu atšķirties no zināmiem Parīzes paziņām, — atbildēja Ludviķis.

— Vai zini, tas nav slikti atcirsts, — noteica hercogs.

— Phē! — norūca Dibuā.

— Ja jūs to sakāt par mani, — es atbildēšu, ka neesat pieklājīgs. Nebūtu nekas, ja savu nepieklājību jūs izrādītu tikai man, bet tai nav nekāda attaisnojuma, ja tā skar šīs dāmas.

— Tavs provokators iet pārāk tālu, abat, — uztraucās reģents. — Viņi tūliņ pārgriezīs viens otram rīkli.

— Nu, mēs viņus savaldīsim, — atbildēja Dibuā.

Jaunais princis pat nepamirkšķinja acis, bet piecēlās, devās apkārt galdam, piegāja pie sava dzīru kolēģa un sāka runāt pusbalsī.

— Vai redzi, — reģents satraukts pievērsās Dibuā. — Uzmanīsim viņus labi, abat! Negribētu, ka manu dēlu nogalina.

Bet Ludviķis tikai pateica jauneklim:

— Roku uz sirds, cienītais kungs — vai jūs šeit uzjautrināties? At­zīstos, ka es šeit briesmīgi garlaikojos. Ja mēs būtu vieni paši, es ar jums parunātu par kādu visai nopietnu jautājumu, kas mani pašreiz nodarbina: tā ir Svētā Augustīna „Atzīšanās" sestā nodaļa.

— Kā! — iesaucās chevalier, galīgi apmulsis, pie kam šoreiz viņa apmulsums nepavisam nebija mākslots. — Jūs interesējaties par reliģiju? Man šķiet, pārāk agri…

— Cienītais kungs, nekad nav par agru domāt par savas dvēseles glābšanu, — pamācītāja balsī noteica princis.

Reģents smagi nopūtās.

Dibuā kasīja degungalu.

— Muižnieka godavārds — tas apkauno visu manu dzimtu! Šīs sie­vietes iemigs, — uztraucās reģents.

— Nogaidīsim, — sacīja Dibuā. — Varbūt viņš kļūs drosmīgāks tad, kad viņas iemigs.

— Deviņi pērkoni! — iesaucās reģents. — Viņam jau sen vajadzēja kļūt drosmīgākam. Viņa raidīja tam skatienus, kas būtu uzmodinājuši pat mironi… Rau, kā viņa atlaidusies šai sēdeklī — vai viņa nav šarmanta?

— Pag', — turpināja Ludviķis, — gribu zināt jūsu domas šai jau­tājumā: svētais Jeremijs izsakās, ka īstu piedošanu iegūst tikai tas, kas dziļi nožēlo savus grēkus.

— Lai velns jūs parauj! — iesaucās jauneklis. — Ja jūs būtu dzēris, es teiktu, ka jums ir slikts vīns.

— Šoreiz, cienītais monsieur, būtu mana kārta aizrādīt, ka jūs esat nepieklājīgs, — atbildēja jaunais princis. — Un ja klausīties apvainoju­mos nebūtu grēks, es jums atbildētu tādā pašā tonī. Bet, paldies Dievam, esmu kristīgāks par jums.

— Vakariņojot mazā mājiņā, nav jābūt labam kristīgam cilvēkam, bet labam galdabiedram, — aizrādīja chevalier. — Pie velna ar jūsu sa­biedrību! Man gribētos labāk būt kopā ar Svēto Augustīnu, kaut vai pēc tam, kad viņš bija kļuvis ticīgs.

Jaunais hercogs piezvanīja. Parādījās sulainis.

— Izvadiet šo kungu ārā un apgaismojiet manu ceļu, — viņš sacīja īstā prinča tonī. — Es pats došos prom pēc ceturtdaļstundas. Chevalier, vai jums ir kariete?

— Nē, nav.

— Tādā gadījumā izmantojiet manējo, — sacīja jaunais hercogs. — Ļoti nožēloju, ka nevarēšu turpināt mūsu pazīšanos. Bet es jums jau tei­cu: mums ir dažādas gaumes. Bez tam, es atgriezīšos savā provincē.

— Velns parāvis, būtu interesanti, ja viņš aizraidītu savu galdabiedru tādēļ, lai paliktu viens ar abām sievietēm, — ierunājās Dibuā.

— Jā, — piekrita hercogs, — tas būtu interesanti, bet tas nenotiks.

Tiešām, kamēr hercogs un Dibuā apmainījās dažiem vārdiem, che­valier izgāja ārā, bet Orleānas Ludviķis, palicis viens ar abām sievietēm, kas patiesi bija iemigušas, izvilka no savu svārku kabatas lielu papīra vīstokli, no vestes kabatas sudraba zīmuli un ar īsta teologa aizrautību sāka kaut ko atzīmēt uz papīra malām. Bet ap viņu vēl kūpēja ēdieni un atradās līdz pusei iztukšotas pudeles.

— Ja šis princis kādreiz stātos vecākās paaudzes vietā, es būtu ļoti nelaimīgs, — sacījs reģents. — Lai nu vēl viens cilvēks teic, ka es au­dzinu savus bērnus par troņa mantiniekiem!

— Monseigneur, zvēru jums, ka esmu gluži slims, — apliecināja Dibuā.

— Ak, Dibuā, mana jaunākā meita ir janseniste, mana vecākā meita — filozofē, mans vienīgais dēls — teologs. Esmu velna apsēsts, Dibuā! Goda vārds, ja nesavaldīšos, es likšu sadedzināt visus šos nešpetnos radījumus.

— Uzmanību, monseigneur! Ja liksit tos sadedzināt, ļaudis teiks, ka jūs rīkojaties tāpat kā lielais karalis un Mentenona.

— Nu, tad lai viņi dzīvo! Bet vai tu saproti, Dibuā, šis nelga, kas jau raksta veselus sējumus, padarīs mani traku! Tu redzēsi, ka pēc manas nāves viņš liks bendēm sadedzināt manas gravīras ar Dafņa un Hlojas attēliem.

Gandrīz vai desmit minūtes Orleānas Ludviķis turpināja savas atzī­mes.

Tad, pabeidzis, viņš rūpīgi iebāza manuskriptu svārku kabatā, ielēja glāzē ūdeni, iemērca tajā maizes gabaliņu, dievbijīgi noskaitīja lūgšanu un ar zināmu baudu nopriecājās par šīm vientuļnieka vakariņām.

— Kāds askētisms! — izmisis nomurmināja reģents. — Bet saki man, Dibuā, kāds velns viņam ir to iemācījis?

— Es ne, monseigneur, par sevi es galvoju!

Princis piecēlās un atkal piezvanīja.

— Vai kariete ir atgriezusies? — viņš jautāja sulainim.

— Jā, monseigneur.

— Labi, es aizeju. Šīs dāmas, kā redzat, guļ. Kad tās pamodīsies, jūs būsit viņu rīcībā.

Sulainis paklanījās, un princis izgāja no istabas kā arhibīskaps, kas izdala savu svētību.

— Kāda sērga tevi dīdīja rādīt man šādas ainas! — reģents izmisis iesaucās.

— Laimīgais tēvs! — atbildēja Dibuā. — Jūs esat trīskārt laimīgs tēvs, monseigneur: jūsu bērni labprātīgi pievēršas baznīcai. Un par šādu svētu ģimeni vēl izplata ļaunas tenkas! Zvēru pie savas kardināla cepures, es vēlētos, lai šeit būtu klāt likumīgie prinči!

— Nu, es viņiem parādītu, kā tēvs izlabo sava dēla kļūdas… Nāc, Dibuā, — sacīja hercogs.

— Es jūs nesaprotu, monseigneur.

— Dibuā, lai velns mani parauj, arī tev pielipusi šī lipīgā sērga!

— Man?

— Jā, tev! Te ir uzklātas vakariņas, ko ēst… te ir atkorķētas vīna pudeles, ko dzert… te ir divas aizmigušas sievietes, kas jāpamodina… un tu nesaproti! Dibuā, esmu izsalcis! Dibuā, man slāpst! Iesim iekšā un turpināsim to, ko šis muļķis atstāja. Vai nu tu saproti?

— Tiešām, tā ir ideja! — nopriecājās Dibuā, rokas berzēdams. — Jūs esat vienīgais vīrietis, monseigneur, kas vienmēr paliek savas slavas augstumos.

Abas sievietes joprojām gulēja. Dibuā un reģents atstāja savu paslēp­tuvi un iegāja ēdamzālē.

Hercogs apsēdās sava dēla vietā, bet Dibuā chevalier krēslā. Re­ģents pārgrieza šampanieša pudeles diedziņus, un sprāgstošā korķa troks­nis pamodināja gulētājas.

— Ak, beidzot tomēr jūs nolēmāt dzert? — jautāja Pelīte.

— Un tu — pamosties? — atjautāja hercogs.

Šī balss kā elektriskā strāva skāra nabaga sievietes dzirdi. Viņa ber­zēja acis, it kā nebūtu īsti pārliecināta, vai atrodas miegā, vai nomodā, piecēlās puszviļus un, ieraudzījusi reģentu, atkrita sēdeklī, divreiz no vie­tas izsaukdama Jūlijas vārdu.

Bet tā bija kā apburta no Dibuā zobgalīgā skatiena un saviebtās sejas.

— Nu, nu, Pelīt, — mierināja viņu hercogs. — Redzu, ka tu esi laba meiča, tu devi priekšroku man: es liku Dibuā ielūgt tevi vakariņās, un lai gan tev bija jākārto tūkstoš lietu pa labi un pa kreisi, tomēr sekoji šim aicinājumam.

Pelītes draudzene, vēl vairāk pārbijusies nekā pati Pelīte, vērās Di­buā, princī un savā draudzenē, nosarka un nevarēja vairs savaldīties.

— Kas jums kaiš, Jūlijas jaunkundz? — jautāja Dibuā. — Vai tad monseigneur maldās, un jūs varbūt esat atnākusi nevis pie manis, bet pie citiem vīriešiem?

— Es to nesaku, — atbildēja Jūlijas jaunkundze.

Pelīte sāka smieties un sacīja:

— Ja monseigneur licis mums atnākt šurp, tad viņš to jau zina, un tad nav ko jautāt. Bet ja viņš to nav darījis, tad viņš rīkojas nesmalkjūtīgi, un es viņam nemaz neatbildu.

— Nu, vai es tev neteicu, abat, ka tā ir asprātīga meiča! — iesaucās hercogs, raustīdamies smieklos.

— Un es, monseigneur, — sacīja Dibuā, pieliedams vīnu jaun­kundžu glāzēs un pieskārdamies ar lūpām šampanieša glāzei. — Vai es neteicu, ka vīns ir lielisks!

— Paklau, Pelīt, vai tu nepazīsti šo vīnu? — painteresējās hercogs.

— Patiesi, monseigneur, ar vīniem ir tāpat kā ar mīļākajiem, — atbildēja dejotāja.

— Jā, es saprotu, tu nevari paturēt visus atmiņā. Noteikti, Pelīt, tu esi ne tikai visbrašākā, bet arī visgodīgākā meiča, ko es pazīstu. Tu neesi liekule! — turpināja hercogs nopūzdamies.

— Nu, monseigneur, ja jūs tā runājat… — atsāka Pelīte.

— Tālāk!

— Es gribētu jums kaut ko jautāt.

— Jautā, es atbildēšu.

— Vai jūs protat izskaidrot sapņus, monseigneur?

— Es esmu gaišreģis.

— Tad jūs varēsit izskaidrot manu sapni?

— Labāk par citiem, Pelīt! Bez tam, ja es neprastu pienācīgi iz­skaidrot — te ir abats, kas man noskaita divus miljonus gadā zināmiem speciāliem izdevumiem, kuru mērķis ir iepazīties ar labiem un ļauniem sapņiem, ko redz manā karaļvalstī.

— Un tad?

— Un tad, ja es netiktu galā, abats pabeigtu. Stāsti savu sapni!

— Monseigneur, jūs zināt, ka mēs ar Jūliju, nogurušas jūs gaidot, iemigām?

— Jā, es to zinu. Un prieks bija skatīties, cik saldi jūs dusējāt, kad mēs ienācām istabā.

— Bet, monseigneur, es ne tikai gulēju, bet arī sapņoju.

— Tiešām?

— Jā, monseigneur. Nezinu, vai Jūlija sapņoja, vai nē, bet man li­kās, ka redzu…

— Klausies, Dibuā, man šķiet, lieta kļūst interesanta.

— Tai vietā, kur sēž abata kungs, atradās kāds virsnieks, par kuru es neinteresējos. Man šķita, ka viņš bija ieradies Jūlijas dēļ.

— Vai dzirdat, jaunkundz, cik briesmīgi jūs šeit apsūdz, — sacīja Dibuā.

Jūlija parasti devās šādās mīlas dēkās kopā ar Pelīti, bet nebija tik asprātīga. Pretstatā Pelītei viņa bija nosaukta par Zurciņu. Arī šoreiz Jūlija nekā neatbildēja, vienīgi nosarka.

- Un kas sēdēja manā vietā, — jautāja hercogs.

— Tieši par to es gribēju sākt stāstīt, — turpināja Pelīte. — Mon­seigneur vietā sēdēja — sapnī, protams…

— Velns lai parauj, es taču saprotu! — nenocietās hercogs.

— Sēdēja skaists, piecpadsmit līdz sešpadsmit gadus vecs jauneklis, bet tik dīvains, ka to varētu noturēt par jaunkundzi, ja viņš nerunātu latīniski.

— Mana nabaga Pelīte, ko tu saki? — iesaucās hercogs.

— Beidzot, pēc stundu ilgas sarunas par teoloģiju un visinteresan­tākajiem priekšlasījumiem par Svēto Jeremiju un Svēto Angustīnu, pēc ārkārtīgi spožiem apcerējumiem par Janseniju — atzīstos, monseigneur, man šķita, sapnī, protams, ka es iemigu.

— Un tā nu šajā brīdī tu sapņo, ka tu sapņo? — ieminējās hercogs.

— Jā, un tas man liekas tik sarežģīti, ka, gribēdama gūt kādu iz­skaidrojumu, un nevarēdama izskaidrot to pati, nospriezdama, ka veltīgi būtu jautāt Jūlijai, es griežos pie jums, monseigneur. Jūs esat liels pa­reģis, jūs pats man to teicāt, izskaidrojiet man šo sapni…

— Pelīt, — sacīja hercogs, no jauna pieliedams savas kaimiņienes glāzi. — Nogaršo nopietni šo vīnu. Man šķiet, ka tu esi nonievājusi savu pili.

— Tiešām, monseigneur, — atbildēja Pelīte, iztukšojusi savu glāzi, — šis vīns man atgādina zināmu vīnu, ko līdz šim esmu dzērusi…

— Tikai Palērojālā?

— Tā ir!

— Nu, redzi, ja esi dzērusi šo vīnu tikai Palērojālā, tad tas nozīmē, ka tāds vīns atrodas trkai tur, vai ne? Tu esi pietiekami daudz redzējusi pasauli, lai godīgi novērtētu manu vīna pagrabu.

— O, es to daru ļoti labprāt.

— Tātad, ja šāds vīns atrodams tikai Palērojālā, tas nozīmē, ka šo vīnu esmu atsūtījis es.

— Jūs, monseigneur?

— Es vai Dibuā. Tu labi zini, ka bez naudas maka atslēgas viņam ir arī pagraba atslēga.

— Pagraba atslēga — varbūt, bet par naudas maka atslēgu gan ne­varētu šaubīties, — Jūlija beidzot iedrošinājās teikt kādu vārdu.

— Vai dzirdēji, Dibuā? — iesaucās reģents.

— Monseigneur, — atbildēja abats, — kā jau Jūsu Augstība būs novērojusi, šis bērns nerunā bieži, bet kad ierunājas, viņš izsaka tādas pat sentences kā svētais Jānis Zeltamute.

— Un ja esmu atsūtījis šo vīnu, tad tas noticis tikai par godu kādam Orleānas hercogam.

— Bet vai tad viņi ir divi? — brīnījās Pelīte.

— Jā gan, — atbildēja reģents.

— Dēls un tēvs: Orleānas Ludviķis un Orleānas Filips.

— Tu kvēlo, Pelīt, tu kvēlo!

— Kā! — iesaucās dejotāja, atgāzdamās savā sēdeklī un skaļi ie­smiedamās. — Šis jauneklis, šī jaunkundze, šis teologs, šis jansenists?..

— Nu, tālāk!

— Ko es redzēju sapnī?

— Jā.

— Tur, jūsu vietā?

— Tajā pašā vietā, kur tagad sēžu es.

— Tas ir monseigneur Orleānas Ludviķis?

— Viņš pats.

— Ak, monseigneur, cik maz jūsu dēls līdzīgs jums, un cik es esmu pateicīga, ka pamodos!

— Ne tā, kā es, — sacīja Jūlija.

— Nu, vai es jums neteicu, monseigncurl — iesaucās Dibuā. — Jūlija, mans bērns, tu neesi ar zeltu atsverama.

— Tātad tu mani arvien vēl mīli, Pelīt? — jautāja reģents.

— Tas ir fakts, ka jūs man patīkat, monseigneur.

— Lai gan tu redzi sapņus?

— Jā, monseigneur, un dažreiz tieši tāpēc, ka redzu šos sapņus.

— Nebūtu sevišķi glaimojoši, ja visi tavi sapņi būtu līdzīgi tam, ko tu redzēji šovakar.

— Ak, lūdzu Jūsu Augstību ticēt, ka murgi nemoca mani katru nakti.

Pēc šis atbildes, ko vēl pastiprināja Viņa Augstība ar savu spriedumu,

ka Pelīte noteikti ir asprātīga meiča, pārtrauktās vakariņas turpinājās se­višķi jautri un ieilga līdz pulkstens trijiem rītā.

Šajā stundā reģents aizveda Pelīti uz Palērojālu sava dēla karietē, bet Dibuā aizbrauca līdzi Jūlijai monseigneur karietē. Bet iekams likties gultā, reģents, kas tikai ar pūlēm pārvarēja iepriekšējā vakarā neapklu­sinātās skumjas, uzrakstīja vēstuli un piezvanīja savam sulainim.

— Gādājiet par to, lai šo vēstuli jau šorīt aizvestu speciāls kurjers un nodotu tikai adresātam personiski, — viņš pavēlēja sulainim.

Vēstule bija adresēta Urzulas kundzei, urzulītu priekšniecei Klišonā.