Reģenta meita

XXVIII Kā Bastīlija pavadīja nakti, gaidot dienu

Jau iepriekšējā vakarā Gastons bija painteresējies, vai cietumnieki var dabūt uguni, un durvju sargs, kuru viņš atsauca, atbildēja negatīvi. Tiklīdz satumsa — un šajā gadalaikā tas notika agri — viņš vairs ne par ko neinteresējās un mierīgi apgūlās. Šārīta vizīte moku kambarī bija viņam liela filozofiska mācība.

Bez tam, vai nu aiz jauneklīgas bezbēdības, vai rakstura stingrības, vai — pāri visam — neatliekamas dabiskas nepieciešamības dēļ, kāda ir cilvēkam divdesmit piecu gadu vecumā, viņš iemiga dziļā miegā jau pēc divdesmit minūtēm.

Chevalier nebūtu varējis teikt, cik ilgi ir gulējis, kad pēkšņi viņu pamodināja maza zvaniņa tinkšķieni. Likās, ka šis zvaniņš atrodas viņa istabā, bet lai cik platas acis atvērās, viņš neredzēja ne zvaniņu, ne to, kas zvanu klusinātu. Chevalier kamerā bija gan ļoti tumšs pat dienā, bet naktī, kā to viegli iedomāties, vēl daudz tumšāks.

Pa to laiku zvans joprojām zvanīja — klusi un piesardzīgi — kā sle­pens zvaniņš, kam bail, ka to neizdzird. Uzmanīgi ieklausoties, Gastonam likās, ka šīs skaņas nāk no krāsns.

Viņš piecēlās un klusītiņām tuvojās tai vietai, kur bija dzirdamas smalkās, sidrabainās šķindas. Viņš nebija maldījies: skaņas nāca no minē­tās vietas.

Kamēr viņš par to pārliecinājās, atskanēja klauvējieni pie grīdas, pa kuru viņš soļoja. Tur klauvēja ar kādu trulu rīku, turklāt šos klauvējienus pārtrauca vienmērīgi klusuma brīži. Bija skaidrs, ka zvana skaņas un klauvējieni pie grīdas ir signāli, un šos signālus viņam raida kaimiņi — cietumnieki.

Lai redzētu mazliet skaidrāk, kas būtu darāms, Gastons pacēla zaļos sarža aizkarus, kas karājās pie viņa loga un aizsedza pilnā mēness gaismu. Bet, atvilcis priekškarus, viņš ieraudzīja kādu auklas galā pakārtu priekšmetu, kas kustējās aiz loga režģiem.

— Labi, — viņš noteica, — liekas, ka man būs ar ko nodarboties. Bet visam savs laiks. Kārtība ir vajadzīga, sevišķi cietumā. Aplūkosim vispirms, ko no manis grib šis zvaniņš — tam priekšroka.

Un Gastons piegāja pie krāsns, izstiepa roku un drīz vien sataustīja kādu auklu. Šīs auklas galā bija pakārts zvans. Gastons parāva, bet zvans nepadevās.

— Labi, — noteica kāda balss krāsns skurstenī kā ruporā.— Jūs tur esat?

— Jā, — atbildēja Gastons, — ko jūs no manis vēlaties?

— Velns lai parauj, ko es no jums vēlos! Es gribu patērzēt.

— Ļoti labi, patērzēsim.

— Vai jūs neesat chevalier Gastons de Šanlē, ar kuru man bija gods pusdienot pie cietuma priekšnieka Lonē kunga?

— Tā ir, cienītais kungs.

— Tādā gadījumā esmu jūsu rīcībā.

— Es tāpat.

— Nu tad pasakiet man, kādā stāvoklī atrodas Bretaņas lietas.

— Jūs redzat: tās atrodas Bastīlijā.

— Labi, — noteica balss, kas nevarēja noslēpt zināmu līksmu pie­skaņu.

— Atvainojiet, bet kāda jums interese par to, kas notiek Bretaņā?

— Interese tāda, ja Bretaņas lietas kārtojas slikti, ar mums apietas labi, bet līdz ko tās uzlabojas, ar mums apietas slikti. Tāpēc nesen, sa­karā ar kādu notikumu, kam, kā runāja, bija sakars ar mūsu lietu, mūs visus ielika karcerī.

„Pie velna, ja jūs to nezināt, es to zinu," nodomāja Gastons, tad piebilda: — Nu, cienītais kungs, nomierinieties: stāvoklis ir slikts, un tā­dēļ mums bija gods šodien kopā pusdienot.

— Vai pret jums ir pierādījumi?

— Es baidos, ka tā ir.

— Apliecinu jums savas simpātijas.

— Lūdzu jūs pieņemt arī manu simpātiju apliecinājumu. Bet zem manis ir kāds kaimiņš, kas klauvē tā, ka man bail: viņš sadauzīs grīdu. Atļaujiet man atbildēt viņam.

— Atbildiet, atbildiet, vēl jo vairāk tāpēc, ka tam jābūt marķīzam Pompadūram, ja vien mani topogrāfiskie aprēķini ir pareizi!

— Man nebūs viegli par to pārliecināties.

— Ne tik grūti, kā jums liekas.

— Kā tā?

— Vai viņš neklauvē īpatnējā veidā?

— Jā. Vai tad šiem klauvējieniem ir kaut. kāda īpaša nozīme?

— Bez šaubām. Tā mēs sazināmies savā starpā, kad negadās izdevība sarunāties tieši, kā mēs to patlaban darām.

— Nu tad — pamāciet mani.

— Tas nav grūti: katram burtam ir sava vieta alfabētā, vai ne?

— Nav apstrīdams.

— Alfabētā ir divdesmit četri burti.

— Nekad neesmu tos skaitījis, bet paļaujos uz jums.

— Nu, viens sitiens — A, divi sitieni — B, trīs sitieni — C, un tā tālāk.

— Saprotu. Bet tā kā šim sarunas veidam jābūt mazliet gausam, bet pie sava loga es redzu kādu auklu, kas, kā liekas, kļūst nepacietīga, es piesitīšu vienreiz vai divreiz, lai mans apakšējais kaimiņš saprastu, ka esmu dzirdējis un iešu pie auklas.

— Ejiet, ejiet, es jūs lūdzu! Jo, ja nemaldos, šī aukla būs man ļoti svarīga. Bet iepriekš uzsitiet trīs reizes pa grīdu: Bastīlijas valodā tas nozīmē — pacietību. Tad cietumnieks gaidīs, lai jūs dodat viņam jaunu signālu.

Gastons trīs reizes piedauzīja ar krēsla kāju, un tiešām — viņš vairs nedzirdēja klauvējienus zem sevis.

Šo starpbrīdi viņš izmantoja, lai pieietu pie loga.

Nebija viegli aizsniegt režģus, kas ieskrūvēti piecas sešas pēdas biezā sienā. Tomēr, pieliekot galdu pie loga, Gastonam izdevās aizķerties ar vienu roku pie režģiem, bet ar otru satvert aukliņu, par ko tā izrādīja lielu prieku, lēnītiņām sakustēdamies, tiklīdz juta, ka ap to kāds ņemas.

Gastons pievilka klāt saini, ko tikai ar grūtībām varēja izdabūt cauri stieņiem.

Tajā bija pods ar ievārījumu un grāmata.

Gastons ieraudzīja, ka uz ievārījuma poda kaut kas ir uzrakstīts, bet tumsā nevarēja salasīt.

Aukla joprojām laipni kustējās, kas, bez šaubām, nozīmēja: gaidu at­bildi.

Gastons atcerējās sava zvana kaimiņa pamācību, paņēma slotu, kuru bija pamanījis kaktā un ar kuru slaucīja zirnekļa tīklus, un trīs reizes piedauzīja pie griestiem.

Atcerēsimies, ka Bastīlijas valodā trīs sitieni nozīmē: pacietību.

Cietumnieks, kas sūtīja saini, kā likās, saprata šo valodu, jo uzvilka pie sevis auklu, no kuras bija noņemts sainis.

Gastons atgriezās pie krāsns.

— Hei, cienītais kungs! — viņš uzsauca.

— Es tepat esmu. Nu?

— Nu, es ar auklas starpniecību nupat saņēmu grāmatu un podu ar ievārījumu.

— Vai uz ievārījuma poda vai uz grāmatas nav kas rakstīts?

— Par grāmatu es nezinu, bet uz ievārījuma poda ir kaut kas rakstīts — par to esmu pārliecināts. Diemžēl, es tumsā nevaru salasīt.

— Uzgaidiet, es jums nosūtīšu gaismu.

— Es domāju, ka cietumniekiem aizliegts turēt apgaismošanas lī­dzekļus.

— Jā, bet es tos pagādāju.

— Dodiet šurp, ko es tikpat nepacietīgi kā jūs gribu redzēt, ko man raksta.

Viņš nosprieda, ka nakts var paiet sarunās ar visiem trim kaimiņiem. Šajā milzīgajā kamerā nebija arī silts, tāpēc Gastons taustīdamies sāka apģērbties. Viņš kaut kā bija beidzis savu tualeti, kad ieraudzīja savā krāsnī gaismu. Zvans, auklā piesiets, atkal slīdēja uz leju. Tikai zvans nu bija pārvērties lukturī. Šī pārvērtība bija notikusi ļoti viekārši.

Zvans bija apgriezts otrādi un pārvērties mazā rezervuārā, kurā ie­lieta eļļa, bet eļļā dega maza dakts. Gastons, vēl nepieradis pie cietuma dzīves un tās izgudrojumiem, atzina šo paņēmienu par tik asprātīgu, ka uz brīdi aizmirsa grāmatu un ievārījuma podu.

— Cienītais kungs, vai neuzskatīsiet to par nesmalkjūtību, ja jautāšu, kā jūs sagādajāt dažādos rīkus, ar kuru palīdzību sameistarojāt šo lam­piņu? — viņš jautāja savam kaimiņam.

— Ļoti vienkārši. Es palūdzu zvaniņu, lai varētu pasaukt, kad man tas būtu vajadzīgs, un man to iedeva bez iebildumiem. Tad es ietaupīju eļļu no brokastīm un pusdienām, kamēr man iekrājās pilna pudele. Dak­tis es pagatavoju, izplūkājot vienu no saviem mutautiņiem. Pastaigājoties cietuma pagalmā, es pacēlu kādu ogli. Degli es izgatavoju no sadedzi­nātas veļas. Zināmu daudzumu sērkociņu es nozagu, pusdienojot pie cie­tuma priekšnieka. Beidzot, es sasitu ķieģeli ar nazi, kas ir mans. Ar tā palīdzību es izurbu arī caurumu, pa kuru mēs sazināmies.

— Izsaku jums komplimentu. Bet vai jūs tagad nepaskatītos, kas tā par grāmatu, ko jums piesūtīja, un kas rakstīts uz ievārījuma poda pa­pīra?

— Grāmata ir Vergilija sarakstītā?

— Tā ir tā pati. Viņa man to apsolīja! — iesaucās laimīga balss, par ko chevalier pabrīnījās. Viņš nesaprata, kā Vergilija grāmatu var gaidīt ar tādu nepacietību.

— Un tagad, — sacīja cietumnieks ar zvanu, — apskatiet, lūdzu, ievārījuma podu.

— Labprāt.

Un Gastons lasīja:

„Chevalier, pils leitnants man pateica, ka jūs apdzīvojat pirmā stāva kameru, kuras logs atrodas stateniski manējam. Cietumniekiem jāizpa- līdzas: ēdiet ievārījumu, bet klātpielikto Vergilija grāmatu nosūtiet pa sa­vu krāsni chevalier Dimenīlam, kura kameras logi iziet tikai uz pagalmu."

— Tātad jūs esat Dimenīls? — jautāja Gastons.

— Jā, un lūdzu ticēt, ka esmu gatavs jums pakalpot.

— Es jums tāpat, — smiedamies atbildēja Gastons. — Esmu jums pateicību parādā par ievārījuma podu. Ticiet man, ka es to neaizmirsīšu.

— Tādā gadījumā lūdzu atraisīt zvanu un tā vietā piesiet Vergilija grāmatu.

— Bet ja jums nebūs zvana, jūs nevarēsit lasīt.

— O, neraizējieties, es uztaisīšu jaunu lukturi!

Gastons, kas paļāvās uz sava kaimiņa veiklību, ko tas bija jau pie­rādījis, bez iebildumiem izpildīja viņa lūgumu. Viņš paņēma zvanu, uzlika to uz tukšas pudeles kakla un piesēja pie auklas Vergilija grāmatu, kurā rūpīgi ielika atpakaļ vēstuli, kas no turienes bija izkritusi. Tad aukla žirgti pacēlās augšup.

Liekas neticami, ka cietumā visi priekšmeti liekas apdvesti ar dzīvību un jūtām.

— Pateicos, Šanlē kungs! Un tagad, ja gribat atbildēt savam apak­šējam kaimiņam…

— Jūs mani atbrīvojat, vai ne?

— Jā, Šanlē kungs, kaut gan saku jau iepriekš, ka tūlīt atkal izman­tošu jūsu laipnību.

— Esmu jūsu rīcībā, Dimenīla kungs. Tātad jūs sakāt: alfabēta burti?

— Viens sitiens — A, divdesmit četri — Z.

— Pateicos.

Chevalier uzsita ar slotaskātu vienreiz pa grīdu, lai aizrādītu apak­šējam kaimiņam, ka viņš ir gatavs runāt. Šis kaimiņš acīmredzot nepa­cietīgi gaidīja šo signālu un tūlīt atbildēja ar otru sitienu. Pēc pusstundas ilgiem klauvējieniem abi cietumnieki bija paguvuši pateikt sekojošo:

— Labvakar, kā jūs sauc?

— Pateicos. Esmu chevalier Gastons de Šanlē.

— Un es — marķīzs Pompadūrs.

Šajā brīdī Gastons nejauši pievērsa acis logam un ieraudzīja auklu, kas konvulsīvi raustījās.

Viņš trīs reizes pēc kārtas piedauzīja, aicinādams paciesties, un pie­vērsās cietumniekam virs krāsns.

— Dimenīla kungs, ziņoju jums, ka aukla pie mana loga brīnišķīgi garlaikojas.

— Palūdziet viņu paciesties, Šanlē kungs, tūlīt atbildēšu.

Gastons piedauzīja pie griestiem tāpat, kā tikko bija piedauzījis pie grīdas, tad atgriezās pie krāsns. Pēc brīža parādījās Vergilija grāmata.

— Šanlē kungs, — sacīja chevalier Dimenīls, — lūdzu piesiet Ver­gilija grāmatu pie auklas. Viņa to gaida.

Gastonu interesēja paskatīties, vai chevalier atbildējis Lonē jaun­kundzei. Viņš atvēra Vergiliju: tur nebija vēstules, bet daži vārdi, kas pasvītroti ar zīmuli. Gastons varēja lasīt: meos amores un carceris ob- livia longa. Viņš saprata šo sarakstes veidu: ņemt kādu grāmatas no­daļu un pasvītrot vārdus, kas, pēc kārtas salikti, izsaka kādu domu. Che­valier Diemnīls un Lonē jaunkundze, piemērojoties apstākļiem, bija iz­raudzījušies ceturto Eneīdas grāmatu. Tā varēja sniegt viņiem visvairāk vārdu, kas atbilst viņu stāvoklim un sirdij, jo tajā, kā zināms, apdzejotas Didona un Enejas mīlas dēkas.

— Labi! — noteica Gastons, atvērdams logu un piesiedams Vergilija grāmatu pie auklas. — Liekas, ka esmu kļuvis par vēstuļu kasti.

Tad viņš smagi nopūtās, domādams par to, ka viņam nav nekādu iespēju sarakstīties ar Helēnu un ka nabaga bērns itin nekā nezina, kas ar viņu ir noticis. Tāpēc viņš jo vairāk iežēlojās par Lonē jaunkundzes un chevalier Demenila mīlu. Piegājis pie krāsns, viņš teica:

— Demenila kungs, varat būt mierīgs: jūsu atbilde ir nosūtīta, kam pienākas.

— Ak, tūkstoškārt pateicos, chevalier\ Tagad vēl vienu vārdu, un es jums ļaušu mierīgi gulēt.

— O, jūs mani netraucējat, Demenila kungs. Esmu no jums saņēmis avansu, tāpēc sakiet vien, ko gribējāt man teikt!

— Vai sarunājāties ar cietumnieku, kas atrodas zem jums?

— Jā.

— Kas viņš tāds ir?

— Tas ir marķīzs Pompadūrs.

— Es jau tā domāju. Ko viņš vēl jums pateica?

— Viņš man pateica labvakaru un jautāja, kā mani sauc. Bet viņam nebija laika pajautāt man vēl ko citu. Šis sazināšanās veids ir asprātīgs, bet gauss.

— Jāizurbj caurums, tad varēsit sarunāties tāpat kā mēs to darām.

— Izurbt caurumu, bet ar ko?

— Es jums patapināšu savu nazi.

— Pateicos.

— Un kaut tas jūs tikai izklaidē, arī tam jau būtu savs labums.

— Dodiet!

— Lūdzu.

Un nazis, pa skursteni sviests, nokrita Gastonam pie kājām.

— Un tagad, vai gribat, lai es jums atdodu jūsu zvaniņu? — jautāja Gastons.

— Jā, jo citurīt mani sargi, ierodoties pie manis, pamanītu, ka man vairs tā nav. Un man šķiet, lai atjaunotu sarunu ar Pompadūru, jums gaisma nebūs vajadzīga.

— Protams, ka ne!

Un zvans, joprojām pārvērsts lampiņā, pacēlās pa skursteni augšup.

-— Un tagad, jums pie ievārījuma vajadzētu kaut ko piedzert klāt. Es jums nosūtīšu pudeli šampanieša.

— Pateicos, paturiet vien pats, es neesmu sevišķi liels vīna cienītājs.

— Nu, kad caurums būs gatavs, jūs nodosit pudeli Pompadūram, kas šai ziņā ir pilnīgs pretstats jums. Te būs.

— Pateicos, chevalier.

— Ar labunakti!

— Ar labunakti!

Un aukla pacēlās augšup.

Gastons vēl pameta skatienu uz logu: aukla bija apgūlusies vai vismaz atgriezusies savās mājās.

— Ak, — viņš nopūzdamies sacīja. — Bastīlijā būtu man paradīze, ja es būtu chevalier Demenīla vietā un mana nabaga Helēna — Lonē jaunkundzes vietā.

Tad viņš turpināja sarunu ar Pompadūru lidz pulkstens trijiem no rīta, un paziņoja tam, ka izurbšot caurumu grīdā, lai nodibinātu ar viņu tiešāku satiksmi.