Reģenta meita

XVIII Andrē kungs

— Jūs teicāt, ka Bretaņas aristokrātija ir gatava visiem spēkiem at­balstīt franču aristokrātiju. Bet ko grib franču aristokrātija?

— Viņa Majestātes nāves gadījumā nosēdināt Francijas tronī Spānijas karali kā vienīgo Ludviķa XIV mantinieku.

— Labi! Ļoti labi! — sacīja Lažonkjērs, dziļi iebāzdams savus pirkstus raga tabakdozē un ar redzamu labpatiku iešņaukdams tabaku.

— Bet jūs runājat par visām šīm lielām tā, it kā karalis būtu miris. Bet viņš nav miris, — turpināja reģents.

— Princis, Burgoņas hercogs, Burgoņas hercogiene un viņas bērni pazuda diezgan nožēlojamā kārtā.

Reģents dusmās nobālēja. Dibuā sāka klepot.

— Tātad jūs cerat uz karaļa nāvi? — jautāja hercogs.

— Vispār jā, monseigneur, — atbildēja chevalier.

— Un ar to arī izskaidrojamas Spānijas karaļa cerības nosēsties Fran­cijas tronī, lai gan viņš no savām tiesībām atteicies, vai ne? Bet starp cilvēkiem, kas balsta pavaldonību, viņš radīs zināmu opozīciju saviem pro­jektiem.

Viltus spānietis negribot uzsvēra šos vārdus.

— Mēs esam paredzējuši šādu gadījumu, monseigneur, — atbildēja chevalier.

— Ahā! — noteica Dibuā. — Šāds gadījums ir paredzēts. Ļoti labi! Es jums teicu, monseigneur, ka mūsu bretoņi ir vērtīgi cilvēki. Turpi­niet, cienītais kungs!

Neievērojot Dibuā mundro pamudinājumu, Gastons klusēja.

— Nu, jūs redzat, es klausos, — sacīja hercogs, kura ziņkāre, pret viņa gribu, bija iekairināta.

— Tas nav mans noslēpums, monseigneur, — atbildēja Šanlē.

— Tātad jūsu vadoņi man neuzticas.

— Gluži otrādi, monseigneur, bet viņi uzticas vienīgi jums.

— Es jūs saprotu, bet kapteinis ir mūsu draugs, un es galvoju par viņu tāpat kā par sevi.

— Man atļauts runāt vaļsirdīgi tikai ar jums.

— Bet es jau jums teicu, ka galvoju par kapteini.

— Tādā gadījumā esmu pateicis monseigneur visu, kas man bija sakāms, — noteica Gastons un paklanījās.

— Jūs dzirdat, kapteini? Tātad atstājiet mūs vienus! — sacīja re­ģents.

— Jā, monseigneur, bet iekams aizeju, gribētu jums pateikt dažus vārdus, — atbildēja Dibuā.

Gastons smalkjūtīgi atkāpās dažus soļus.

— Monseigneur, — čukstēja Dibuā. — Pamudiniet viņu, velns lai parauj, izraujiet viņam no iekšām visu šo afēru, nekad jums negadīsies vairs šāda izdevība. Nu, ko jūs sakāt par savu bretoni? Viņš ir patīkams, vai ne?

— Jauks zēns! Izskatās pēc īsta džentlmeņa, stingras un gudras acis, glezna galva.

— Jo patīkamāk būs to nocirst, — norūca Dibuā, degunu kasīdams.

— Ko tu saki?

— Neko, monseigneur. Esmu gluži tādos pat uzskatos kā jūs. Šanlē kungs, cienu jūs, un uz redzēšanos! Cits dusmotos par to, ka negribējāt runāt Viņa klātbūtnē, bet es neesmu lepns. Kaut tikai lieta beigtos tā, kā es vēlos, līdzekļi man vienaldzīgi.

Šanlē viegli paklanījās.

— Vai zināt, tā vien liekas, ka es neizskatos pēc karavīra! — sacīja Dibuā. — Sasodītais deguns, tas man kaitē! Bet nekas, galva ir laba.

Kad Dibuā bija aizvēris durvis, reģents sacīja:

— Nu, mēs esam vieni, un es klausos.

— Monseigneur, jūs esat ļoti laipns.

— Runājiet! — mudināja reģents, tad smaidīdams piebilda: — Jums jāsaprot mana nepacietība, vai ne?

— Jā, monseigneur, jo Jūsu Ekselence, bez šaubām, brīnās, ka nav vēl saņemta zināmā vēstule no Spānijas, kuru jums vajadzēja nosūtīt kar­dinālam Olokroni.

— Pareizi, — atbildēja reģents, pūlēdamies melot, bet situācija viņu aizrāva.

— Izskaidrošu jums šo nokavējumu, monseigneur. Kurjers, kam va­jadzēja atvest šo vēstuli, saslima un nav atstājis Madridi. Tad piedāvājās barons de Valefs, mans draugs, kas nejauši gadījās Spānijā. Dažas dienas viņi šaubījās. Beidzot, zinādami, ka tas ir jau Selamāra sazvērestībā pār­baudīts vīrs, viņam uzticēja vēstuli.

— Tiešām, barons de Valefs diezgan veikli izkļuva no Dibuā aģentu nagiem, — sacīja reģents. — Vai jūs zināt, viņam bijusi liela drosme — mēģināt atkal atsākt pa pusei zaudēto lielu! Man zināms, ka pēc tam, kad Mēna kundze un princis Selamārs bija arestēts, Rišeljē, Palinjaka, Malezjē kungi, Lonepa jaunkundze un Brigo ievietoti Bastīlijā, bet šis nožēlojamo Granžs-šausels Svētās Margrietas salā — reģents nodomāja, ka visam beigas.

— Jūs redzat, ka viņš ir maldījies, monseigneur.

— Bet vai tad jūsu Bretaņas sazvērnieki nemaz nebaidās, ka, tagad saceļoties, Parīzes sazvērniekiem nocirtīs galvas, jo Parīzi reģents tur sa­vās rokās.

— Gluži otrādi, monseigneur, viņi cer tos glābt, vai arī viņi uzskatīs par savu godu mirt kopā ar viņiem.

— Kā — glābt viņu!?

— Lūdzu, atgriezīsimies pie vēstules, monseigneur! Man vispirms tā jānodod Jūsu Ekselencei. Lūdzu.

— Pareizi.

Reģents paņēma vēstuli, bet tai brīdī, kad gribēja to atplēst, ierau­dzīja, ka tā adresēta Viņa Ekselencei hercogam Olivaresam, un nolika to neatplēstu uz galda.

Dīvaini! Šis pats cilvēks dažreiz atplēsa divsimt izspiegotu vēstuļu die­nā. Taisnība, viņš to darīja kopā ar Toreju un Dibuā, bet ne ar che­valier de Šanlē.

— Monseigneur… — ierunājās Šanlē, nesaprazdams hercoga vilci­nāšanos.

— Jūs, bez šaubām, zināt šīs vēstulēs saturu? — jautāja reģents.

— Varbūt ne vārdu pa vārdam, monseigneur, bet zinu, vismaz, kas nospriests.

— Nu, stāstiet! Labprāt gribētu dzirdēt, ciktāl jums zināmi spāņu valdības noslēpumi.

— Tiklīdz reģents būs nobīdīts no ceļa, — iesāka Gastons, nere­dzēdams, ka pēc šiem vārdiem viņa sarunu biedrs viegli notrīsēja, — viņa vietā pagaidām iecels hercogu Mēnu. Hercogs Mēns tūlīt lauzīs četru valstu nolīgumu, ko parakstījis šis nožēlojamais Dibuā.

— Ai, man tiešām žēl, ka šeit vairs nav kapteiņa Lažonkjēra, — pārtrauca viņu reģents. — Viņam būtu prieks dzirdēt jūs runājam. Tur­piniet, cienītais monsieur, turpiniet!

— Pretendentu ar floti izsēdinās Anglijas krastā. Prūsiju, Zviedriju un Krieviju sanaidos ar Holandi. Impērija izmantos šo cīņu, lai atgūtu Neapoli un Sicīliju, uz kurām tai ir tiesības. Toskānas lielhercogisti, kas, Mediči dzimtai beidzoties, var palikt bez valdnieka, piešķirs Spānijas ka­raļa otrajam dēlam. Sardīniju atdos Savojas hercogam, Komačio — pā­vestam. Francija kļūs par lielās Dienvidu savienības dvēseli cīņā pret Zie­meļiem, un kad Viņa Majestāte Ludviķis XV nomirs, Filipu V kronēs par puspasaules karali.

— Jā, es to visu zinu, — sacīja reģents. — Tas ir atjaunots Selamāra sazvēretsības plāns. Bet jūsu runas sākumā bija kāds teikums, ko es lāgā nesapratu.

— Kas tas ir par teikumu, monseigneur?

— Jūs teicāt: «Reģents būs nobīdīts no ceļa…" Kā to izdarīs?

— Vecais plāns, kā jums zināms, bija nolaupīt un aizvest viņu uz Saragosas cietumu vai Toledo cietoksni.

— Jā, bet hercoga modrība izjauca šo plānu.

— Tas bija nerealizējams plāns. Tūkstoš šķēršļu traucēja hercoga pārvešanu uz Toledo vai Saragosu. Sakiet, kā šādu gūstekni varētu izvest cauri visai plašajai Francijai?

— Tas bija grūti, — piekrita hercogs. — Tāpēc arī es ne par ko nevarēju izprast šādu projektu. Priecājos, ka tas ir mazliet pārveidots.

— Monseigneur, sargus var piekukuļot, no cietumiem un cietokš­ņiem izbēgt. Tad viņš atgriezīsies Francijā, atgūs zaudēto varu un liks sacirst gabalos tos, kas viņu nolaupījuši. Filipam V un Alberoni nav no kā baidīties. Viņa ekselnece hercogs Olivaress dosies pāri robežai un nebūs notverams. Un kamēr puse sazvērnieku izbēgs no reģenta varas, otra puse samaksās par visu.

— Un tomēr…

— Monseigneur, mēs redzējām, kas notika beidzamajā sazvērestībā, jūs pats to nupat pateicāt: Rišeljē, Polinjaks, Malezjē, Lavāls, Brigo un Lonē jaunkundze vēl ir Bastīlijā.

— Jūs runājat ļoti loģiski, — atbildēja hercogs.

— Turpretim, atbrīvojies no reģenta…

— Jā, viņš nevarēs atgriezties. Var izbēgt no cietuma un cietokšņa, bet nevar izkāpt no kapa. To jūs gribējāt teikt, vai ne?

— Jā, monseigneur, — apstiprināja Gastons ar vieglām trīsām balsī.

— Nu, es saprotu jūsu sūtības mērķi: jūs esat ieradies Parīzē, lai nobīdītu reģentu no ceļa?

— Jā, monseigneur.

— Nogalinot viņu?

— Jā, monseigneur.

— Un jūs, jūs pats piedāvājāt sevi šai asiņainajai misijai? — tur­pināja reģents, ar savām dziļajām acīm vērdamies jauneklī.

— Nē, monseigneur, nekad es pats nebūtu izvēlējies slepkavas lo­mu.

— Bet kas tad jums spieda spēlēt šo lomu?

— Liktenis, monseigneur.

— Paskaidrojiet tuvāk!

— Mēs nodibinājām piecu vīru komiteju, kas pievienota bretoņu līgai un ir lielās apvienības sastāvdaļa. Mēs vienojamies, ka visu mūsu darbību izlems vairākums.

— Saprotu: vairākums nolēma nogalināt reģentu.

— Tā ir, monseigneur, četri bija par slepkavību, viens vienīgs bija pret.

— Un kas bija pret? — jautāja hercogs.

— Kaut arī man būtu jāzaudē Jūsu Ekselences uzticība, — tas biju

es.

— Bet kā tad jūs apņēmāties izpildīt tādu lēmumu, kam pats nepie­krītat?

— Mēs nolēmām, ka loze izšķirs, kuram jānogalina reģents.

— Un loze?..

— Krita man, monseigneur.

— Kāpēc jūs neatteicāties no šā pienākuma?

— Balsošana bija aizklāta, neviens nezināja, kā es esmu balsojis. Ma­ni būtu noturējuši par gļēvuli.

— Un jūs ieradāties Parīzē?..

— …Nolūkā, kas man uzspiests.

— Cerēdami uz mani?..

— Kā uz reģenta ienaidnieku, lai jūs palīdzētu man īstenot pasā­kumu, kas ne tikai dziļi skar Spānijas intereses, bet arī glābs mūsu drau­gus Bastīlijā.

— Vai tad viņiem draud tik lielas briesmas?

— Viņi atrodas nāves ēnā. Reģentam ir pierādījumi, un par Rišeljē viņš izteicies: ja tam būtu četras galvas, viņš prastu tās nocirst.

— To viņš teica dusmu brīdī.

— Kā, monseigneur, jūs aizstāvat hercogu? Jūs drebat, kad cilvēks ziedo sevi, lai glābtu ne tikai savus biedrus, bet arī divas karaļvalstis? Jūs vilcināties pieņemt šo ziedojumu?

— Un ja jums šis pasākums neizdosies?

— Katrai lietai ir sava labā un ļaunā puse, monseigneur! Kad ne­gūst laimi būt par savas zemes glābēju, paliek gods, ka esi bijis savas idejas moceklis.

— Bet ievērojiet: atvieglojot jums iespēju piekļūt reģentam, es kļūstu par jūsu līdzdalībnieku.

— Un tas jūs biedē, monseigneurl

— Bez šaubām, jo arestējot jūs…

— Nu, arestējot mani?!..

— Var ar spidzināšanu izvilināt to vārdus…

Gastons pārtrauca princi ar visnicīgāko žestu un smaidu.

— Jūs esat ārzemnieks, monseigneur, jūs esat spānietis, tāpēc ne­varat zināt, kas ir franču muižnieks. Es piedodu jūsu apvainojumu.

— Tātad var paļauties uz jūsu klusēšanu?

— Ponkaleks, Kuediks, Taluets un Monluī vienu vienīgu brīdi ap­šaubīja, bet pēc tam apvienojās.

— Labi, apsolu jums nopietni pārdomāt to, ko jūs man nupat teicāt. Bet tomēr, jūsu vietā…

— Manā vietā?

— Es atteiktos no šā pasākuma.

— Atzīstos: es ļoti vēlētos, kaut nebūtu ar to nemaz saistījies, mon­seigneur. Jo, kopš esmu to apņēmies, manā dzīvē notikušas lielas pār­maiņas. Bet esmu sācis, un man tas jāpabeidz.

— Pat ja es atteiktos jums palīdzēt?

— Bretoņu komiteja paredzējusi arī šādu gadījumu, — Gastons smai­dīdams sacīja.

— Tā nolēmusi?..

— Iztikt bez jums.

— Tātad jūsu lēmums?..

•— Ir negrozāms, monseigneur…

— Pateicu jums to, ko man vajadzēja pateikt, — sacīja reģents. — Ja nu katrā ziņā gribat, turpiniet vien savu pasākumu.

— Monseigneur, jūs, kā liekas, gribat atteikties!

— Vai jums vēl ir kaut kas sakāms?

— Šodien ne, bet- rīt, parīt…

— Vai kapteinis nav jūsu starpnieks? Ja liksit viņam pieteikt sevi, es jūs pieņemšu, kad vien gribēsit.

— Monseigneur, — iesāka Gastons stingrā tonī, kas brīnišķīgi sa­skanēja ar viņa dižciltīgo un cēlo ārieni, — runāsim vaļsirdīgi: iztiksim bez tamlīdzīgiem starpniekiem. Jūsu Ekselence un es, lai cik atšķirīgi stāvokļa un nopelnu ziņā, esam līdzīgi vismaz ešafota priekšā, kas mums draud. Šai ziņā esmu pat izdevīgākā stāvoklī, jo skaidrs, ka man draud lielākas briesmas nekā jums. Un tomēr, tagad jūs, monseigneur, esat tāds pat sazvērnieks kā chevalier de Šanlē, ar to starpību, ka jums kā priekšniekam ir tiesības redzēt nokrītam manu galvu pirms savējās. Tādēļ lai man būtu atļauts izturēties pret Jūsu Ekselenci kā līdzīgam pret līdzī­gu un tikties ar jums, kad vien būsit man vajadzīgs.

Reģents brīdi padomāja, tad sacīja:

— Ļoti labi! Šai mājā es nedzīvoju. Jūs saprotat, ka es nepieņemu daudz apmeklētāju, kopš karš kļuvis neizbēgams. Mans stāvoklis Francijā ir nedrošs un delikāts. Selamārs ieslodzīts Bluā. Esmu tikai kaut kas lī­dzīgs konsulam, kas derīgs savu tautiešu atbalstīšanai un derīgs arī kā ķīlnieks. Tātad nekad nevarēšu būt pārāk piesardzīgs.

Reģents meloja ar pūlēm, katram savam teikumam viņš meklēja bei­gas.

— Rakstiet tātad: pastā, uz pieprasījumu, Andrē kungam. Jūs minēsit stundu, kurā gribat ar mani runāt, un es ieradīšos šeit.

— Pastā? — pabrīnījās Gastons.

— Jā, jūs saprotat, tas nozīmē triju stundu nokavēšanos, ne vairāk. Ik rītu kāds mans cilvēks pārliecināsies, vai no jums nav pienākusi vēstu­le, un atnesīs man to, ja tāda būs. Pēc trim stundām jūs ieradīsities šeit, un viss būs kārtībā.

— Jūsu Ekselencei ir viegli runāt, — smiedamies sacīja Gastons. — Bet es pat nezinu, kur atrodos, nezinu ne ielas nosaukumu, ne mājas numuru. Ierados tumsā, kā lai atrodu ceļu šurp? Monseigneur, darīsim labāk tā: jūs man prasījāt dažas stundas pārdomām. Pārdomājiet līdz rītam, bet rīt, pulkstens vienpadsmitos, atsūtiet kādu cilvēku pie manis. Mums iepriekš jāizstrādā noteikts plāns, lai tas neizčākstētu kā tiem krustceļu sazvērniekiem, kuriem šķērsām sagriezusies kariete vai lietus sabojā dunčus vai saslapina pulveri.

— Labi, tā ir lieliska ideja, — piekrita reģents. — Tātad rīt, mon­seigneur Šanlē, šeit pulkstens vienpadsmitos. Kāds cilvēks jūs atvedīs šurp, un turpmāk starp mums vairs nebūs noslēpumu.

— Vai Jūsu Ekselence atļauj man atvadīties? — sacīja Gastons un paklanījās.

— Sveiki, — sacīja reģents, arī paklanīdamies.

Reģents atvadījās no Gastona, kas priekštelpā sastapa to pašu pa­vadoni, kas viņu bija atvedis šurp.

Chevalier tikai ievēroja, ka atceļā viņam bija jāiet caur dārzu, ko tas nebija redzējis, šurpu nākot, un ka viņš izgāja ārā pa citam durvīm, nevis pa tām, pa kurām bija ienācis.

Pie šīm otrām durvīm gaidīja tā pati kariete. Viņš tūlīt iekāpa tajā un nebija vēl lāgā apsēdies, kad tā jau sāka ātri ripot Burdonē ielas virzienā.