Reģenta meita

V Kā nejaušība dažreiz visu izkārto labāk par likteni

Kaut ledus krakšķēja, Gastons drošsirdīgi devās uz priekšu. Tuvo­joties klosterim, viņš pamanīja kaut ko tādu, kas lika viņa sirdij pukstēt straujāk: ziemas lietus bija pacēlis mazā ezera līmeni, un, nokļuvis līdz klostera sienai, viņš, droši vien, varēs aizsniegt meitenes logu.

Jauneklis nekļūdījās. Galā nonācis, viņš salika rokas, atdarināja ūpja ķērcienu, un logs atvērās.

Salda alga par pārciestajām briesmām: gandrīz vai vienādā augstumā ar viņu parādījās mīļotās meitenes daiļā galviņa, un viņas siltā, liegā roka sameklēja Gastona roku. Tas notika pirmoreiz. Gastons jūsmīgi satvēra šo roku un pārklāja skūpstiem.

— Gaston, jūs atnācāt šādā salā un bez laivas, pa ledu, vai ne? Bet manā vēstulē, ko jūs nesen saņēmāt, es taču jums stingri aizliedzu to darīt!

— Man likās, ka ar jūsu vēstuli pie sirds, Helēna, man nedraud ne­kādas briesmas. Bet kas tad tik bēdīgs un nopietns jums sakāms? Jūs esat raudājusi.

— Ak vai, mans draugs, kopš šā rīta es citu neko vairs nedaru.

— Kopš šā rīta, — nomurmināja Gastons un skumji pasmaidīja. — Savādi! Kopš Šā rīta arī es raudātu, ja nebūtu vīrietis.

— Ko jūs sakāt, Gaston?

— Nekā, mana draudzene. Bet runāsim par jums. Kas jums par bē­dām, Helēna? Stāstiet!

— Ak vai, jūs zināt, ka nepiederu pati sev. Esmu nabaga bārenīte, kas šeit uzaudzināta. Man nav citas tēvijas, citas sabiedrības, citas pa­saules, kā vienīgi šis klosteris. Nekad neesmu redzējusi nevienu cilvēku, ko varētu saukt par tēvu vai māti. Mana māte esot mirusi, bet tēvs — tā man vienmēr stāstīja — dzīvojot citur. Tātad esmu atkarīga no kādas neredzamas varas, kas tomēr izrādījusies spēcīgāka par mums: šorīt mūsu labā priekšniece iesauca mani pie sevis un ar asarām acīs paziņoja, ka man jāaizceļo.

— Jums jāaizceļo, Helēna? Jūs atstājat šo klosteri?

— Jā, mana ģimene aicina mani, Gaston.

— Jūsu ģimene, ak Dievs! Kās tā par jaunu nelaimi?

— O, jā, Gaston, tā ir nelaime, lai gan labā priekšniece sākumā vē­lēja man laimes, it kā būtu paziņojusi man kādu priecīgu vēstie Bet es biju laimīga šai klosterī, es lūdzu Dievu, lai viņš tikai atļauj man palikt šeit līdz tam laikam, kad būšu kļuvusi par jūsu sievu. Dievs izlēmis citādi. Kas nu notiks ar mani?

— Un šis rīkojums, kas raida jūs projām no šā klostera…

— Neatļauj ne pretoties, ne kavēties, Gaston! Liekas, ka es piederu varenai ģimenei, liekas, ka esmu kāda ļoti varena senjora meita. Kad labā priekšniece paziņoja, ka man jāšķiras no tās, es izplūdu asarās, me­tos ceļos un teicu, ka negribu viņu atstāt. Tad viņa nojauta, ka manām bēdām ir vēl cits iemesls, un sāka mani neatlaidīgi iztaujāt. Piedodiet, Gaston, man vajadzēja uzticēt kādam savu noslēpumu, gribēju, lai mani pažēlo un mierina, un es viņai izstāstīju visu, Gaston: ka es jūs mīlu un ka jūs mīlat mani. Nestāstīju tikai par to, kā mēs šeit satiekamies. Bai­dījos, ka pēc tam, kad būšu to pateikusi, man vairs neļaus pēdējo reizi satikties ar jums. Bet es taču tik ļoti gribēju atvadīties.

— Bet vai jūs neteicāt, Helēna, kādi ir mani nolūki? Ka esmu saistī­jies ar kādu apvienību, kuras rīcībā atradīšos varbūt sešus mēnešus, var­būt veselu gadu, bet ka pēc tam, tajā dienā, kad būšu atkal brīvs, mans vārds, mana roka, mana bagātība, visa mana dzīve piederēs jums?

— Es to teicu, Gaston, un tad māte Urzula pamudināja mani uz domām, ka esmu kāda varena senjora meita. Viņa teica: „Tev jāaizmirst šis chevalier, mana meita, jo nav zināms, vai jūsu ģimene piekritīs šīm laulībām."

— Bet vai tad es nepiederu pie vienas no visvecākajām Bretaņas dzimtām? Neesmu bagāts, tomēr neesmu arī ne no viena atkarīgs. Vai jūs to paskaidrojāt viņai, Helēna?

— Ak, es teicu, Gastons ņems mani kā bārenīti, bez slavena vārda, bez bagātības. Mani var šķirt no Gastona, māt, bet es būtu nežēlīga un nepateicīga, ja aizmirstu viņu. Es viņu nekad neaizmirsīšu.

— Helēna, jūs esat eņģelis! Un jūs nenojaušat, kas varētu būt tie radi, kas aicina jūs pie sevis, un kas tas par likteni, kas izlemj jūsu gai­tas?

— Nē, bet šķiet, ka tas ir liels, neuzminams noslēpums, no kā ir atkarīga visa mana nākotnes laime. Tikai jums es to pasaku, Gaston. Man ir bail, ka tikai šie radi nav kādi vareni aristokrāti, jo man likās, droši vien, es maldos — ka pat mūsu priekšniece runāja ar mani, kā lai to saku, Gaston… ar zināmu respektu.

— Pret jums, Helēna?

— Jā.

— Nu, jo labāk! — nopūzdamies sacīja Gastons.

— Kā — jo labāk? — iesaucās Helēna. — Gaston, jūs priecājaties par mūsu šķiršanos?

— Nē, Helēna, bet es priecājos, ka jūs atradīsit ģimeni tai pašā laikā, kad varbūs zaudēsit draugu.

— Zaudēt draugu, Gaston! Bet mans vienīgais draugs esat jūs. Vai tad es jūs zaudēšu?

— Vismaz būšu spiests atstāt jūs uz kādu laiku, Helēna.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Gribu teikt, ka liktenis nolēmis rīkoties ar mums visās lietās vie­nādi un ka jūs neesat vienīgā, kas nezina, ko nesīs rītdiena.

— Gaston, ko nozīmē šīs dīvainās runas?

— Ka arī mani vada liktenis, kuram jāpaklausa, ka arī es esmu pakļauts kādai augstākai varai, kurai nevar pretoties.

— Jūs? Ak, Dievs!

— Šī vara man varbūt pavēlēs šķirties no jums jau pēc nedēļas vai pēc divām nedēļām, pēc mēneša, un ne tikai šķirties, bet arī atstāt Fran­ciju.

— Ai, ko jūs sakāt, Gaston!

— Saku to, ko savā mīlā, pareizāk sakot, — savā egoismā neesmu uzdrošinājies jums vēl pateikt: gāju pretim šim brīdim ar aizvērtām acīm. Šorīt manas acis atdarījās — esmu spiests atstāt jūs, Helēna!

— Bet kāpēc? Ko esat nodomājis darīt? Kas ar jums notiks?

— Ak vai, mums ir katram savs noslēpums, Helēna, — atbildēja jau­neklis, skumji papurinādams galvu. — Lai jūsējais nebūtu tik drausmīgs kā manējais — tas viss, ko es izlūdzos no Dieva.

— Gaston!

— Vai jūs pirmā neteicāt, ka mums jāšķiras, Helēna? Vai jums pir­majai nebija drosme atteikties no manis? Nu, lai Dievs jūs svētī par šo drosmi, kas būs man paraugs, jo man pašam šīs drosmes nebija.

To teikdams, jauneklis atkal noskūpstīja daiļo roku, kas visu laiku atradās viņa rokās. Un lai kā viņš centās savaldīt sevi, Helēna pamanīja, ka viņš raud.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — viņa nomurmināja. — Ko mēs būtu no­grēkojušies, ka esam tik nelaimīgi?

Pēc šī izsauciena Gastons pacēla galvu un sacīja, it kā runādams pats ar sevi:

— Drosmi, drosmi! Ir dzīvē pienākumi, pret kuriem velti saslieties. Tātad paklausīsim abi, Helēna, paklausīsim bez cīņas, bez īgnuma; varbūt mēs ar savu pakļāvību atbruņosim likteni. Vai es varētu satikt jūs vēl pirms jūsu aizceļošanas?

— Nedomāju vis — es aizceļoju jau rīt.

— Un pa kādu ceļu jūs dosities?

— Pa Parīzes lielceļu.

— Kā! Jūs dodaties?..

— Uz Parīzi.

— Augstais Dievs, un es arī! — iesaucās Gastons.

— Un jūs arī, Gaston?!

— Un es arī; arī man jādodas ceļā, Helēna. Mēs maldāmies — mēs nešķirsimies.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs, ko jūs sakāt, Gaston?!

— Ka mēs nevietā žēlojamies par likteni, bet tas izrāda mums lielāku labvēlību, nekā mēs būtu uzdrošinājušies lūgt. Mēs varēsim satikties ne tikai ceļā, bet arī Parīzē, jo Parīzē mēs nebūsim pilnīgi šķirti. Kā jūs ceļosit?

— Man šķiet, ka klostera pasta karietē, bet ik dienu pa mazam ga­baliņam, lai mani nenogurdinātu.

— Kas jums brauks līdzi?

— Kāda mūķene, kas mani pavadīs un atgriezīsies klosterī, līdzko būs nodevusi mani to personu rokās, kas mani gaida.

— Tātad viss ir vislabākajā kārtībā, Helēna. Es došos ceļā jāšus — kā nepazīstams ārzemju ceļotājs. Ik vakarus es ar jums sarunāšos, bet ja man tas neizdosies, es vismaz redzēšu jūs, Helēna. Mēs būsim tikai pa pusei šķirti.

Šādā vecumā cilvēkiem ir nesatricināma ticība nākotnei. Tāpēc arī abi jaunieši, kas sākumā bija tik noskumuši, ka runāja ar asarām acīs, šķīrās ar smaidu uz lūpām un cerību pilnam sirdīm.

Gastons atkal, un tikpat laimīgi kā pirmoreiz, šķērsoja aizsalušo eze­ru un tuvojās kokam, kur bija piesējis savu zirgu. Tur viņš neatrada vairs savu, bet gan Monluī zirgu. Pateicoties šai drauga uzmanībai, viņš pēc nepilnas trīsceturtdaļstundas bez jebkādiem sarežģījumiem atgriezās Nantē.