Reģenta meita

XXXV Piedots

— Piecelieties, Šanlē kungs! — sacīja reģents.

— Nē, monseigneur! — iesaucās Gastons, ar pieri dauzīdams zemi. - Nē, man jāmirst pie jūsu kājām!

— Mirt, Gaston? Jūs taču redzat, ka jums tiek piedots!

— Ak, monseigneur, aiz žēlastības — sodiet mani! Jo lai man pie­dotu, jums vajag mani ļoti nicināt.

— Bet vai tad jūs nenojaušat?

— Ko?

— Iemeslu, kāpēc es jums piedodu.

Gastons pameta skatienu atpakaļ savā pagājušajā dzīvē. Bēdīga un vientuļa jauniba, brāļa nāve izmisumā, mīla uz Helēnu, garās dienas, kad tas bija šķirts no viņas, isās naktis, pavadītas zem klostera logiem, ce­ļojums uz Parīzi, hercoga labsirdība pret šo meiteni, beidzot, šī necerētā žēlastība. Bet visos šajos notikumos viņš nekā saskatīja, nekā nenojauta.

— Pateicieties Helēnai! — sacīja hercogs, redzēdams, ka jauneklis veltīgi meklē iemeslus tam, kas ar viņu notiek. — Pateicieties Helēnai, viņa ir izglābusi jūsu dzīvību! 1

— Helēna! Monseigneur… — murmināja Gastons.

— Es nevaru sodīt savas meitas līgavaini.

— Helēna ir jūsu meita, monseigneur, un es gribēju jūs nogalināt!

— Jā. Padomājiet, ko jūs nupat teicāt: jūs dodaties ceļā kā izrau­dzītais, bet atgriežaties kā slepkava, un dažreiz pat vēl vairāk nekā slep­kava — kā tēva slepkava, jo es esmu gandrīz vai jūsu tēvs, — sacīja hercogs, sniegdams viņam roku.

— Monseigneur, apžēlojieties par mani!

— Jums ir cēla sirds, Gaston.

— Un jūs esat cēls, monseigneur. Tāpēc turpmāk es jums piede­rēšu ar visu sirdi un dvēseli. Visas savas asinis esmu gatavs atdot par vienu Helēnas asaru, par vienu Jūsu Augstības vēlējumu.

— Pateicos, Gaston, — hercogs smaidīdams sacīja. — Šo uzticību es jums pārvērtīšu laimē.

— Jūsu Augstība darīs mani laimīgu! Ak, monseigneur, Dievs at­riebjas, ļaujot jums darīt man tik daudz laba pat visu ļaunumu, ko es gribēju jums nodarīt.

Reģents pasmaidīja par Šo naivā prieka izpaudumu. Tad atvērās dur­vis, un ienāca kāds zaļš domino. Maska lēnām tuvojās, un it kā nojauz­dams, ka tā darīs galu viņa laimei, Gastons atkāpās viņa priekšā. No jaunekļa sejas izteiksmes hercogs noprata, ka notiek kaut kas jauns, un pagriezās.

— Kapteinis Lažonkjērs! — iesaucās Gastons.

— Dibuā! — nomurmināja hercogs, un viņa uzacis saraucās.

— Monseigneur, — sacīja Gastons un paslēpa rokās savu šausmās nobālušo seju.

— Monseigneur, es esmu pazudis! Monseigneur, mani vairs ne- vajaga glābt. Es šeit aizmirsu savu godu, es aizmirsu glābt savus draugus!

— Jūsu draugus, Šanlē kungs? — dzestri saeija hercogs. — Man lie­kas, ka jums ar šiem ļaudim nav vairs nekā kopiga.

— Monseigneur, jūs teicāt, ka man ir cēla sirds. Bet ticiet man: Ponkalekam, Monlui, Taluclam un Kuedikam ir tikpat cēlas sirdis.

— Cēlas sirdis! — nicīgi noteica hercogs.

— Jā, monseigneur, es atkārtoju to, ko teicu.

— Un vai jūs zināt, ko viņi gribēja darīt? Nabaga bērns, jūs viņiem bijāt akls ierocis, roka, kas izveda galā viņu domas! Viņi, šīs cēlās sirdis, gribēja pārdot savu tēvzemi ārzemniekiem, viņi gribēja svītrot Franciju no suverēno tautu skaita. Kā muižniekiem viņiem vajadzēja rādīt drosmes un uzticības paraugu, bet viņi bija gļēvi un nodevīgi! Un jūs neatbildat, jūs nolaižat acis. Jūs meklējat savu dunci — tas ir jums pie kājām. Pa­celiet to, vēl ir laiks.

— Monseigneur, — sacīja Gastons, rokas salicis kā lūgšanā. — Es atsakos no slepkavības domām, man tās derdzas. Es ceļos lūdzu jūs pie­dot man, ka loloju šīs domas. Bet ja jūs neglābjat manus draugus, es lūdzu jūs, monseigneur, ļaut man mirt kopā ar saviem līdzzinātājiem. Ja es palikšu dzīvs, bet viņi mirs, mans gods mirs līdz ar viņiem. Pa­domājiet par to, monseigneur — tā vārda gods, kurā turpmāk sauksies jūsu meita.

Reģents nodūra galvu un atbildēja:

— Tas nav iespējams, Šanlē kungs. Viņi ir nodevuši Franciju, viņi mirs.

— Tad es miršu kopā ar viņiem, jo arī es esmu nodevis Franciju tāpat kā viņi, un bez tam es gribēju nogalināt Jūsu Augstību.

Reģents paskatījās uz Dibuā.

Gastons pamanīja skatienus, ar ko tie apmainījās. Dibuā smaidīja. Jauneklis saprata, ka viņam bijusi darīšana ar viltus Lažonkjēru, tāpat kā ar viltus hercogu Olivaresu.

— Nē, — sacīja Dibuā, pievērsdamies Gastonam. — Jūs nemirsit vi­ņu dēļ, Šanlē kungs, bet sapratīsit, ka ir noziegumi, kurus piedot reģen­tam ir gan vara, bet nav tiesību.

— Bet man viņš tomēr piedeva! — iesaucās Gastons.

— Bet jūs esat Helēnas vīrs, — aizrādīja hercogs.

— Jūs maldāties, monseigneur, es tas neesmu un nekad nebūšu! Un tā kā šāds upuris saistās ar paša upurētāja nāvi, es miršu, monseig­neur.

— Phē, — noteica Dibuā. — Mīlas dēļ vairs nemirst, tas gan notika Urfē kunga un Skuderi jaunkundzes laikā.

— Jā, varbūt jums ir taisnība, bet visos laikos mirst no dunča dūrie­na.

To teikdams, Gastons noliecās un pacēla no grīdas nazi ar tādu iz­teiksmi sejā, kuru nevarēja pārprast.

Dibuā nekustējās, reģents paspēra soli uz priekšu.

— Metiet prom ieroci, Šanlē kungs! — hercogs viņam augstprātīgi pavēlēja.

Gastons pielika smaili pie savām krūtīm.

— Metiet prom, es jums saku! — atkārtoja reģents.

— Manu draugu dzīvības, monseigneur! — sacīja Gastons.

Reģents pagriezās pret Dibuā, kas joprojām smaidija savu zobgalīgo

smaidu.

— Labi, — noteica reģents. — Viņi dzīvos.

— Ak, monseigneur! — iesaucās Gastons, satverdams reģenta roku, un mēģinādams to noskūpstīt. — Monseigneur, jūs esat Dieva vietnieks zemes virsū.

— Monseigneur, jūs izdarāt nelabojamu kļūdu, — dzestri noteica Dibuā.

— Ko? — izbrīnā iesaucās Gastons. — Jūs esat…

— Abats Dibuā, — pateica viltus Lažonkjērs un paklanījās.

— Ak, monseigneur, — sacīja Gastons, — klausiet tikai savas sirds balsi, es jūs lūdzu!

— Monseigneur, neparakstiet neko! — sacīja Dibuā.

— Parakstiet, monseigneur, parakstiet! — atkārtoja Gastons. — Jūs solījāt apžēlot viņus, un es zinu: jūsu solījums ir svēts.

— Dibuā, es parakstīšu, — izšķīrās hercogs.

— Jūsu Augstība tā ir nolēmis?

— Esmu devis savu vārdu.

— Labi, kā Jūsu Augstībai tīk.

— Tūlīt, vai ne, monseigneur? Tūlīt! — iesaucās Gastons. — Ne­zinu kāpēc, bet man bail, monseigneur! Apžēlojiet viņus! Apžēlojiet vi­ņus! Es jūs lūdzu!

— Nu, Šanlē kungs, — aizrādīja Dibuā, — ja jau Viņa Augstība to ir apsolījis, kāda nozīme tam, vai tas notiek piecas minūtes agrāk vai vēlāk?

Reģents nemierīgi pavērās Dibuā.

— Jā, jums ir taisnība, — viņš sacīja. - Tūlīt… Tavu portfeli, abat! Pasteigsimies, jaunais cilvēks ir nepacietīgs!

Dibuā piekrizdams paklanījās, piegāja pie siltumnīcas durvīm, pa­sauca kādu sulaini, paņēma savu portfeli un pasniedza reģentam baltu papīru, uz kura tas uzmeta kādu pavēli un parakstīja to.

— Un tagad kurjeru! —: sacīja hercogs.

— Kurjeru! — iesaucās Gastons. — O, nē, monseigneur, tas nav vajadzīgs.

— Kā tā?

— Kurjers nekad nejās pietiekami ātri. Es došos projām pats, ja Jūsu Augstība atļaus. Katrs iegūtais mirklis aiztaupīs šiem nelaimīgajiem veselu mūžību bažu.

Dibuā sarauca uzacis.

— Tiešām, jums ir taisnība, — sacīja reģents. — Nekavējoties do­dieties ceļā pats! >

Un viņš klusi piebilda:

— Tikai nepazaudējiet pavēli.

— Monseigneur, — aizrādīja Dibuā, — jūs steidzaties vairāk nekā Šanlē kungs pats. Jūs aizmirstat sekojošo: ja viņš tā aizceļos, Parīzē paliks kāds cilvēks, kas domās, ka viņš ir miris.

Šie vārdi satrieca Gastonū un atgādināja viņam par Helēnu. Viņš bija atstājis Helēnu bailēs par kādu lielu notikumu.

Helēna viņu gaidīja un nekad nepiedotu, ja viņš aizceļotu no Parīzes, neticies ar viņu.

Pēc brīža viņš bija izšķīries, noskūpstīja reģentam roku, paņēma glā­bēju pavēli, paklanījās Dibuā un dzīrās iet projām, kad reģents ieru­nājās. !

— Ne vārda Helēnai par to noslēpumu, ko es jums atklāju, vai ne, Šanlē kungs?! Atstājiet man šo prieku: pateikt viņai, ka es esmu viņas tēvs. Tā ir vienīgā atlīdzība, ko es no jums prasu.

— Jūsu Augstības vēlēšanās tiks izpildīta, — sacīja Gastons, būdams aizkustināts līdz asarām.

Un no jauna paklanījies, viņš steidzās ārā no siltumnīcas.

— Pa šejieni, — sacīja Dibuā. — Jūs esat ļoti satraukts, un ļaudis nodomātu, ka jūs tiešām esat kādu noslepkavojis. Jūs apcietinātu. Ejiet cauri šai birzij. Galā jūs redzēsit gatvi, kas jūs novedīs līdz ārdurvīm.

— Ak, pateicos! Jūs saprotat, ka katra nokavēšanās…

— Protams — var būt liktenīga. Tāpēc ari es jums rādu garāko ceļu, — viņš klusi piebilda. — Ejiet!

Gastons izgāja. Dibuā noskatījās viņam pakaļ, un kad tas pazuda, pievērsās hercogam.

— Kas jums kait, monseigneur? — viņš jautāja. — Jūs izskatāties nemierīgs.

— Es tiešām tāds esmu, Dibuā.

— Un kāpēc?

— Tu sevišķi nepretojies šim labajam darbam. Tas mani moca.

Dibuā pasmaidīja.

— Dibuā, — iesaucās hercogs, — tu kaut ko gatavo.

— Nē, monseigneur, viss jau ir gatavs.

— Nu, ko tu atkal esi izdarīji?

— Monseigneur, es pazīstu Jūsu Augstību.

— Nu?

— Es zināju, kas notiks.

— Tālāk!

— Ka jūs neliksities mierā, kamēr nebūsit parakstījis pavēli par visu to vīru apžēlošanu.

— Pabeidz!

— Nu, es arī nosūtīju kādu kurjeru.

— Tu?

— Jā, es! Vai tad man nav tiesību sūtīt kurjerus?

— Ak, Dievs, protams ir! Bet kādu pavēli aizveda tavs kurjers.

— Soda izpildīšanas pavēli.

— Un kurjers jau ir projām?

Dibuā izņēma pulksteni.

— Drīz būs divas stundas.

— Nožēlojamais!

— Ak, monseigneur, vienmēr rupjības! Velns lai parauj, katram savas darīšanas! Glābiet Šanlē, ja gribat, viņš ir jūsu znots. Es glābšu jūs.

— Jā, bet es pazīstu Šanlē. Viņš nokļūs galā pirms tava kurjera.

— Nē, monseigneur.

— Divas stundas nav nekas tādam sirdscilvēkam, kāds ir viņš. Viņš apris šo attālumu un drīz vien būs iedzinis šīs divas stundas.

— Ja manam kurjeram būtu tikai divas stundas vairāk laika, Šanlē kungs varbūt panāktu viņu. Bet viņam būs tikai trīs stundas.

— Kā tā?

— Tāpēc, ka cēlais jauneklis ir iemīlējies, un tas nebūs daudz, ja rēķināšu tikai vienu stundiņu atvadām no jūsu meitas jaunkundzes.

— Čūska!.. Nu es saprotu tavu pirmītējo vārdu nozīmi.

— Viņš bija sajūsmā un būtu varējis aizmirst savu mīlu. Jums zināms mans princips, monseigneur: pirmajām sajūtām nevajag uzticēties, tās ir labas.

— Tas ir nešpetns princips.

— Monseigneur, es esmu diplomāts, vai neesmu tāds nemaz.

— Labi, — noteica reģents, iedams uz durvīm, — es viņam to pa­teikšu.

— Monseigneur, — apturēdams hercogu, sacīja Dibuā ar vislielāko noteiktību un izņēma no portfeļa gatavu papīru. — „Ja jūs to izdarīsit, esat tik laipns un iepriekš pieņemiet šo manu demisijas rakstu. Man patīk joki, bet Horācijs teicis: "Est modus in rebus." Horācijs bija liels vīrs, bez tam arī galants kungs. Tātad, monseigneur, šovakar pietiks runāt par politiku. Atgriezieties ballē, un rītvakar viss būs pilnīgā kārtībā. Fran­cija būs atbrīvojusies no četriem saviem niknākajiem ienaidniekiem, un jums paliks ļoti laipns znots, kuru es mīlu vairāk nekā Riona kungu, abata godavārds!

Pēc šiem vārdiem viņi atgriezās ballē: Dibuā līksms un gavilējošs, hercogs bēdīgs un domīgs, bet pārliecināts, ka viņa ministram tomēr ir taisnība.