Reģenta meita

XXXII Valsts un ģimenes lietas

Izgājis no Bastīlijas, hercogs aizveda Helēnu mājās un apsolīja pie­nākt, kā parasti, no pulkstens astoņiem līdz desmitiem vakarā. Ja Helēna būtu zinājusi, ka tajā pašā vakarā Viņa Augstība rīko masku balli Monso, viņa par šo solījumu būtu bijusi vēl jo vairāk pateicīga.

Ieiedams Palērojālā, hercogs apjautājās pēc Dibuā. Viņam atbildēja, ka tas esot savā kabinetā un strādājot.

Hercogs, kā parasti, ņipri uzkāpa pa kāpnēm un, nelikdams sevi pie­teikt, iegāja istabā.

Tiešām — Dibuā sēdēja pie galda un strādāja tik cītīgi, ka pat ne­dzirdēja ienākam hercogu, kas atvēra un aizvēra durvis, uz pirkstgaliem piegāja viņam klāt un pāri plecam sāka vērot, kas tas par darbu, ko viņš veic ar tādu dedzību. Dibuā uz kādas tabulas rakstīja vārdus un iekavās, iepretim katram vārdam, sīkus norādījumus.

— Ko tu te dari, abat? — jautāja reģents.

— Ā, jūs, monseigneur? Atvainojiet! Nedzirdēju jūs ienākam… ci­tādi…

— Es tev nejautāju to, bet gan — ko tu tur dari?

— Es parakstu mūsu Bretaņas draugu apbedīšanas apliecības.

— Bet viņu liktenis vēl nav izšķirts. Tu rīkojies kā traks, un komisijas spriedums…

— Man jau ir zināms, — pabeidza Dibuā.

— Tātad spriedums jau ir paziņots?

— Nē, bet es to nodiktēju, iekams komisija devās turp.

— Vai zināt, abat, ka tas, ko jūs te darat, ir nekrietnība?

— Patiesi, monseigneur, jūs esat neciešams! Ņemieties ar savām ģi­menes lietām, bet atstājiet man valsts lietas!

.— Manas ģimenes lietas!

— Ak, šīs lietas, man šķiet, es protu labi nokārtot. Bet varbūt, velns lai parauj, jums ir pārāk lielas prasības. Jūs man ieteicāt Gastonu de Šanlē, un saskaņā ar jūsu ieteikumu, es viņam Bastīliju pārvēršu rožu dārzā. Spēcīgas maltītes, jauki dievkalpojumi, apburošs cietuma priekš­nieks! Es viņam ļauju urbt caurumus jūsu griestos un bojāt jūsu sienas, kuru labojumi mums ļoti dārgi maksā. Kopš viņš apmeties Bastīlijā, tur visi dzīvo kā pa svētkiem: Demenīls augu dienu pļāpā savā skurstenī, Lonē jaunkundze makšķerē pa savu logu, Pompadūrs dzer šampanieti. Visi, pat Lavāls, mazgājas uz nebēdu — trīsreiz dienā. Es nekā par to nesaku — tās ir jūsu ģimenes lietas.

Bet Bretaņā, monseigneur, tur jums nekas nav jāredz, un es jums aizliedzu turp skatīties, ja vien jūs tur neesat izmētājis vēl kādu ceturt- daļduci nezināmu meitu, kas ir ļoti iespējams.

— Dibuā, nelieti!

— Ak, jūs domājat, ka esat jau visu pateicis, nosaucot mani par Di­buā un pieliekot manam vārdam epitetu nelietis! Nu, kā jums tīk — lai paliek nelietis. Bet bez šā nelieša jūs būtu nogalināts.

— Nu, un pēc tam?

— Pēc tam? Ak, valstsvīrs! Nu, pēc tam es varbūt būtu pakārts, tas ir pirmais apsvērums. Tālāk, Mentenona kundze būtu Francijas reģents — kāda dulburība! Pēc tam! Vai princis filozofs drīkst tik naivi jautāt? O, Mark Aurēlij! Vai viņš neizteica šo muļķību, monseigneur: „Popūlos esse demum felices, si reges philosophi forent, ant philosophi reges?" Lūk, paraugs!

To teikdams, Dibuā rakstīja tālāk.

— Dibuā, tu nepzīsti šo zēnu!

— Kādu zēnu?

— Chevalier Šanlē.

— Tiešām. Jūs mani iepazīstināsit ar viņu, kad viņš būs jūsu znots.

— Tas notiks rīt, Dibuā.

Abats apmulsis pagriezās, ar abām rokām balstīdamies uz sava krēsla rokturiem un vērdamies reģentā ar savām mazajām ačelēm, kas bija tik plaši ieplestas, cik vien šaurie plakstiņi to atļāva.

— Monseigneur, vai jūs esat traks?!

— Nē, bet viņš ir godīgs cilvēks, un godīgi cilvēki ir reti. Tu to zini labāk par visiem, abat!

— Godīgs cilvēks! Ak, monseigneur, atļaujiet man pateikt, ka jums ir dīvaina izpratne par godīgumu.

— Jā. Katrā ziņā, es nedomāju, ka mums abiem būtu vienādi jēdzieni par to.

— Un ko šis godīgais cilvēks vēl ir izdarījis? Vai viņš saindēja dunci, ar kuru gribēja jūs nodurt? Tādā gadījumā nebūtu ko iebilst: tas būtu vēl vairāk nekā godīgs cilvēks, tas būtu svētais Žaks Klemāns, svētais Ravajaks, svētā Gastona mūsu kalendāra trūkst. Žigli, žigli, monseig­neur, jūs, kas negribat lūgt no pāvesta kardināla vietu savam ministram, izlūdzaties no viņa sava slepkavas kanonizāciju, un pirmoreiz mūžā jūs būsit loģisks.

— Dibuā, es tev saku: nav daudz tādu cilvēku, kas būtu spējīgi iz­darīt to, ko ir izdarījis šis jauneklis.

— Par laimi! Ja Francijā būtu kaut tikai desmit šādu cilvēku, es jums paziņoju, monseigneur: es iesniegtu atlūgumu.

— Es nerunāju par to, ko viņš gribēja izdarīt. Es runāju par to, ko viņš ir izdarījis.

— Nu, ko tad viņš ir izdarījis? Es klausos! Man ļoti patīk, ka mani pamāca.

— Vispirms, viņš turēja Aržansonam doto zvērestu.

— O, par to es nešaubos. Šis zēns tur vārdu, un ne tikai to, ko deva man, bet arī to, ko deva Ponkalekam, Monluī, Taluetam un tā tālāk.

— Jā, bet viens solijuma bija grūtāks par otru. Viņš bija zvērējis nestāstīt nevienam, ka ir notiesāts, un viņš neteica to pat savai mīļākajai.

— Nedz arī jums?

— Arī man viņš par to neteica, jo es viņam sacīju, ka veltīgi būtu noliegt to, ko es jau zinu. Tad viņš aizliedza man kaut ko lūgt viņa dēļ no reģenta. Viņš izteicās, ka gribot panākt tikai vienu labvēlību.

— Nu, kādu?

— Atļauju apprecēt Helēnu, lai varētu atstāt viņai savu bagātību.

— Labi! Viņš grib atstāt jūsu meitai bagātību un vārdu. Vai zināt, jūsu znots ir ļoti pieklājīgs!

— Vai tu aizmirsti, ka tas viss viņam ir noslēpums?

— Kas zina?

— Dibuā, es nezinu, kur iemērca tavas rokas tajā dienā, kad tu nāci pasaulē, bet es zinu, ka tu aptraipi visu, kam pieskaries.

— Izņemot sazvērniekus, monseigneur] Jo man šķiet, ka šādos ap­stākļos es — gluži otrādi — protu itin labi tīrīt. Paskaties uz selamā- riešiem. Kā es tos mazgāju! Dibuā te, Dibuā tur! Ceru, ka aptiekārs pamatīgi iztīrīja Francijas vēderu no spāniešiem. Nu, mūsu Olivaresam klāsies tāpat kā Selamāram. Tikai Bretaņai ir aizcietējis vēders. Labas zāles Bretaņai, un visam būs beigas!

— Dibuā, tu būtu gatavs jokot arī ar evaņģēliju.

— Velns lai parauj, es ar to iesāku!

Reģents piecēlās.

— Nu, nu, monseigneur, esmu vainīgs, es aizmirsu, ka jūs neesat ēdis. Parunāsim par stāsta beigām.

— Nu, stāsta beigas ir tādas: es apsolīju lūgt reģentu piekrist šīm laulībām, un reģents lūgumu izpildīs.

— Reģents izdarīs muļķību.

— Nē, monsieur, viņš izlabos kādu netaisnību.

— Nu, labi, tad tikai mums vajadzētu vēl atzīties, ka esam vainīgi Šanlē kunga priekšā.

— Vēl labāk! Bet šis puisis ir kā Lafontēna jērs. Ko tad jūs šim brālim nodarījāt?-

— Es viņam atņēmu sievieti, kuru viņš mīlēja.

— Kas tā tāda?

— Helēnas māte.

— Nu, šoreiz jūs esat rīkojies nepareizi, jo, ja jūs būtu atstājis šo sievieti viņam, mums tagad nebūtu jāņemas ar šo nelāgo lietu.

— Mums pēc iespējas labāk jāliek ar to galā.

— Tieši par to es rūpējos… Un kad notiks laulības, monseigneur?

— Rīt.

— Palērojāla baznīciņā? Jūs tur būsit bruņinieka tērpā, jūs izstiepsit abas rokas pār sava znota galvu, kaut viņš negribēja sniegt jums pat vienu roku. Kaut ko aizkustinošāku grūti iedomāties.

— Nē, tā tas gluži nenotiks. Viņi salaulāsies Bastīlijā, un es būšu kapellā, kur viņi nevarēs mani redzēt.

— Nu, monseigneur, es lūdzu atļaut man būt kopā ar jums. Tādu ceremoniju es vēlos redzēt. Stāsta, ka šādas lietas esot ļoti aizkustinošas.

— Nē, tu mani traucēsi. Tava neglītā fizionomija atklās mūsu in­kognito.

— Jūsu skaisto fizionomiju pazīs vēl drīzāk, — atbildēja Dibuā un paklanījās. — Bastīlijā ir Indriķa IV un Ludviķa XIV portreti.

— Tas man ļoti glaimo.

— Monseigneur iet projām?

— Jā, es norunāju satikties ar Lonē.

— Bastīlijas priekšnieku?

— Jā.

— Ejiet, monseigneur, ejiet!

— Starp citu, vai es tevi redzēšu šonakt Monso?

— Varbūt.

— Vai tev ir masku balles tērps?

— Man ir Lažonkjēra mundieris.

— Cst! To var apģērbt tikai viesnīcā „Mīlas muca" un Bakā ielā.

— Monseigneur aizmirst Bastīliju, kur tas guva zināmus panāku­mus, neskaitot tos, ko tas gūs vēl turpmāk, — piebilda Dibuā ar savu pērtiķa smaidu.

— Labi. Sveiki, abat!

— Sveiki, monseigneur!

Reģents aizgāja.

•Palicis viens, Dibuā sagrozījās savā krēslā, tad kļuva domīgs, tad pa­kasīja degunu, tad pasmaidīja.

Tā bija zīme, ka viņš izšķiras par svarīgu lēmumu.

Pēc tam viņš izstiepa roku pēc zvana un piezvanīja.

Ienāca kāds sekretārs.

— Lonē kungs, Bastīlijas priekšnieks, atnāks pie monseigneur re­ģenta. Gaidiet viņu pie izejas un atvediet viņu šurp!

Sekretārs paklanījās un izgāja, nekā neatbildēdams.

Dibuā turpināja savu baigo darbu.

Pēc pusstundas durvis atkal atdarījās, un sekretārs pieteica Lonē kun­gu.

Dibuā pasniedza viņam sīki izstrādātas instrukcijas.

— Izlasiet tās, — sacīja Dibuā. — Dodu jums rakstiskas instrukcijas, lai jums nebūtu nekāda iemesla izvairīties un nepildīt tās.

Lonē izlasīja instrukcijas, un viņa sejā atspoguļojās arvien lielāks ap­mulsums.

— Ak, Dibuā kungs, jūs gribat iznīcināt manu labo slavu.

— Kā tā?

— Rīt, tiklīdz kļūs zināms, kas ir noticis…

— Kas to teiks? Vai jūs?

— Nē, bet monseigneur!..

— Viņš būs sajūsmināts. Es par viņu galvoju!

— Bastīlijas priekšnieks!

— Vai jūs gribat paturēt šo amatu?

— Bez šaubām.

— Nu tad dariet to, ko es pavēlu!

— Un tomēr, ir grūti aizvērt acis un aizbāzt ausis, kad jāuzrauga citi cilvēki.

— Mīļo cietuma priekšniek, tādā gadījumā pārbaudiet Demenila skursteni, Pompadūra griestus un Lavāla šļirci.

— Ko jūs sakāt? Vai tas varētu būt?.. Bet jūs runājat par lietām, kuras man ir gluži svešas!

— Tas pierāda, ka es labāk zinu, kas notiek Bastīlijā. Un ja es sāktu stāstīt par lietām, kas jums zināmas, jūs būtu vēl vairāk pārsteigts.

— Ko jūs varētu man pastāstīt? — jautāja nabaga cietuma priekš­nieks, būdams pavisam apmulsis.

— Varētu jums pastāstīt, ka pirms nedēļas viens no Bastīlijas ierēd­ņiem, un pat viens no visaugstākajiem, saņēmis no rokas rokā piecdesmit tūkstošus livru par to, ka viņš atļaus ienākt Bastīlijā divām apģērbu tirgo­tājām.

— Dibuā kungs, tās bija…

— Es zinu, kas tās bija, ko viņas grib darīt un ko izdarīt. Tās bija Valuā un Šarlolē jaunkundzes. Ko viņas darīs? Viņas apciemos hercogu Rišeljē. Ko viņas izdarīja? Viņas līdz pusnaktij ēda konfektes Stūra torni, kur viņas cer rit atkal atgriezties, kā to Šarlolē jaunkundze šodien pa­ziņojusi Rišeljē.

Lonē nobālēja.

— Nu, — turpināja Dibuā, — kā jūs domājat: ja es izstāstītu visas ihs lietas reģentam, kas, kā jums zināms, ir ļoti kārs uz skandāliem, vai tad Lonē kungs vēl ilgi būtu Bastīlijas priekšnieks? Bet nē, es neteikšu ne vārda. Es zinu, ka vajag izpalīdzēt. Es palīdzēšu jums, Lonē kungs, palīdziet jūs man!

— Esmu jūsu rīcībā, — atbildēja cietuma priekšnieks.

— Tātad norunāts. Viss būs sagatavots?

— Es jums to apsolu. Bet ne vārda monseigneur!

— Protams! Sveiki, Lonē kungs!

— Sveiki, Dibuā kungs!

Un Lonē, zemu klanīdamies, atmuguriski izgāja no istabas.

— Labi! — noteica Dibuā. — Tagad, monseigneur, tā ir mūsu abu

lieta. Un kad rīt jūs gribēsit izprecināt savu meitu, jums trūks tikai znots.

» ♦ #

Tajā pašā brīdi, kad Gastons bija Demenīlam nodevis Lonē jaun­kundzes vēstuli, viņš izdzirda gaitenī soļus. Viņš pasteidzās aizrādīt che­valier, lai tas nerunā vairs ne vārda, piesita ar kāju, lai brīdinātu Pom­padūru, izdzēsa uguni un uzmeta svārkus uz krēsla, it kā būtu sācis iz­ģērbties.

10 3aK. 145

Šajā brīdi atvērās durvis, un ienāca cietuma priekšnieks. Tā kā šādā laikā cietumniekus parasti neapmeklēja, Gastons uzmeta viņam ātru un nemierīgu skatienu. Gastonam likās, ka Lonē ir apmulsis. Vēl vairāk, cietuma priekšnieks, kas laikam gribēja palikt divatā ar Gastonu, paņēma lampu no nesēja rokām. Chevalier pamanīja, ka, liekot lampu uz galda, priekšnieka roka trīc.

Uzraugi aizgāja, bet cietumnieks redzēja, ka pie viņa durvīm novietoti divi kareivji.

Viņam pārskrēja trīsas. Šie klusie priekšdarbi viesa viņā baigu sajūtu.

— Chevalier, — iesāka cietuma priekšnieks, — jūs esat vīrs un ie­teicāt man izturēties pret jums kā pret vīru. Šovakar uzzināju, ka jums ir nolasīts spriedums.

— Un jūs nākat man pateikt, vai ne, Lonē kungs, — sacīja Gastons ar to noteiktību, ko tas vienmēr atguva briesmu brīdī, — jūs nākat man pateikt, vai ne, ka mans soda brīdis ir pienācis?

— Nē, Šanlē kungs, bet nāku jums pateikt, ka tas tuvojas.

— Un kad tam jānotiek?

— Vai varu teikt jums patiesību, chevalier'!

— Būtu jums pateicīgs, Lonē kungs.

— Rīt, dienai austot.

— Un kur?

— Bastīlijas laukumā.

— Pateicos. Un tomēr man bija viena cerība.

— Kāda?

— Ka pirms nāves es kļūšu par tās meitenes vīru, kuru jūs šodien ievedāt pie manis.

— Vai Aržansona kungs jums to apsolija?

— Nē, viņš tikai apsolija lūgt no karaļa šo labvēlību.

— Varbūt karalis to ir noraidījis.

— Vai tad viņš neizpilda šādus lūgumus?

- Reti, Šanlē kungs. Un tomēr, tādi gadījumi ir bijuši.

— Lonē kungs, es esmu kristīgs cilvēks. Ceru, ka man "neliegs ga­rīdznieku.

— Viņš jau ir šeit.

— Vai varu viņu redzēt?

— Pēc isa brīža. Man šķiet, ka pašlaik viņš atrodas pie jūsu līdz­gaitnieka.

— Mana līdzgaitnieka! Kāda līdzgaitnieka?

— Kapteiņa Lažonkjēra.

— Kapteinis Lažonkjērs! — iesaucās Gastons.

— Viņš ir notiesāts tāpat kā jūs, un viņu sodīs reizē ar jums.

— Nelaimīgais! — nomurmināja chevalier. — Un es vēl turēju viņu aizdomās!

— Chevalier, — sacīja cietuma priekšnieks, — jūs esat ļoti jauns, lai mirtu.

— Nāve neskatās uz gadiem. Dievs pavēl nāvei rīkoties, un viņa pa­klausa.

— Bet ja var atraisīt viņas sitienu, tad ir gandrīz vai noziegums ļau­ties viņai tā, kā jūs to darāt.

— Ko jūs gribat teikt? Es jūs nesaprotu!

— Gribu teikt, ka Aržansonam vajadzēja atstāt jūs cerībās…

— Diezgan, Lonē kungs! Man nav par ko atzīties, un es neatzīšos.

Šajā brīdi pie durvīm pieklauvēja. Cietuma priekšnieks atvēra. Tas

bija majors. Viņš pārmija dažus vārdus ar Lonē. Cietuma priekšnieks atgriezās pie Gastona, kas stāvēja kājās, roku atspiedis pret krēsla at­zveltni, bāls, bet Šķietami mierīgs.

— Šanlē kungs, — viņš sacīja. — Lažonkjērs lūdza man atjauju pē­dējo reizi tikties ar jums.

— Un jūs to noraidījāt? — atjautāja Gastons ar mazliet ironisku smaidu.

— Nē, gluži otrādi, es devu šo atjauju cerībā, ka viņš būs prātīgāks par jums, Viņš grib vienoties ar jums par to, ko jūs varētu atzīties.

— Ja viņš grib tikties ar mani šajā nolūkā, priekšnieka kungs, tad atbildiet viņam, ka es atsakos iet pie viņa.

— To es jums saku, Šanlē kungs, — pasteidzās piebilst cietuma priekšnieks. — Bet es nekā nezinu. Varbūt viņa vienīgais nolūks ir satikt nelaimes biedru.

— Tādā gadījumā es piekrītu.

— Es pats aizvedīšu jūs pie viņa, — teica cietuma priekšnieks un paklanījās.

— Esmu gatavs sekot jums, Lonē kungs, — atbildēja Gastons.

Lonē soļoja pa priekšu, Gastons nopakaļ, bet abi kareivji, kas stāvēja

pie durvīm, nāca aiz Gastona. Viņi izgāja caur tiem pašiem gaiteņiem un pagalmiem, pa kuriem gāja pirmoreiz, un beidzot apstājās pie Dār­gumu torņa. Lonē nostādīja abus sargus pie durvīm un pēc tam uzkāpa pa divpadsmit pakāpieniem. Gastons joprojām sekoja viņam.

LJzraugs, ko viņi sastapa uz kāpnēm, ieveda tos pie Lažonkjēra. Kap­teinis bija ģērbies savos vecajos, skrandainajos svārkos un, tāpat kā pir­moreiz, gulēja gultā. Izdzirdis atveramies durvis, viņš pagriezās.

Tā kā Lonē soļoja pirmais, kapteinis bez šaubām redzēja tikai viņu un ieņēma agrāko stāvokli.

— Man likās, ka pie jums būs Bastīlijas garīdznieks, — sacīja Lonē.

— Viņš te tiešām bija, bet es to aizsūtīju projām.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka nemīlu jezuītus. Velns lai parauj, vai tad jūs domājat, ka man ir vajadzīgs mācītājs, lai es labi nomirtu!

— Labi nomirt nenozīmē mirt drošsirdīgi, bet mirt kā kristīgam cil­vēkam pieklājas.

— Ja es būtu gribējis klausīties sprediķi, es būtu paturējis garīdz­nieku, kas prot to tikpat labi kā jūs. Bet es lūdzu Gastonu de Šanlē.

— Te viņš ir. Mans princips ir nekā neliegt tiem, kam nav vairs uz ko cerēt.

— Ak jūs, chevalier! — iesaucās Lžonkjērs un pagriezās pret vi­ņu.— Esiet sveicināts!

— Kapteini, — sacīja Gastons, — man sāpīgi redzēt, ka jūs noraidāt reliģijas atbalstu.

— Ari jūs! Labi. Ja viens vai otrs no jums vēl ar kaut vienu vārdu iemināsies par to, es paziņoju, ka kļūšu par hugenotu.

— Piedodiet, kaptein, — sacīja Gastons, — bet uzskatīju par savu pienākumu ieteikt jums to, ko darīšu es pats.

— Es arī uz jums nedusmojos, chevalier. Kad es būšu ministrs, es proklamēšu ticības brīvību. Bet tagad, Lonē kungs, — turpināja Lažonkjērs, bakstīdams degunu, — jums būtu jāsaprot, ka, dodoties tik tāla ceļojumā, kāds stāv priekšā mums ar chevalier, man nebūtu nekas pre­tim, ja varētu mazliet papļāpāt bez lieciniekiem.

— Es jūs saprotu, kapteiņa kungs, un iziešu ārā! Chevalier, varat palikt te vienu stundu, pēc stundas jums atnāks pakaļ.

— Pateicos, — sacīja Gastons un paklanījās.

Cietuma priekšnieks izgāja, un Gastons dzirdēja, kā viņš aizejot dod rīkojumus, kuru nolūks, bez šaubām, bija pastiprināt uzraudzību.

Gastons un Lažonkjērs palika vieni.

— Nu? — ierunājās kapteinis.

— Nu, — atbildēja Gastons, — jums bija taisnība, un jūs man to jau teicāt.

— Jā, bet es esmu gluži kā tas vīrs, kas staigāja apkārt Jeruzalemei kliegdams: „Nelaime!" Tā viņš staigāja un kliedza septiņas dienas, bet septītajā dienā viņu ķēra kāds akmens, ko meta no mūriem, un nogalināja viņu.

— Jā, es zinu, ka arī jūs esat notiesāts un ka mums kopā jāmirst.

— Tas jums mazliet nepatīk, vai ne?

— Ļoti nepatīk, jo man bija daudz iemeslu turēties pie dzīvības.

— Tādi iemesli ir vienmēr.

— Jā, bet man vairāk nekā citiem.

— Tad, dārgais draugs, es zinu tikai vienu līdzekli.

— Atklāt visu? Nekad!

— Nē, bet bēgt kopā ar mani.

— Kā! Bēgt kopā ar jums!

— Jā, es lasos projām.

— Bet jūs zināt, ka rīt no rīta izpildīs mums piespriesto sodu.

— Tāpēc es lasos projām jau šonakt.

— Citiem vārdiem, jūs bēgat?

— Patiesi.

— Bet pa kurieni? Kā?

— Atveriet šo logu.

— Esmu to izdarījis.

— Pakratiet vidējo stieni.

— Augstais Dievs!

— Vai tas nepadodas?

— Gluži otrādi — tas padodas.

— Tad jau labi. Paldies Dievam, man bija diezgan grūti to izkustināt!

— Ak, man tas liekas kā sapnis.

— Vai atceraties, ka jūs jautājāt man, vai es ari neurbjot kaut ko tāpat kā citi?

— Jā, bet jūs atbildējāt…

— Ka atbildēšu jums vēlāk… Lūk mana atbilde: vai atzīstat, ka tā ir kaut ko vērta?

— Lieliski! Bet kā nolaisties lejā?

— Palīdziet man!

— Ko?

— Parakņāties manā matraci.

— Virvju kāpnes?

— Jā gan.

— Bet ka jūs varējāt tās dabūt?

— Šīs kāpnes līdz ar vīli es saņēmu strazdu pastētē, ko man iesūtīja tajā pašā dienā, kad es ierados šeit.

— Kaptein, jūs esat izcils cilvēks.

— Es to zinu. Bez tam esmu arī labs cilvēks, jo es taču varētu bēgt viens pats.

— Un jūs domājāt par mani?!

— Lūdzu ataicināt jūs šurp, teikdams, ka gribu vienoties ar jums, lai atzītos. Es jau zināju, ka ieradināti tie izdarīs kādu muļķību.

— Pasteigsimies, kaptein, pasteigsimies!

— Cst! Gluži otrādi — rīkosimies lēnām un apdomīgi. Mums vēl stunda laika, jo cietuma priekšnieks aizgāja tikai pirms piecām minūtēm.

— Jā, bet sargi?

— Phē, ārā ir tumšs.

— Bet grāvis, kas pilns ar ūdeni?

— Odens ir sasalis.

— Bet mūra sēta?

— Kad būsim tik tālu, ķersimies pie tās.

— Vai piesiet kāpnes?

— Pagaidiet, gribu pats pārliecināties, vai tās stingri turas. Es sargāju savu mugurkaulu, lai tas būtu cik nožēlojams būdams un negribētu lauzt sev kaklu, mēģinot aizkavēt, ka man to nogriež.

— Jūs esat mūsu laikmeta diženākais kapteinis, dārgais Lažonkjēr.

— Nu, esmu veicis dažu labu lietu, — sacīja Lažonkjērs, siedams pēdējo mezglu kāpnēm.

— Vai gatavs? — jautāja Gastons.

— Jā.

— Vai gribat, lai es kāpju pirmais?

— Kā vēlaties.

— Es vēlos.

— Tādā gadijumā — kāpiet!

— Vai te augstu?

— Piecpadsmit vai astoņpadsmit pēdas.

— Sīkums!

— Jā, jums, kas esat jauns, bet man tas ir vesels notikums. Tātad būsim uzmanīgi, es jūs lūdzu.

— Neraizējaties.

Tiešām — Gastons nokāpa lejā pirmais, lēnām un apdomīgi, pēc viņa Lažonkjērs, kas klusi smējās un lamājās ikreiz, kad noskrāpēja pirkstus vai kad vējš šūpoja virvju kāpnes.

— Ar ko gan jānodarbojas Rišeljē un Mazarini pēctecim! — Dibuā starp zobiem murmināja. — Es gan vēl neesmu kardināls, un tas mani glābj.

Gastons pieskārās ūdenim, pareizāk sakot, grāvja ledum. Pēc brīža Lažonkjērs nostājās viņam līdzās. Pussnosalušie sargi atradās savā būdiņā un nekā neredzēja.

— Un tagad sekojiet man! — teica Lažonkjērs.

Gastons sekoja kapteinim. Otrā pusē grāvim viņus gaidija kāpnes.

— Tātad jums ir līdzzinātāji? — jautāja Gastons.

— Velns lai parauj, vai jūs domājat, ka strazdu pastēte ieradusies pie manis pati no sevis?

— Un tad vēl teic, ka no Bastīlijas nevarot izbēgt! — Gastons līksmi iesaucās.

— Mans jaunais draugs, — sacīja Dibuā, apstādamies uz trešā pa­kāpiena, līdz kuram bija jau nokļuvis. — Ticiet man: neriskējiet bēgt bez manis. Otrreiz jums var nelaimēties.

Viņi kāpa augšup gar mūri. Pa platformu staigāja sargs. Bet tas ne tikai netraucēja abiem bēgļiem rāpties augšup, bet vēl pasniedza roku Lažonkjēram, lai palīdzētu sasniegt platformu. Pēc tam visi trīs, klusi un žigli, kā daždien cilvēki, kas apzinās minūšu vērtību, uzvilka kāpnes un nolaida tās otrā pusē mūrim. Tikpat laimīgi kā uzkāpuši, viņi nokāpa lejā. Lažonkjērs un Gastons ieraudzīja otru grāvi, kas bija aizsalis tāpat kā pirmais.

— Un tagad, — sacīja kapteinis, — nesīsim projām šīs kāpnes, lai nekompromitētu nabaga velnu, kas mums palīdzēja.

— Tātad mēs esam brīvi? — jautāja Gastons.

— Gandrīz vai, — atbildēja Lažonkjērs.

Šī vēsts divkāršoja Gastona spēkus, kurš paņēma kāpnes uz pleciem un nesa projām.

— Yai zināt, chevalier, nelaiķa Herkuls bija nieks, salīdzinājumā ar jums, — aizrādīja Lažonkjērs.

— Ppē! — noteica Gastons. — Šajā brīdī es aiznestu visu Bastīliju.

Viņi klusēdami pagāja apmēram trīsdesmit soļu un iegriezās kādā

mazā ieliņā Svētā Antuāna priekšpilsētā. Lai gan pulkstenis tik tikko rā­dīja pusdesmit, ielas bija tukšas, jo pūta nikns vējš.

— Un tagad, mans dārgais chevalier, esiet tik laipns un sekojiet man līdz priekšpilsētas stūrim.

— Es jums sekotu līdz pat ellei.

— Nē, ne tik tālu, lūdzu! Drošības labad dosimies katrs uz savu pusi.

— Kas tā par karieti? — jautāja Gastons.

— Mana.

— Kā — jūsu?

— Jā.

— Velns lai parauj, dārgo kapteini, kariete ar četriem zirgiem! Jūs jau ceļojat kā princis.

— Ar trim zirgiem, chevalier, jo viens no šiem zirgiem domāts jums.

— Kā! Jūs atļaujat?

— Jā! Tas vēl nav viss.

— Ko?

— Jums nav naudas.

— Mani izkratīja un atņēma visu, kas man bija klāt.

— Te būs maks ar piecdesmit luidoriem.

— Bet kapteini…

— Nu, nu! Tā ir Spānijas nauda, ņemiet!

Gastons paņēma maku, kamēr pastnieks atjūdza vienu zirgu un pie­veda to pie chevalier.

— Kurp jūs tagad dositiēs? — jautāja Dibuā.

— Uz Bretaņu, piebiedroties saviem draugiem.

— Jūs esat traks, mans mīļais! Jūsu biedri ir notiesāti tāpat kā jūs, un varbūt pēc divām vai trim dienām nāvessods būs jau izpildīts.

— Jums taisnība, — sacīja Gastons.

— Dodaties uz Flandriju, — ieteica Lažonkjērs, — dodaties uz Flandriju: tā ir laba zeme. Pēc piecpadsmit vai astoņpadsmit stundām jūs būsit pāri robežai.

— Jā, — noteica Gastons. — Pateicos, es zinu, kurp man jādodas!

— Nu, laimīgu ceļu! — sacīja Dibuā, kāpdams karietē. — Tāds vējš var vērsim nolauzt ragus!

— Laimīgu ceļu! — savukārt novēlēja Gastons.

Un abi pēdējo reizi sarokojās, bet tad devās katrs uz savu pusi.