Reģenta meita

VI Ceļojums

Vēl tajā pašā naktī Gastons uzrakstīja testamentu un otrā dienā de­ponēja to pie kāda Nantes notāra.

Viņš novēlēja visus savu$ īapšumus Helēnai Šaverni un lūdza to neat­teikties no pasaules un sabiedrības, ja viņam būtu jāmirst, bet turpināt savas jaunās un skaistās dzīves gaitas. Gastons bija pēdējais savā dzimtā, tāpēc viņš lūdza Helēnu, pieminot viņu, nosaukt savu pirmo dēlu par Gastonu. . ,

• Htiiikl, .

Tad viņš beidzamo reizi apmekleja savus draugus, pirmām kārtām Monluī, ar kuru to saistīja visciešākā draudzība un kurš iepriekšējā va­karā visvairāk viņu atbalstīja. Gastons., izteicās draugiem, ka viņš cerot sekmīgi veikt savu uzdevumu, un saņēma ņo Ponkaleka kādas zelta mo­nētas pusi un vēstuli, kas jānodod kapteinim Lažonkjēram, sazvērnieku sakarniekam Parīzē, kuram vajadzēja iepazīstināt Gastonu ar dažām ie­vērojamām personām galvaspilsētā. Tad Gastons ielika ceļasomā visu sa­vu brīvo naudu un izjāja no Nantes. Viņam līdzi jāja tikai viens sulainis vārdā Ovens, kurš kalpoja viņam jau trīs gadus un kuram, kā likās, varēja uzticēties. Lai nemodinātu aizdomas, viņa četri draugi atzina par parei­zāku Gastonu nepavadīt.

Bija pusdienlaiks, un ceļš jauk$. Spoža ziemas saule apspīdēja laukus, ko klāja žilbinošs sniegs. Lāstekas, kas karājās pie kokiem, mirdzēja sau­les staros kā dārgakmeņi. Un tomēr garais ceļš bija gandrīz vai tukšs.

Ne priekšā, ne aiz sevis Gastons neredzēja tik labi pazīstamo melnzaļo klostera karieti, kurā Klišonas mūķenes aizveda savas audzēknes pie viņu vecākiem.

Gastons sava sulaiņa pavadībā turpināja ceļu, un viņa sejā izpaudās līksmība kopā ar smeldzošām skumjām, kādas izjūt cilvēks, kas redz da­bas skaistumu, bet tajā pašā laikā apzinās, ka tieši kāda liktenīga un nenovēršama notikuma dēļ tas viņam var zust uz visiem laikiem.

Jau pirms izjāšanas no Nantes Gastons ar saviem draugiem vienojās par to, cik bieži viņš apstāsies ceļā līdz Manai. Bet vairāki motīvi pa­mudināja jaunekli pārkāpt šo norunu. Vispirms salā lielceļš bija apledojis gluds kā spogulis. Tas bija nepārvarams šķērslis, un par tādu Gastons būtu to uzskatījis arī tad, ja tas tāds nebūtu bijis, jo neaizmirsīsim, ka viņa interesēs nebija jāt pārāk ātri. Tikai sulaiņa priekšā viņš izlikās, ka ļoti steidzas. Un kad viņa zirgs jau pirmajā ceļa gabalā divreiz paklupa, bet Ovena zirgs pat nogāzās zemē — radās pilnīgi saprotams iemesls turpināt ceļu soļos.

Sulainis, kā likās, jau kopš ceļojuma sākuma steidzās vairāk nekā viņa kungs. Taisnība, viņš bija viens no tiem ļaudīm, kas vienmēr cenšas ātri nokļūt galā. Ceļojums sagādā viņiem tikai nepatikšanas, tāpēc viņi grib to pēc iespējas saīsināt.

Bez tam viņš ļoti ilgojās nokļūt tālajā Parīzē. Viņš to nekad nebija redzējis, bet viņam par to bija sastāstīti zili brīnumi, un ja vien viņš būtu varējis pielikt abiem zirgiem spārnus, ceļa gabals būtu veikts dažās stun­dās, kaut gan viņš nebija sevišķi veikls jātnieks.

Mierīgā gaitā Gastons nojāja līdz Udonai. Bet lai cik lēnām viņš jāja, Klišonas klostera kariete kustējās vēl lēnāk. Tajos laikos satiksme pa lie­lajiem ceļiem bija tikpat gausa kā tagad, izņemot pasta karietes, ko vadīja pastnieki ar pātagu rokā. Un sevišķi gausi virzījās karietes, kurās sēdēja dāmas.

Udonā jātnieks apstājās. Viņš izvēlējās viesnīcu „Pie Kronētās Ka­rietes", kurai divi uz priekšu izdobti logi atradās lielceļa pusē. No tiem varēja pārredzēt visu ceļu. Bez tam viņš bija informējies un uzzinājis, ka šajā pilsētiņas visslavenākajā viesnīcā parasti satiekas gandrīz vai visas ceļotāju karietes.

Kamēr viņam gatavoja pusdienas (pulkstenis varēja būt apmēram di­vi), Gastons, nepiegriezdams vērību salam, stāvēja sardzē uz balkona un ne uz mirkli neizlaida no acīm lielceļu. Bet cik vien tālu sniedzās ska­tiens, viņš redzēja tikai ar cilvēkiem pieblīvētus furgonus un pajūgus, tur­pretim no tik ļoti gaidītās melnzaļās karietes nebija ne vēsts. Tad Gastons savā nepacietībā nodomāja, ka Helēna varbūt atbraukusi agrāk un jau atrodas vienīcā. Viņš steigšus atgāja no priekšējiem logiem un nostājās pie kāda loga, kurš izgāja uz pagalmu un pa kuru viegli varēja pārredzēt nojumēs novietotos pajūgus. Klostera karietes starp tiem nebija.

Gastons tomēr uzkavējās vēl brīdi pie šā loga, jo ieraudzīja savu su­laini dzīvi sarunājamies ar kādu vīrieti pelēkās drēbes un karavīra mētelī. Pēc sarunas ar Ovenu šis vīrs uzkāpa mugurā labam pasta zirgam un, lai gan ceļu klāja sniegs un ledus, aizjāja tāda cilvēka izskatā, kam jāstei­dzas, kaut steigā būtu arī jālauž kakls. Bet viņa zirgs neslīdēja un nekrita, un pēc pakavu dipoņas Gastons nosprieda, ka jātnieks dodas Parīzes virzienā.

Šai brīdī sulainis pacēla acis un ieraudzīja savu kungu, kas to no­vēroja. Viņš nosarka, un kā cilvēks, kas pārsteigts nozieguma vietā, centās kaut kā rosīties, tīrot savu apģērbu un kratot sniegu no kājām. Gastons pamāja, lai sulainis pienāk pie loga. Lai gan šis rīkojums sulainim acīm redzot nepatika, viņš tomēr paklausīja.

— Ar ko tu nupat runāji, Oven? — jautāja Gastons.

— Ar kādu vīrieti, Gastona kungs, — atbildēja sulainis ar to muļķīgi viltīgo izteiksmi sejā, kas raksturīga mūsu zemniekiem.

— Labi, labi!.. Bet kas tas bija par vīrieti?

— Kāds ceļinieks, kareivis, kas apjautājās par ceļu, mortsieur che­valier.

— Par kādu ceļu?

— Uz Rennu.

— Bet tu taču to nezini, jo neesi šejienietis.

— Es pavaicāju viesnīcniekam, Gastona kungs.

— Kāpēc viņš nejautāja pats?

— Viņš sastrīdējās ar to pusdienu maksas dēļ un negribēja vairs griezties pie viņa.

— Hm, — norūca Gastons.

Tas viss izklausījās ļoti nevainīgi, un tomēr Gastons atgriezās savā istabā stipri domīgs. Šis cilvēks, kas visu laiku viņam uzticīgi kalpoja, bija Montarāna kunga galvenā sulaiņa krustdēls, bet pats Montarāns bija kād­reizējais Bretaņas gubernators, kam šīs provinces iedzīvotāju sūdzību dēļ vajadzēja atstāt savu amatu. Viņa vietā nāca Monteskjū. Šis Montarāna sulainis, Ovena krusttēvs, arī uzbūra viņam brīnišķīgās Parīzes ainas un modināja viņā kaislo vēlēšanos redzēt galvaspilsētu. Šī vēlēšanās, kā likās, tagad piepildīsies.

Bet labi pārdomājot, šaubas par Ovenu drīz vien izgaisa, un Gastons pats sev jautāja, vai, mezdamies pasākumā, kas prasa vislielāko drosmi, viņš nekļūst arvien bailīgāks. Un tomēr ēna, kas piepeši pārklāja viņa seju, ieraugot Ovenu sarunājamies ar pelēko vīru, pilnīgi neizgaisa. Bez tam, lai cik uzmanīgi viņš vēroja ceļu, melnzaļā kariete nerādījās.

Vistīrākajām dvēselēm dažreiz uzmācas nekrietnas domas, tāpēc arī viņam ienāca prātā, ka Helēna būs izvēlējusies citu ceļu, lai šķirtos no viņa bez trokšņa un strīdiem. Bet tad viņš iedomājās, ka ceļojumā rodas dažādi starpgadījumi un līdz ar to — kavējumi. Viņš piesēdās pie galda, lai gan jau sen bija beidzis ēst. Ovens, kas ienāca novākt traukus, izbrīnā vērās savā kungā.

— Vīnu, — pasūtīja Gastons, juzdams, ka viņam savukārt kaut kas jādara, tāpat kā Ovenam pirms ceturtdaļstundas.

Ovens bija jau paņēmis mazliet aizdzerto pudeli, uz kuru viņam bija neapstrīdāmas tiesības.

Tāpēc, vērdamies savā kungā, kas parasti nedzēra, viņš apmulsis at­kārtoja:

— Vīnu?

— Nūja, — nepacietīgi apstiprināja Gastons. — Vīnu. Gribu dzert… Kas tur ko brīnīties?

— Nekas, Gastona kungs, — noteica Ovens.

Un viņš piegāja pie durvīm, lai paziņotu sava kunga pavēli apkal­potājam, kas atnesa otru pudeli.

Gastons ielēja glāzi vīna, izdzēra un ielēja otru. Ovens ieplēta izbrīnā acis.

Beidzot, nospriedis, ka šī otra pudele pieder viņam tāpat kā pirmā un ka viņa personīgās interesēs un pienākumos ietilpst atturēt savu kungu no bīstamā ceļa, uz kura tas acīmredzot nokļuvis, Ovens ierunājās:

— Gastona kungs, esmu dzirdējis runājam, ka jātniekiem ir ļoti kai­tīgi dzert sala laikā. Jūs aizmirstat, ka mums vēl priekšā garš ceļš, un jo

- ilgāk mēs te gaidīsim, jo vairāk sals pieņemsies. Bez tam, ja mēs te vēl ilgi uzkavēsimies, varbūt vairs nevarēs dabūt jaunus zirgus.

Šis aizrādījums bija īsti vietā, tomēr Gastons, iegrimis savās domās, nekā neatbildēja.

— Atļaušos aizrādīt cienītajam kungam, ka pulkstenis drīz jau būs trīs un ka puspiecos iestājas tumsa, — turpināja Ovens.

Šī sulaiņa neatlaidība pārsteidza Gastonu.

— Tu ļoti steidzies, Oven, — viņš sacīja. — Vai tev jāsatiekas ar šo jātnieku, kas prasīja tev ceļu?

— Cienītais kungs labi zina, ka tas nav iespējams, — atbildēja Ovens un nemaz neapmulsa, — jo viņš dodas uz Rennu, bet mēs uz Parīzi.

Un tomēr, redzēdams sava kunga ciešo skatienu, Ovens nosarka. Gastons jau pavēra muti, lai vēl ko jautātu, kad izdzirda piebraucam kādu karieti no Nantes. Gastons pieskrēja pie loga — tā bija melnzaļā kariete.

Ieraudzījis to, Gastons aizmirsa visu un, pamezdams Ovenu, izdrāzās ārā no istabas.

Nu bija Ovena kārta pieiet pie loga un apskatīties, kāds svarīgs ie­mesls varēja radīt šādu pārmaiņu viņa kunga rīcībā. Viņš izsteidzās uz balkona un ieraudzīja melnzaļu karieti, kas patlaban apstājās. Kāds vīrs ar lielu cepuri visirms nokāpa no kučiera sēdekļa un atvēra durtiņas. Tad izkāpa kāda jauna sieviete, ietinusies melnā mētelī, pēc tam kāda augustīņu mūķene.

Abas dāmas paziņoja, ka pēc pusdienām došoties tālāk, un pieprasīja sev atsevišķu istabu.

Lai nokļūtu šajā atsevišķajā istabā, viņām vajadzēja iet cauri kopīgajai zālei, kur pie krāsns bija nostājies šķietami vienaldzīgais Gastons. Helēna un jauneklis apmainījās ar ātriem, bet nozīmīgiem skatieniem, un Gastons ar lielu gandarījumu konstatēja, ka vīrs ar lielo cepuri, kas pirmīt nokāpa

no kučiera sēdekļa, ir klostera dārznieks — tas pats, kas viņam iedeva vārtiņu atslēgu. Pašreizējos apstākļos tas bija lielisks palīgs.

Tomēr Gastons ar vislielāko mieru un aukstasinību ļāva dārzniekam paiet garām un viņu neapstādināja. Bet kad dārznieks šķērsoja pagalmu un iegāja zirgu stallī, viņš tam sekoja, jo steidzās izjautāt. Gastons bai­dījās vienīgi par to, ka dārznieks būs atbraucis tikai līdz Udonai un tūlīt dosies atpakaļ uz klosteri.

Bet jau pēc pirmajiem vārdiem Gastons nomierinājās. Dārznieks pa­vadīs abas sievietes līdz Rambuijē, Helēnas ceļojuma pagaidu mērķim. Tad viņš vedīs atpakaļ uz Klišonu klosteri māsu Terēzi — tā sauca mū­ķeni, kuru priekšniece negribēja atstāt vienu tik garā un bīstamā ceļā.

Sarunas beigās, kas norisinājās staļļa durvīs, Gastons pacēla acis un ieraudzīja Ovenu, kas viņus novēroja. Šī sulaiņa ziņkārība viņam nepatika.

— Ko jūs tur darāt? — noprasīja jauneklis.

— Gaidu cienītā kunga pavēles, — atbildēja Ovens.

Nebija nekāds brīnums, ka sulainis, kuram nav ko darīt, skatās ārā pa logu. Tāpēc Gastons tikai sarauca uzacis.

— Vai pazīstat šo puisi? — Gastons jautāja dārzniekam.

— Ovena kungu, jūsu sulaini? — tas atbildēja, pārsteigts par šādu jautājumu. — Bez šaubām, es viņu pazīstu, jo esmu no viena apgabala.

— Jo ļaunāk! — nomurmināja Gastons.

— O, šis Ovena kungs ir brašs zēns, - apgalvoja dārznieks.

— Vienalga, ne vārda par to Helēnai, es jūs lūdzu.

Dārznieks apsolīja klusēt. Bez tam viņš, vairāk nekā jebkurš cits, bija ieinteresēts slēpt savas attiecības ar chevalier. Ja atklātos, ka viņš aiz­devis tam atslēgu, viņu nekavējoties atlaistu no vietas, bet šāds dārznieka amats augustīņu klosterī ir lieliska vieta cilvēkam, kas to prot izmantot.

Tad Gastons atgriezās viesu zālē, kur jau gaidīja Ovens. To vajadzēja dabūt projām, tāpēc viņš pavēlēja seglot zirgus.

Pa to laiku dārznieks steidzināja pastniekus, kas pārjūdza zirgus. Ka­riete bija sagatavota braukšanai un gaidīja tikai ceļotājas. Pēc īsas un vienkāršas maltītes, jo bija gavēnis, abas sievietes atkal devās cauri zālei. Pie durvīm viņas sastapās ar Gastonu, kas ar kailu galvu gatavojās pa­līdzēt viņām iekāpt karietē. Tajos laikos šāda jaunekļa pieklājība pret jaunavām bija parasta lieta. Bez tam pat mūķenei Šanlē nebija gluži nepazīstams. Tāpēc viņa diezgan laipni reaģēja uz viņa pūliņiem un pat pateicās ar labvēlīgu smaidu. Pats par sevi saprotams, ka, piedāvājis roku māsai Terēzei, Gastons ieguva tiesību palīdzēt arī Helēnai. Un to tikai viņš gribēja panākt.

— Gastona kungs, zirgi gatavi, — viņam aiz muguras noteica Ovens.

— Labi! — atbildēja Gastons. — Izdzeršu glāzi vīna un došos ceļā.

Gastons beidzamo reizi atsveicinājās no abām dāmām. Kariete aiz­brauca, bet Gastons uzkāpa savā istabā un, par lielu brīnumu sulainim, lika atnest trešo pudeli, jo otrā bija pazudusi tāpat kā pirmā. Patiesībā no visām trim pudelēm Gastons nebija izdzēris vairāk kā pusotras glāzes.

, Atkal piesēzdamies pie galda, Gastons ieguva ceturtdaļstundu laika. Pēc tam viņam nebija vairs nekāda iemesla palikt Udonā un, tagad gan­drīz vai tāpat kā Ovens, steigdamies turpināt ceļu, viņš uzlēca zirgam mugurā un aizjāja.

Pēc nepilnas ceturtdaļjūdzes ceļa līkumā un piecdesmit soļu sev priekšā viņi ieraudzīja melnzaļo karieti, kas bija ielauzusi ledu un tik dziļi iegrimusi ceļa grambā, ka palikusi stāvam, lai gan dārznieks pūlējās pacelt riteni un pastnieks mudināja zirgus gar ar kliedzieniem, gan ar pātagu.

Šī klizma bija īsta laimes gadījums. Gastons nevarēja pamest divas sievietes šādā ķezā, sevišķi pēc tam, kad dārznieks, ieraudzījis savu tau­tieti Ovenu, kas to nepazina zem platās cepures, lūdza viņa laipno pa­līdzību. Abi jātnieki nokāpa zemē, un, tā kā labā mūķene ļoti baidījās, atvēra durtiņas. Abas sievietes izkāpa uz lielceļa. Pēc tam kariete, Gas­tonam un Ovenam palīdzot, izkļuva no nelaimīgās grambas. Abas dāmas turpināja savu ceļu, un ari jātnieki devās tālāk.

Bet pēc šā pakalpojuma viņi bija iepazinušies un chevalier jutās lieliskā omā. Kļuva tumšs, un māsa Terēze bažīgi apvaicājās, vai tikai ceļš ir drošs. Nabaga mūķene, kas nekad nebija izgājusi ārpus sava klostera, iedomājās, ka uz lielceļiem čum un mudž laupītāji. Gastons ar nolūku ne gluži nomierināja viņu, bet pateica, ka viņiem esot kopīgs ceļš, un tā kā viņai Ansenisā jāapstājas, viņš ar savu sulaini pavadīšot dāmas līdz turienei. Šis piedāvājums, ko labsirdīgā Terēze atzina par visgalan­tāko, kāds vien iespējams, un ko tā bez mazākās vilcināšanās pieņēma, viņu nomierināja pilnīgi. • '

' Visas šīs mazās komēdijas laikā Helēna apbrīnojami labi slēpa savu lomu. Tas pierāda, ka jaunās meičas, lai tās būtu cik vienkāršas un naivas būdamas, slēpj sevī instinktu, kas tikai gaida izdevīgu momentu, lai varētu izpausties. 1 " 1 1 1 ' .■» '

Viņi devās' Ansēnisas virzienā. Ceļš bija šaurs, grambains un slidens, turklāt vēl iestājās pilnīga tumsa, tāpēc Gastons turējās līdzās karietes durtiņām, un māsai Terēzei bija viegli iespējams vērsties pie viņa ar da­žiem jautājumiem. Viņā uzzināja, ka jaunekli sauc chevalier de Livrī, ka viņa māsa ir viena no augustiņu klostera vismīļākajām audzēknēm, kas pirms trim gadiem apprecējusies ar Monluī. To padzirdējusi, māsa Te­rēze atzina, ka nu vairs nav ne mazākā iemesla noraidīt chevalier pa- vadonību, bet Helēna gan centās turpmāk šo Sarunu vairs neatgādināt.

Kā sākumā noruriājuši, Ansenisā viņi apstājās. Gastons, tikpat pie­klājīgs un tikpat atturīgs, palīdzēja dāmām izkāpt no karietes. Dārznieks apliecināja visu, ko Gastons stāstīja par savu radniecību ar Livrī jaun­kundzi, un māsai Terēzei nebija vairs nekādu šaubu. Viņa pat atzina, ka Šis džentlmenis ir ļoti solīds un pieklājīgs, jo, nākdams klāt un iedams projām, viņš vienmēr zērttu paklanījās.

Nākamajā dienā, kāpjot karietē, viņa nopriecājās viēn, ieraudzījusi viesnīcas pagalmā jaunekli ar sulaini jau seglos. Protams, chevalier tūlīt nolēca zemē un ar parasto laipnību isniedza dāmām roku, lai palīdzētu iekāpt karietē. Tai pašā laikā Helēna juta, ka mīļotais cilvēks iespiež viņai saujā mazu Zīmīti. Viens vienīgs jaunavas skatiens pavēstīja, ka jau šovakar viņš saņems atbildi.

Ceļš bija daudz nelāgāks nekā vakar. Šādos apstākļos palīdzība bija vēl vairāk nepieciešama, tāpēc Gastons ne uz mirkli neatkāpās no ka­rietēs. Riteņi ik brīdi iegrima grambās. Vajadzēja palīdzēt pastniekam un dārzniēkam. Vietām ceļš gaja pārāk stāvā kalnā, un dāmām vajadzēja izkāpt — nabaga mūķene nezināja'kā pateikties Gastonam. ; - Ak, Kungs! — viņā ik brīdi Vērsās pie Helēnas; - Kas ar mums notiktu, ja Dievs nebūtu atsūtījis palīgā šo labo un priekšzīmīgo džentl­meni?'^5 ' ■ • ' < ■

Vakarā, īsi pirms ierašanās Anžerā, Gastons jautāja savām dāmām, kādā viesnīcā viņas nodomājušas apmesties. Mūķene paskatījās mazā pie­zīmju grāmatiņā, kur bija iepriekš atzīmēti dažādie ceļa posmi, un at­bildēja, ka apmetīšoties „Pie zelta svečtura"… Šai viesnīcā nolēma apstā­ties arī Gastons, tāpēc aizsūtīja Ovenu jau iepriekš aizrunāt istabas.

Pie viesnīcas Gastons saņēma mazu zīmīti, ko Helēna bija uzrakstījusi pusdienlaikā, un nodeva viņam, izkāpjot no karietes. Ak vai, nabaga bērni bija jau aizmirsuši visu to, ko teica viens otram naktī, satiekoties pie loga.

Viņi rakstīja par savu mīlu, it kā tā nekad nebeigtos, un par savu laimi, it kā tā sniegtos tālāk par viņu ceļojumu.

Gastons izlasīja zīmīti ar dziļām skumjām. Viņš neloloja ilūzijas. Gas­tons skatīja nākotni tādu, kāda tā patiesībā bija, un, proti, bez cerībām. Viņš bija saistījies ar svinīgu solījumu sazvērestībā, viņu sūtīja uz Parīzi izpildīt drausmīgu uzdevumu, tāpēc viņš pašreizējos priekus uzskatīja ti­kai par laimes pagarinājumu, bet aiz šiem priekiem visu laiku glūnēja nelaime, draudīga un briesmīga.

Un tomēr, šajās dienās bija brīži, kad viss tas aizmirsās. Tas notika tad, kad Gastons jāja līdzās pajūgam vai sniedza roku Helēnai, lai pa­līdzētu kāpt kādā uzkalnā. Tad abi mīlētāji apmainījās ar tik maigiem skatieniem, ka viņu sirdis izkusa laimē. Tad atskanēja vārdi, kurus sapra­ta tikai viņi un kuri zvērēja mūžīgu mīlu. Tad Helēnas sejā atplauka tik mīļi smaidi, ka nabaga jauneklim likās: nu ir pavērušās debesis. Meitene ik brīdi izbāza daiļo jgalviņu pa karietes logu, it kā lai apbrīnotu kalnus un ielejas, bet Gastons labi zināja, ka draudzene veras tikai viņā un ka kalni un ielejas, lai cik gleznainas būdamas, nevarēja viest viņas acīs šo mīļo vizmu. .

Viņi bija jau tiktāl pazīstami, ka Gastonam radās tūkstoš iemeslu neatstāt karieti, un viņš tos arī plaši izmantoja. Nelaimīgā jaunekļa dzīvē tie bija pirmie un reizē pēdējie gaišie stari. Viņā sacēlās rūgts protests pret savu likteni, apzinoties, ka, pirmoreiz izbaudot laimi, viņam tā uz visiem laikiem būs liegta. Viņš aizmirsa, ka pats bija meties iekšā šajā sazvērestībā, kas to tagad apņēma un žņaudza no visām pusēm, spieda viņam darīt kaut ko tādu, kas novedīs to trimdā vai uz ešafota. Bet tajā pašā laikā viņš ieraudzīja citu ceļu, smaidošu un jautru, kas taisni un bez sarežģījumiem aizvestu viņu laimē.

Taisnība, tad, kad viņš piebiedrojās sazvērestībai, viņš vēl nepazina Helēnu un jutās šajā pasaulē viens un izolēts. Nabaga neprātis, divdesmit divu gadu vecumā viņš iedomājās, ka šī pasaule uz visiem laikiem un bez žēlastības liegusi viņam savus priekus un baudas! Tad viņš sastapa Helēnu, un no šā brīža pasaule viņam likās tāda, kāda tā patiesībā bija: kas sola daudz ko tiem, kas prot gaidīt, un atalgo tos, kas šo algu pelnī­juši.

Bet nu bija par vēlu: Gastons nevarēja vairs atkāpties, viņam va­jadzēja iet bez apstājas uz priekšu un sasniegt mērķi — laimīgu vai kļū­mīgu, bet katrā ziņā asiņainu mērķi.

Tāpēc šajos pēdējos mirkļos, kas viņam vēl atlikuši, nabaga jauneklis spilgti uztvēra itin visu: katru rokas spiedienu, katru vārdu, katru nopūtu, katru kleitas pieskārienu viņa sejai, kad Helēna kāpa karietē, katru viņas ķermeņa piekļaušanos, kad tā izkāpa no karietes. Viegli iedomāties, ka šādā noskaņā Ovens bija pavisam aizmirsts, un aizdomas, kas pamodās, Gastonam sliktā omā esot, izgaisa kā drūmi naktsputni, kas pazūd līdz ar saullēktu.

Tāpēc arī Gastons neredzēja, ka ceļā no Udonas līdz Manai Ovens sarunājās vēl ar diviem citiem jātniekiem, līdzīgiem tam, kuru viņš re­dzēja aizjājam pirmajā vakarā. Tie tāpat devās Parīzes virzienā.

Bet Ovens, kas nebija iemīlējies, ievēroja visu, kas norisinājās starp Gastonu un Helēnu.

Jo tālāk viņi virzījās, jo drūmāks kļuva Gastons, jo nu viņš neskaitīja vairs dienas, bet stundas. Viņi atradās ceļā jau nedēļu, un lai cik lēni viņi būtu virzījušies uz priekšu, beidzot tomēr vajadzēja nonākt galā.

Viņiem iebraucot Šartrā, viesnīcnieks, ar kuru māsa Terēze aprunā­jās, atbildēja savā rupjajā, labsirdīgajā un vienaldzīgajā balsī: „Ja mazliet pasteigsities, rīt varat nokļūt Rambuijē." Gastonam likās, it kā viesnīc­nieks būtu teicis: „Rīt jūs šķirsities uz visiem laikiem." Helēna redzēja, cik dziļi šie daži vārdi satrauca Gastonu. Viņš tā nobālēja, ka viņa pie­gāja tam klāt un apjautājās, vai viņš jūtas nevesels. Bet Gastons ar smai­du viņu nomierināja.

Pa to laiku Helēna sirds dziļumos sāka šaubīties. Ak vai, nabaga bērns mīlēja tā, kā parasti sievietes mīl, un, proti, viņās mīt spēks, pa­reizāk saķot — vājība ziedot visu savai mīlai. Viņa nesaprata, kā che­valier, kas taču bija vīrietis, nerod līdzekļus cīņai pret netaisno likteņa gribu, kas tos šķīra. Lai cik cieši klostera durvis noslēdzās tām grāmatām, kura pavedina jaunatni un kuras sauc par romāniem, līdz viņai tomēr nokļuva daži atsevišķi Klelijas vai Lielā Kira sējumi. Tajos viņa lasīja, kā seno laiku kavalieri un jaunkundzes izkļuvuši no līdzīgām situācijām, pie­mēram, izbēgot no vajātājiem un uzmeklējot kādu cienījamu vientuļnieku, kas tos uz ātru roku salaulāja vienkārša koka krusta un akmens altāra priekšā.

Bieži vien, lai atsvabinātu jaunu meiteni no vajātāju nagiem, vaja­dzēja vēl piekukuļot sargus, apgāzt mūrus, satriekt burvjus un ļaunos ga­rus, kas nebija viegli izdarāms, bet kas tomēr beidzās ar mīļotā varoņa spožu uzvaru.

Tagad nekas tamlīdzīgs nebija jādara — nevajadzēja piekukuļot sar­gus, jo vienīgā apsargātāja bija nabaga klostera māsa, nebija jāgāž mūri, tikai jāatver karietes durtiņas, nebija jāsatriec burvji un milži, atskaitot dārznieku, kas nelikās sevišķi bīstams un kas bez tam, ja ticēt stāstam par vārtiņu atslēgu, jau sen rīkojās jaunekļa interesēs.

Helēna nesaprata šo pasīvo pakļaušanos liktenim un klusībā vēlējās, lai jauneklis kaut ko darītu, lai viņš cīnītos pret likteni. Bet Helēna par Gastonu sprieda netaisni. Arī viņam ienāca prātā tās pašas domas un, jāatzīst, tās viņu nežēlīgi tirdīja. No jaunās meitenes skatieniem viņš no-, prata, ka viņam vajadzētu teikt tikai vienu vārdu, un Helēna sekotu tam līdz pasaules galam. Viņam bija pilna ceļasoma ar zeltu. Kāduvakar He­lēna varēja neiet gulēt, bet nokāpt lejā. Abiem vajadzēja tikai iekāpt īstajā karietē, ko vilktu īsti pasta zirgi, un doties projām, kā to parasti dara, labi samaksājot. Pēc divām dienām viņi būtu pāri robežai, izbēguši no vajātājiem, brīvi un laimīgi ne vairs uz stundu, mēnesi, gadu, bet uz mūžu.

Jā, bet bija kāds vārds, kas tam pretojās, kāds vienkāršs burtu sa­likums, kam daži cilvēki piešķir lielu nozīmi, bet citi — itin nekādu vēr­tību; šis vārds bija — gods.

Gastons bija devis savu godavārdu četriem muižniekiem. Tie bija Ponkaleks, Monluī, Kuediks un Taluets. Ja viņš neturētu savu vārdu, viņu uzskatītu par bezgodi.

Tāpēc jauneklis bija cieši nolēmis paciest savu. nelaimi ar visām tās sekām, bet turēt doto vārdu. Taisnība — ik reizi, kad viņš pārvarēja sevi, skaudra smeldze plosīja sirdi.

Vienā šādā dvēseles cīņu brīdī Helēna pavērās viņā; pārvarot sevi, viņš tik ļoti nobālēja, ka Helēnai likās: viņš mirs. Viņa sagatavojās tam, ka vakarā Gastons kaut ko darīs, vismaz runās, jo šis vakars bija pēdējais. Bet, viņai par lielu brīnumu, Gastons ne runāja, ne darīja. Helēna likās gultā ar smagu sirdi un asarām acīs, pārliecināta, ka viņu nemīl tā, kā mīl viņa. Helēna ļoti maldījās, jo šonakt Gastons negulēja nemaz un nā­kamajā rītā bija bālāks un izmisušāks nekā jebkad.

No Šartras, kur iepriekšējā nakts, kā jau aizrādījām, abiem mīlētājiem pagāja vienās bažās un asarās, viņi no rīta devās uz Rambuijē, kur Gasto­nam bija jājāj garām, bet Helēnai jāpaliek. Šartrā Ovens atkal bija sa­runājies ar vienu no pelēkajiem jātniekiem, kas likās bija novietoti ceļā kā sargposteņi.

Līksmāks kā jebkad, jo Parīze, kuru viņš tik ļoti gribēja redzēt, bija pavisam tuvu, Ovens steidzināja ceļiniekus.

Viņi klusēdami pabrokastoja kādā ciemā. Mūķene domāja par to, ka vakarā dosies atpakaļ uz savu mīļo klosteri. Helēna domāja: ja arī Gas­tons tagad nolemtu rīkoties, būtu jau par vēlu. Gastons domāja par to, ka šovakar vajadzēs atstāt mīļoto sievieti un piebiedroties noslēpumai­niem un nepazīstamiem ļaudīm, ar kuriem viņu uz mūžu saistīs liktenīgs pasākums.

Ap pulkstens trim pēc pusdienas viņi nokļuva tik stāvā kalnājā, ka vajadzēja izkāpt no karietes. Gastons sniedza roku Helēnai, mūķene pie­ķērās dārznieka rokai, un viņi kāpa augšup. Abi mīlētāji soļoja viens otram blakus pārpilnām sirdīm: Helēna klusēja un juta, ka asaras viņai rit pār vaigiem. Gastonam likās, ka viņa krūtis žņaudz smags slogs, jo viņš neraudāja — ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka, būdams vīrietis, viņš nedrīkstēja raudāt.

Viņi uzkāpa kalnā pirmie un daudz ātrāk nekā vecā mūķene. Un no šejienes viņi pie apvāršņa ieraudzīja baznīcas torni un tai apkārt prāvu skaitu māju, kas spiedās ap to kā aitas ap savu ganu.

Tā bija Rambuijē. Neviens to viņiem neteica, un tomēr abi divi pie­peši un vienā laikā to uzminēja. Gastons, kaut visvairāk nomākts, pirmais pārtrauca klusumu.

— Tur, — viņš sacīja, izstiepdams roku pret šo baznīcas torni un māju grupu, — tur mūsu ceļi šķirsies varbūt uz visiem laikiem. Lūdzu jūs, Helēna, neaizmirstiet mani un, lai notiek kas notikdams, nenosodiet mani!

— Jūs runājat ar mani tikai par šausmīgām lietām, mans draugs, — atbildēja Helēna. — Man vajadzīga drosme, bet jūs man plosāt sirdi. Ak, Dievs, vai tad jums nav man sakāms nekas tāds, kas beidzot mazliet iepriecinātu mani!? Tagadne ir drausmīga, es to zinu. Bet vai nākotne ir tikpat briesmīga kā tagadne? Galu galā nākotnē mums vēl ir daudz cīņas iespēju un līdz ar to cerību. Mēs esam jauni, mēs mīlam viens otru. Vai tad nav nevienas iespējas cīnīties pret pašreizējo ļauno likteni? O, Gaston, es jūtu sevī milža spēku, un ja jūs man teiktu… Bet es esmu traka. Es pati ciešu un pati sevi mierinu.

— Es jūs saprotu, Helēna, — atbildēja Gastons, galvu šūpodams. — Jūs lūdzat no manis solījumu, tikai vienu solījumu, vai ne? Nu, redzat, cik es esmu nelaimīgs, ka nevaru nekā solīt!.. Jūs gribat, lai es ceru, bet es esmu izmisis. Ja manā rīcībā būtu, es neteikšu divdesmit, desmit gadu, bet tikai viens gads, es jums to piedāvātu, Helēna, un justos laimīgs. Bet tā tas nav. Kopš tā brīža, kad atstāšu jūs, es jums būšu zudis, un jūs man arī. Sākot ar rītdienu es pats sev vairs nepiederēšu.

— Ak, es nelaimīgā! — iesaucās Helēna, saprazdama viņa vārdus burtiski. — Vai jūs krāpāt mani, teikdams, ka mīlat mani? Vai esat sa­derinājies ar kādu citu sievieti?

— Nabaga draudzene, vismaz šajā jautājumā varu jūs nomierināt. Mī­lu tikai jūs, un jūs esat mana vienīgā līgava.

— Nu, labi, tad jau mēs vēl varam būt laimīgi, Gaston, ja man iz­dotos panākt, ka mana jaunā ģimene atzīst jūs par manu vīru.

3 3aK. 145

— Helēna, vai tad jūs neredzat, ka ikviens jūsu vārds plosa manu sirdi?

— Vismaz sakiet taču man kaut ko!

— Helēna, ir pienākumi, no kuriem nevar izvairīties, ir saites, ko nevar saraut.

— Es nekā nesaprotu, Gaston! — iesaucās meitene. — Man sola ģimeni, bagātību, slavenu vārdu. Bet sakiet vienu vārdu, Gaston, sakiet to, un es pametīšu visu, es iešu jums līdzi! Kāpēc gan jūs nerīkojaties tāpat?

Gastons nodūra galvu un neatbildēja.

Šajā brīdī viņiem piebiedrojās mūķene. Sāka tumst, tāpēc tā nere­dzēja abu jauniešu satrauktās sejas.

Sievietes iekāpa karietē. Dārznieks uzrāpās savā sēdeklī, bet Gastons un Ovens uzlēca seglos.

Tad viņi turpināja ceļu uz Rambuijē.

Kad līdz pilsētai bija vairs tikai viena jūdze, mūķene pati pasauca Gastonu, kas pievirzījās vēl tuvāk karietes durtiņām.

Viņa tam aizrādīja, ka varbūt Helēnai izbraukšot pretim un ka sve­šām sejām, sevišķi vīriešiem, šīs tikšanās brīdī nevajadzētu būt klāt. Arī Gastons bija padomājis par šo apstākli, taču viņam nebija drosmes par to ieminēties. Viņš pievirzījās vēl vienu soli tuvāk. Helēna gaidīja un ce-v rēja.

Ko gaidīja un uz ko cerēja, to viņa pati nezināja.

Var būt, ka Gastons sāpēs izdarīs kaut ko ārkārtīgu, bet viņš tikai zemu paklnījās, pateicās dāmām par atļauju pavadīt viņas un jau gata­vojās doties projām.

Helēna nebija parasta sieviete. Viņa redzēja, ka Gastons izskatās pēc nāves.

— Vai tad tās ir ardievas, vai — uz redzēšanos? — viņa drosmīgi jautāja.

Jauneklis drebēdams piejāja klāt:

— Uz redzēšanos, ja parādīsit man šo godu.

Un viņš aizjāja straujā riksī.