Reģenta meita

VII Istaba viesnīcā „Karaliskais tīģeris" Rambuijē

Gastons aizgāja, neteikdams ne vārda par to, kur un kā viņi satiksies. Bet Helēna nodomāja, ka par to jāgādā vīrietim. Viņa tikai pavadīja to ar skatienu, kamēr tas pazuda tumsā, un pēc ceturtdaļstundas iebrauca Rambuijē.

Tad mūķene izņēma no savas platās kabatas kādu papīru un karietes laternas gaismā izlasīja šādu adresi: „Deroša kundze, viesnīca "Karalis­kais tīģeris".

Mūķene pateica adresi pastniekam, un pēc desmit minūtēm kariete apstājās pie minētās viesnīcas.

Sieviete, kas gaidīja kādā viesnīcas istabā, izsteidzās ārā, piegāja pie karietes un, zemu paklanījusies, palīdzēja dāmām izkāpt. Pēc tam viņa veda tās dažus soļus pa tumšu gatvi. Pa priekšu gāja sulainis, nesdams divus krāsainus vējlukturus.

Atvērās durvis uz skaistu vestibilu. Deroša kundze pagāja sāņus un palaida pa priekšu Helēnu un māsu mūķeni, uzaicinādama tās kāpt aug­šā. Pēc piecām minūtēm abas ceļinieces sēdēja uz mīksta dīvāna gaiša un sprēgājoša kamīna priekšā*.

Istaba, kurā viņas atradās, bija skaista, liela un ar rūpīgi izmeklētām mēbelēm. Visur bija jūtama tā laika diezgan stingrā gaume, jo nebija vēl sācies kaprīzais laikmets, ko esam nokristījuši par rokoko. Arhitektūra bija veidota Ludviķa XIV skumjajā un majestātiskajā stilā. Milzīgi spoguļi zeltītos rāmjos karājās virs kamīna, un pretim tam no griestiem nokarājās liela, zeltīta lustra, bet zeltītas lauvas izveidoja kamīna aizsargu.

Šajā salonā bija četras durvis: pirmās tās, pa kurām viņas ienāca; otrās veda uz ēdamzāli, kura bija spoži apgaismota un izkurināta un kurā gaidīja klāts galds; trešās durvis veda guļamistabā, kas bija izteikti atturīgi dekorēta; ceturtās durvis bija noslēgtas un neatdarījās.

Helēna bez pārsteiguma apbrīnoja šo krāšņumu, kā arī klusos su­laiņus, viņu mierīgo un cieņas pilno izturēšanos, kas tik krasi atšķīrās no steidzīgo viesnīcnieku jautrajām sejām, kas bija redzētas ceļā. Mūķene murmināja savu lūgšanu pirms maltītes un kāri skatījās uz kūpošajām bļodām, klusībā priecādamās, ka nav gavēņa diena.

Pēc brīža Deroša kundze, kas abas ceļinieces bija ievedusi šajā salonā un pēc tam atstājusi tās vienas, ienāca otrreiz un, piegājusi pie mūķenes, nodeva viņai vēstuli, ko tā atplēsa vislielākajā steigā.

Vēstulē bija rakstīts:

„Māsa Terēze varēs pavadīt nakti Rambuijē vai tūlīt doties atpakaļ — kā viņa pati vēlēsies. Viņa saņems divsimt luidoru, ko Helēna ziedo savam mīļajam klosterim, un atstās savu audzēkni Deroša kundzes gādībā, kura bauda Helēnas radinieku uzticību."

Apakšā, paraksta vietā, atradās kāds šifrs. Māsa salīdzināja to ar zī­mogu uz vēstules, ko bija paņēmusi līdzi no Klišonas. Konstatējusi no­spiedumu identitāti, viņa sacīja:

— Mīļais bērns, pēc vakariņām mēs šķirsimies.

— Kā, jau! — iesaucās Helēna, kurai ar māsu Terēzi saistījās visa līdzšinējā dzīve.

— Jā, mans bērns. Mani gan uzaicina pārgulēt šeit, bet man labāk patiktos jau šovakar doties atpakaļ, jo es ļoti steidzos nokļūt atkal mūsu vecajā Bretaņas klosterī, pie kura esmu tā pieradusi un kurā man nekā netrūks, izņemot jūs, mīļais bērns.

Helēna raudādama apķērās ap kaklu labajai māsai. Viņa atcerējās savu jaunību, kas tik jauki pavadīta starp šīm uzticamajām draudzenēm. Varbūt pret viņu izturējās ar cieņu tāpēc, ka to pavēlēja priekšniece, bet varbūt arī tāpēc, ka viņa pati prata iemantot cilvēku mīlu. Viņas sma­dzenēs norisinājās viens no tiem domu brīnumiem, ko zinātne nekad ne­izskaidros: viņa atcerējās vecās gatves, skaisto ezeru, klostera zvanus, un viņas aizvērto acu priekšā līksmi un ātri aizslīdēja visa līdzšinējā dzīve, kas tai likās jau kā izgaisis sapnis.

Labā māsa Terēze savukārt gauži apraudājās, un šis negaidītais no­tikums tā sabojāja viņas apetīti, ka viņa jau piecēlās, lai dotos projām neēdusi. Bet tad Deroša kundze atgādināja abām sievietēm, ka vakariņu galds klāts, un aizrādīja Terēzei: ja viņa nodomājusi šo nakti pavadīt ceļā, viņa neatradīs nevienu viesnīcu, kas būtu vaļā. Tātad līdz rītam viņa nekā nedabūs ēst. Tāpēc Deroša kundze uzaicināja viņu kaut ko iebaudīt vai vismaz paņemt ēdamo līdzi.

Māsa Terēze, kur šie loģiskie argumenti pārliecināja, beidzot nolēma sēsties pie galda un tik svinīgi lūdza Helēnu darīt to pašu, ka tā apsēdās viņai pretī. Bet viņa nevarēja nekā ieēst. Turpretim mūķene steigšus apē­da dažus augļus un izdzēra pusglāzi Spānijas vīna, tad piecēlās un vēlreiz noskūpstīja Helēnu. Tā gribēja pavadīt viņu vismaz līdz karietei, bet De­roša kundze aizrādīja, ka viesnīca «Karaliskais tīģeris" ir pilna ar sve­šiem cilvēkiem un ka nebūtu solīdi, ja viņa atstātu savu istabu un parā­dītos tiem. Tad Helēna gribēja vēlreiz redzēt dārznieku, kas bija braucis līdzi. Nabaga vīrs jau iepriekš bija lūdzis atļauju atvadīties no klostera audzēknes, bet viņa sentimentālajiem lūgumiem, protams, nepiegrieza vē­rību. Bet izdzirdusi tādu pašu Helēnas lūgumu, Deroša kundze uzsauca dārznieku augšā un atļāva vēlreiz tikties ar meiteni, no kuras, kā viņam likās, tas šķiras uz visiem laikiem.

Lielos brīžos — nu Helēna tādu bridi patlaban pārdzīvoja — visas lietas vai personas, no kurām cilvēks šķiras, kļūst svarīgas un sirsnīgi tuvas. Arī šī vecā mūķene un šis nabaga dārznieks bija kļuvuši viņai drau­gi, no kuriem ir bezgala grūti šķirties. Un kad tie dzīrās iet ārā no ista­bas, viņa vēl atsauca tos atpakaļ, un vienai lika pasveicināt savas drau­dzenes, bet otram — rūpēties par viņas puķēm. Bez tam, viņa pavērās dārzniekā ar pateicības pilnu skatienu, kam bija sakars ar vārtiņu atslēgu.

Redzēdama, ka Helēna veltīgi meklējas pa savu kabatu — tas ma­zumiņš naudas, kas viņai bija, atradās ieslēgts ceļasomā — Deroša kun­dze apjautājās:

— Vai jaunkundzei būtu kaut kas vajadzīgs?

— Jā, — atbildēja Helēna. — Es gribētu atstāt kādu piemiņu šim krietnajam cilvēkam.

Tad Deroša kundze iedeva Helēnai divdesmit piecus luidorus. Helēna neskaitot iespieda tos dārzniekam saujā. Šī negaidītā augstsirdība vēl pa­vairoja vecā vīra žēlabas un asaras. Beidzot vajadzēja šķirties. Slēģi bija aizvērti, un ielu nevarēja redzēt. Helēna klausījās un pēc brīža izdzirda karietes riteņu troksni. Tas pamazām attālinājās un izgaisa. Kad nekas vairs nebija dzirdams, Helēna atkrita krēslā.

Tad pienāca klāt Deroša kundze un aizrādīja meitenei, ka tā gan piesēdusies pie galda, bet nekā nav ēdusi. Helēna piekrita aicinājumam paēst vakariņas ne jau tāpēc, ka būtu izsalkusi, bet tāpēc, ka cerēja vēl tajā pašā vakarā saņemt vēstis no Gastona. Viņa centās iegūt laiku.

Helēna apsēdās pie galda un uzaicināja Deroša kundzi darīt to pašu, bet viņas jaunā biedrene piekrita tam tikai pēc atkārtotiem lūgumiem. Bez tam, lai cik noteikti meitene uzstāja, Deroša kundze tomēr neēda, tikai apkalpoja viņu.

Pēc vakariņām Deroša kundze ieveda Helēnu viņas guļaimistabā un sacīja:

— Un tagad, jaunkundz, jūs piezvanīsit, kad gribēsit pasaukt istabeni. Tā tikai gaida jūsu pavēles. Jums jāzina, ka jau šovakar pie jums, droši vien, ieradīsies kāds viesis.

— Viesis! — iesaucās Helēna, pārtraukdama Deroša kundzi.

— Jā, jaunkundze, pie jums ieradīsies viens no jūsu radiniekiem.

— Un tas ir tas pats, kas gādā par mani?

— Kopš jūsu dzimšanas, jaunkundz.

— Ak, Dievs, un jūs sakāt, ka viņš drīz vien ieradīsies? — iesaucās Helēna, piespiezdama roku pie sirds.

— Man tā šķiet, jo viņš ļoti steidzās satikt jūs.

— O, man liekas, ka es jutīšos nelabi, — nomurmināja Helēna.

Deroša kundze pieskrēja klāt un saturēja viņu.

— Vai tad jums ir tik ļoti bail satikties ar cilvēku, kas jūs mīl?

— Tās nav bailes, tas ir satraukums, — paskaidroja Helēna. — Mani iepriekš nebrīdināja, ka tas notiks jau šovakar, un šī jaunā, svarīgā vēsts, ko jūs man tik nesaudzīgi paziņojāt, mani galīgi apmulsināja.

— Bet tas vēl nav viss, — turpināja Deroša kundze. — Šī persona spiesta rīkoties vislielākā slepenībā.

— Kāpēc tā?

— Man ir aizliegts atbildēt uz šo jautājumu, jaunkundz.

— Ak, Dievs, ko nozīmē šāda piesardzība attiecībā pret mani, na­baga bāreni?

— Tā ir nepieciešama, ticiet man!

— Bet kā šī piesardzība izpaudīsies?

— Vispirms, jūs nevarēsit redzēt šīs personas seju, jo, ja kādreiz vē­lāk jūs to nejauši sastapsit, jūs nedrīkstat to pazīt.

— Tātad šī persona ieradīsies maskā?

— Nē, jaunkundz, bet mēs izdzēsīsim visas ugunis.

— Un tad mēs paliksim tumsā?

— Jā.

— Bet jūs taču paliksit pie manis, vai ne, Deroša kundze?

— Nē, jaunkundz, man tas ir stingri aizliegts.

— Kas to aizliedza?

— Persona, kas ieradīsies pie jums.

— Un jums bez jebkādiem iebildumiem jāpaklausa šai personai?

— Man ne tikai jāpaklausa. Es jūtu pret to vislielāko cieņu.

— Tātad viesis būs izcila persona?

— Viens no visvarenākajiem Francijas senjoriem.

— Un šis augstais kungs ir mans radinieks?

— Vistuvākais.

— Dieva dēļ, Deroša kundze, neatstājiet mani šādā neziņā.

— Es jau atļāvos aizrādīt jums, jaunkundz, ka uz zināmiem jautā­jumiem man ir stingri aizliegts atbildēt.

Un Deroša kundze paspēra soli uz durvju pusi.

— Jūs mani atstājat? — iesaucās Helēna.

— Ļauju jums sakārtoties.

— Bet madame…

Deroša kundze, izrādīdama vislielāko cieņu, ceremoniāli paklanījās un atmuguriski izgāja no istabas. Durvis aiz viņas aizvērās.