Reģenta meita

XX Mākslinieks un politiķis

— Ak, tas esi tu? — sacīja reģents, negaidīti ieraudzīdams savu mi­nistru.

— Jā, monseigneur, — atbildēja Dibuā, izņemdams no portfeļa pa­pīrus. — Nu, vai mūsu bretoņi arvien vēl ir tikpat laipni?

— Kas tie par papīriem? — jautāja reģents. Nevērojot vakardienas sarunu, un varbūt tieši šīs sarunas dēļ, viņš juta pret Šanlē slēptas sim­pātijas.

— O, nekas sevišķs, — noteica Dibuā. - Vispirms mazs protokols par to, kas vakar vakarā norisinājās starp chevalier de Šanlē un Viņa Ekselenci monseigneur hercogu Olivaresu.

— Tātad tu klausījies?

— Velns lai parauj, monseigneur, ko tad lai es būtu darījis!?

— Un tu visu dzirdēji…

— Visu. Nu, monseigneur, ko jūs domājat par Viņa Katoliskās Ma­jestātes pretenzijām?

— Domāju, ka sazvērnieki izmanto viņa vārdu, bet varbūt viņš pats tur nepiedalās.

— Un kardināls Alberoni? Ak, Kungs, kā šis puisis grib sagrozīt Ei­ropu: pretendentu uz Angliju; Prūsija, Zviedrija un Krievija saplosa Ho­landi. Impērija paņem Neapoli un Sicīliju. Toskānas lielhercogiste Filipa V dēlam. Sardīnija — Savojas hercogam, Komačio — pāvestam, Francija — Spānijai. Nu, vai zināt, šim plānam, kas radies zvaniķa galvā, netrūkst zināma grandiozuma!

— Visi šie projekti ir kā dūmi, visi šie plāni — tukši sapņi, — atbil­dēja hercogs.

— Un mūsu bretoņu komiteja — vai ari tie ir dūmi?

— Esmu spiests to atzīt — tāda komiteja tiešām pastāv.

— Un mūsu sazvērnieka duncis — vai arī tas ir tukšs sapnis?

— Nē. Pat jāsaka, ka šis duncis man šķita drosmīgs un stingrs.

— Velns lai parauj, monseigneur, jūs žēlojaties, ka iepriekšējā sa­zvērestībā bijuši tikai rožūdens sazvērnieki. Nu, bet man liekas, ka šoreiz tie ir jūsu gaumē. Tie nav ar pliku roku ņemami.

— Vai zini, šim chevalier de Šanlē ir drosme un raksturs, — pa­visam domīgi noteica reģents.

— Nu tikai vajadzētu jums vēl sākt apbrīnot šo puisi! O, es jūs pa­zīstu, monseigneur, jūs esat uz to spējīgs.

— Kāpēc gan vienmēr starp saviem ienaidniekiem un nekad starp saviem kalpiem princim jāatrod tādi raksturi?

— Tāpēc, monseigneur, ka ienaids ir kaislība, bet uzticība bieži vien tikai zemiskums. Bet varbūt monseigneur tagad nokāptu no filo­zofijas augstumiem vienkāršā, reālā darbā un dotu man divus parakstus…

— Kādus? — jautāja reģents.

— Vispirms, kāds kapteinis jāpaaugstina par majoru.

— Kapteinis Lažonkjērs?

— O, nē! Šo puisi mēs pakārsim, tiklīdz viņš mums nebūs vairs va­jadzīgs, bet pagaidām viņš ir jāsaudzē.

— Kas tad ir šis kapteinis?

— Brašs virsnieks, ko monseigneur sastapa pirms astoņām dienām, pareizāk sakot — astoņām naktīm, kādā godīgā vietā, Senonorē ielas mā­jā.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Redzu, ka man jāpalīdz monseigneur atcerēties. Monseigneur ir tik īsa atmiņa.

— Nu, runā taču! Ar tevi nekad nevar tikt gudrs.

— Divos vārdos fakts bija tāds: pirms astoņām naktīm, monseig­neur, pārģērbies par musketieri, kopā ar Nosē un Simiānu izgāja pa Ri- šeljē ielas mazajiem vārtiņiem.

— Jā, pareizi. Un kas notika Senonorē ielā?

— Jūs gribat to zināt, monseigneur?

— Jā, labprāt.

— Man nekas nav jāslēpj no Jūsu Augstības.

— Runā taču.

— Monseigneur ēda vakariņas šai Senonorē ieļas mājā.

— Arvien vēl kopā ar Nosē un Simiānu?

— Nē, divvienatnē, monseigneur. Nosē un Simiāns ari vakariņoja, bet katrs atsevišķi.

— Turpini.

— Tātad monseigneur vakariņoja un bija jau ticis līdz desertam. Tad kāds brašs virsnieks, kas, acīmredzot, kļūdījās durvīs, tik neatlaidīgi sāka dauzīt pie jūsu durvīm, ka monseigneur nepacietīgi izgāja ārā un mazliet sabāra uzmācīgo virsnieku, kas tik neganti bija viņu iztraucējis. Traucētājam, kā likās, nebija visai rāms raksturs. Viņš paņēma rokā zo­benu. Pēc tam monseigneur, kas neliek sevi divreiz lūgt, kad jāizdara kāda neprātība, galanti izvilka savu rapieri un piedāvāja virsniekam savus pakalpojumus.

— Un šīs divkaujas rezultāts?

— Monseigneur ieskrambāja plecā, bet viņš ār ļoti skaistu cirtienu iedūra virsniekam zobenu krūtīs.

— Bet šis cirtiens, es ceru, nav bīstams? — painteresējās reģents.

— Nē, par laimi, asmens noslīdēja gar sāniem.

— O, jo labāk!

— Bet tas nav viss.

— Kā?

— Liekas, ka monseigneur bija sevišķi dusmīgs uz šo virsnieku.

— Es? Nekad neesmu viņu redzējis.

— Tā kā prinčiem, ja tie grib darīt ļaunu, būtu tie jāredz, tad viņi soda tos iztālēm.

— Ko tu ar to gribi teikt? Nu, beidz savu stāstu!

— Gribu teikt, ka ievācu informāciju un ka šis virsnieks jau pirms astoņiem gadiem bija kapteinis. Bet Jūsu Augstībai nākot pie varas, viņu atcēla no amata.

— Ja viņu atcēla, tad viņš būs to pelnījis.

— Pag', monseigneur, tā ir ideja: atzīt, ka esam nemaldīgi kā pā­vests.

— Viņš būs izdarījis kādu nelietību.

— Tas bija viens no brašākajiem karavīriem visā armijā.

— Tad kaut kāda necienīga rīcība.

— Tas bija visgodīgākais cilvēks zemes virsū.

— Tādā gadījumā jālabo netaisnība.

— Brīnišķīgi! Tāpēc arī es sagatavoju šos majora dokumentus.

— Dod Šurp, Dibuā, dod! Tev dažreiz ir arī labas īpašības.

Velnišķīgs smaids sakrunkāja Dibuā seju, kurš tieši tajā brīdī izņēma

no portfeļa kādu citu papīru.

Reģents nemierīgi vēroja viņu.

— Kas ir šis otrs papīrs? — viņš jautāja.

— Monseigneur, pēc izlabotas netaisnības jābūt taisnīgam, — atbil­dēja Dibuā.

— Rīkojums arestēt chevalier Gastonu de Šanlē un ievietot viņu Bastilijā!? — iesaucās reģents. — Ak tā, puisi! Nu es saprotu, kāpēc tu mani vilināji ar labu darbu. Bet — vienu acumirkli, tas jāpārdomā!

— Vai monseigneur domā, ka es lieku priekšā ļaunprātīgi izmantot savu varu? — smiedamies iesaucās Dibuā.

— Nē, bet tomēr…

— Monseigneur, — turpināja Dibuā, — kad jāpārvalda karaļvalsts, tad vispirms jāvalda.

— Man tomēr šķiet, monsieur skolmeistar, ka noteicējs esmu es.

— Jā, lai atalgotu labus darbus, bet ar noteikumu, ka sodīsit vainīgos. Taisnības līdzsvars zudīs, monseigneur, ja mūžīga un akla žēlastība spie­dīs uz leju vienu svaru kausu. Rīkoties tā, kā jūs vienmēr gribat un kā bieži arī darāt — tas nenozīmē būt labam, bet gļēvam. Sakiet, mon­seigneur, kā jūs atalgosit tos, kas to pelnījuši, ja nesodīsit vainīgos?

— Nu, ja gribēji, lai es būtu bargs, nevajadzēja mani iepazīstināt ar šo jaunekli, — sacīja reģents, kura nepacietība pieauga sevišķi tāpēc, ka viņam vajadzēja aizstāvēt lielu, bet ļaunu pasākumu. — Nevajadzēja ļaut man atzīt viņa vērtību, vajadzēja atstāt rnani pārliecībā, ka tas ir vulgārs sazvērnieks.

— Jā, un tagad, kad viņš parādījies Jūsu Augstībai romantiskā gais­mā, jūsu mākslinieciskā fantāzija satraucas. Pie velna! Monseigneur, katrai lietai savs laiks: nodarbojaties ar ķīmiju kopā ar Humbertu, gra­vējiet ar Ogrānu, mūzicējiet ar Lafāru, mīlināties ar visu pasauli, bet ar mani esat politiķis.

— Ak, Dievs! — iesaucās reģents. — Vai man maz vērts aizstāvēt savu izspiegoto, izmocīto, apmeloto dzīvi?

— Jūs neaizstāvat savu dzīvi, monseigneur. Lai gan par jums izplata ļaunas tenkas — pret kurām jums, paldies Dievam, vajadzēja gan būt bruņotam — pat jūsu niknākie ienaidnieki nav nemaz mēģinājuši apvainot jūs gļēvulībā. Jūsu dzīve!.. Pie Šteinkerkas, pie Nervindas un Leridas jūs sevi parādījāt īstajā gaismā. Jūsu dzīve! Ja jūs būtu vienkāršs pilsonis, ministrs vai pat princis un ja kāds slepkava laupītu jums dzīvību, apstātos pukstēt kāda cilvēka sirds — tas ir viss. Bet — labi vai ļauni — jūs gribējāt ieņemt savu vietu starp šīs pasaules varenajiem. Tāpēc jūs iz­nīcinājāt Ludviķa XIV testamentu, jūs padzināt bastardus no troņa, kur tie jau bija uzlikuši kāju, jūs, beidzot, kļuvāt par Francijas reģentu — tas nozīmē: par pasaules velves atslēgu. Ja jūs nogalinātu, nekristu tikai cilvēks, bet kolonna, kas balsta Eiropas celtni — tā sagrūs. Un mūsu četros modrības un cīņas gados veiktais rūpīgais darbs būtu izpostīts. Ap mums viss sabruktu. Paskatieties uz Angliju: chevalier de Senžoržs grib atjaunot troņa pretendenta trakos pasākumus. Metiet skatu uz Holandi: Prūsija, Zviedrija un Krievija grib to izlaupīt. Paverieties uz Austriju: tās divgalvainais ērglis tiecas pēc Venēcijas un Milānas, lai atspēlētos par Spānijas zaudējumu! Paskatieties uz Franciju: Franciju vairs nav Francija, bet Filipa V vasalis! Beidzot, paskatieties uz Ludviķi XV, uz pēdējo pēc­teci, pareizāk sakot — pēdējām atliekām, kas palikušas pāri no visdižākā valdīšanas perioda, kas apgaismoja pasauli! Rūpīgi sargājot šo bērnu, mēs tam atvairījām tēva, mātes un tēvoču likteni, lai nosēdinātu to sveiku un veselu uz viņa senču troņa. Tātad visās malās slepkavības, posts, sabru­kums un ugunsgrēks, pilsoņu karš un karš starp valstīm. Un kāpēc? Tā­pēc, ka monseigneur Filipam Orleānam patīk domāt, ka viņš joprojām ir karaļa ģimenes vecākais vai Spānijas armijas komandieris, un aizmirst, ka viņš tāds vairs nav, kopš kļuvis par Francijas reģentu.

— Tātad tu gribi! — iesaucās reģents, ņemdams spalvu.

— Vienu acumirkli, monseigneurl Nav teikts, ka tik svarīgā lietā jums būtu jāpakļaujas manai uzstājībai. Pateicu to, kas man bija sakāms. Tagad atstāšu jūs vienu, dariet, ko gribat, papīrs paliks pie jums! Arī man jādod daži rīkojumi. Pēc ceturtdaļstundas es atgriezīšos un pa­ņemšu šo papīru.

Un Dibuā, šoreiz juzdamies situācijas kungs, atsveicinājās no reģenta un izgāja ārā.

Palicis viens, hercogs iegrima dziļās domās. Visa šī drūmā un neat­vairāmā afēra, šis baigais čūskas gabals, kuru sakapāja jau iepriekšējā sazvērestībā, atausa hercoga atmiņā līdz ar tumšu rēgu jūkli. Viņš ne­baidījās no kauju ugunim, viņš smējās par spāņu un Ludviķa XIV bastar- du projektiem nolaupīt viņu, bet šoreiz viņu pārņēma neizprotamas, sle­penas šausmas.

Viņš negribot apbrīnoja šo jaunekli, kura duncis bija pacelts pret viņa krūtīm. Dažbrīd viņš to ienīda, citreiz attaisnoja, pat mīlēja. Dibuā, noliecies pār šo sazvērestību kā velnišķīgs pērtiķis pār savu agonijā trī­cošo laupījumu, ar saviem aktīvajiem nagiem rakņādamies līdz pat sazvē­restības sirdij, — šis Dibuā viņam šķita bruņots ar varenu gribu un in­teliģenci. Viņš, parasti tik drosmīgs, juta, ka šajos apstākļos viņš būtu slikti aizstāvējis savu dzīvību. Rokā viņam bija spalva, viņa acu priekšā rīkojums, kas to saistīja.

— Jā, — viņš čukstēja. — Dibuā ir taisnība, viņš pareizi teica, un mana dzīve, ko es ik brīdi lieku uz spēles, vairs nepieder man. Vēl vakar māte man teica to pašu, ko viņš šodien. Kas notika pēc mana senča Indriķa IV nāves, velns lai parauj! Soli pa solim atkarojis savu karaļvalsti, viņš, pateicoties desmit gadu ilgam mieram, taupībai un savai populari­tātei, būtu pievienojis Francijai Elzasu, Lotringiju un varbūt arī Flandriju, bet Savojas hercogs, kļuvis par viņa svaini un nākdams pār Alpiem, būtu izveidojis no Milānas karaļvalsts atgriezumiem savu karaļvalsti, padarījis bagātu Venēcijas republiku un nostiprinājis Modēnas, Florences un Man- tujas hercogistes. Tad Francija atrastos Eiropas kustības priekšgalā. Viss bija sagatavots šā grandiozā plāna īstenošanai, kuru visu mūžu kala ka­ralis — likumdevējs un kareivis. Tad pienāca 13. maijs, kāda karaliska kariete devās pie Feronesijas ielu, un Nevainīgo tornī pulkstenis nosita trīs!.. Vienā sekundē viss bija iznīcināts — pagātnes labklājība, nākotnes cerības. Vajadzēja paiet veselam gadsimtam, vajadzēja rasties ministram, ko sauca par Rišeljē, un karalim, ko sauca par Ludviķi XIV, lai sa­dziedētu brūci Francijas sānos, ko tai iecirta Ravaijaka nazis. Jā, jā, Di­buā ir taisnība, — jau dzīvāk iesaucās hercogs, — man jānodod šis jau­neklis cilvēku tiesai. Bez tam ne jau es viņu tiesāšu, par to lems tiesneši. Un, galu galā, vai tad man nav tiesību apžēlot viņu? — viņš smaidīdams piebilda.

Apziņa par šo savu karalisko privilēģiju, ko tas izmantoja Ludviķa XV vārdā, nomierināja viņu.

Viņš ātri parakstīja, piezvanīja savam kambarsulainim un iegāja otrā istabā pabeigt tualeti.

Desmit minūtes pēc tam, kad viņš bija izgājis no istabas, kur no­risinājās šie notikumi, durvis klusi atvērās.

Dibuā lēnām un uzmanīgi pabāza savu smailo galvu, pārliecinājās, ka istaba ir tukša, klusītiņām piegāja pie galda, kur bija sēdējis princis, uz­meta ātru skatienu pavēlei, triumfā pasmaidīja redzēdams, ka reģents pa­rakstījis, lēnām salocīja to četrās daļās, iebāza kabatā un izgāja ārā gauži apmierināts.