Reģenta meita

XXVI Bastīlija

Un tagad, ar lasītāja atļauju, mums jāieiet Bastīlijā, šajā baigajā mīt­nē, kuru pat garāmgājējs uzlūkoja tikai trīcēdams un kura saviem kā­rniņiem bija traucēklis un biedēklis. Jo bieži naktīs nelaimīgo spīdzināto kliedzieni izlauzās cauri biezajiem mūriem, lidinājās gaisā un nokļuva līdz kaimiņiem, ierosinot drūmas domas. Un pat tā, ka hercogiene Ledigjēra kādudien rakstīja no karaliskā cietokšņa: ja priekšnieks neapklusināšot savu pacientu kaucienus, kas tai neļaujot gulēt, viņa žēlošoties karalim. Bet spāņu sazvērestības laikā, valdot labsirdīgajam Orleānas Filipam, Bastīlijā nedzirdēja vairs ne kliedzienus, ne kaucienus. Tur bija izmeklēta sabiedrība, un cietumnieki, kas to pašlaik apdzīvoja, bija cilvēki ar pārāk labu gaumi, lai traucētu dāmu miegu.

Kāda stūra torņa kamerā, pirmajā stāvā, bija ieslodzīts viens cietum­nieks. Kamera bija plaša un atgādināja milzīgu kapu, ko apgaismoja divi logi, ar neparastu izšķērdību izdekorēti ar režģiem un treliņiem, caur kuriem vāri iespiedās gaisma. Krāsota kušete, divi rupji koka krēsli, melns galds — tās bija visas mēbeles. Bet sienas bija klātas ar tūkstoš dīvainiem uzrakstiem, ko cietumnieks pa laikam pētīja, kad garlaicība pieskārās tam ar saviem smagajiem spārniem.

Bija pagājusi tikai viena diena un viena nakts, kopš cietumnieks bija ienācis Bastīlijā, un viņš jau lieliem soļiem staigāja pa savu plašo kameru, pētīdams ar dzelzi apsistās durvis, vērdamies šajos režģos, gaidīdams, klausīdamies un nopūzdamies. Šodien bija svētdiena, bāla saule sudraboja mākoņus, un cietumnieks neizsakamā melanholijā vēroja svētdienas drē­bēs tērptos parīziešus, kas nāca pa Svētā Antuāna vārtiem un soļoja pa bulvāri. Nebija grūti pamanīt, ka ikviens garāmgājējs ar šausmām uzlūko Bastīliju un, kā likās, pie sevis nopriecājās, ka viņš tur neatrodas.

Atslēgu un sarūsējušu eņģu troksnis atrāva cietumnieku no šīm drū­majām domām. Viņš redzēja ienākam cilvēku, pie kura to aizveda vakar un kurš tam lika parakstīt kādu protokolu. Šis vīrs, apmēram trīsdesmit gadu vecs, ar patīkamu seju, piemīlīgām formām un pieklājīgām manie­rēm bija cietuma priekšnieks Lonē, kas bija tēvs tam Lonē, kurš nomira savā amatā 1789. gadā un kurš tagad nebija vēl dzimis.

Cietumniekam, kas to pazina, šis apciemojums likās gluži dabisks. Viņš tomēr nezināja, cik tie ir reti parastajiem cietumniekiem.

— Šanlē kungs, — sveicinādams sacīja priekšnieks, — nācu apjau­tāties, vai labi pavadījāt nakti un vai esat apmierināts ar šis mājas kārtību un ierēdņu rīcību.

Tā Lonē kungs sauca cietuma uzraugus un slēdzējus. Mēs jau teicām, ka Lonē kungs bija ļoti pieklājīgs cilvēks.

— Jā, un šī gādība par cietumnieku mani pat pārsteidza — es at­zīstos, — atbildēja Gastons.

— Gulta ir veca un cieta, — turpināja cietuma priekšnieks, — bet lai kāda tā būtu, jūsējā ir vēl viena no labākajām, jo mūsu noteikumi stingri aizliedz jebkādu greznību. Galu galā jūsu kamera ir skaistākā visā Bastīlijā: to apdzīvoja Angulēmas hercogs, marķīzs Basompjērs un mar­šali Luksemburgs un Birons. Šeit es ievietoju prinčus, kad Viņa Majestāte man tos atsūta.

— Viņiem ir ļoti laba kamera, — smaidīdams sacīja Gastons, — lai gan diezgan slikti mēbelēta. Vai varu dabūt grāmatu, papīru un spalvas?

— Grāmatas šeit ir stingri aizliegtas. Bet ja tomēr jūs ļoti vēlētos lasīt, kā tas bieži notiek ar cietumnieku, kas garlaikojas, jūs mani pa­godināsit, ja atnāksit pie manis. Jūs iebāzīsit kabatā vienu no tiem sē­jumiem, ko es un mana sieva ļaujam izvazāt. Jūs to rūpīgi noslēpsit no visu skatieniem. Otrreizējā apciemojumā jūs paņemsit nākamo sējumu, un par šo mazo piesavināšanos — kas ir visai piedodama, ja to izdara cietumnieks — noteikumiem nav nekādas daļas.

— Bet papīrs, spalvas un tinte? — jautāja Gastons. — Es vispirms gribētu rakstīt.

— Šeit neraksta, Šanlē kungs, vai raksta tikai karalim, reģenta kun­gam, ministram vai man. Bet šeit zīmē, un ja vēlaties, es likšu iedot jums zīmuļus un zīmējamo papīru.

— Cienītais kungs, — paklanīdamies sacīja Gastons, — kā lai pa­teicos par tik lielu labvēlību?

— Izpildot kādu manu lūgumu, ko esmu atnācis jums izteikt, jo mans apciemojums ir partejisks: nāku jautāt jums, vai pagodināsit mani ar to, ka šodien pusdienosit kopā ar mani.

— Ar jums! Patiesi, jūs esat pārāk laipns pret mani. Sabiedrība, un galvenais — jūsējā! Nevaru izteikt, cik jūtīgs esmu pret tik lielu laipnību. Būtu jums mūžam pateicīgs, ja mani gaidītu kaut kas cits mūžīgs, nevis nāve.

— Nāve… Lai nu paliek, Šanlē kungs, jūs esat drūms. Vai tad kāds domā par tādām lietām, kamēr dzīvo? Tāpēc nedomājiet vairs un pie­ņemiet manu priekšlikumu.

— Es vairs nedomāju, es pieņemu.

— Tad ir labi! Es ņemu līdzi jūsu godavārdu, — sacīja cietuma priekšnieks un atkal paklanījās Gastonam. Un viņš izgāja, ar savu apcie­mojumu atstādams cietumnieku iegrimušu jaunās pārdomās.

Tiešām, šī laipnība sākumā chevalier apbūra. Bet vēlāk viņam tā likās ne tik īsta, jo vairāk kameras tumsa apņēma viņu kā ēna, ko sarunas biedra klātbūtnē vispirms izklīdināja, bet kas no jauna piepildīja viņa mīt­ni.

Vai Šīs laipnības nolūks nebija iedvest viņam uzticību un dot iespēju nodot sevi un savus biedrus? Viņš atcerējās senos drausmīgos nostāstus par Bastīliju, cietumniekiem izliktās lamatas un šo slaveno kameru, par kuru tik daudz runāja, sevišķi, toreiz, kad sāka jau pamazām runāt par visu. Neviens cilvēks to nekad nebija redzējis, vienīgi tie, kas tur mira.

Gastons jutās viens un pamests. Viņam bija tāda sajūta, ka par m> ziegumu, ko viņš gribēja izdarīt, tas pelnījis nāvi un ka tagad viņam iz­šķērdīgi piedāvā laipnību. Vai šī laipnība nebija pārāk glaimojoša un dī­vaina, lai aiz tās neslēptos intrigas? Beidzot, Bastīlija darīja savu parasto darbu: cietums ietekmēja cietumnieku, kas bija kļuvis salts, aizdomīgs un nemīlīgs.

„Mani uzskata par provinces sazvērnieku," viņš domāja, „un cer, ka, būdams uzmanīgs nopratināšanā, es būšu neuzmanīgs savā rīcībā. Viņi nezina, kas ir mani līdzdalībnieki, nevar to zināt, viņi cer, ka, dodot man iespēju sazināties ar tiem, rakstīt viņiem, vai aiz nolaidības minot viņu vārdus, no manis kaut ko varēs izvilināt. Aiz visa tā slēpjas Dibuā un Aržansons."

Tad Gastona drūmās pārdomas vairs nekavējās pie šā jautājuma; viņš domāja par saviem draugiem, kuri gaidīja, lai viņš rīkotos, un kuri, ne­saņemdami 110 viņa vēstis, nezinās, kas ar viņu ir noticis. Vēl ļaunāk: varbūt saņēmuši nepareizas vēstis, viņi sāks rīkoties un pazudinās sevi.

Bet tas vēl nebija viss. Pēc draugiem, pareizāk sakot — pirms drau­giem, viņš domāja par savu mīļāko, par nabaga Helēnu, kura bija vietuļa, tāpat kā viņš, un kuru viņš pat nebija varējis iepazīstināt ar hercogu Oliveresu, viņas vienīgo aizstāvi nākotnē, kurš varbūt pats tagad bija ap­cietināts vai aizbēdzis. Kas nu notiks ar Helēnu, kurai nebija ne palīga, ne atbalsta un kuru vajāja šis nepazīstamais vīrs, kas bija meklējis viņu pat vistālākajā Bretaņas stūrītī? Šī doma tā tirdīja Gastonu, ka izmisuma lēkmē viņš būtu meties savā gultā, jau sadumpojies pret cietumu, un no­lādēdams durvis un treliņus, kas to aizturēja, un ar dūrēm dauzīdams akmeņus.

Tajā brīdī pie durvīm atskanēja liels troksnis. Gastons strauji pie­cēlās, skrēja pretim un ieraudzīja ienākam Aržansonu un kādu sekretāru. Aiz šiem diviem soļoja iespaidīga kareivju grupa. Gastons saprata: viņu nopratinās.

Aržansons ar savu lielo melno parūku, lielajām tumšajām acīm un vēl lielākām melnajām uzacīm atstāja uz Gastonu stipri viduvēja cilvēka iespaidu. Iesaistīdamies sazvērestībā, viņš bija upurējis savu laimi; ie­nākdams Bastīlijā, viņš bija upurējis dzīvību. Kad cilvēks ir šādā stāvoklī, viņu grūti iebiedēt.

Aržansons jautāja viņam par tūkstoš dažādām lietām, bet Gastons atteicās atbildēt, sūdzējās, atzina sevi par nepatiesi apcietinātu un prasīja pierādījumus, lai redzētu, vai tādi ir. Aržansons sadusmojās, bet Gastons kā skolnieks smējās viņam acīs.

Tad Aržansons runāja par Bretaņas sazvērestību, vienīgo apvainoju­mu, ko viņš būtu varējis vērst pret viņu. Gastons izlikās pārsteigts, uz­klausīja nosauktos līdzdalībnieku vārdus, bet neizrādīja ne apstiprināju­mu, ne noliegumu. Kad maģistrāts bija beidzis, viņš ļoti pieklājīgi pa­teicās, ka tas informējis viņu par notikumiem, kuri tam bijuši pilnīgi ne­zināmi. Aržansons otrreiz sāka zaudēt pacietību un ieklepojās, ko viņš parasti darīja, kad viņu pārņēma dusmas. Pēc tam, tāpat kā pēc pirmās lēkmes, viņš pārgāja no pratināšanas uz apsūdzību.

— Jūs gribējāt nogalināt reģentu! — viņš pēkšņi sacīja.

— Kā jūs to zināt? — dzestri noprasīja Gastons.

— Tas nav svarīgi! Es to zinu!

— Tad es atbildēšu jums tāpat kā Agamemnons Ahilam: kāpēc jau­tājat, ja zināt?

— Cienītais, monsieur, es nejokoju, — aizrādīja Aržansons.

— Es ne tik, — atbildēja Gastons. — Es citēju Rasinu, tas ir viss.

— Piesargieties, cienītais monsieur, ar šādu aizstāvības sistēmu jums var ļauni klāties.

— Vai domājat, ka man klāsies labāk, ja apstiprināšu to, ko jūs man jautājat?

— Veltīgi noliegt faktus, kas man ir zināmi.

— Nu tad atļaujiet man atkārtot rupjā prozā to, ko es jums nupat teicu skaistā pantā: „Kādēļ tad izjautāt mani par tādiem nodomiem, ko jūs, kā liekas, zināt labāk nekā es?"

— Gribu zināt atsevišķus sīkumus.

— Jautājiet savai policijai, kas strādā tik labi, ka prot lasīt slēptākos nodomus.

— Hm, hm! — zobgalīgi un salti norūca Aržansons. Par spīti Gasto­na drosmei, tas atstāja uz viņu zināmu iespaidu. — Ko jūs tagad teiktu, ja es apjautātos par jūsu draugu Lažonkjēru?

Gastons negribot nobāla.

— Es teiktu: ceru, ka jūs par viņu neesat tikpat nepareizās domās kā par mani.

— Ahā, — noteica Aržansonss, kas pamanīja Gastona baiļu iz­pausmi. — Man šķiet; šis vārds jūs satrauc. Vai jūs labi pazīstat La­žonkjēra kungu?

— Es viņu pazīstu kā draugu, kuru mani draugi man ieteica un ku­ram vajadzēja parādīt man Parīzi.

— Jā, Parīzi un tās apkārtni. Palērojālu, Bakā un Mieta ielu. Vai viņam nebija uzdots vispirms parādīt jums šīs vietas?

„Viņi zina visu," nodomāja Gastons.

— Nu, cienītais kungs, — turpināja Aržansons savā zobgalīgajā tonī, — vai nezināt vēl kādu Rasina pantiņu, ar kuru varētu atbildēt uz šo jau­tājumu?

— Varbīīt es to atrastu, ja zinātu, ko jūs gribat teikt. Protams, es gribēju redzēt Palērojālu, jo tā ir interesanta vieta, un par to esmu daudz dzirdējis runājam. Bakā ielu es pazīstu joti maz. Atliek Mieta iela, ko es pavisam nepazīstu, jo tur nekad neesmu bijis.

— Es nesaku, ka jūs tur esat bijis. Es saku, ka šim kapteinim La- žonkjēram vajadzēja jūs turp aizvest. Vai uzdrošināsities to noliegt?

— Cienītais kungs, es ne noliegšu, ne apstiprināšu, es jūs vienkārši noraidīšu pie viņa, un viņš jums atbildēs, ja vispār atzīs par vajadzīgu to darīt.

— Tas viss ir veltīgi. Viņam jau jautāts, un viņš ir atbildējis.

Gastons juta, ka viņa sirds notrīc. Acīmredzot viņš bija nodots, bet

viņa gods neļāva tam runāt, tāpēc viņš klusēja. Aržansons brīdi gaidīja Gastona atbildi. Tad, redzēdams, ka viņš nerunā, jautāja:

— Vai gribat, lai jūs konfrontē ar kapteini Lažonkjēru?

— Esmu jūsu rokās, varat darīt ar mani ko gribat!

Bet pie sevis jauneklis nosolījās: ja viņu konfrontētu ar kapteini, iz­nīcināt to ar savas nicināšanas smagmi.

— Labi, — noteica Aržansons, — es to gribu, jo, kā jūs pats atzināt, es esmu noteicējs un varu likt jums uzklausīt parastos un ārkārtējos jau­tājumus. Vai zināt, ko tas nozīmē, Šanlē kungs? — noprasīja Aržansons, uzsvērdams katru balsienu. — Vai zināt, kas tas ir — parastie un ārkār­tējie jautājumi?

Auksti sviedri pārklāja Gastona deniņus. Viņš nebaidījās mirt, bet spīdzināšana bija kaut kas cits nekā nāve. Reti kāds izkļuva no bendes rokām nesalauzts un nesakropļots, un pat vismaigākā no šīm paredzamām iespējām divdesmit piecu gadu vecam jauneklim likās drausmīga. Ar­žansons it kā cauri kristālam redzēja, kas norisinājās Gastona sirdī.

— Hallo! — uzsauca pratinātājs.

Ienāca divi sargi.

— Te ir kāds kungs, kuram, kā liekas, nav iebildumu pret kārtējiem un ārkārtējiem jautājumiem, — sacīja Aržansons. — Aizvediet viņu uz attiecīgo istabu.

— Drūmais brīdis ir klāt, — nomurmināja Gastons. — Šo brīdi es gaidīju, nu tas ir pienācis. Ak, Dievs, dod man drosmi!

Dievs, bez šaubām, uzklausīja viņu, jo pamājis galvu par zīmi, ka ir gatavs, Gastons stingriem soļiem devās uz durvīm un sekoja sargiem, kas soļoja viņam pa priekšu. Aiz viņa nāca Aržansons.

Viņi nokāpa pa akmens kāpnēm un pagāja garām pirmajam ,Stūra torņa korpusam. No turienes Gastonam lika šķērsot divus pagalmus.

Tai brīdī, kad viņš iegāja otrajā pagalmā, daži cietumnieki, ierau­dzīdami caur saviem režģiem skaistu, labi noaugušu un eleganti ģērbtu muižnieku, uzkliedza viņam:

— Hallo, monsieur, vai jūs atsvabina, ko?

Un sievietes balss piebilda:

— Monsieur, kad būsit ārā un jums jautās par mums, atbildiet, ka mēs nekā neesam teikuši.

Kāda jauna vīrieša balss nopūtās:

— Jūs gan esat laimīgs, monsieur, jūs atkal redzēsiet tos, kurus mī­lat.

— Jūs maldāties, — atbildēja chevalier, — mani pratinās.

Drausmīgs klusums iestājās pēc šiem vārdiem, un bēdīgais gājiens

turpināja savu ceļu. Tad nolaidās paceļamais tilts. Viņu iesēdināja karietē ar režģotām un noslēdzamām durvīm un stiprā apsardzībā noveda uz Arsenālu, ko no Bastīlijas šķīra vienīgi šaura eja.

Aržasons bija jau priekšā un gaidīja savu cietumnieku moku kambarī.

Gastons ieraudzīja zemu kameru ar apdrupušām akmens sienām un no mitruma nosvīdušām loga rūtīm. Pie sienām karājās važas, apkakles, virvju pinumi un citi dīvaina izskata instrumenti. Dibenā atradās ēzes, kaktos — Svētā Andrē krusti.

— Redziet, kas te ir, — sacīja Aržansons, rādīdams chevalier divus gredzenus, kas bija piestiprināti pie akmens plāksnēm sešu pēdu atsta­tumā viens no otra un atdalīti ar koka solu trīs pēdu augstumā. — Pie šiem gredzeniem piesien pacienta kājas un galvu. Tad viņam pabīda zem gūžām šo ķebli, tā ka viņa vēders paceļas divas pēdas augstāk nekā mute. Pēc tam viņam lej iekšā ūdeni no podiem, kuru tilpums ir divas pintas. Kārtējam jautājumam paredzēti astoņi podi, ārkārtējam — desmit. Līdz ko pacients atsakās norīt ūdeni, viņam aizspiež degunu, tā ka viņš nevar paelpot. Tad viņš atver muti un rij ūdeni.

— Šis jautājums, — turpināja Aržansons kā daždien pļāpa, kas le­pojās ar katru sava stāsta sīkumu, — šis jautājums ir stipri nepatīkams, un tomēr es negribētu teikt, ka ķīļu jautājums būtu labāks. Mirst no abiem, bet ķīļi stipri sabojā un sakropļo pacientu. Taisnība — ūdens sabojā veselību turpmākā dzīvē, kad cilvēks ir atbrīvots, bet tas notiek diezgan reti, jo vienmēr izsaka kārtējos jautājumus, kad cilvēks vainīgs, bet gandrīz vai vienmēr ārkārtējos jautājumus, pat tad, kad viņš nav vai­nīgs.

Gastons bāls un nekustīgs, vēroja un klausījās.

— Vai jums labāk patiktu ķīļi, chevalier? — jautāja Aržansons. — Hallo — ķīļus! Parādiet kungam ķīļus!

Un viens bende atnesa piecus vai sešus ķīļus, kas vēl bija notriepti ar asinīm un galos atdauzīti no neskaitāmiem āmura sitieniem.

— Redziet, — turpināja Aržansons, — šis spīdzināšanas veids ir tāds: pacienta ceļus un potītes saspiež starp divām ozolkoka plāksnēm, un cik stipri vien var. Tad viens no vīriem, kurus jūs te redzat, ieliek vienu ķīli — redziet, šo te — starp ceļiem un dzen iekšā. Pēc tam otru — lielāku. Kārtējam jautājumam ir astoņi ķīļi, ārkārtējam — desmit.

To teikdams, viņš paspēra ar kāju divus milzīgus ķīļus.

— Es jums saku jau iepriekš, chevalier, šie ķīļi lauž kaulus kā stiklu un samaļ miesu nepanesamās sāpēs.

— Pietiek, cienītais monsieur, pietiek! — iesaucās Gastons. — Ja vien jūsu nolūks nav palielināt mokas ar šo moku aprakstu! Bet ja jūs paskaidrojat man to tikai aiz laipnības un lai atvieglotu manu izvēli, tad lūdzu: tā kā jūs tos pazīstat labāk nekā es, izvēlaties to spīdzināšanas veidu, kas liks man ātrāk nomirt, un es jums būšu ļoti pateicīgs.

Aržansons uzmeta chevalier skatienu, kurā tas nevarēja noslēpt zi­nāmu apbrīnu, ko viesa viņā jaunekļa izturība un gribasspēks. Viņš ie­saucās:

— Nu, velns lai parauj, runājiet, un jums nebūs šādā veidā jāatbild!

— Es nekā neteikšu, jo man nav nekas sakāms.

— Netēlojiet spartieti, ticiet man! Te daudz kliedz, bet starp klie­dzieniem, kad spīdzina, vienmēr mazliet runā.

— Pamēģiniet, — noteica Gastons.

Chevalier stingrība un noteiktība, par spīti dabas cīņai, kas izpaudās viņa bālumā un vieglās, nervozās trīsās, apliecināja Aržansonam, cik liela ir viņa cietumnieka drosme. Viņš bija pieradis pie šādām lietām, viņa acs reti kļūdījās: viņš redzēja, ka no Gastona nekā neizvilks, un tomēr neatlaidās.

— Nu, vēl ir laiks, nespiediet mūs kaut ko pasākt pret jums, — viņš sacīja.

— Cienītais monsieur, — atbildēja Gastons, — es jums zvēru Dieva priekšā, kas mani dzird: ja jūs mani pakļausit šiem jautājumiem, es neru­nāšu, bet aizturēšu elpu un pats sevi noslāpēšu, ja vien tas būs iespējams. Spriediet pats, vai es piekāpšos draudos, ja esmu nolēmis nepiekāpties sāpēs.

Aržansons pamāja mocītājiem, kas pienāca pie Gastona. Bet šo vīru tuvums nevis salauza, bet likās pavairoja viņa spēkus. Ar mierīgu smaidu viņš palīdzēja tiem noģērbt savus svārkus un atpogāt krekla piedurknes.

— Tātad ūdeni? — jautāja bende.

— Vispirms ūdeni, — atbildēja Aržansons.

Gredzenos ievēra virves, piebīdīja ķebli, piepildīja podus — Gastons pat acis nepamirkšķināja.

Aržansons pārdomāja. Pēc desmit minūtēm, kas jauneklim likās garas kā mūžība, Aržnsons īgni norūca:

— Laidiet Šanlē kungu vaļā un vediet viņu atpakaļ uz Bastīliju.