Reģenta meita

XXVII Kā dzīvoja Bastīlijā, nāvi gaidot

Gastona bija gatavs pateikties policijas leitnantam, bet atturējās. Ja viņš būtu pateicies, liktos, ka viņam bail. Tāpēc viņš paņēma savus svār­kus un cepuri, sakārtoja krekla piedurknes un pa to pašu ceļu atgriezās Bastīlijā.

„Viņi negribēja spīdzināt jaunu muižnieku", nodomāja Gastons. „Viņi apmierināsies ar to, ka piespriedīs man nāvessodu."

Bet nāves draudi bija vienā ziņā patīkamāki: nāve tagad likās vien­kārša un liega, jo viņš bija atbrīvots no iepriekšējām mokām, ko policijas leitnants bija pūlējies tik sīki aprakstīt. Vēl vairāk, iegājis savā kamerā, viņš nopriecājās par visu to, kas pirms stundas viņam likās drausmīgs. Kamera bija jauka — patīkami skatīties. Visbēdīgākie uzraksti uz sienām, salīdzinājumā ar „jautājumu kambara" reālajiem draudiem, bija humo­ristiski pantiņi. Un pat cietumsargi, salīdzinājumā ar bendēm, Gastonam likās eleganti džentlmeņi.

Viņš nebija vēl pavadījis stundu pārdomās par šiem objektiem, kad pie viņa ieradās Bastīlijas majors uzrauga pavadībā.

— Es saprotu, — noteica Gastons. — Cietuma priekšnieka ielūgums, bez šaubām, ir parole, ko šādos gadījumos pasaka, lai cietumnieks ne- nobītos no spīdzināšanas. Es iziešu cauri dažām aizmirsto kamerām, pa- kritīšu tur un nomiršu. Lai notiek Dieva griba!

Tad Gastons stalti piecēlās, skumji pasmaidīja, atsveicinājās no ka­meras, kuru viņš atstāja, sekoja majoram un, nonācis pie beidzamajiem režģiem, pabrīnījās, ka vēl nav nogāzies kaut kur lejā. Iedams viņš vairāk nekā desmit reižu čukstēja Helēnas vārdu, lai mirtu, to izrunādams. Bet nekāda kļūme nesekoja šim dzejiskajam un noslēpumainajam piesauku- mam, un cietumnieks, mierīgi pārgājis pāri paceļamajam tiltam, iesoļoja priekšniecības pagalmā, pēc tam paša priekšnieka dzīvokļa korpusā. Lonē kungs nāca viņam pretim.

— Vai dodat man savu godavārdu, chevalier, — viņš sacīja Gasto­nam, — ka nedomāsit par bēgšanu no šejienes visā tajā laikā, kad atrā­dīsities pie manis?

Tad smaidīdams piebilda:

— Protams, kad jūs aizvedīs atpakaļ savā kamerā, šis solījums vairs nebūs jāpilda, jo tad mans pienākums ir rūpēties, lai es arī turpmāk varētu atrasties jūsu sabiedrībā.

— Dodu jums savu godavārdu, — sacīja Gastons, — bet tādā veidā, kā jūs to prasāt.

— Labi, nāciet iekšā, Šanlē kungs, jūs gaida.

Un cietuma priekšnieks ieveda Gastonu ļoti labi mēbelētā salonā, kaut gan tas bija iekārtots Ludviķa XIV stilā, kas sāka jau novecot. Gas­tonu galīgi samulsināja plašā un smaržainā sabiedrība, ko viņš te ierau­dzīja.

— Man ir gods iepazīstināt jūs, kungi, ar chevalier Gastonu de Šan­lē, — sacīja cietuma priekšnieks.

Pēc tam viņš nosauca pēc kārtas visas personas, kas te atradās:

— Hercogs Rišeljē.

— Chevalier Dimenīls.

— Melezjē kungs.

— Ā, — noteica Gastons, sasveicinādamies un smaidīdams. — Visi Selamāra sazvērnieki.

— Izņemot Mēna kungu un kundzi, un princi Selamāru, — piebilda abats Brigo, savukārt sasveicinādamies.

— Cienītais kungs, — aizrādīja Gastons viegla pārmetuma tonī, — jūs aizmirstat brašo chevalier d'Armantālu un gudro Lonē jaunkundzi.

— D'Armantāls pēc ievainojuma vēl gul uz gultas, — paskaidroja Brigo.

— Bet Lonē jaunkundze, — iesaucās chevalier Dimenīls un priekā nosarka, ieraudzīdams nākam savu mīļāko, — lūk — te viņa ir! Mums būs gods vakariņot kopā ar viņu.

— Lūdzu, iepazīstiniet mani ar viņu, — sacīja Gastons. — Cietum­nieki savā starpā negražojas. Es tātad paļaujos uz jūsu laipnību.

Un chevalier Dimenīls, paņemdams Gastonu pie rokas, iepazīstināja to ar Lonē jaunkundzi. Pa tam, lai kā Gastons valdīja sevi, viņa kustīgajā sejā tomēr izpaudās zināms izbrīns.

— Ak, chevalier, te nu es jūs notveru, — sacīja priekšnieks. — Jūs domājat tāpat, kā trīs ceturtdaļas parīziešu, ka es ēzdams ēdu savus cie­tumniekus, vai ne?

— Nē, Lonē kungs, — smaidīdams atbildēja Gastons, — bet atzīstos: es brīdi domāju, ka šīs vakariņas ir atliktas uz citu dienu.

— Kā tā?

— Vai tāds ir jūsu paradums: lai vairotu savu cietumnieku apetīti, likt viņiem pirms maltītes pastaigāties kā man…

— Ak, pareizi! — iesaucā Lonē jaunkundze, — vai tas nebijāt jūs, kuru veda spīdzināt?

— Es pats, jaunkundz, — atbildēja Gastons. — Un ticiet man: vie­nīgi tik nopietns aizkavējums varēja atturēt mani no šīs jaukās sabie­drības.

— Chevalier, — sacīja cietuma priekšnieks, — par šādām lietām nevajag dusmoties uz mani: tās nav manā kompetencē. Paldies Dievam, esmu karavīrs, bet ne tiesnesis. Nesajauksim ieročus ar togu, kā Cicerons saka. Mans pienākums ir apsargāt jūs, neļaut jums aizbēgt un vērst jūsu dzīvi Bastīlijā pēc iespējas tīkamāku, lai jūs atspirgtu un ierastos te no jauna — izklaidēt mani ar savu klātbūtni. Aržansona kunga pienākums ir spīdzināt, nocirst galvas, pakārt, stiept uz rata, nocirst kājas un rokas, ja tas iespējams. Paliksim katrs savā specialitātē. Lonē jaunkundze, lūk, mums paziņo, ka galds ir klāts, — sacīja cietuma priekšnieks, redzēdams, ka atdarās divviru durvis. — Vai sniegsit man roku? Atvainojiet, Dime- nīla kungs, esmu pārliecināts, ka jūs mani uzskatāt par tirānu, bet es esmu namatēvs un izmantoju savas privilēģijas. Pie galda, kungi, pie gal­da!

— Ak, tāds cietums ir drausmīga lieta, — sacīja hercogs Rišeljē, uzrotīdams savas piedurknes. Viņš bija novietojies starp Lonē jaunkundzi un grāfu Lavālu. — Verdzība, dzelži, atslēgas un smagas važas!

— Vai varu pasniegt jums šo vēžu zupu? — jautāja cietuma priekš­nieks.

— Jā, cienītais monsieur, labprāt, — noteica hercogs. — Jūsu pa­vārs to gatavo brīnišķīgi, un es tiešām dusmojos, ka mans pavārs ne­piedalījās sazvērestībā kopā ar mani. Dzīvojot Bastīlijā, viņš būtu varējis mācīties no jūsu pavāra.

— Grāf Lavāl, — turpināja cietuma priekšnieks, — jums tuvumā ir šampanietis, neaizmirstiet savu kaimiņieni, lūdzu!

Lavāls drūmi ielēja glāzi šampanieša un izdzēra to līdz pēdējām pilie­nam.

— Es to pasūtu tieši no Aī, — paskaidroja cietuma priekšnieks.

— Jūs man dosit sava piegādātāja adresi, vai ne, Lonē kungs? — sacīja Rišeljē. — Jo ja reģents neliks nocirst man visas četras galvas, es dzeršu tikai šo vīnu… Ko lai dara — trīs reizes ierodoties un nodzīvojot šeit pie jums, esmu izlutināts. Bez tam esmu pieradināms dzīvnieks.

— Tiešām, — sacīja cietuma priekšnieks, — ņemiet paraugu no her­coga Rišeljē. Tas ir viens no maniem uzticīgajiem klientiem, tāpēc viņam ir sava kamera, ko mēs nedodam nevienam, kamēr viņš pats ir projām, ja vien cietums nav gluži pārpildīts.

— Šis tirāns reģents varēja gan atļaut mums palikt katram savā ka­merā, — piebilda Brigo.

— Abata kungs, — sagrieziet taču šīs irbes, — uzaicināja cietuma priekšnieks. — Esmu novērojis, ka baznīcas ļaudis to prot sevišķi labi.

— Jūs mani pagodināt, — atbildēja Brigo, nolikdams sev priekšā sudraba šķīvi ar minētajiem putniem. Tos viņš tūlīt sāka graizīt ar tādu veiklību, kas pierādīja, ka Lonē kungs ir labs novērotājs.

— Priekšnieka kungs, — grāfs Lavāls drausmīgā balsī uzrunāja Lonē, — vai jūs nevarētu man paskaidrot, vai tas ir jūsu rīkojums, ka mani uz­modināja pulkstens divos no rīta, un ko nozīmē šādi traucējumi?

— Tā nav mana vaina, grāfa kungs! Vainīgi tie kungi un dāmas, kas ne par ko negrib palikt klusu, nevērojot norādījumus, ko es viņiem ik dienu dodu.

— Mēs! — iesaucās visi mielasta dalībnieki.

— Bez šaubām, jūs! — atbildēja cietuma priekšnieks. — Jūs savās kamerās tūkstoškārt pārkāpjat noteikumus. Ik brīdi man ziņo par sazi­nāšanos, par korespondencēm, par zīmītēm.

Rišeljē skaļi iesmējās. Lonē jaunkundze un chevalier Dimenīls no­sarka līdz pat acu āboljem.

— Bet par visu to mēs parunāsim pie deserta, — turpināja priekš­nieks. — Grāfa kungs, uz jūsu veselību… Jūs nedzerat, Šanlē kungs?

— Nē, Lonē kungs, es klausos.

— Sakiet: es sapņoju. Mani nevar piekrāpt.

— Un par ko? — jautāja Malezjē.

— Par ko gan sapņo divdesmit piecus gadus vecs jauneklis? Var re­dzēt, jūs kļūstat vecs, dzejnieka kungs. Par savu mīļāko, velns lai pa­rauj!

— Vai tā nav, Šanlē kungs: labāk lai galvu atšķir no ķermeņa, nekā ķermeni no dvēseles? — jautāja Rišeljē.

— Bravo, bravo! — iesaucās Malezjē. — Jauki, burvīgi! Hercoga kungs, es sacerēšu šādu pantiņu Mēna kundzei:

„Nu sakait jūs, madame, vai labāk nav šķirt

Galvu no miesas, ne miesu no dvēs'les?"

— Ko jūs sakāt par šo domu, kad tā izteikta dzejā, hercog? — jau­tāja Malezjē.

— Ka tā ir mazāk vērtīga nekā izteikta prozā, dzejniek? — atbildēja hercogs.

— Starp citu, — pārtrauca Lavāls, — vai nav kādu jaunu ziņu par galmu? Kā klājas karalim?

— Kungi, kungi, — iesaucās cietuma priekšnieks. — Nerunājiet par politiku, es jūs lūdzu! Runāsim par mākslu, dzeju, literatūru, glezniecību, karu, pat par Bastīliju, ja gribat, — to es vēl pieļauju.

— Ak jā, runāsim par Bastīliju, — sacīja Rišeljē. — Ko jūs izdarījāt ar Pompadūru, priekšnieka kungs?

— Hercoga kungs, es ļoti nožēloju, ka viņš piespieda mani ievietot viņu karcerī.

— Karcerī? — pabrīnījās Gastons. — Ko tad marķīzs ir izdarījis?

— Viņš piekāva savu durvju sargu.

— Kopš kura laika muižnieks nedrīkst vairs sist savus ļaudis? — jau­tāja Rišeljē.

— Durvju sargi ir karaļa ļaudis, hercoga kungs, — smaidīdams atbil­dēja cietuma priekšnieks.

— Sakiet — reģenta, — piebilda Rišeljē.

— Atšķirība ir ļoti niecīga.

— Toties pareiza.

— Vai drīkstu piedāvāt jums šo šambertēnu, Lavāla kungs? — jau­tāja cietuma prieksnieks.

— Jā, monsieur Lonē, ja gribat sadzert ar mani uz karaļa veselību.

— Neko labāku nevaru vēlēties, ja vien jūs savukārt sadzertu ar mani uz reģenta veselību.

— Priekšnieka kungs, man vairs neslāpst.

— Es ticu, — sacīja cietuma priekšnieks, — jūs nupat izdzērāt pilnu glāzi šambertēna no Viņa Augstības pagraba.

— Ko! No Viņa Augstības pagraba? Tas ir reģenta šambertēns?

— Viņš man vakar to atsūtīja, zinādams, ka dažreiz jūs iepriecināt mani ar savu klātbūtni.

— Tādā gadījumā, — iesaucās Brigo, izliedams savu glāzi uz parketa, — tā ir inde, ne šambertēns! Venenum furens. Pasniedziet man savu Aī vīnu, Lonē kungs.

— Padodiet šo pudeli abatam kungam, — sacīja cietuma priekšnieks.

— Oho! — noteica Malezjē. — Abats izlej savu vīnu un negrib to dzert! Abat, es nedomāju, ka jūs esat tāds idejas fanātiķis.

— Es jums piekrītu, abat, — teica Rišeljē, — ja tas ir pret jūsu principiem. Jums tikai nevajadzēja liet ārā, jo es to dzēru un atzīstu par labu. Tas tiešām nāk no reģenta pagrabiem, un jūs tam līdzīgu nekur citur neatradīsit, vienīgi Palērojālā. Vai jums ir daudz šā vīna, priekšnieka kungs?

— Tikai sešas pudeles.

— Redziet, abat, kādu nešpetnību jūs izdarījāt. Velns lai parauj, va­jadzēja padot to savam kaimiņam vai ieliet pudelē… tur ir tā vieta, nevis uz parketa: vinum in amphoram, teica mans audzinātājs.

— Hercog, atļaušos aizrādīt jums uz vienu lietu: latīniski jūs neprotat tik labi kā spāniski, — sacīja Brigo.

— Tas nebija slikti teikts, abat, — iesaucās Rišeljē. — Bet ir vēl viena valoda, ko es neprotu vēl ne tik labi kā šīs un ko es gribētu ie­mācīties — tā ir franču valoda.

— Nu, tas vilktos ilgi un būtu ļoti garlaicīgi, hercog, un Akadēmijā jūs tik un tā netiktu iekšā, — noteica Malezjē.

— Un jūs, chevalier, — Rišeljē pievērsās Šanlē, — vai jūs arī ru­nājat spāniski?

— Hercog, ļaudis runā: esmu ievietots šeit tāpēc, ka lietoju šo valo­du, — atbildēja Gastons.

— Šanlē kungs, es jūs brīdinu: ja mēs atkal sāksim runāt par po­litiku, es būšu spiests aiziet no šā vakariņu galda, kaut gan mēs esam tikuši tikai līdz ēdienu piedevām. Tas būtu ļoti nepatīkami, jo man šķiet, jūs būsit pārāk pieklājīgi, lai paliktu pie galda, kad es te vairs nebūšu.

— Nu, tad pasakiet Lonē jaunkundzei, lai viņa pastāsta mums par matemātiku, no tās neviens nenobīsies, — sacīja Rišeljē.

Lonē jaunkundze notrīcēja, it kā kāds būtu viņu pēkšņi pamodinājis. Sēdēdama iepretim chevalier Dimenīlam, viņa bija ielaidusies ar to vien­kāršā skatienu sarunā, par ko cietuma priekšnieks nemaz neuztraucās, bet kas vērta ļoti nelaimīgu Bastīlijas leitnantu Mezonrūžu. Tas bija ļoti iemīlējies Lonē jaunkundzē un darīja visu, ko vien varēja, lai izpatiktu savai cietumniecei, bet par nelaimi, kā mēs jau redzējām, chevalier Di­menīls bija aizsteidzies viņam priekšā.

Pateicoties cietuma priekšnieka aizrādījumam, atlikušais laiks pagāja diezgan pieklājīgi — attiecībā uz Karalisko Augstību un viņa ministru.

Cietumnieki, kuriem šīs sanāksmes — par tām zināja arī reģents — bija liela izklaidēšanās, apņēmās runāt par citām lietām, un Gastons va­rēja teikt, ka viena no visjaukākām un asprātīgākām dinejām visā viņa mūžā ir šī, kurā viņš nupat piedalījies — Bastīlijā.

Bez tam viņa ziņkāre bija stipri sakairināta. Viņš te atradās kopā ar personām, kuru vārdi bija divkārt slaveni: viņu senču vai talantu, un arī nesenās Selemāra sazvērestības dēļ. Beidzot — neparasta lieta — visas šis personas: modes cilvēki, pazīstami senjori, dzejnieki vai gara darbi­nieki viņam likās esam savas labās slavas augstumos.

Kad pusdienas bija beigušās, cietuma priekšnieks lika pa vienam aiz­vest visus cietumniekus, kuri tam pateicās par laipnību, nemanīdami, ka abas istabas, kas atradās līdzās ēdamzālei, bija sargu pilnas, kaut gan viņi bija solījušies nebēgt. Bez tam visu mielasta laiku viesību dalībniekus tik cieši uzraudzīja, ka viņiem nebija iespējams nodot pat vismazāko zī­mīti.

Bet Gastons visu to nepamanīja un palika stipri apmulsis. Šis režīms cietumā, par kuru runāja tikai ar šausmām, šis kontrasts starp to, kas norisa starp divām stundām moku kambarī, kurp viņu aizveda Aržansons, un to, kas nupat notika pie cietuma priekšnieka, sajauca visas viņa do­mas.

Kad bija pienākusi viņa kārta atvadīties, viņš paklanījās Lonē un, atsākdams šorīt nepabeigto sarunu, jautāja, vai nebūtu iespējams dabūt bārdas nažus, jo šie instrumenti viņam šķita absolūti nepieciešami tādos apstākļos, kur viņš redzēja tik labu un elegantu sabiedrību.

— Chevalier, — teica cietuma priekšnieks, — esmu izmisis, ka man jānoraida lūgums dēļ tādas lietas, kuras nepieciešamību es saprotu tikpat labi kā jūs. Bet cietuma noteikumi aizliedz ieslodzītiem skūties, ja viņiem nav policijas leitnanta atļaujas. Ieejiet manā kabinetā, tur jūs atradīsit papīru, spalvas un tinti. Jūs viņam uzrakstiet vēstuli, es to nodošu un nešaubos, ka drīz vien jūs saņemsit vēlamo atļauju.

— Bet šie kungi, ar kuriem es nupat pusdienoju, ir tik labi ģērbušies un noskuvušies, tātad ir priviliģēti?

— Nepavisam. Viņiem tikai vajadzēja palūgt atļauju, tāpat kā jūs to darīsit. Rišeljē kungs, kuru jūs redzējāt tik svaigi noskūtu, veselu mēnesi nodzīvoja apaudzis ar bārdu kā patriarhs.

— Man grūti savienot šo stingrību sīkumos ar brīvo sanāksmi, ko es nupat redzēju.

— Šanlē kungs, arī man ir savas privilēģijas, kas tomēr nesniedzas tiktāl, lai varētu dot jums bārdas nažus, spalvas un grāmatas, bet kas ļauj man lūgt pie sava galda tos cietumniekus, kuriem es vēlos izrādīt savu labvēlību — protams, ja to vispār varētu par labvēlību uzskatīt, — smaidīdams piebilda Lonē. — Man gan uzdots ziņot policijas leitnantam runas, ko tie varētu vērst pret valdību. Bet kad es neļauju viņiem runāt par politiku, man nav, kā redzat, jānoziedzas pret savas mājas viesmīlību, ziņojot par viņu sarunām.

— Un vai nerodas bažas, ka šai intimitātei starp jums un jūsu pansionāriem jūs izrādītu iecietību, kas nav valdības interesēs?

— Es apzinos savus pienākumus, Šanlē kungs, un turos visstingrākās robežās. Jūs redzējāt manus šīsdienas galdabiedrus — viņš jau nokļuvuši no savām kamerām karcerī, kur viens no viņiem atrodas vēl tagad. Bet neviens nedomā par mani sūdzēties. No galma pienāk dažādi rīkojumu, un tie nav visi vienādi. Es tos saņemu, es tos izpildu, un mani viesi, kas zina, ka es tur neesmu vainojams — gluži otrādi, es tos pēc iespējas mīkstinu — nemaz neļaunojas uz mani. Es ceru, ka jūs rīkosities tāpat, Šanlē kungs, ja vien — man gan nav nekāda pamata to paredzēt — es nesaņemšu kaut kādu pavēli, kas nesaskanētu ar jūsu gribu.

Gastons skumji pasmaidīja un atbildēja:

— Tā nav veltīga uzmanība, Lonē kungs, jo es šaubos, vai man ļaus ilgi baudīt tādus priekus kā šodien. Lai būtu kā būdams, es apsolu atstāt jūs ārpus visiem tiem bēdīgajiem notikumiem, kas ar mani varētu atga­dīties.

— Jums, bez šaubām, galmā ir kāds aizstāvis.

— Neviena.

— Kāds labvēlis, kam ir vara un kas par jums ir nomodā?

— Nepazīstu nevienu.

— Tad jāpaļaujas uz labu laimi.

— Tā man nekad nav bijusi laba.

— Vēl jo vairāk tāpēc tai var apnikt nostāties pret jums.

— Un bez tam es esmu bretonis, bet Bretaņā mēs ticam tikai Die­vam.

— Iedomājaties, ka tieši to es gribēju teikt, runādams par labu laimi. Gastons uzrakstīja lūgumu un aizgāja gluži sajūsmināts par Lonē iztu­rēšanos un raksturu.