Reģenta meita

I XVIII gadsimta mūķene

1719. gada 8. februārī kāda kariete, kuru greznoja trīs Francijas lilijas un Orleānu vapenis un kurai pa priekšu jāja divi piķieri un viens pāžs, pieripoja pie Šellas klostera romāņu velvēm tieši tajā brīdī, kad pulkstenis nozvanīja desmit.

Zem kolonnu balstītajiem āra spraišļiem kariete apstājās; pāžs jau bija nolēcis no zirga, un nekavējoties atvēra karietes durtiņas, un no tu­rienes izkāpa divi ceļinieki.

Pirmais izkāpa četrdesmit piecus četrdesmit sešus gadus vecs, maza auguma, paresns, sārts vīrietis ar brīvām, straujām kustībām, ar visu ārie­ni pauzdams zināmu pārākumu un pieradumu pavēlēt.

Otrs, kas lēnām nokāpa pa trim karietes kāpšļiem, ari bija maza au­guma, bet kalsnējs un vārgs. Viņa seja nebija gluži neglīta, acīs dzirkstīja gudrība un asprātība, lūpu kaktiņi pauda šķelmību, un tomēr šajā sejā bija kaut kas nepatīkams. Viņš likās ļoti jūtīgs pret aukstumu, kas tiešām knieba diezgan pamatīgi, un sekoja savam ceļabiedram, viscaur drebē­dams zem platā mēteļa.

Pirmais vīrietis strauji devās kāpņu virzienā un augšup, pa tām — kā daždien cilvēks, kas pazīst šejienes apstākļus. Viņš iegāja plašā priekš­telpā, sveicinādams vairākas mūķenes, kas paklanījās gandrīz vai līdz ze­mei, un drīzāk skriešus nekā soļos devās uz pirmā pusstāva pieņemšanas zāli, kurā, jāatzīst, nebija ne vēsts no tās stingrās vienkāršības, kas parasti ir klostera iekšienes pirmais priekšnoteikums.

Otrais vīrietis, kas lēnām bija uzkāpis pa kāpnēm, devās cauri tām pašām telpām, sasveicinājās ar tām pašām mūķenēm, kas paklanījās gan­drīz vai tikpat zemu kā viņa ceļabiedram, un, beidzot, piebiedrojās tam zālē. Bet viņš gan nesteidzās.

— Un tagad, — sacīja pirmais vīrietis, — uzgaidi mani šeit un sasil­dies! Es ieiešu pie viņas un pēc desmit minūtēm būšu galā ar visām tām nebūšanām, par kurām tu man ziņoji. Ja viņa liegsies, vai man būs va­jadzīgi pierādījumi, es tevi pasaukšu.

— Desmit minūtes, monseigneur] — atbildēja vīrietis mētelī. — Paies vairāk nekā divas stundas, kamēr Jūsu Augstība tikai pagūs nokļūt līdz sava apmeklējuma īstajam iemeslam. O, Šellas klostera priekšniece ir ievērojama mūķene! Vai jūs to nezināt?

To teikdams, viņš vaļīgi izstaipījās mīkstajā sēdeklī, ko bija pievilcis pie kamīna, un uzlika kājas uz dzelzs režģa.

— Ak, monsicur, zinu gan, — nepacietīgi atbildēja tas, kuru titulēja par augstību. — Un ja es to varētu aizmirst, tu man to, paldies Dievam, pietiekami bieži atgādinātu. Velna vīrs, kāpēc tu liki man doties ceļā šodien, šādā vējā un lietū?

— Tāpēc, ka jūs negribējāt darīt to vakar, monseigneur.

— Vakar tas nebija iespējams. Tieši pulkstens piecos man vajadzēja satikties ar milordu Stēru.

— Kādā mazā mājiņā Labo Bērnu ielā. Vai tad milords vairs nedzīvo Anglijas sūtniecības viesnīcā?

— Abata kungs, esmu jau aizliedzis jums izsekot manas gaitas.

— Monseigneur, mans pienākums ir nepaklausīt jums.

— Nu, labi, neklausiet man, bet ļaujiet man melot pēc patikas. Un lai pierādītu, cik labi strādā jūsu policija, neesiet tik nekaunīgs un ne­lieciet man manīt, ka jūs jūtat manus melus.

— Monseigneur var būt mierīgs, es turpmāk ticēšu visam, ko viņš man teiks.

— Neapsolu tāpat rīkoties ar jums, abata kungs, jo man šķiet, ka tieši šeit jūs esat mazliet kļūdījies.

— Monseigneur, es apzinos, ko runāju, un ne tikai atkārtoju to, ko esmu teicis, bet vēl pastiprinu.

— Bet, palūk, ne trokšņa, ne gaisamas — īsts klostera miers. Tavi ziņojumi ir nepareizi, mans mī|ais. Var redzēt, ka mūsu aģenti vairs ne­prot strādāt.

— Vakar, monseigneur, šai pašā vietā spēlēja piecdesmit mūziķu liels orķestris. Tur, kur tagad tik dievbijīgi nometusies ceļos šī jaunā mā­sa, atradās bufete. Neteikšu jums, kas bija uz šīs bufetes, bet es to zinu. Un tur, šajā galerijā pa kreisi, kur tagad gatavo vienkāršu lēcu un krē­juma siera maltīti Tā Kunga svētajām jaunavām, dejoja, dzēra un…

— Nu, ko darīja?

— Tik tiešām, monseigneur, tur divsimt personas mīlinājās.

— Velns, velns! Vai esi pārliecināts par šiem vārdiem?

— Mazliet vairāk pārliecināts nekā tad, ja būtu redzējis to pats sa­vām acīm. Lūk, kāpēc ir labi, ka jūs ieradāties šodien, bet būtu bijis vēl labāk, ja jūs būtu ieradies vakar. Šāds dzīves veids tiešām nav piemērots klosteriem, monseigneur.

— Bet tas ir piemērots mūkiem, vai ne, abata kungs?

— Esmu politiķis, monseigneur.

— Nu, labi, mana meita ir politiskā mūķene, tas ir viss.

— Ak, lai būtu tā, monseigneur, ja jums tā tīk: neesmu kutelīgs mo­rāles jautājumos, jūs to zināt labāk nekā jebkurš cits. Rīt mani apdziedās — labi, bet mani apdziedāja ari vakar un mani apdziedās parit. Ko gan ma­ziņie viena dziesmiņa vairāk? „Daiļā mūķene, no kurienes tu?" būs ļoti piemērots piedziedājums pantam „Abata kungs, uz kurieni jūs?"

— Nu, nu, būs jau labi. Gaidi mani šeit, es būšu dusmīgs.

— Ticiet man, monseigneur, ja gribat izdarīt kaut ko labu, dusmo­jaties šeit, dusmojaties manā priekšā, es būšu vairāk pārliecināts par sa­vas lietas pareizību. Bet ja jums pietrūks prāta vai atmiņas argumentu, pamājiet man, un es nākšu jums palīgā, neuztraucieties!

— Jā, tev ir taisnība, — noteica persona, kas bija apņēmusies novērst nebūšanas. Ceram, ka lasītājs to jau pazinis — tas bija reģents Orleānas Filips. — Jā, skandāliem jābeidzas… vismaz palēnām. Lai Sellas klostera priekšniece pieņem apmeklētājus ne biežāk kā divreiz nedēļā. Lai te ne­būtu vairs šīs burzmas un šo deju; klosterim atkal jābūt slēgtam, lai pir­mais garāmgājējs nevarētu iekļūt klosterī kā piķieris mežā. Orleāna jaun­kundze atmetusi izpriecas un pieķērusies reliģijai. Viņa atstājusi Palē- rojālu, lai dzīvotu Šellā, un pie tam pret manu gribu, jo es darīju visu iespējamo, lai viņu no šā soļa atturētu. Nu, lai piecas dienas nedēļā viņa ir mūķene, paliks pāri divas dienas, kad viņa varēs būs sabiedrības dāma. Man šķiet, ka ar to pietiek.

— Ļoti labi, monseigneur, ļoti labi. Jūs sākat vērtēt lietas no īstā viedokļa.

— Vai tu to nevēlies, saki?

— Tas ir vajadzīgs. Man šķiet, ka mūķenei, kurai ir trīsdesmit al­gādžu, piecpadsmit sulaiņu, desmit pavāru, astoņi piķieri un bars suņu, kura spēlē basu, pūš ragā, nolaiž asinis, iztīra vēderus, valkā parūkas, griež krēslu kājas, šauj ar pistoli un laiž raķetes, — man šķiet, mon­seigneur, šādai reliģiozai mūķenei nevajadzētu pārāk garlaikoties.

— Pag, - hercogs uzrunāja kādu vecu mūķeni, kas ar atslēgu saišķi rokā gāja cauri zālei. - Vai tad manai meitai nav ziņots par manu ie­rašanos? Gribētos zināt, vai man jāiet pie viņas vai jāgaida tepat.

— Madame nāks, monseigneur, — bijīgi atbildēja māsa un pakla­nījās.

— Labi, ka tā, — nomurmināja reģents, kas sāka atzīt, ka cienījamā mūķene kā meita un apakšniece izturas pret viņu mazliet nevērīgi.

— Monseigneur, atceraties slaveno līdzību par Jēzu, kas padzen no tempļa tirgotājus. Jūs to zināt, jūs to kādreiz zinājāt, vai arī jums to vajadzētu zināt, jo es jums to mācīju reizē ar daudzām citām lietām tajā laikā, kad biju jūsu audzinātājs. Patramdiet mazliet šos mūziķus, šos fa­rizejus, šos komediantus un anatomistus. Pa trim no katra aroda. Un es jums galvoju, ka mums būs diezgan jauks eskorts, kas mūs pavadīs atpa­kaļceļā.

— Nebaidies, jūtos īstā sprediķošanas noskaņā.

— Tātad viss vislabākajā kārtībā, — atbildēja Dibuā pieceldamies. - Tur jau viņa nāk.

Tiešām, tajā pašā brīdī atvērās durvis uz klostera iekšējām telpām, un tajās parādījās tik nepacietīgi gaidītā persona.

Pastāstīsim divos vārdos, kas ir šī cienījamā persona, kas ar savām trakulībām sadusmojusi Orleānas Filipu, vislabsirdīgāko cilvēku un visie­cietīgāko tēvu visā Francijā un Navarrā.

Šartra jaunkundze, Luīze Adelaide Orleāna, bija otrā un visskaistākā no trim reģenta meitām. Viņai bija skaista āda, lieliska sejas krāsa, daiļš stāvs un gleznas rokas. Sevišķi krāšņi bija viņas zobi, un viņas vecmāmiņa hercogiene salīdzināja tos ar pērļu virkni koraļļu futrālī.

Bez tam viņa labi dejoja, vēl labāk dziedāja, prata lasīt notis un brī­nišķīgi spēlēja mūzikas pavadījumus. Viņas mūzikas skolotājs bija Košero, viens no vislabākajiem operas māksliniekiem, kura vadībā tā bija progre­sējusi ātrāk, nekā tas parasti notiek ar sievietēm un sevišķi ar princesēm. Taisnība, Orleānas jaunkundze ļoti cītīgi mācījās, bet lasītājam varbūt drīz vien atklāsies šīs centības noslēpums, tāpat kā tas atklājās viņas mā­tei hercogienei.

Beidzot, viņai bija īsta vīrieša gaume. Likās, ka viņa apmainījusies ar savu brāli Ludviķi dzimumiem un raksturiem: viņa mīlēja suņus, zirgus un izjādes. Augu dienu viņa ņēmās ar rapieriem, šāva ar pistoli vai ka- rabīni, rīkoja iluminācijas, necieta neko tādu, kas patīk sievietēm un ne­piegrieza gandrīz vai nekādu vērību savai figūrai, kas, kā jau aizrādījām, bija to vērta.

Un tomēr Šartra jaunkundze visvairāk mīlēja mūziku. Kaislība uz šo mākslu viņai izvērtā fanātismā: reti viņa nebija tajās operas izrādēs, kur spēlēja viņas skolotājs Košero, un apliecināja savas simpātijas mākslinie­kam tādā veidā, it kā viņa būtu vienkārša sieviete. Kāduvakar, kad šis mākslinieks, dziedādams lielu āriju, pārspēja pats sevi, viņa pat iesaucās: „Ak, bravo, bravo, mans mīļais Košero!"

Orleānas hercogiene ne tikai atzina, ka šāds uzmudinājums ir mazliet par strauju, bet arī to, ka tīrasiņu princese nedrīkst raidīt tik pārdrošus izsaucienus. Viņa nolēma, ka Šartras jaunkundze pietiekami labi prot mu­zicēt, un Košero, kam par stundām labi samaksāja, saņēma paziņojumu, ka viņa skolnieces muzikālā izglītība ir pabeigta un viņam vairs nav jānāk uz Palērojālu.

Vēl vairāk — hercogiene uzaicināja savu meitu pavadīt dažas nedēļas Šellas klosterī, kuras priekšniece, maršala Vijāra māsa, bija viena no vi­ņas draudzenēm.

Bez šaubām, tieši šīs vientulības laikā Šartra jaunkundze, kas, Sen- simona vārdiem runājot, visu darīja pa kaklu, pa galvu, nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Lai būtu kā būdams, 1718. gada Klusajā nedēļā viņa lūdza tēvu atļaut viņai pavadīt Lieldienas Šellas klosterī. Tēvs pie­krita. Bet šoreiz, kad Lieldienas bija pagājušas, viņa neatgriezās pilī kā tīrasiņu princese, bet lūdza atļauju palikt Šellā par vienkāršu mūķeni.

Hercogam likās, ka pietiek, ka ģimenē ir jau viens mūks. Tāpēc viņš ataicināja savu likumīgo dēlu Ludviķi, neskaitot vienu no saviem mie­sīgajiem dēliem, kas bija Senalbinas abats, un darīja visu, lai pretotos šim dīvainajam nodomam. Bet, bez šaubām, tāpēc, ka viņai izrādīja šādu pretestību, Šartra jaunkundze iespītējās. Vajadzēja piekāpties: 1718. gada 23. aprīlī viņa nodeva mūķenes zvērestu.

Tad Orleānas hercogs nosprieda, ka viņa meita, kaut arī mūķene, tomēr ir princese, un apspriedās ar Vijāra jaunkundzi par viņas klosteri. Ar divpadsmit tūkstošiem livru rentes, ko nodrošināja maršala māsai, lie­tu nokārtoja. Šartra jaunkundzi iecēla viņas vietā un amatā un nosauca par Šellas klostera priekšnieci. Nu jau gandrīz vai gadu viņa šajā augstajā amatā rīkojās tik savādi, ka bija aizskārusi reģenta un viņa pirmā ministra smalkjūtību.

Tā nu bija tik ilgi gaidītā Šellas klostera priekšniece, kas ieradās pie sava tēva. Ap viņu vairs nebija tā elegantā un pasaulīgā galma, kas bija pazudis līdz ar pirmajiem saules stariem. Viņai sekoja sešas mūķenes melnos tērpos, nesdamas degošas sveces. Tas pamudināja reģentu uz do­mām, ka viņa meita jau iepriekš pakļaujas viņa gribai. Vairs nekādu svi­nību pazīmju, nekādu izlaidību, nekādu bezkaunību! Gluži otrādi — stingras, nopietnas sejas un visdrūmākā āriene.

Un tomēr reģents nodomāja, ka tajā laikā, kad viņam lika gaidīt, itin labi varēja sagatavot šo drūmo procesiju.

— Es nemīlu liekulību, — viņš strupi noteica. — Un es viegli pie­dodu netikumus, ko nemēģina slēpt zem tikumības maskas. Man tā vien liekas, madame, ka visas šīs sveces ir atliekas no vakardienas. Vai tad jūs esat šonakt nokaltējusi visas savas puķes un nogurdinājusi visus savus galdabiedrus, ka nevarat šodien parādīt man nevienu vienīgu puķu pušķi un pat nevienu ākstu?

— Jūs esat ienācis nepareizā vietā, ja meklējat šeit izpriecas un dzī­res, — klostera priekšniece nopietni atbildēja.

— Jā, es redzu, — noteica reģents un uzmeta skatienu spokiem, kas pavadīja viņa meitu. — Un es redzu arī to: ja jūs vakar svinējāt gavēņa svētkus, šodien jūs to izbeidzāt.

— Vai esat atnācis mani nopratināt? Lai būtu kā būdams, tas, ko jūs redzat, lai ir atbilde uz visām tām sūdzībām, kas par mani būtu ie­sniegtas Jūsu Augstībai.

— Atnācu jums pateikt, madame, ka man nepatīk jūsu dzīvesveids, — atbildēja reģents, kas sāka nervozēt, iedomājoties, ka viņu grib piemuļķot. — Jūsu vakardienas izlaidības nav savienojamas ar mūķenes cieņu. Jūsu šīs­dienas atturība ir pārspīlēta, ņemot vērā, ka esat princese. Izvēlaties reiz par visām reizēm: esiet vai nu klostera priekšniece, vai arī karaliskā augs­tība. Par jums sabiedrībā sāk visai ļauni runāt, un man pietiek jau ar paša ienaidniekiem, lai jūs no sava klostera pret mani raidītu vēl savus ienaidniekus.

— Ak, vai! — skumji noteica klostera priekšniece. — Rīkodama viesības, balles un koncertus, kurus uzskatīju par visskaistākajiem visā Parīzē, es nevarēju izpatikt šiem ienaidniekiem. Vēl mazāk esmu patikusi jums un sev pašai, kopš dzīvoju klusi un vientuļi. Vakar beidzās manas attiecības ar sabiedrību, šorīt es noteikti pārtraucu visus sakarus ar to. Un šodien, nemaz nezinādama, ka jūs ieradīsities, esmu nolēmusi kaut ko tādu, pie kā vairs negribu atgriezties.

— Un kas tas ir? — jautāja reģents, nodomādams, ka runa ir par kādu jaunu meitas neprātību.

— Pieejiet pie loga un paskatieties ārā! — sacīja klostera priekš­niece.

Pēc šā aicinājuma reģents tiešām piegāja pie loga un ieraudzīja pa­galmu, kura vidū dega liels sārts. Tai pašā laikā Dibuā, ziņkārīgs kā īsts abats, pielīda viņam klāt.

Šā sārta priekšā nāca un gāja steidzīgi ļaudis, kas meta liesmās da­žādus savāda izskata priekšmetus.

— Kas tas? — reģents noprasīja Dibuā, kas likās tikpat pārsteigts kā viņš.

— Ko tur pašlaik dedzina? — jautāja abats.

— Jā, — atbildēja reģents.

— Tik tiešām, monseigneur, man liekas, tas ir bass.

— Patiešām, tas ir bass, — noteica klostera priekšniece. — Manējais — lielisks Valerī bass.

— Un jūs to sadedzināt? — iesaucās reģents.

— Visi šie instrumenti ir grēka avoti, — atbildēja klostera priekš­niece aizlauztā balsī, kas liecināja par visdziļākajām nožēlām.

— Bet, lūk, — klavesīns! — viņu pārtrauca hercogs.

— Mans klavesīns. Tas bija tik lielisks, ka mudināja mani uz pa­saulīgām domām. Šorīt es to nolēmu iznīcināt.

— Un kas tās par burtnīcām, ar ko kurina uguni? — jautāja Dibuā, kuru šis skats, kā likās, ļoti ieinteresēja.

— Manas notis, ko es lieku sadedzināt.

— Jūsu notis? — iesaucās reģents.

— Jā, un pat jūsējās, — paskaidroja klostera priekšniece. — Ieska­tieties labi, un jūs redzēsit pazūdam ugunī visu savu Pantejas operu. Jūs sapratīsit, ka mana lēmuma izpildījumam jābūt vispārējam.

— Ak tā! Bet šoreiz jūs esat traka, madamel Aizdedzināt sārtu ar notīm, kurināt to ar basiem un klavesīniem — tā tiešām ir pārāk liela greznība.

— Es nožēloju savus grēkus.

— Hm! Sakiet labāk, ka jūs atjaunojat savu dzīvokli un ka tas viss ir tikai līdzeklis iegādāties jaunas mēbeles, jo vecās jums, bez šaubām, ir apnikušas.

— Nē, monseigneur, nekas tamlīdzīgs.

— Nu, kas tad? Runājiet ar mani vaļsirdīgi.

— Nu, labi, — izpriecas mani garlaiko, un es tiešām domāju darīt kaut ko citu.

— Un kas tas būs?

— Es ar savām mūķenēm tūlīt iešu apskatīt pagrabu, kas glabās ma­nu ķermeni, un vietu, ko es šai pagrabā aizņemšu.

— Lai velns mani parauj! — iesaucās abats. — Monseigneur, šo­reiz viņai reibst galva.

— Tas būs kaut kas jauns, vai ne? — klostera priekšniece nopietni turpināja.

— Protams, un es pat nešaubos, ka par to smiesies vairāk nekā par jūsu viesībām, — atbildēja hercogs.

— Vai jūs nāksit? — turpināja klostera priekšniece. — Es uz brīdi novietošos savā zārkā: jau labi sen man ienākusi prātā šāda doma.

— Nu, jums laika daudz domāt par šādām lietām, — noteica reģents. — Starp citu, šo izpriecu gan neesat izgudrojusi jūs. Kārlis V, kas kļuva par mūku, tāpat kā jūs par mūķeni, pats īsti nezinādams kāpēc, padomājis par to jau pirms jums.

— Tātad jūs nenāksit man līdzi, monseigneur? — klostera priekš­niece pievērsās tēvam.

— Es! — iesaucās hercogs, kam nebija ne mazāko simpātiju pret drūmām idejām. — Lai es ietu apskatīt miroņu pagrabus, lai es klausītos De profundis! Nē! Un vienīgais mierinājums tam, ka nevarēšu izvai­rīties ne no De profundis, ne no pagraba, ir cerība, ka tajā dienā es nedzirdēšu vienu un neredzēšu otru.

— Ak, — sašutusi iesaucās klostera priekšniece. — Tātad jūs neticat dvēseles nemirstībai?

— Es ticu, ka jūs esat pilnīgi traka, mana meita! Velna abat, tu man apsoli rādīt orģijas, bet atved uz bērēm.

— Tik tiešām, monseigneur, man labāk patiktos redzēt vakardienas ekstravagances. Tās bija daudz rožainākas, — atbildēja Dibuā.

Klostera priekšniece paklanījās un paspēra dažus soļus uz durvīm. Hercogs un abats saskatījās, nezinādami, smieties vai raudāt.

— Vēl vienu vārdu, — hercogs sacīja savai meitai. — Vai šoreiz esat labi pārdomājusi savu lēmumu, vai varbūt tas ir tikai drudzis, kas jums pielipis no grēku atlaidēja? Ja esat labi pārdomājusi, man nav ko iebilst. Bet ja tas ir tikai drudzis, es gribu, lai jūs izveseļotos, deviņi pērkoni! Es algoju Moro un Širaku, kas ārstē mani un manus piederīgos.

— Monseigneur, — atbildēja klostera priekšniece. — Jūs aiz­mirstat, ka es pietiekami labi pazīstu medicīnu, lai varētu pati sevi ārstēt, ja justos slima. Tātad varu jūs nomierināt, ka neesmu slima. Es esmu janseniste, tas ir viss.

— Ak! — iesaucās hercogs. — Lūk, atkal Ledū tēva nedarbs. Rie­bīgais benediktīnieti! Nu, es zinu līdzekli, kas vismaz viņu izdziedēs.

— Un kāds tas ir? — jautāja klostera priekšniece.

— Bastīlija! — atbildēja hercogs.

Un viņš pārskaities izgāja no istabas. Viņam sekoja Dibuā, kas smējās pilnā balsī.

Pēc ilgāka klusuma, kad viņi jau tuvojās Parīzei, hercogs sacīja Di­buā:

— Redzi nu, ka tavi ziņojumi ir nejēdzīgi. Man gribējās sprediķot, bet man pašam nolasīja sprediķi.

— Nu, jūs esat laimīgs tēvs, tas ir viss. Izsaku komplimentu par jūsu jaunākās meitas Šartras jaunkundzes labošanos. Par nelaimi, jūsu vecākā meita hercogiene Berī…

— Ak, nerunā par to, Dibuā! Tā ir mana vārīgākā meita. Un kad esmu sliktā omā… i

— Nu?

— Man gribētos izmantot to, lai uzreiz pārtrauktu visas attiecības.

— Vai viņa ir Luksemburgā?

— Man tā liekas.

— Nu tad dosimies uz Luksemburgu, monseigneur.

— Tu brauksi man līdzi?

— Es jūs nakts laikā neatstāšu.

— Phē!

— Man ir kaut kas padomā attiecībā uz jums.

— Uz māni?

— Es jūs aizvedīšu uz kādām viesībām.

— Sieviešu viesībām?

— Jā.

— Cik tur viņu būs?

— Divas.

— Tātad būsim četratā! — noprasīja princis.

— Tiešām.

— Un es tur izklaidēšos?

— Man tā liekas.

— Piesargies, Dibuā, tu uzņemies lielu atbildību.

— Monseigneur mīl vienmēr kaut ko jaunu?

— Jā.

— Negaidītu?

— Jā.

— Nu, labi! Viņš to redzēs. Tas ir viss, ko viņam varu pateikt.

— Lai notiek, — atbildēja reģents, — vispirms Luksemburga… un pēc tam?

— Un pēc tam — Svētā Antuāna priekšpilsēta.

Pēc šā jaunā lēmuma kučieris saņēma rīkojumu doties uz Luksem- burgu, nevis uz Palērojālu.