Reģenta meita

XXXIX Noslēgums

Piecpadsmit dienas pēc nupat aprakstītajiem notikumiem kāda zaļa karietes, tā pati, kuru mēs redzējām ierodamies Parīzē šā stāsta sākumā, izbrauca pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija iebraukusi, un devās pa lielceļu no Parīzes uz Nanti.

Karietē sēdēja jauna sieviete, bāla un gandrīz vai bez dzīvības, līdzās kādai augustīņu māsai, kas ikreiz, kad pievērsa acis savai līdzbraucējai, nopūtās un noslaucīja asaras.

Kāds vīrs zirgā gaidīja šo pajūgu netālu no Rambuijē.

Vīrs bija ietinies lielā apmetnī, kas ļāva saskatīt tikai viņa acis.

Līdzās viņam atradās kāds cits virs, tāpat kā viņš ietinies apmetnī.

Kad kariete pabrauca garām, viņš smagi nopūtās un divas asaras klusi noritēja viņam pār vaigiem.

— Ardievu! — viņš čukstēja. — Ardievu viss mans prieks! Ardievu visa mana laime! Ardievu, Helēna!

— Monseigneur, — sacīja virs viņam līdzās. — Nav viegli būt di­žam princim. Tam, kas grib pavēlēt citiem, vispirms jāuzvar pašam sevi. Palieciet stiprs līdz galam, monseigneur, un nākamās paaudzes teiks, ka jūs esat bijis liels cilvēks.

— O, es nekad jums nepiedošu, — sacīja reģents ar tik smagu no­pūtu, ka tā izklausījās pēc vaida. — Jo jūs nonāvējāt manu laimi.

— Nu, strādājiet vēl karaļu labā! — sacīja šā noskumušā vīra pa­vadonis un paraustīja plecus. — NoJi fiderc principibus terrore nec filiis eorum.

Abi vīri palika tur, kamēr kariete pazuda aiz apvāršņa, tad devās atpakaļ uz Parīzi.

Pēc astoņām dienām kariete iebrauca Klišonas augustīniešu klosterī. To ieraugot, viss klosteris steidzās pretim vārgajai ceļiniecei — nabaga ziediņam, ko pasaules vēji bija nolauzuši.

— Nāciet, mans bērns, nāciet dzīvot kopā ar mums! — sacīja priekš­niece.

— Nevis dzīvot, māt, bet mirt! — atbildēja meitene.

— Domājiet tikai par Pestītāju, mans bērns, — sacīja mūķene.

— Jā, māt, par Pestītāju, kas miris par cilvēku grēkiem, vai ne?

Priekšniece viņu saņēma savās rokās, vairs nekā nejautājot. Viņa bija

pieradusi redzēt cilvēku ciešanas un žēlot tos, nejautājot, kāpēc viņi cieš.

Helēna apmetās sava mazajā cellē, no kuras bija šķīrusies tikai pirms mēneša. Tur viss bija vēl tādā pat stāvoklī, kādā viņa bija to atstājusi. Viņa piegāja pie loga: ezers dusēja rāms un drūms, tikai ledus, kas to klāja, bija lietū izkusis, un līdz ar to arī sniegs, kur pirms aizbraukšanas meitene bija redzējusi Gastona pēdas.

Atnāca pavasaris. Viss atdzīvojās, tikai Helēna ne.

Koki, kas auga ap mazo ezeru, sāka zaļot, platās ūdensrožu lapas atkal līgojās uz ezera līmeņa, saslējās niedras, un tajās atgriezās dzie­dātājputnu bari.

Tikai vārtiņi vairs neatvērās, lai izlaistu cauri dārznieku.

Helēna nodzīvoja vēl vasaru, bet septembrī nomira.

Tajā pašā rītā, kad viņa mira, priekšniece saņēma vēstuli, ko no Parī­zes bija atvedis kāds kurjers.

Viņa ienesa mirējai vēstuli, kurā bija rakstīti tikai šie vārdi:

„Māt, pierunājiet savu meitu, lai viņa piedod reģentam."

Priekšniece lūgtin lūdza Helēnu darīt to. Izdzirdusi reģenta vārdu, Helēna nobālēja, bet atbildēja:

— Jā, māt, es viņam piedodu. Bet daru to tāpēc, ka aizeju pie tā, kuru viņš nogalināja.

Pulkstens četros vakarā viņa izdzisa.

Viņa bija lūgusi, lai viņu apbedī tajā vietā, kur Gastons raisīja laivu, lai dotos pie viņas.

Viņas pēdējo lūgumu izpildīja.

Beigas